Marks Bitmens par to, kas nav kārtībā ar to, ko mēs ēdam

Savā aizrautīgajā un asprātīgajā runā "New York Times" avīzes pārtikas kritiķis Mark Bitmans iztirzā, kas ir nepareizi tajā veidā kā mēs tagad ēdam (pārāk daudz gaļas, pārāk maz saknes, pārāk daudz ātrās ēstuves ēdienu, pārāk maz mājās gatavotu ēdienu) un kāpēc tas pakļauj visu planetu riskam.

Es rakstu par ēdienu. Es rakstu par ēst gatavošanu.

Es to uztveru diezgan nopietni,

bet es esmu šeit, lai runātu par kaut ko,

kas viena vai divu gadu laikā man ir kļuvis ļoti nozīmīgs.

Tas ir par ēdienu, bet ne par tā gatavošanu.

Es sākšu ar šo skaistās govs attēlu.

Es neesmu veģetārietis -- šis ir jau klasisks Niksona teiciens, vai ne tā?

Bet es tomēr domāju, ka tas teiciens--

(Smiekli)

-- varētu būt tā šī gada versija.

Tas ir pavisam nedaudz pārspīlēts.

Un kāpēc es tā saku?

Tāpēc, ka vēl tikai vienu reizi līdz šim atsevišķu cilvēku liktenis

un visas cilvēces liktenis

ir bijuši tik savstarpēji saistīti.

Tad bija bumba un tāda ir arī tagad.

Un tas, kas pašlaik notiek un notiks noteiks

ne tikai mūsu pašu dzīves kvalitāti un ilgumu,

bet arī to, vai mēs atpazītu zemi, ja mēs to redzētu

pēc gadsimta.

Tas ir cita veida holokosts

un slēpšanās zem gultas nepalīdzēs.

Sākšu ar uzskatu, ka globālā sasilšana

nav ne tikai reāla, bet arī bīstama.

Tā kā visi pasaules zinātnieki tagad tam tic,

un pat prezidents Bušs ir ieraudzījis gaismu, vai vismaz izliekas,

mums tajā ir jāieklausās.

Tāpēc uzklausiet šo, lūdzu.

Pēc enerģijas ražošanas, mājlopi ir otrais lielākais atmosfēru pārveidojošo

gāžu izplatības veicinātāji.

Gandrīz vienu piektdaļu visas siltumnīcas gāžu

rada mājlopu audzēšana --

kas ir vairāk nekā transports.

Variet jokot cik tīk par govju pirdieniem,

bet metāns ir 20 reizes indīgāks par CO2,

un runa nav tikai par metānu.

Mājlopi ir arī vieni no lielākajiem zemes degradācijas, gaisa un

ūdens piesārņojuma, ūdens trūkuma un bioloģiskās daudzveidības samazināšanās vaininiekiem.

Bet tas nav viss.

Apmēram puse valsts antiobiotiku

netiek ražotas cilvēkiem, bet gan dzīvniekiem.

Bet turpināt šāda veida sarakstu sāk kļūt stindzinoši, tāpēc ļaujiet man teikt šo,

ja jūs esat progresīvi,

ja jūs braucat ar Prius vai lietojat ekoloģiskus produktus

vai vismaz tādiem dodat priekšroku,

jūs visdrīzāk esat pusveģetārietis.

Es neesmu pret govīm vairāk kā pret atomiem,

bet šo lietu lietošana ir mums jau ierasta lieta.

Ir vēl viena puzļa daļa,

par ko Anna Kūpere vakar skaisti pastāstīja

un tā, par ko jūs jau ziniet.

Nav nekādu šaubu -- nekādu -- ka tā sauktās dzīvesveida slimības --

diabēti, sirds slimības, trieka, daži vēža paveidi --

ir slimības, kuras šeit ir vairāk izplatītas

nekā jebkur citur pasaulē.

Un tas ir tiešs mūsu Rietumu uztura iznākums.

