Kā skolas nogalē radošumu

Sers Kens Robinsons sniedz izklaidējošu un reize ļoti aizkustinošu pamatojumu par tādas izglītības sistēmas izveidi, kas lolotu (nevis nomāktu) radošumu.

Labrīt! Kā jums klājas?

(Smiekli)

Lieliska konference, vai ne?

Esmu aiznests pavisam citā pasaulē.

Faktiski, es tiešām dodos prom.

(Smiekli)

Ir bijušas trīs tēmas,
kas caurvij konferenci

un kas ir saistītas ar to,
par ko vēlos runāt.

Pirmā ir neparastie cilvēka
radošo spēju apliecinājumi

visās prezentācijās, kas mums bijušas,

un visos cilvēkos, kas ir šeit.

Vien iedomājieties šo dažādību un plašumu.

Otrā — mēs esam nonākuši vietā,

kur mums nav ne jausmas, kas notiks,

nākotnes ziņā.

Ne jausmas, kā tas varētu norisināties.

Mani interesē izglītība.

Patiesībā, esmu novērojis,
ka visus interesē izglītība.

Jūs ne?

Man tas šķiet ļoti interesanti.

Ja esat saviesīgās vakariņās, un sakāt,

ka strādājat izglītības jomā...

Godīgi sakot, jūs bieži neesat
saviesīgās vakariņās,

(Smiekli)

ja strādājat izglītība,
jūs uz tām neielūdz.

(Smiekli)

Savādā kārtā jūs uz tām neaicina atkārtoti.
Tas man šķiet dīvaini.

Bet, ja tomēr tur esat, un kādam atbildat

uz jautājumu: „Ar ko nodarbojaties?”,

un sakāt, ka strādājat izglītībā,

var redzēt, ka viņiem pārskrien šermuļi.

Viņi it kā nodomā „Ak Dievs”,
vai ne, „Kāpēc es?”

(Smiekli)

„Manā vienīgajā vakarā ārpus mājas.”

(Smiekli)

Bet, ja pavaicājat par viņu izglītību,
viņu jūs pienaglo pie sienas.

Jo tā ir viena no tām lietām,
kas cilvēkus skar ļoti dziļi, vai ne?

Gluži kā reliģija, nauda un citas lietas.

Mani ļoti interesē izglītība,
un, manuprāt, tā interesē mūs visus.

Mums par to ir milzīga
un pamatota interese,

daļēji tādēļ, ka tieši izglītībai būtu
mūs jānoved pie nākotnes,

ko pat nespējam aptvert.

Ja tā padomā, bērni,
kas šogad sāks iet skolā,

dosies pensijā 2065.gadā.

Nevienam nav ne jausmas,

par spīti visai tai kompetencei,
kas parādīta pēdējo četru dienu laikā,

kā izskatīsies pasaule pēc pieciem gadiem.

Tomēr mums bērni it kā būtu
šai nākotnei jāizglīto.

Manuprāt, neparedzamība
ir neparasti liela.

Trešais ir,

ka mēs šā vai tā esam vienisprātis par to,

ka bērniem piemīt
patiesi neparastas spējas —

jaunrades spēja.

Piemēram, Sirena pagājušajā vakarā
bija burvīga, ne tā?

Redzot vien, ko viņa spēj paveikt.

Viņa ir ārkārtēja, taču,
no otras puses, manuprāt,

viņa nav izņēmums,
ja skatāmies bērnus kopumā.

Viņa ir cilvēks
ar ārkārtīgi lielu mērķtiecību,

kas atradis talantu.

Es apgalvošu,
ka visiem bērniem ir neaprakstāmi talanti.

Un mēs tos gaužām bezatbildīgi izšķiežam.

Tad nu es vēlos runāt par izglītību

un es vēlos runāt par radošumu.

Es apgalvotu, ka radošums izglītībā
šobrīd ir tikpat svarīgs kā rakstpratība,

un mums pret to būtu jāattiecas līdzvērtīgi.

(Aplausi) Paldies.

(Aplausi)

Tas, starp citu, bija viss.

Liels paldies.

(Smiekli)

Tātad, vēl palikušas 15 minūtes.

(Smiekli)

Nū, es esmu dzimis... nē!

