Jēgpilna dzīve

Grāmatas „Jēgpilna dzīve” autors mācītājs Riks Vorens pārdomā savas dzīves jēgpilnuma krīzi viņa grāmatas mežonīgo panākumu laikā. Viņš skaidro savu pārliecību, ka Dieva nodoms ir ikvienam no mums izmantot sava talantus un ietekmi laba darīšanai

Man bieži jautā:

„Ar ko šī grāmata tevi pārsteidz?”

Un es atbildu: „Ka to uzrakstīju es.”

Nekad to nebūtu iedomājies.

Nekad, pat savos vispārdrošākajos sapņos,

es pat sevi neuzskatu par rakstnieku.

Un man bieži jautā,

kāpēc, tavuprāt,
to ir izlasījuši tik daudzi cilvēki?

Vēl arvien grāmata tiek pārdota
ap miljons eksemplāriem mēnesī.

Un es domāju,
ka tas ir tāpēc, ka garīgais tukšums

ir vispārēja slimība.

Manuprāt, ir brīdis, kad mēs liekam
savas galvas uz spilvena un domājam:

„Dzīvē ir jābūt kam vairāk.”

Ceļamies no rīta, ejam uz darbu,
nākam mājās un skatāmies TV,

ejam gulēt, ceļamies no rīta, ejam uz darbu,
nākam mājās, skatāmies TV, ejam gulēt,

nedēļas nogalēs ejam uz ballītēm.

Daudzi cilvēki saka: „Es dzīvoju.”
Nē, nedzīvo gan, tā ir tikai eksistēšana.

Tikai eksistēšana.

Es patiešām domāju, ka ir šīs iekšējās alkas.

Es ticu tam, ko Kriss teica.
Es ticu, ka neesi nejaušība.

Tavi vecāki varbūt tevi nebija plānojuši,
bet es ticu, ka Dievs gan plānoja.

Domāju, ka ir nejauši vecāki, par to nav šaubu.

Es nedomāju, ka ir nejauši bērni.

Un es domāju, ka tu esi nozīmīgs.

Es domāju, ka esi nozīmīgs Dievam,
es domāju, ka esi nozīmīgs vēsturei,

es domāju, ka tu esi nozīmīgs Visumam.

Un es domāju, ka atšķirība starp to,

ko es saucu par izdzīvošanas līmeni,
dzīvi panākumu līmenī

un nozīmīgas dzīves līmeni, ir tas,

vai esi sapratis, kāpēc esi šeit uz Zemes?

Esmu saticis daudzus cilvēkus, kuri ir ļoti gudri

un saka: „Bet kāpēc es nevaru tikt galā ar savām problēmām?”

Un es satieku daudzus ļoti veiksmīgus cilvēkus,

kuri saka: „Kāpēc es nejūtos apmierinātāks?

Kāpēc es jūtos kā viltvārdis?

Kāpēc es jūtos tā, it kā man būtu
jāizliekas par kaut ko vairāk nekā patiesībā esmu?”

Es domāju, ka tam pamatā ir šis jautājums par jēgu, nozīmīgumu, mērķi.

Es domāju, ka tam pamatā ir jautājums par to,

kāpēc es esmu šeit? Kādam nolūkam? Kurp es virzos?

Tie nav reliģiski jautājumi.

Tie ir cilvēcīgi jautājumi.

Es gribēju pateikt Maiklam, pirms viņš runā,
ka patiešām novērtēju to, ko viņš dara,

jo tas ļauj paveikt manas dzīves darbu daudz vienkāršāk.

Būdams mācītājs, es redzu daudz īpatņu.

Esmu apguvis mācību,
ka īpatņi ir katrā dzīves jomā.

Reliģijai uz to nepieder monopols,

bet tajā ir ievērojams daudzums savu īpatņu.

Ir sekulāri īpatņi, ir gudri īpatņi un ir stulbi īpatņi.

Ir ļaudis – viņdien pie manis pienāca kundzīte,

un viņai bija balta papīra lapa
– Maikl, tev tas patiks –

un viņa jautāja: „Ko jūs tajā redzat?”

Un es tajā ieskatījos
un teicu: „Nu, es neredzu neko."

Un viņa turpināja: „Es redzu Jēzu,”
un sāka raudāt un aizgāja.

Un es teicu: „Labi. Jauki.

(Smiekli)

Prieks par tevi.”