Mūsu pieprasījums pēc gaļas, piena un attīrītajiem ogļhidrātiem --

pasaule dienā patērē miljardu kolas bundžu --

mūsu šo nevajadzīgo, taču gribēto lietu pieprasījuma

dēļ mēs uzņemam daudz vairāk kalorijas nekā mums nepieciešams.

Un šīs kalorijas ir pārtikā, kura šīs slimības veicina, nevis novērš.

Globālā sasilšana nebija paredzēta.

Mēs nezinājām, ka piesārņojums dara ko vairāk kā tikai samazina redzamību.

Varbūt vēl tikai pāris plaušu slimības šur un tur,

bet, ziniet, tas jau nav nekas liels.

Tomēr, pašreizējā veselības krīze

ir nedaudz vairāk kā tikai ļaunās impērijas roku darbs.

Mums tika stāstīts, mums tika solīts,

ka, jo vairāk gaļu, piena un mājputnu izstrādājumus mēs uzņemtu,

jo mēs būsim veselīgāki.

Nē, dzīvnieku izstrādājumu pārlieku liela uzņemšana un, protams, ātrā ēdināšana

ir problēma, kopā ar mūsu niecīgo augu valsts lietošanu uzturā.

Netērēsim laiku un nesāksim runāt par augu ēšanas priekšrocībām,

bet ir pierādījumi, ka augi -- un es vēlos, lai tas beigu beigās visiem būtu skaidrs --

tās nav augu sastāvdaļas, tie ir paši augi.

Tas nav beta karotīns, tie ir burkāni.

Ir skaidri pierādījumi, ka augi uzlabo veselību.

Šajā brīdī pierādījumi ir neapstrīdami.

Ēd vairāk augus, mazāk visa pārējā un tu dzīvosi ilgāk.

Neslikti.

Bet atgriezīsimies pie dzīvnieku izstrādājumiem un ātrās ēdināšanas.

Kas tiem abiem ir kopīgs?

Pirmkārt: neviens no tiem mums nav vajadzīgs, lai uzlabotu veselību.

Mums nav nepieciešami dzīvnieku izstrādājumi,

un mums pilnīgi noteikti nav nepieciešama baltmaize un kola.

Otrkārt: abus pamatīgi reklamē,

radot nedabīgu pieprasījumi.

Mēs nepiedzimstam ar vēlmi pēc "Whoppers" vai "Skittles".

Treškārt: viņu ražoto atbalsta valdības iestādes

uz veselīgāka un zemei draudzīgāka uztura rēķina.

Tagad iedomāsimies vēl vienu variantu.

Izliksimies, ka mūsu valdība atbalstītu uz naftu balstītu tautsaimniecību

atstājot novārtā atjaunojamos enerģijas avotus,

apzinoties, ka beigu beigās iznākums būs

piesārņojums, kari un cenu pieaugums.

Apbrīnojami, vai ne?

Tomēr viņi tā dara.

Un te viņi dara tā pat. Tas ir tas pats.

Un skumjākais ir, ka runājot par uzturu

pat tie politiķi, kas ar labiem nodomiem mēģina

mums palīdzēt -- arī zaudē.

Vai nu viņus pārbalso lauksaimniecības uzņēmumu marionetes

vai arī viņi paši ir šo kompāniju marionetes.

Tad, kad ASV lauksaimniecības departaments beidzot atzina,

ka, nevis dzīvnieki, bet gan augi ir veselīgāki cilvēkiem,

viņi mūs pamudināja, caur pārāk vienkāršoto uztura piramīdu,

lai mēs katru dienu ēdam piecas porcijas augļu un dārzeņu,

kā arī, lai uzņemam papildus ogļhidrātus.

Tas, ko viņi mums nepateica, bija tas, ka daži ogļhidrāti ir labāki par citiem

un, ka augiem un pilngraudu izstrādājumiem

būtu jāaizstāj ātro ēdināšanu.