(Smiekli)

Es nesen dzirdēju lielisku stāstu,
kuru man patīk pārstāstīt.

Tas bija par meitenīti zīmēšanas stundā.

Viņai bija seši gadi,
un viņa klases aizmugurē zīmēja,

un skolotāja teica,
ka viņa tikpat kā nekam neveltīja uzmanību,

izņemot šo zīmēšanas stundu.

Skolotāju tas ieintriģēja.

Viņa piegāja pie viņas
un vaicāja: „Ko tu zīmē?”

„Es zīmēju Dievu.” atbildēja meitene.

„Bet neviens nezina,
kā Dievs izskatās,” teica skolotāja.

„Tūlīt viņi uzzinās.” atbildēja meitene.

(Smiekli)

Kad manam dēlam Anglijā bija četri gadi,

Patiesībā, viņam visur bija četri gadi.

(Smiekli)

Ja ņemam tā ļoti nopietni,
lai kur viņš būtu viņam togad bija četri gadi.

Viņš spēlēja ludziņā „Ziemassvētku stāsts”.
Atceraties stāstu?

(Smiekli)

Tas ir svarīgs. Tas ir svarīgs stāsts.

Mels Gibsons uztaisīja turpinājumu.
Varbūt esat redzējuši.

(Smiekli)

„Ziemassvētku stāsts II.”

Džeimss dabūja Jāzepa lomu,
par ko bijām sajūsmināti.

Mēs uzskatījām to
par vienu no galvenajām lomām.

Un pieblīvējām izrādes vietu pilnu
ar aģentiem T-kreklos ar uzrakstiem:

„Džeimss Robinsons IR Jāzeps!” (Smiekli)

Viņam nebija jārunā,

bet zināt to vietu, kur ienāk trīs karaļi?

Viņi nāk ar dāvanām —
zeltu, sveķiem un vīraku.

Tā patiešām notika.

Mēs tur sēdējām,
un viņi, šķiet, sajauca secību,

jo mēs pēcāk runājām ar mazo puiku un vaicājām:

„Vai viss bija kārtībā?” Un viņš atvaicāja:
„Jā, vai tad kaut kas bija nepareizi?”

Viņi samainījās.

Ienāca trīs puikas,

četrgadnieki ar dvieļiem ap galvu,

un nolika zemē kastes.

Pirmais teica: „Es jums nesu zeltu.”

Otrais puika teica:
"Es jums nesu vīraku."

Un trešais puika teica:
„Šo jums sūta Frenks.”

(Smiekli)

Tam kopīgais ir tas, ka bērni pamēģinās.

Pat ja viņi nezina, viņi pamēģinās.

Vai man taisnība? Viņi nebaidās kļūdīties.

Es, protams, negribu teikt,
ka kļūdīties ir tas pats, kas būt radošam.

Mēs gan zinām, ja neesat gatavi kļūdīties,

tad nekad nespēsiet radīt jebko oriģinālu,

ja neesat gatavi kļūdīties.

Ap to laiku, kad viņi pieaug,
lielākā daļa bērnu šo spēju ir zaudējuši.

Viņi ir sākuši baidīties kļūdīties.

Mēs šādi vadām uzņēmumus.

Mēs uzspiežam kauna zīmi kļūdām.

Nu mēs vadām valstu izglītības sistēmas,

kur kļūdas ir visbriesmīgākais,
ko var pieļaut.

Tā rezultātā mēs izglītojam cilvēkus

prom no viņu radošajām spējām.

Pikaso reiz teica,
ka visi bērni ir dzimuši mākslinieki.

Problēma, mums uzaugot,
ir palikt māksliniekam.

Es tam aizrautīgi ticu,
ka mēs neizaugam līdz radošumam,

bet gan izaugam no tā laukā.

Vai drīzāk, mēs tiekam no tā izglītoti laukā.

Kādēļ tas tā ir?

Es pirms aptuveni pieciem gadiem
dzīvoju Stratfordā uz Eivonas.

Patiesībā, mēs pārcēlāmies
no Stratfordas uz Losandželosu.

Tā ka varat iedomāties,
cik tās bija nemanāmas pārmaiņas.

(Smiekli)

Patiesībā, mēs dzīvojām
tādā vietā kā Sniterfīlda,

turpat pie Stratfordas,

kur ir dzimis Šekspīra tēvs.