Kad pēdējo triju gadu laikā grāmata kļuva par vislabāk pārdoto grāmatu pasaulē,

man it kā sākās maza krīze.

Jo es uzreiz nesapratu, kas ir tā visa mērķis?

Jo tas atnesa milzīgu naudas daudzumu.

Uzrakstot pasaules bestselleru,

tas ir milzum daudz naudas.

Un tas sagādāja daudz lielāku uzmanību, nekā es gribēju.

Kad dibināju Sadlebekas baznīcu,
man bija 25 gadi.

Es to 1980. gadā uzsāku
ar vēl vienu ģimeni.

Un es nolēmu, ka es nekad neuzstāšos TV,

jo es negribēju kļūt par slavenību,

es negribēju būt tā saucamais, citēju "evanģēlists, teleevaņģēlists" –

tas nebija mans mērķis.

Un kur gadījies, kur ne, tas sagādāja daudz naudas un daudz uzmanības.

Es nedomāju –

nu, tas ir pasaules uzskats;

un es jums teikšu,
katram ir savs pasaules uzskats.

Katrs ir slēdzis derības par kaut ko.

Jūs slēdzat derības un likme ir jūsu dzīve --

jūsu interesēs ir zināt, uz ko un kāpēc jūs esat saderējuši.

Un tā, katrs ir uz kaut ko derējis savu dzīvi,

un ziniet, kad es noslēdzu derības,

man gadījās noticēt,
ka Jēzus bija tas, par ko viņš uzdevās.

Un es ticu plurālistiskā sabiedrībā,

katrs der uz kaut ko.

Un, kad es uzsāku baznīcu,

ziniet, es neplānoju darīt to,
ko daru pašlaik.

Un tad, kad es uzrakstīju šo grāmatu

un ne no šā, ne no tā kļuva ļoti populāra,

tad es sāku domāt, kas ir tā mērķis?

Jo, kā jau teicu,

es neuzskatu, ka jums jebkad
tiek dota naudu vai slava

savam personīgajam ego.

Es vienkārši tam neticu.

Un, kad tu raksti grāmatu un pirmais teikums grāmatā ir

„Tas nav par tevi,”

tad, kad pēkšņi

tā kļūst par vēsturē vairāk pārdoto grāmatu,
tev ir jāsaprot, jā, laikam tas nav par mani.

Tas ir pat bērnam saprotams.

Kas tad ir šī visa mērķis?

Un es sāku domāt par to,
ko saucu par bagātības pārvaldīšanu

un „ietekmes pārvaldīšanu”.

Tāpēc es uzskatu,
ka pārvaldīšana ir noteicošā.

Tāpēc, ja esi labākais kādā jomā –

biznesā, politikā, sportā, mākslā,

zinātnē, jebkurā jomā –

jums tā nepieder,

jūs esat tās pārvaldnieks.

Tāpēc es, piemēram, ticu vides aizsardzībai.

Tā nav mana planēta.

Tā nebija mana, pirms biju piedzimis.
Tā nekļūs mana, kad nomiršu.

Esmu šeit uz 80 gadiem un tad viss.

Kādu dienu es debatēju sarunu šovā

un puisis izaicinoši pajautāja:

„Ko mācītājs dara vides aizsardzības labā?”

Un es jautāju šim zēnam,
es teicu: „Labi, vai tici,

ka cilvēki ir atbildīgi par to,

lai padarītu zemi par nedaudz labāku vietu
nākamajai paaudzei?

Vai uzskati, ka mums jāuzņemas
nopietna atbildība par vides aizsardzību?”

Un viņš atbildēja: „Nē.”

Es sacīju: „Ā, neuzskati?”

Es sacīju: „Ļauj man to paskaidrot vēlreiz.

Vai tu tici, ka mums kā cilvēciskām būtnēm
– es nerunāju par reliģiju –

vai tu tici, ka mums kā cilvēciskām būtnēm, ir atbildība

rūpēties par šo planētu

un padarīt to mazliet labāku nākamajām paaudzēm?"

Un viņš atbildēja: „Nē. Ne vairāk, kā jebkurai citai sugai.”

Kad viņš pateica vārdu "sugai", viņš atklāja savu pasaules uzskatu.

Un viņš pateica:

„Par vides aizsardzību man nav
jāuzņemas lielāka atbildība kā pīlei.”

Nu labi, zinu,
ka bieži vien uzvedamies kā pīles,

bet tu neesi pīle.

Tu neesi pīle.