Bet industrijas aizkulišu aģitatori jau nekad to nepieļaus.

Un ziniet ko?

Pusei no cilvēkiem, kuri izstrādāja uztura piramīdu

ir saistība ar kādu lauksaimniecības uzņēmumu.

Tāpēc tā vietā, lai aizstātu dzīvniekus ar augiem,

mūsu jau tā lielā ēstgriba vēl vairāk palielinājās

un visbīstamākais to aspekts paliek nemainīgs.

Tā sauktais zemo tauku uzturs, tā sauktais zemais ogļhidrātu uzturs --

tie nav risinājumi.

Bet ar daudz saprātīgiem cilvēkiem,

kas pievērš uzmanību vietējai vai organiskajai pārtikaj,

kā arī vai mēs pret dzīvniekiem izturamies labi,

svarīgākās problēmas vienkārši netiek risinātas.

Tikai nepārprotiet mani.

Man nekas nav pret dzīvniekiem

un es nedomāju, ka ir labi industrializēt to ražošanu

un tos laist pa konveijeru kā kaut kādas bundžas.

Bet nogalinot 10 miljardus dzīvnieku gadā

nav iespējams pret tiem izturēties labi.

Tāds ir šis skaitlis. 10 miljardi.

Ja mēs viņus visus sasietu kopā --

vistas, govis, cūkas un jērus,

tie izveidotu joslu līdz Mēnesim piecas reizes -- turp un atpakaļ.

Varbūt mana matemātika ir nedaudz neprecīza, bet tā apmēram tas ir

un tas ir atkarīgs no tā vai cūka ir četras vai piecas pēdas gara,

bet jūs jau saprotiet manu domu.

Tas ir tikai Savienotajās Valstīs.

Un ar mūsu šo dzīvnieku pārpatērēšanu

uz siltumnīcas gāžu rašanos un sirds slimību pieauguma

fona laipnība varētu būt salīdzinoši nesvarīga lieta.

Vispirms saskaitīsim cik dzīvniekus mēs nogalinām, lai noēstu

un tikai tad sāksim uztraukties par to kā izturēties pret tiem, kas ir palikuši.

Vēl viens piemērs par veidu kā novērst uzmanību no galvenās problēmas ar vārdu "vietēdis",

kuru nupat kā Jaunā Oksfordas amerikāņu vārdnīca atzina par gada vārdu.

Nopietni.

Un vietēdis, tiem, kas to nezin,

ir kāds, kurš patērē tikai vietēji audzētu pārtiku.

Kas nav nekas slikts, ja tu dzīvo Kalifornijā,

taču pārējiem no mums, tas ir skumjš joks.

Starp oficiālo viedokli -- uztura piramīdu --

un zinošo vietēžu vīziju,

jums ir tikai divas sava uztura uzlabošanas versijas.

(Smiekli)

Taču tās abas ir kļūdainais.

Pirmā vismaz ir populistiska un otrā ir elitāra.

Tas kā mēs nonācām tik tālu ir saistīts ar ASV pārtikas vēsturi.

Un es ātri iziešu tam cauri,

jau vismaz kādus pēdējos simts gadus, tagad jau ļoti ātri.

Pirms simts gadiem, ziniet ko?

Visi bija vietēži, pat netālu no Ņujorkas bija cūku audzētavas

un pārtikas pārvadāšana pa visu valsti bija smieklīga iecere.

Katrā ģimenē bija ēst gatavotājs, parasti māte.

Un šīs mātes pirka ēdienu un arī to pagatavoja.

Tas bija kā romantiskajā Eiropas vīzijā.

Margarīns nepastāvēja.

Kad izgudroja un ieviesa margarīnu

vairāki štati pat pieņēma likumus, nokrāsot to rozā krāsā,

lai mēs visi zinātu, ka tas ir mākslīgs.

Nebija tāda lieta kā uzkodas un līdz 20ajiem

līdz Klarensam Birdējam nebija arī saldētā pārtika.

