"Reliģija vai Jēzus" - 2.lekcija "Pionieru skola"

http://www.TheLastReformation.com

Jēzus neatnāca atnesot jaunu reliģiju. Viņš neatnāca, lai mēs noteiktā laikā (svētdienā) ietu uz noteiktām vietām (baznīcām), kur noteikta persona (priesteris) dara lietas, ko mēs nevaram darīt.
Nē, viņš atnāca ar valstību, kas ir daudz atšķirīgāka no tā, ko redzam daudzās "baznīcās" šodien.

Ko vēlies tu? Reliģiju vai valstību, ko sev līdzi atnesa Jēzus?
Noskaties šo lekciju un ja vēlies pirmais redzēt nākamās lekcijas latviešu valodā , spied "Abonēt".

Sveicināti mūsu interneta Bībeles
skolas otrajā lekcijā!

Šodien es runāšu par reliģiju
atšķirībā no tā, ko atnesa Jēzus.

Daudz ko mēs šodien draudzēs darām,

ir vairāk saistīts ar reliģiju

nekā to, ko mācīja Jēzus un ko Viņš atnesa

Svētdienu pēc svētdienas kritstieši
sapošas, lai dotos uz svētu vietu,

baznīcu, veikt draudzes aktivitātes.
Un mēs redzam, ka arī citās reliģijās

cilvēki sapošas un dodas uz kādu
īpašu vietu veikt reliģiskas aktivitātes.

Bet Jēzus nenāca ar to. Viņš
atnāca uzcelt jaunu miesu - tevi un mani.

Mēs, kas piederam Jēzum,
esam Viņa tempļi.

Ja esam piepildīti ar Svēto Garu,
mēs visi esam priesteri.

Viņš mūs ir svaidījis, un Viņš
grib būt daļa no mūsu ikdienas.

Jūs to redzēsiet šajā lekcijā.

Un es ticu, ka šī mācība
jums palīdzēs un atbrīvos

ieiet tajā dzīvē, par ko lasām
Apustuļu darbos. Lai Dievs svētī.

Jā, sveiki atkal, es priecājos būt kopā
ar jums šajā otrajā lekcijā

mūsu interneta Bībeles skolā,
Pionieru skolā.

Es tiešām priecājos atkal
būt kopā ar jums.

Pagājušo reizi es pastāstīju mazliet par
draudzes vēsturi, kā redzat aiz manis.

Un tas ir nesis labus augļus.

Daudzi cilvēki ir sazinājušies
ar mani un sacījuši,

ka tas viņiem ir bijis
apvērsums,

tas ir apstiprinājis to,
kas bija viņu sirdī.

Taču nav bijis viegli ieraudzīt,
kas tieši bija nepareizi.

Bet Svētais Gars darbojās ar viņiem.

Un pēc iepriekšējās lekcijas bija tā:
tagad es saprotu!

To pašu bieži dzirdu arī par savu
grāmatu "The Last Reformation".

Kad cilvēki lasa šo grāmatu
(vai klausās mācību),

daudzi ir pārsteigti, o!
Tieši tas ir manā sirdī,

esmu atkal un atkal uzdevis
šo jautājumu,

esmu dzīvojis ar to gadiem ilgi,

un tagad es to saprotu!
Tāda ir reakcija. Kāpēc?

Jo Dievs ir tas, kurš ceļ.
Jēzus ceļ Savu draudzi.

Jēzus arī šobrīd strādā pie daudziem
cilvēkiem visā pasaulē.

Es ticu, ka mēs atrodamies uz pēdējās
reformācijas sliekšņa.

Mēs drīz redzēsim, ka tā aizdedzinās
visu pasauli.

Jo Dievs ir darbojies viscaur vēsturē,

kā jau teicu iepriekšējā reizē, un
Viņš darbojas vēl arvien.

Un, ja jūs gribat tajā piedalīties,
izplatiet vārdu.

Lai šī vēsts izskan, runājiet ar citiem
par Pionieru skolu.

Un lai daudzi pievienojas un lai tas
notiek jau tagad.

Lai cilvēki no jauna iedegas un

dzīvo tādu dzīvi, par kādu lasām Bībelē.

Daudzi cilvēki mirst kastītēs -
baznīcās.

Cilvēki man jautā: "Torben, kāpēc tu to
dari? Kāpēc tu gribi reformēt draudzi?"

Es to gribu tādēļ, ka Jēzus to grib,
jo tas ir Jēzus sirdī.

Un es to gribu arī tādēļ, ka Jēzus aicina
mūs veidot mācekļus.

Es redzu, ka sistēma - kā lietas tiek
darītas - nav efektīva mācekļu veidošanai.

Cilvēki ir sēdējuši baznīcās gadiem ilgi,
bet nezina, kā kalpot Dievam.

Viņi nezina, kā dziedināt slimos,
izdzīt dēmonus vai pievest

cilvēkus Kristum. Daudzi nezina,
kā kalpot kastītes ietvaros.

Viņi tikai sēž un vēro citus darbojamies,
bet palēnām garīgi mirst.

Jo ikviens ir aicināts kalpot Dievam,
Dievs grib lietot katru.

Ja mēs tikai sēžam un klausāmies un neko
nedarām, dzīvība mūsos pamazām izdziest.

Mums ir vajadzīga reformācija, jo tik
daudzi kādreiz ir deguši par Dievu,

bet tagad garīgi mirst, un daudzi jau
ir nomiruši un atkrituši.

Mēs runājam, ka mums nevajag
atkrist, taču atkrist

no Dieva nenozīmē aiziet no baznīcas!