Un tu esi atbildīgs –
tas ir mans pasaules uzskats.

Un tāpēc jums jāsaprot,
kas ir jūsu pasaule, jūsu pasaules uzskats.

Problēma ir tāda, ka lielākā cilvēku daļa
nekad pa īstam par to nav aizdomājušies.

Viņi nekad pa īstam

to nesistematizē vai nekvalificē,
vai nenosaka tās daudzumu

un nesaka: „Tam es ticu.
Lūk, kāpēc, es ticu tam, kam es ticu.”

Personīgi man nepietiek ticības,
lai būtu ateists.

Bet jums varbūt pietiek,
jums varbūt pietiek.

Tomēr jūsu pasaules uzskats nosaka
visu pārējo jūsu dzīvē,

jo tas nosaka jūsu lēmumus,

tas nosaka jūsu attiecības,

tas nosaka jūsu pašapziņas līmeni.

Tas patiesība nosaka visu jūsu dzīvē.

Acimredzot tas, kam mēs ticam –

un jūs to ziniet – nosaka mūsu rīcību,

un mūsu rīcība nosaka to,
kas dzīvē kļūstam.

Un tā mani sāka pārpludināt visa šī nauda,

un mani sāka pārpludināt visa šī slava,

un es domāju, ko lai es ar to iesāku?

Vispirms mēs ar sievu
pieņēmām piecus lēmumus, ko darīt ar naudu.

Mēs teicām: „Pirmkārt,
neizlietosim to personīgajām vajadzībām.”

Es nedevos pirkt lielāku māju.

Man nav savas viesu mājas.

Es joprojām braucu ar to pašu četrgadīgo Fordu,
ar kuru braucu pirms tam.

Mēs tikai pateicām, mēs to nelietosim sev.

Otrkārt,

es pārstāju saņemt mācītāja algu no baznīcas,
kurā esmu mācītājs.

Un treškārt, es saskaitīju visu,
ko baznīca man bija samaksājusi

pēdējos 25 gados, un atdevu to atpakaļ.

Un es atdevu to atpakaļ,
jo negribēju, lai kāds domā,

ka daru to naudas dēļ – nē, ne naudas.

Es personīgi nekad neesmu saticis

priesteri vai mācītāju, vai kādu,
kurš notur dievkalpojumu naudas dēļ.

Zinu, ka tas ir stereotips.
Man nekad nav gadījies satikt kādu no tiem.

Ticiet man, ir daudz vieglāki
naudas pelnīšanas veidi.

Mācītāji 24 stundas diennaktī ir sazvanāmi.
Viņi ir kā ārsti.

Es ierados šodien ar nokavēšanos.
Es biju cerējis būt šeit vakar,

jo mans sievastēvs dzīvo,
iespējams, savas pēdējās 48 stundas,

pirms viņš mirs no vēža.

Un es redzu cilvēku,
kurš nodzīvojis savu dzīvi –

viņam pašlaik ap 85 –
un viņš mirst mierā.

Ziniet, jūsu pasaules uzskatu apstiprina
ne jau jūsu rīcība labajos laikos.

Jūsu pasaules uzskatu apstiprina
jūsu uzvedība aiziešanas brīdī, bērēs.

Un pēc tam, kad esmu bijis burtiski
simtos vai tūkstošos bērēs un aiziešanas brīžos,

varu teikt, ka ir atšķirība.

Ir atšķirība, kam tici.

Tātad, mēs to visu atmaksājām atpakaļ,

un tad mēs nodibinājām trīs fondus,

kuru mērķis bija risināt dažas no
pasaulē nozīmīgākajām problēmām:

analfabētismu, nabadzību, pandēmijas slimības
– īpaši HIV / AIDS –

un mēs nodibinājām šos fondus,
un ieguldījām tajos naudu.

Visbeidzot mēs kļuvām par –
es to saucu par „apgriezto desmito tiesu”.

Kad pirms 30 gadiem
ar sievu apprecējāmies,

mēs sākām maksāt desmito tiesu.

Tas ir Bībeles princips,

kurš saka – 10 procentus no saņemtā atdod labdarībai,

atdod, lai palīdzētu citiem cilvēkiem.

Un tā, mēs sākām to darīt, un katru gadu
paaugstinājām savu desmito tiesu par 1 procentu.

Tā savā pirmajā kopdzīves gadā
mēs pārgājām uz 11 procentiem,

otrajā gadā mēs pārgājām uz 12 procentiem,

trešajā gadā mēs pārgājām uz 13 procentiem

un tā tālāk.