Nepastāvēja restorānu ķēdes.

Vietējie iedzīvotāji vadīja vietējos restorānus,

bet neviens nedomāja par uzņēmējdarbības paplašināšanu.

Etniskā kulinārija bija nedzirdēta lieta, ja vien tu pats tai nepiederēji.

Un greznie ēdieni bija pilnībā franču.

Nedaudz novirzoties no tēmas, tie no jums, kuri atcerās

Denu Eikroidu 1970ajos gados, atdarinot Džūliju Čaildsu

saprot, kur viņam radās ideja sevi sadurt no šī brīnišķīgā slīda.

(Smiekli)

Tajos laikos, pat pirms Džūlijas,

tajos laikos nebija tāda ēdiena filozofija.

Tu vienkārši ēdi.

Tu sevi nenostādīji kā kaut ko.

Nebija tāda lieta kā tirgzinība. Nebija nacionālo zīmolu.

Vitamīni vēl nebija izgudroti.

Nebija tiesas prāvas saistībā ar veselības sabojāšanu, vismaz ne federāli sankcionētās.

Tauki, ogļhidrāti, olbaltumvielas -- tie nebija ne labi, ne slikti, tas bija ēdiens.

Tu ēdi ēdienu.

Reti, kam bija vairāk kā viena sastāvdaļa, jo

tas pats par sevi bija sastāvdaļa.

Kukurūzas pārslas vēl nebija izgudrotas.

(Smiekli)

"The Pop-Tart", "the Pringle", "Cheeze Whiz", nekas no tā nebija vēl nepastāvēja.

Zelta zivtiņas peldēja.

(Smiekli)

To ir grūti iedomāties. Cilvēki audzēja pārtiku un to arī ēda.

Un, kā jau pirms tam teicu, visi ēda vietējo pārtiku.

Ņujorkā, apelsīns bija iecienīta Ziemassvētku dāvana,

jo tas atceļoja no pašas Floridas.

Sākot no 30-ajiem gadiem ceļu sistēmas tika paplašinātas,

kravas automašīnās sāka aizstāt vilcienus,

svaigā pārtika tika vairāk pārvadāta.

Apelsīni Ņujorkā kļuva par ierastu lietu.

Dienvidi un Rietumi kļuva par lauksaimniecības centriem,

pārējās valsts daļās lauksaimniecības zemes vietā izplatījās piepilsētas.

Tā iedarbība ir skaidri redzama, tās ir visur.

Un daļa no šīs puzļa ir ģimenes lauksaimniecību bankrots,

kas ir gandrīz viss

no īstās sabiedrības degradācijas

līdz izaicinājumam atrast labu tomātu, pat vasaras laikā.

Ar laiku Kalifornija saražoja par daudz pārtiku, lai varētu to vest svaigu,

tāpēc svarīgi kļuva pārdot konservēto un sasaldēto pārtiku.

Tā rodās ērtums.

To pārdeva protofeministiskām mājsaimniecēm

kā mājas darbu atvieglošanas līdzekli.

Droši vien, ka visi, kam pāri kādiem 45 gadiem --

viņi jau tagad sāk siekaloties.

(Smiekli)

(Aplausi)

Vēl jo vairāk, ja mums būtu šķēle Salisburijas steika, vai ne?

(Smiekli)

Bet tas varbūt atvieglo mājas darbus,

taču tas arī samazina arī mūsu ēstā ēdiena daudzveidību.

Daudzi no mums izauga nekad nenogaršojot svaigu dārzeni,

ar retu svaiga burkāna un varbūt dīvainu salātlapu salātu izņēmumiem.

Es, pirmkārt -- un es nejokoju --

nenogaršoju svaigus spinātus vai brokoli kamēr man nebija 19 gadi.

Kam tad tas bija vajadzīgs? Visur bija gaļa.

Kas varēja būt tavai ģimenei vienkāršāks, sātīgāks vai veselīgāks

kā steika izcepšana?