Vai jūs pārsteidz jaunā doma? Mani jā.

Jūs nebijāt iedomājušies,
ka Šekspīram ir tēvs, vai ne?

Vai ne? Tāpēc, ka nebijāt iedomājušies,
ka Šekspīrs ir bijis bērns, vai ne?

Septiņgadīgs Šekspīrs?

Es nekad to nebiju iedomājies.

Proti, reiz viņam bija septiņi gadi.

Viņš bija kāda
angļu valodas stundās, vai ne?

(Smiekli)

Cik gan tas būtu kaitinoši?

(Smiekli)

„Jābūt cītīgākam.”

(Smiekli)

Kā tēvs viņu sūta gulēt,
sakot Šekspīram: „Tagad ej gulēt!

Un noliec zīmuli.”

(Smiekli)

„Un beidz tā runāt.”

(Smiekli)

„Tas visus mulsina.”

(Smiekli)

Lai vai kā, mēs no Stratfordas
pārcēlāmies uz Losandželosu.

Es vēlos teikt pāris vārdus
par pārcelšanos.

Mans dēls negribēja braukt.

Man ir divi bērni.
Viņam tagad ir 21, meitai — 16.

Viņš negribēja braukt uz Losandželosu.

Viņam tā patika,
bet viņam Anglijā bija draudzene.

Tā bija viņa mūža mīlestība, Sāra.

Viņi bija pazīstami mēnesi.

(Smiekli)

Ņemiet vērā,
viņi bija nosvinējuši ceturto gadadienu,

jo mēnesis 16 gadu vecumā ir ilgs laiks.

Viņš lidmašīnā bija ļoti apbēdināts

un teica: „Es nekad vairs nesatikšu
tādu meiteni kā Sāra.”

Godīgi sakot,
mēs par to bijām gaužām priecīgi.

(Smiekli)

Viņa bija galvenais iemesls,
kāpēc mēs pametām valsti.

(Smiekli)

Pārceļoties uz ASV vai ceļojot pa pasauli,

jūs kaut kas pārsteidz:

ikvienai pasaules izglītības sistēmai
ir tā pati priekšmetu hierarhija.

Ikvienai. Nav nozīmes, kurp dodaties.

Varētu domāt,
ka citur ir citādāk, bet tā nav.

Pašā augšā ir matemātika un valodas,

tad nāk humanitārie priekšmeti,
un pašā apakšā ir mākslas.

It visur pasaulē.

Lielā mērā arī katrā sistēmā,
mākslās ir sava hierarhija.

Māksla un mūzika
parasti skolās ir augstākā statusā,

kā teātris un dejošana.

Pasaulē nav tādas izglītības sistēmas,

kur bērniem katru dienu mācītu dejošanu,

līdzvērtīgi kā mācam matemātiku. Kādēļ?

Kādēļ ne?
Manuprāt, tas ir diezgan svarīgi.

Manuprāt, matemātika ir ļoti svarīga,
bet tāda ir arī dejošana.

Bērni visu laiku dejo, ja viņiem to ļauj.
Mēs visi tā darām.

Mums taču ir ķermeņi, ne tā?
Vai arī es ko palaidu garām?

(Smiekli)

Patiesībā, bērniem pieaugot,

mēs sākam viņus izglītot pakāpeniski,
no vidukļa uz augšu.

Tad mēs pievēršamies viņu galvām.

Un mazliet uz vienu pusi.

Ja paskatītos uz izglītības sistēmu
citplanētieša acīm,

un vaicātu:
„Kam domāta publiskā izglītība?”

Tad, manuprāt, būtu jāsecina,
spriežot pēc rezultātiem,

kurš no tā ir ieguvējs,

kurš izdara visu, kas jāizdara,

kurš saņem visus smaidiņus,
kuri ir uzvarētāji.

Manuprāt, nāktos secināt,
ka visas izglītības sistēmas mērķis

visā pasaulē

ir ražot universitātes profesorus.

Vai ne?

Viņi ir cilvēki, kuri uzvar.

Reiz es biju viens no viņiem, lūk tā.

(Smiekli)

Man patīk universitātes profesori, bet ziniet,

mums nevajadzētu viņus nostādīt

kā cilvēces sasniegumu virsotni.