Kāpēc es tā darīju?

Jo katrreiz, kad es dodu,

tas sadragā materiālisma varu pār manu dzīvi.

Materiālisms vienmēr ir par ņemšanu –
ņem, ņem, ņem, ņem visu, ko vien vari,

krāj visu iegūto, sēdi uz sakrātā
kā suns uz siena kaudzes.

Tas viss ir par to, lai dabūtu vairāk.

Un mēs domājam, ka labā dzīve izskatās labi.

Tas ir svarīgāks par visu – labi izskatīties,

labi justies un lai tev pieder labumi.

Bet tā nav labā dzīve.

Visu laiku es satieku cilvēkus, kuriem tas ir,
un nav teikts, ka viņi ir laimīgi.

Ja nauda patiešām darītu tevi laimīgu,

pasaules bagātākie ļaudis būtu arī vislaimīgākie.

Bet es personīgi zinu, ka tā nav taisnība.

Tā vienkārši nav taisnība.

Un tā, labā dzīve nav labs izskats,
laba pašsajūta vai labi īpašumi, tā ir

būšana labam un labu lietu darīšana.

Tev ziedojot savu dzīvi.

Dzīves nozīmīgumu nenosaka
sabiedriskais stāvoklis,

jo tu vienmēr atradīsi kādu,
kurš ir dabūjis vairāk par tevi.

To nenosaka sekss.

To nenosaka alga.

Tas nāk no kalpošanas citiem.

Ziedojot kaut kam savu dzīvi,
mēs rodam tajā jēgu,

mēs rodam tajā nozīmi.

Es uzskatu, ka tādus mūs radīja Dievs.

Un tā mēs sākām dot atpakaļ,

un tagad, pēc 30 dzīves gadiem,

mēs ar esau apvērsuši desmito tiesu
– mēs atdodam 90 procentus un dzīvojam no 10 procentiem.

Tā īstenībā bija vienkāršākā daļa.

Smagākā daļa ir,
ko lai es iesāku ar visu šo uzmanību?

Jo esmu sācis saņemt
visdažādākos uzaicinājumus.

Es tikko atgriezos
no gandrīz mēnesi ilgas runāšanas turnejas

trīs dažādos kontinentos,

es tajā neiedziļināšos,

bet tā bija pārsteidzoša lieta.

Man jānolemj, ko lai iesāku ar šo

grāmatas atneso slavu?

Būdams mācītājs, es sāku lasīt Bībeli.

Bībelē ir viens pants – 72. psalms,

kur Salamons lūdz lielāku ietekmi.

Lasot šo lūgšanu,

tā skan neiedomājami savtīgi, egocentriski.

Viņš saka: „Dievs, gribu,
lai padari mani slavenu.”

To viņš lūdz.

Viņš saka: „Gribu,
lai padari mani slavenu.

Gribu, lai visās zemēs izplati slavu
par manu vārdu,

gribu, lai dod man varu,

gribu, lai padari mani slavenu.
gribu, ka dod man ietekmi.”

Un tas tiešām skan kā visegoistiskā lieta,
ko vispār varētu prasīt,

dodoties lūgšanā.

Līdz jūs izlasāt visu psalmu, visu nodaļu.

Un tad viņš saka: „Lai ķēniņš” –

tajā laikā viņš bija Izraēla tautas ķēniņš varas zenītā –

„lai ķēniņš varētu rūpēties
par atraitnēm un bāreņiem,

atbalstīt apspiestos, aizsargāt nespējīgos,
rūpēties par slimajiem,

palīdzēt nabadzīgajiem,
uzrunāt cittautiešus,

tos, kuri ir cietumos."

Būtībā viņš runā par sabiedrības atstumtajiem.

Un kamēr es to lasīju,

es vēroju to un, ziniet, padomāju,

ka šis izteikums nozīmē,
ka ietekmes mērķis ir aizstāvēt tos,

kuriem nav ietekmes.

Ietekmīguma mērķis nav celt savu ego

vai savu personīgo kapitālu.

Un, starp citu, jūsu personīgais kapitāls
nav tas pats, kas jūsu pašvērtējums.

Jūsu vērtību nenosaka jūsu bagātības,

To nosaka kaut kas pilnīgi cits.

Un tāpēc ietekmes mērķis ir aizstāvēt tos,

kuriem nav ietekmes.