Bet jau tajā laikā liellopus audzēja nedabīgā veidā.

Tā vietā, lai tie pavadītu savu dzīvi ēdot zāli,

kam bija piemēroti to kunģi,

viņiem grūda iekšā soju un kukurūzu.

Viņiem, protams, bija grūtības sagremot šo labību,

bet tas netraucēja to audzētājiem.

Jaunas zāles tos saglabāja veselus.

Vispār tās viņus noturēja pie dzīvības.

Par veselīgumu ir cita runa.

Pateicoties lauksaimniecību subsīdijām

lieliskā sadarbība starp lauksaimniecības uzņēmumiem un kongresu,

soju, kukurūzu un liellopiem kļuva par galvenajiem.

Un drīz viņiem pievienojās arī vista.

Šajā laika posmā arī sākās

uztura un planetārā sagrāve, lieta,

par ko mēs sākam apzināties tikai tagad.

Ieklausieties,

no 1950. - 2000. gadam pasaules iedzīvotāju skaits divkāršojās.

Gaļas patēriņš pieckāršojās.

Kādam bija tas viss jāapēd un tāpēc mums ir ātrā ēdināšana.

Un tas ātri atrisināja situāciju.

Mājās gatavošana pilnībā neizzuda, taču tās kvalitāte gan krietni pasliktinājās.

Mājas ēdienos bija mazāk pašceptas maizes, saldo ēdienu vai zupas,

jo to visu varēja nopirkt jebkurā veikalā.

Tas viss nebija diez ko labs, taču to pārdeva.

Vairums mātu bija tādi kā mana --

cepta gaļa, ātri pagatavoti salāti ar mērcīti no pudeles,

zupas un augļu salātu konservi.

Varbūt vēl cepti kartupeļi vai kartupeļu biezenis

vai pat visu laiku muļķīgākais ēdiens -- ātri vārāmie rīsi.

Saldajā, veikalā nopirkts saldējums vai cepumi.

Mana māte nav te, tāpēc es to varu teikt.

Šāda veida ēst gatavošana mani piespieda iemācīties to darīt pašam.

(Smiekli)

Taču viss nebija tik slikti.

Ap 70tajiem loģiski domājoši cilvēki

sāka atzīt vietējo sastāvdaļu nozīmi.

Mēs iekopām dārziņus, mūs ieinteresēja organiskā pārtika,

mēs zinājām vai arī mēs bijām veģetārieši.

Mēs visi nebijām arī hipiji.

Daži no mums ēda labos restorānos un mācījās kvalitatīvi gatavot.

Tikmēr, ēdiena ražošana kļuva rūpnieciska. Rūpnieciska.

Iespējams tāpēc, ka tā tika ražota tik pat saprātīgi

it kā tā būtu plastmasa,

ēdiens ieguva burvju vai indīgas spējas, vai abas.

Daudzi sāka baidīties no taukiem.

Citi pielūdza brokoli it kā tas būtu sazin kāds Dievs.

Bet pats galvenais, viņi neēda šo brokoli.

Tā vietā viņiem tika pārdots jogurts,

kā kaut kas tikpat labs kā brokoļi.

Tikai, īstenība tas kā industrija pārdeva jogurtu

bija veids kā pārvērst to par kaut ko ļoti līdzīgu saldējumam.

Paskatīsimies uz šo auzu batoniņu.

Jums varētu šķist, ka tā ir veselīga pārtika,

taču patiesībā, ja jūs papētiet sastāvdaļas,

tas vairāk līdzinās "Snickers" nekā auzām.

Diemžēl, šajā laikā ģimenes maltītes tika "iemidzinātas komā",

ja ne pilnībā iznīdētas.

"Uzlaboto" ēdienu, kuri satur tik daudz sojas

un kukurūzas izstrādājumu cik vien daudz var tajos sabāzt

brieduma sākumā.

Padomājiet par saldētu vistu.