Viņi ir tikai dzīvības forma,

viena no dzīvības formām.

Bet viņi ir gaužām īpatnēji,
un es to saku aiz mīlestības pret viņiem.

Pēc manas pieredzes,
profesoros ir kas īpatnējs —

ne visos, bet lielākajā daļā —
viņi dzīvo savās galvās.

Viņi dzīvo tur augšā,
un nedaudz uz vienu pusi.

Viņi ir bezķermeniski, ziniet,
savā ziņā burtiskā nozīmē.

Viņi raugās uz ķermeni
kā transportlīdzekli savām galvām.

(Smiekli)

Ne tā?

Tas ir veids, kā nogādāt
viņu galvas uz sanāksmēm.

(Smiekli)

Ja vēlaties īstus pierādījumus
ārpusķermeņa pieredzes esamībai,

aizstaigājiet uz lielu konferenci,
kurā piedalās vecākie akadēmiķi,

un iegriezieties pēdējā vakara diskotēkā.

(Smiekli)

Tur jūs to redzēsiet.

Pieauguši vīrieši un sievietes,
kas nevaldāmi lokās, bez ritma izjūtas.

(Smiekli)

Gaidot, kad tas beigsies,
lai varētu iet uzrakstīt par to rakstu.

(Smiekli)

Mūsdienās mūsu izglītības sistēma
balstās uz ideju par akadēmiskajām spējām.

Tam ir iemesls.

Līdz 19. gadsimtam pasaulē tā īsti
nebija publiskās izglītības sistēmas.

Tās visas radīja,
lai apmierinātu industriālisma vajadzības.

Tāpēc hierarhija sakņojas divās idejās.

Pirmā, ka visnoderīgākie priekšmeti
darba dzīvei ir augšgalā.

Tāpēc jūs bērnībā skolā, visticamāk,

laipni virzīja prom no lietām,
kas jums patika,

pamatojoties uz to, ka jūs, to darot,
nekad nedabūsiet darbu. Vai tiesa?

Nespēlē mūziku, tu nebūsi mūziķis;

nenodarbojies ar mākslu,
tu nebūsi mākslinieks.

Laipns padoms — šobrīd pilnīgi aplams.

Visā pasaulē notiek revolūcija.

Un otrā ir akadēmiskās spējas,

kas patiešām ir sākušas dominēt
mūsu izpratnē par intelektu,

jo universitātes izglītības sistēmu
radīja pēc savas līdzības.

Ja tā padomā, visa pasaules
publiskās izglītības sistēma

ir ilgstošs process,
lai iestātos universitātē.

Un tā sekas ir tādas,
ka daudzi ļoti talantīgi,

ģeniāli, radoši cilvēki
domā, ka viņi tādi nav,

jo to, kas viņiem padevās,

skolā novērtēja vai pat nopēla.

Es uzskatu,
ka nevaram atļauties tā turpināt.

Saskaņā ar UNESCO datiem,
nākamajos 30 gados,

visā pasaulē vairāk cilvēku absolvēs,

nekā kopš vēstures sākuma.

Vairāk cilvēku, un tā ir
visu iepriekšminētu faktoru kombinācija:

tehnoloģija un tās ietekme uz darbu,
un demogrāfija,

un milzīgais cilvēku skaita pieaugums.

Pēkšņi universitātes grāds vairs neko nenozīmē.

Vai nav tiesa?

Kad es biju students,
ja tev bija grāds, tev bija darbs.

Ja tev nebija darba,
tu vienkārši to negribēji.

Es, godīgi sakot, to negribēju. (Smiekli)

Bet šodien jaunieši ar grādiem

bieži vien dodas mājās,
lai turpinātu spēlēt datorspēles,

jo nu jums vajag maģistra grādu,
kur kādreiz vajadzēja bakalaura,

un doktora grādu, kur maģistra.

Tas ir akadēmiskās inflācijas process.

Tas parāda,
ka visa izglītības sistēmas struktūra

šūpojas mums zem kājām.

Mums radikāli jāpārdomā
mūsu skatījums uz intelektu.

Mēs par intelektu zinām trīs lietas.

Pirmkārt, tā ir dažāda.

Mēs domājam par pasauli visus veidos,
kādos to piedzīvojam.