Un man bija jāatzīst,

ka pēdējā laikā neesmu domājis
par atraitnēm un bāreņiem.

Tie nav manā redzamības zonā.

Esmu mācītājs baznīcā
vienā no visbagātākajiem Amerikas rajoniem –

slēgto sabiedrību kopums.

Man ir baznīca, kas ir pilna
ar uzņēmumu vadītājiem un zinātniekiem.

Un piecu gadu laikā es varētu
nekad neredzēt bezpajumtnieku.

Viņu vienkārši nav manā ceļā.

Viņi ir 21 kilometra
attālumā uz Santa Anas ceļa.

Un tā man bija jāsaka: „Labi,

es izmantotu visu pārticību un ietekmi, kas man ir,

lai palīdzētu tiem, kuriem nav ne kā no tā.'

Jūs jau zināt, ka Bībelē ir stāsts par Mozu.

Vai jūs tam ticat vai nē,
tam tiešām nav nozīmes.

Bet Mozus, ja jūs redzējāt filmu „Desmit baušļi”,

Mozus iziet, un tur ir šis degošais krūms,
un Dievs runā uz viņu.

Un Dievs saka: „Mozu, kas ir tavā rokā?”

Manuprāt, tas ir viens no svarīgākajiem jautājumiem,
kādu jums jebkad var uzdot.

Kas ir jūsu rokā?"

Mozus saka: „Tā ir nūja.
Tā ir gana nūja.”

Un Dievs saka: „Met to zemē.”

Un, ja atceraties filmu, zināt,
ka Mozus nomet nūju zemē un tā pārvēršas par čūsku.

Un tad Dievs saka: „Pacel to.”

Un viņš paceļ to atkal atpakaļ,

un tā pārvēršas atkal par nūju.

Es lasu to un domāju, par ko tad tas viss ir?

Jā, par ko tad tas viss ir? Labi, es zinu pāris lietas.

Pirmkārt, Dievs nekad nerada brīnumus, lai izrādītos.

Tas nav vienkārši: „Oho, vai tas nav vareni?”

Un, starp citu, manam Dievam
nav jāparādās uz siermaizītes..

Ziniet, ja Dievs parādīsies,
viņš neparādīsies uz siermaizītes.

(Smiekli)

Ja? Tāpēc man patīk tas, ko dara Maikls,

jo, ja viņš atmasko, tad man vairs to nevajag darīt.

Bet Dievs – mans Dievs –
neparādās uz saules apspīdētām ūdens lāsēm

Viņam ir daži spēcīgāki veidi, lai
panāktu to, ko Viņš vēlas panākt.

Bet Viņš nedara brīnumus, lai dižotos.

Otrkārt, ja Dievs jebkad uzdod jautājumu,

Viņš jau zina atbildi.

Protams, ja viņš ir Dievs, tad tas nozīmētu,

ka tad, kad viņš uzdod jautājumu,
tas ir jūsu labā, nevis Viņa.

Un tā, Viņš jautā: „Kas ir tavā rokā?”

Kas tad bija Mozus rokā?

Tā bija gana nūja. Un tagad, sekojiet līdzi manai domai.

Šī nūja simbolizēja trīs lietas par Mozus dzīvi.

Pirmkārt, tā bija viņa identitāte.

Viņš bija gans. Tas ir viņa aroda simbols.

Es esmu gans.

Tas ir viņa identitātes simbols,
viņa karjera, viņa darbs.

Otrkārt, tas nav tikai viņa identitātes simbols,

tas ir viņa ienākumu simbols,
jo visi viņa aktīvi ieguldīti aitās.

Tajās dienās nevienam nebija bankas kontu,
vai American Express karšu, vai drošības fondu.

Jūsu aktīvi ir ieguldīti jūsu ganāmpulkā.

Tātad tas ir viņa identitātes un arī viņa ienākumu simbols.

Un treškārt – tas ir viņa ietekmes simbols.

Ko jūs darāt ar ganu nūju?

Ar to jūs pārdzenat aitas no punkta A uz punktu B,

kā nu to protat.

Jūs dzenat ar to vai bikstāt ar to, viens vai otrs.

Un tā, Viņš saka:

„Tu gatavojies noskaidrot savu identitāti.

Kas ir tavā rokā?”

Tev ir identitāte, tev ir ienākumi, tev ir ietekme.

Kas ir tavā rokā?”

Un Viņš saka: „Ja nometīsi to zemē,
es to atdzīvināšu.