Vistu piebaro ar kukurūzu un tad tās gaļa tiek samalta

un sajaukta ar vēl vairāk kukurūzas izstrādājumiem, lai tā iegūtu apjomu un turētos kopā

un tad tā tiek cepta kukurūzas eļļā.

Pēc tam tikai izcepini to. Kas varētu būt labāks?

Un briesmīgi svilināta, nožēlojami.

70tajos, ēst gatavošana mājās jau bija briesmīgā stāvoklī,

augsto tauku un garšvielu saturs ēdienos

kā McNuggets un Hot Pockets --

un mums visiem ir savs iecienītākais ēdiens --

tas padarīja šīs lietas pievilcīgākas nekā vienkāršās lietas,

ko cilvēki pasniedza mājās.

Tajā pat laikā, sieviešu masas kļuva par pieejamo darba spēku

un ēst gatavošana vairs nebija tik svarīga,

lai vīri tām nāktu palīgā.

Tāpēc tagad jums ir pica vakariņās un mikroviļņu krāsnī uzsildītas nakts maltītes,

jums ir barošanās naktis.

jums ir naktis, kurās jūs šo to uzkožat un tā tālāk.

Priekšgalā -- kas ir pašā priekšgalā?

Gaļa, ātrās ēdināšana, siers.

Tās pašas lietas, kas jūs nogalinās.

Tāpēc tagad mēs klaigājam par organisko pārtiku.

Tas ir labi.

Un kā pierādījumu, ka viss var patiešām mainīties ir,

ka lielveikalos tagad var iegādāties organisko pārtiku,

un pat ātrās ēdināšanas ēstuvēs.

Bet organiskā pārtika arī nav risinājums,

vismaz ne tāda kāda tā pašlaik ir.

Ļaujiet man jums uzdot jautājumu.

Vai cilvēka audzēts lasis var būt organisks,

ja tam dotā barība nav ne tuvu tāda kāds būtu tā dabīgais uzturs,

pat, ja tam dotā barība ir it kā organiska, pašas zivis ir cieši

sablīvētas un peld savos netīrumos?

Un, ja šis lasis ir no Čīles un tas tiek nogalināts šeit

un tad tas tiek pa ūdeni aiznests 5,000 jūdzes

izdalot atmosfērā nezin cik daudz CO2?

Es nezinu.

Pirms sūtīšanas uz ASV

iepakots Styrofoam, protams, un tad

tas vēl tiek aizvests vēl pārsimts jūdzes.

Tas var būt marķēts kā organisks, taču butībā tas tāds nav bijis.

Šajā brīdī mums visiem ir jāsanāk kopā.

Vietēžiem, organiskās pārtikas ēdājiem, veģetāriešiem

vegāniem, gardēžiem

un visiem pārējiem, kuriem ir vienkārša interese par labu ēdienu.

Pat, ja mūsu viedokļi un priekšstati atšķiras,

mums mūsu zināšanas ir jāliek lietā

un jāmaina to kā cilvēki skatās uz ēdienu.

Mums ir jāsāk rīkoties.

Un kā Ena Kūpere teica tā nav tikai sociālās netaisnības problēma --

un viņai, protams, ir pilnīga taisnība --

bet runa ir arī par pasaules izdzīvošanu.

Kas mani beigu beigās noved pie galvenās problēmas,

gaļas un ātrās ēdināšanas pārlieku lielā ražošana un patēriņš

Kā jau es teicu, 18 procenti no visām siltumnīcas gāzēm

rodas no mājlopu audzēšanas.

Cik daudz mājlopi ir nepieciešami, lai to saražotu?

70 procenti no pasaules lauksaimniecībā izmantojamās zemes.

30 procenti no zemes platības tiešā vai netiešā veidā tiek izmantota

mūsu ēsto dzīvnieku audzēšanai.

Un tiek prognozēts, ka šis skaitlis kādu 40 gadu laikā divkāršosies.