Mēs domājam tēlaini, mēs domājam skaņās,
mēs domājam kinestētiski.

Mēs domājam abstrakti,
mēs domājam kustībā.

Otrkārt, intelekts ir dinamisks.

Ja paraugāmies uz mijiedarbībām
cilvēka smadzenēs,

kā mēs to vakardien
dzirdējām vairākās prezentācijās,

intelekts ir brīnišķīgi mijiedarbīgs.

Smadzenes nav sadalītas nodalījumos.

Patiesībā, radošums,
ko es definēju kā procesu,

kurā rodas oriģinālas un vērtīgas idejas,

visbiežāk ir mijiedarbības rezultāts,

kad satiekas
dažādu nozaru skatījums uz lietām.

Starp citu, smadzenēs ir nervu kūlis,
kas savieno abas puslodes,

ko sauc par smadzeņu saikli.

Sievietiem tas ir resnāks.

Izejot no tā, ko vakar teica Helēna,

manuprāt, tādēļ sievietēm
labāk padodas vairāki darbi vienlaikus.

Jo tā tas ir, vai ne?

Ir lērums pētījumu,
bet es to zinu no personīgās dzīves.

Ja mana sieva mājās gatavo,
kas, paldies Dievam, nav pārāk bieži.

(Smiekli)

Nē, viņai šis tas padodas,
bet, ja viņa gatavo,

viņa vienlaikus runā pa tālruni,

viņa runā ar bērniem, viņa krāso griestus,

un taisa atvērto sirds operāciju.

Ja gatavoju es, durvis ir ciet,
bērni ir laukā,

tālrunis ir nolikts,
un ja viņa ienāk virtuvē, es saīgstu.

Es saku: „Terij, lūdzu,
es te mēģinu uzcept olu.”

(Smiekli)

„Liec mani mierā.”

(Smiekli)

Īstenībā, atceraties
to veco filozofisko domu,

ja mežā nokrīt koks,
un neviens to nedzird, vai tas vispār notika?

Atminaties to veco mīklu?

Es nesen redzēju lielisku t-kreklu,
uz kura rakstīts:

„Ja vīrietis mežā saka, ko domā,
un neviena sieviete to nedzird,

vai viņš tik un tā maldās?”

(Smiekli)

Trešā lieta par intelektu ir,

ka tas ir atšķirīgs.

Es šobrīd strādāju pie jaunas grāmatas,
ko sauc „Atklāsme”,

kuras pamatā ir
intervijas ar cilvēkiem par to,

kā viņi atklāja savu talantu.

Mani aizrauj tas, kā cilvēki pie tā nonāk.

Mani uz to pamudināja saruna
ar kādu burvīgu sievieti,

par ko lielākā daļa cilvēku varbūt
nemaz nav dzirdējuši — Džilianu Linnu.

Esat par viņu dzirdējuši? Daži ir.

Viņa ir horeogrāfe,
un visi zina viņas darbus.

Viņa iestudēja „Kaķus” un „Operas spoku”.

Viņa ir burvīga.

Es reiz Anglijā biju
Karaliskā baleta valdē,

kā jau varat redzēt.

Lai vai kā, mēs ar Džilianu
kādudien pusdienojām, un es vaicāju:

„Kā tu kļuvi par dejotāju?”

Tas ir interesanti.

Skolā viņa bija pilnīgi bezcerīga.

Un skola, tie bija 30. gadi,
aizrakstīja viņas vecākiem un teica,

„Mūsuprāt, Džilianai ir mācīšanās traucējumi.”

Viņa nespēja koncentrēties, viņa dīdījās.

Nu laikam teiktu, ka viņai ir UDHS. Vai ne?

Bet tas bija 1930. gados,
un UDHS vēl nebija izgudrots.

Tā nebija pieejama diagnoze.

(Smiekli)

Cilvēki neapzinājās,
ka viņiem tas var būt.

(Smiekli)

Lai vai kā, viņa devās pie speciālista.

Viņa kopā ar māti bija tādā kā
istabā ar ozolkoka paneļiem,

un viņu aizveda
un nosēdināja krēslu rindas galā,

un viņa sēdēja uz savām rokām 20 minūtes,
kamēr šis cilvēks runāja ar viņas mammu

par visām problēmām,
kas Džilianai bija skolā.