Es darīšu lietas, kuras tu nekad pat iedomāties nevarētu.”

Un, ja jūs esat redzējuši šo filmu „Desmit baušļi”,

visi tie lielie brīnumi, kas notiek Ēģiptē,
tiek darīti, izmantojot šo nūju.

Pagājušajā gadā mani uzaicināja uzstāties
NBA Visu zvaigžņu spēlē.

Un tā, es uzrunāju spēlētājus,

jo lielākā daļa no NBA, NFL
un visu citu komandu spēlētājiem

ir izgājuši šīs 40 jēgpilnās dienas, kā teikts grāmatā.

Un es viņiem pajautāju: „Kas ir jūsu rokā?

Kas tad tavā rokā?” un atbildēju:
„Tā ir basketbola bumba

un šī basketbola bumba pārstāv tavu identitāti, to kas esi

Tu esi NBA spēlētājs.

Tā parāda tavus ienākumus.

Tu ar šo mazo bumbu pelni daudz naudas.

Un tā pārstāv jūsu ietekmi.

Un pat, ja tu gatavojies būt NBA spēlētājs tikai dažus gadus,

tu paliksi par NBA spēlētāju visu atlikušo dzīvi.

Un tas sniedz jums milzīgu ietekmi.

Ko tad gatavojaties iesākt ar to, kas jums dots?”

Un es domāju, ka tas ir galvenais iemesls,
kāpēc šodien es ierados te,

pie visiem jums – ļoti spējīgiem TED cilvēkiem,

lai pajautātu „Kas ir jūsu rokā?”.

Kas jums tāds ir dots?

Talants, labs pamats, izglītība,

brīvība, sakari, iespējas,

bagātība, idejas, radošums.

Ko jūs sniegto iesākat?

Manuprāt, tas ir pats galvenais dzīves jautājums.

Manuprāt, to arī nozīmē jēgpilna dzīve.

Grāmatā es runāju par to, ka jūs esat radīti, lai nodarbotos ar noteiktām lietām, jūs esat tam veidoti.

Šīs mazais krusts ietver sevī garīgās dāvanas, sirdi,

spējas, personību un pieredzi.

Šīs lietas jūs veido.

Un, ja jūs gribat zināt, ko darīt ar savu dzīvi,

jums jāskatās, kā esat veidoti.
Kādam darbam esmu radīts?

Kāpēc Dievam jūs radīt kaut kā darīšanai,
un pēc tam nedot iespēju to darīt?

Ja esat radīts, lai būtu antropologs, jūs būsiet antropologs.

Ja esat radīts būt par zemūdens pētnieku,

tad jūs būsiet zemūdens pētnieks.

Ja jūs esat radīts, lai slēgtu darījumus, jūs slēgsiet darījumus.

Ja jūs esat radīts, lai gleznotu, jūs gleznosiet.

Vai zinājāt, ka Dievs smaida, kad esat jūs paši?

Kad mani mazie bērni bija mazi –

viņi visi jau ir izauguši, tagad man ir mazbērni –

es mēdzu ieiet un apsēsties uz viņu gultas malas,

un es mēdzu skatīties, kā mani bērni guļ.

Un es tikai skatījos, kā viņu mazie ķermenīši
cēlās un noplaka, cēlās un noplaka.

Un es skatījos uz viņiem, tas nav nekas nejaušs.

Cēlās un noplaka.

Un mani pārņēma prieks, tikai skatoties, kā viņi guļ.

Dažiem cilvēkiem ir nepareizs priekšstats, ka Dievs priecājas

tikai tad, kad darāt, c
itēju, „garīgas lietas”,

piemēram, ejat uz baznīcu vai palīdzat nabagiem,

vai, ziniet, izsūdzat grēkus vai darāt ko tamlīdzīgu.

Pamatdoma ir tāda, ka Dievs jūt prieku redzot,
ka esat jūs paši.

Kāpēc? Viņš jūs radīja.

Un, kad jūs darāt to, kam esat radīts,

Viņš saka: „Tas ir mans dēls. Tā ir mana meita.

Tu lieto talantu un prasmes, ko es tev devu.”

Un tāpēc mans padoms jums ir

skatieties, kas ir jūsu rokā –

jūsu personība, jūsu ietekme, jūsu ienākumi –

un sakāt: „Runa nav par mani.

Runa ir par pasaules padarīšanu
par labāku vietu.”

Paldies.