Un, ja no Ķīnas nākošā statistika

tādos pašos tempos palielināsies,

tad tas notiks ātrāk neka 40 gados.

Tik lielai gaļas ēšanai kā tas notiek pašlaik nav laba iemesla.

Un es to saku kā vīrs, kurš savas dzīves laikā ir apēdis pietiekami daudz sālītās liellopu gaļas.

Visbiežāk dzirdamais arguments ir, ka mums ir nepieciešamas barības vielas --

lai gan vidēji mēs uzņemam divreiz vairāk olbaltumvielas

kā pat ar industriju apsēstais ASV lauksaimniecības departaments rekomendē.

Bet ieklausieties -- speciālisti, kas par slimību izplatības samazināšanu runā nopietni

pieaugušajiem neiesaka nedēļā uzņem vairāk kā vienu mārciņu gaļas.

Kā jums šķiet cik daudz gaļas mēs apēdām dienā? Pusmārciņu.

Bet vai tad mums nav nepieciešama gaļa, lai mēs būtu lieli un stipri?

Vai tad gaļas ēšana nav visas veselības pamatā?

Vai tad uz augļiem un dārzeņiem balstīts uzturs

mūs nepārvērtīs par bezdievīgiem, mīkstmiesīgiem liberāļiem?

(Smiekli)

Daži no mums domā, ka tā ir laba lieta.

Bet patiesībā tā nav, pat, ja mēs visi esam ar steroīdiem pilni futbolisti,

atbilde ir un paliek nē.

Uz zemes faktiski nav tāda uztura, kas

neizpildītu pamatuztura vajadzības un neveicinātu augšanu

un daudzi no tiem jūs padarīs daudz veselīgākus nekā pašreiz.

Mēs neēdam dzīvnieku izstrādājumus, lai pietiekami uzņemtu barības vielas.

mēs tos ēdam, lai mums būtu savāda nepietiekama uztura forma un tas mūs nogalina.

Pieņemot, ka personīgās un cilvēces veselības vardā

amerikāņi lietotu uzturā par 50 procentiem mazāk gaļas --

ar to nepietiktu, taču tas būtu sākums.

Tas var šķist absurdi, bet tieši tam ir arī ir jānotiek

un tas ir tas, kas progresīviem, tālredzīgiem cilvēkiem

būtu jādara un jāsludina

līdz ar atbilstošo augu patēriņa palielināšanu.

Es esmu rakstījis par ēdienu vairāk vai mazāk kā visēdājs --

varētu pat teikt nekritiski -- apmēram 30 gadus.

Tajā laikā es esmu apēdis

un ieteicis ēst praktiski visu.

Es esmu drošs, ka nekad nebeigšu ēst dzīvniekus,

bet es domāju, ka visu labad

laikam, kad tie tiek audzēti rūpnieciski un ēsti

vieglprātīgi ir jābeidzas.

Enai Kūperei ir taisnība.

USDA šeit nav mūsu sabiedrotais

Mums ir jāpārņem lietas savās rokās

ne tikai iesakot visiem labāku uzturu --

un tas ir tas grūtākais -- bet uzlabojot to arī pašiem.

Un tas izrādās ir samērā vienkārši.

Mazāk gaļas, ātro ēdināšanu, vairāk augu,

Tā ir vienkārša formula -- ēd ēdienu.

Ēd īstu ēdienu.

Mēs varam turpināt baudīt mūsu ēdienu un mēs varam turpināt ēst labu ēdienu,

un es varam ēst vēl labāku ēdienu.

Mēs varam turpināt meklēt mums iemīļotas sastāvdaļas

un mēs varam turpināt runāt katrs par savi iecienītāko maltīti.

Mēs samazināsim ne tikai kaloriju uzņemšanu, bet arī savu oglekļa pēdas nospiedumu.

Mums ēdiens ir jāpadara svarīgāks

un tādējādi jāizglābj pašiem sevi.

Mums ir jāizvēlas šis ceļš.

Paldies.