Jo viņa traucēja citiem cilvēkiem,
kavēja mājas darbus, un tā tālāk,

astoņgadīgais bērniņš.

Sarunas beigās ārsts aizgāja,
apsēdās blakus Džilianai un teica:

„Esmu noklausījies visu,
ko stāstīja tava mamma,

Man jāparunā ar viņu divatā.”

Viņš teica: „Uzgaidi tepat,
mēs drīz būsim atpakaļ,”

un viņi izgāja un atstāja viņu vienu.

Bet izejot no telpas,

viņš ieslēdza uz galda stāvošo radio.

Viņiem izejot no istabas, viņš mātei teica:
„Pastāviet un paskatieties uz viņu”

Mirklī, kad viņi atstāja istabu,

viņa bija kājās, kustoties mūzikas ritmā.

Viņi pāris minūtes vēroja,
un ārsts pagriezās pret viņas māti un teica:

„Linnas kundze,
Džiliana nav slima, viņa ir dejotāja.

Vediet viņu uz deju skolu.”

„Kas notika?” es vaicāju.

Viņa atbildēja: „Viņa tā arī izdarīja.
Es nevaru pat izstāstīt, cik tas bija brīnišķīgi.

Mēs iegājām zālē, un tā bija pilna ar
tādiem cilvēkiem kā es.

Cilvēkiem, kas nespēja nosēdēt mierā.

Cilvēkiem, kuriem bija jākustas, lai domātu.”
Kuriem bija jākustas, lai domātu.

Viņi dejoja baletu, viņi dejoja stepu,
viņi dejoja džezu, laikmetīgās dejas

Ar laiku viņa bija uz noklausīšanos
Karaliskajā Baleta skolā,

viņa kļuva par solisti
ar brīnišķīgu karjeru Karaliskajā baletā.

Galu galā viņa absolvēja
Karalisko baleta skolu,

nodibināja Gillian Lynne Dance Company

un satika Endrū Loidu Veberu.

Viņa ir atbildīga par

dažiem no vissekmīgākajiem
muzikālajiem uzvedumiem vēsturē

viņa ir sniegusi baudījumu miljoniem,
un viņa ir multimiljonāre.

Kāds cits būtu varējis izrakstīt zāles,
un pateikt, lai viņa nomierinās.

(Aplausi)

Manuprāt, mēs nonākam pie sekojošā:

Als Gors vakar runāja

par ekoloģiju un revolūciju,
ko aizsāka Reičela Kārsone.

Manuprāt, mūsu vienīgā nākotnes cerība

ir pieņemt jaunu cilvēka ekoloģijas konceptu,

kurā mēs sāktu pārveidot mūsu izpratni

par cilvēka spēju daudzveidību.

Mūsu izglītības sistēma
ir izrakņājusi mūsu prātus

tāpat kā mēs līdz izsīkumam uzrokam zemi:
meklējot kādu izrakteni.

Nākotnē mums tas nederēs.

Mums jāpārdomā pamatprincipi par to,

kā izglītojam savus bērnus.

Ir burvīgs Džonasa Solka citāts,
kurš teica:

„Ja visi kukaiņi pazustu no zemes virsas,

50 gadu laikā dzīvība uz Zemes beigtos.

Ja no Zemes virsas pazustu visi cilvēki,

50 gadu laikā
visas dzīvības formas uzplauktu.”

Un viņam ir taisnība.

Tas, ko cildina TED,
ir cilvēka iztēles dotības.

Nu mums ir jābūt uzmanīgiem,

lai šo dāvanu izmantotu gudri,

un izvairītos no dažiem scenārijiem,
par kuriem runājām.

Vienīgais veids, kā to paveiksim,
ir saredzot mūsu radošās spējas

visā to bagātībā,

un saredzot mūsu bērnus
kā to cerību, ko viņi nes.

Mūsu uzdevums
ir izglītot viņus visā viņu pilnībā,

lai viņi var droši doties nākotnē.

Starp citu, mēs šo nākotni
varam nepiedzīvot,

bet viņi gan piedzīvos.

Un mūsu uzdevums
ir viņiem palīdzēt ar to kaut ko izdarīt.

Liels paldies!

(Aplausi)