Atkrist no Dieva nozīmē pazaudēt pirmo
mīlestību.

Cilvēks var turpināt iet baznīcā un
pacelt rokas,

turpināt darīt to, kas ir darīts gadiem.
Bet, ja mīlestība uz Dievu ir zudusi, -

pirmā mīlestība uz lūgšanu, pirmā
mīlestība uz Dieva vārdu, -

ja tā ir zudusi, tad tu esi atkritis.

Es to mācu tagad, jo tik daudzi
kaut kādā ziņā ir atkrituši.

Viņi iet uz baznīcu, bet ir garīgi miruši.

Bet sākot strādāt ar viņiem un
apmācot,

uguns atgriežas!
Pirms šīm mācībām

es sarakstījos ar kādu puisi feisbukā

no Dānijas. Es neesmu viņu
saticis, bet biju mācījis kādu

un izvedis ielās, un šis cilvēks bija
apmācījis kādu citu,

un tas vēl citu, kurš apmācīja viņu.

Es ar viņu iepazinos, jo viņa dzīve
bija pilnīgi izmainījusies!

Viņa liecība ir tāda, ka viņš gadiem
ilgi bija sēdējis baznīcā,

trešdienās un svētdienās.

Bībeli viņš lasīja labi ja divreiz gadā.
Tad negaidīti viņā sākās reformācija -

viņš ieraudzīja, ka var kaut ko darīt!
Viņš devās ielās,

mācījās dziedināt slimos, un tas
viņā kaut ko mainīja.

Tagad viņa dzīve ir pilnīgi citāda.
Viņš katru dienu piedzīvo brīnumus.

Un tie nav tikai brīnumi uz ielas.

Ir mainījusies viņa personīgā dzīve ar
Dievu. Viņš rakstīja, ka daudzu gadu

garumā bija raudājis tikai dažas reizes,
jo nespēja raudāt.

Viņš bija raudājis tad, kad nomira mamma
vai kāds ģimenes loceklis. Bet tagad,

divas nedēļas pēc piedzīvotā, viņš raud
nemitīgi.

Viņš raud, lasot Bībeli, kuru tagad lasa
katru dienu.

Viņš tagad nemitīgi lūdz, un viņš raud.
Apkārtējie ir neizpratnē,

un viņš stāsta savu liecību baznīcā,

un šodien un rīt ņems līdzi ielās
vēl citus.

Viņš ies ielās arī kopā ar savu mācītāju.

Ar viņu notikušais tagad maina
visu draudzi.

Jo pēkšņi draudzē ir ienākusi uguns,

un cilvēki ir ieraudzījuši, ka var
kaut ko darīt.

Cilvēki ir sapratuši, ka nav jāgaida,
bet mums jau tas ir,

ir tikai jāiet ārā. Tāda ir viņa liecība.
Bet tas, kurš apmācīja viņu

un kuru apmācīja draudzene,
viņas liecība ir tāda pati.

Viņa arī daudzus gadus gāja baznīcā,
bija garīgi mirusi, bez

dzīvības. Tad viņa tika apmācīta un
redzēja

ka Jēzus sadarbojas ar viņu.
Tagad viņa ved cilvēkus pie Kristus

kristī viņus Svētajā Garā un ūdenī -
viņas dzīve ir pilnīgi mainījusies.

Un viņi abi man saka to pašu,
par ko viņiem jautā apkārtējie:

"Kas ar tevi ir noticis? Pastāsti,
kas ar tevi notiek!"

Un tie nav nekristieši, kas to saka,

tie nav cilvēki no neticīgas vides,
kas saka:

"Kas ar tevi ir noticis?"
Nē, tie ir kristieši,

kas gadiem ilgi ir sēdējuši baznīcā.

Citi cilvēki draudzē jautā:
"Kas tas ir? Es arī to gribu."

Un pēkšņi viņi ierauga, ka ir atkrituši
no pirmās mīlestības.

Tad ienāk gaisma, un tumsa atpkāpjas.

Mēs redzam, ka šī liecība izplatās.

Nav runa tikai par mani, kad es tiku
izglābts, būdams no neticīgas vides,

tad visi jautāja:
"Kas ar tevi notiek?"

Nē, runa ir cilvēkiem, kas iet
baznīcā un ir bijuši tur gadiem.

Bet, kad pēkšņi atnāk dzīvība,
varbūt pirmo reizi.

Tas ir tik spēcīgi, tik radikāli,
ka visi apkārt jautā:

"Kas ar tevi notiek?"
Jā, tas ir tas, ko mēs tagad redzam.

Pirms dažiem gadiem par mani bija
pravietisks vārds:

kāds redzēja lielu mucu, kurā
bija daudz uguns,

bet pār šo mucu nonāca vāks,
un uguns apdzisa.

Bet tad es gāju un to noņēmu,
un uguns atkal pēkšņi uzliesmoja.

Tas labi attēlo to,
ko dara Dievs.

Kad mēs mainām kādas lietas,
par kurām šeit runājam,

jūs piedzīvojat, ka uguns atkal
aizdegas.

Iepriekšējā lekcijā es teicu,
ka daudziem tas ir radījis slāpes

pēc Dieva vārda.

Tagad jūs gribat rakties Dieva vārdā,
redzēt, kā tad tur īsti ir

Agrāk daudzi teica:
"Nu, es zinu, kas tur ir rakstīts."

Bet pēkšņi rodas jaunas slāpes.
Tas ir tas, ko Dievs dara.

Esmu tik priecīgs, ka tas notiek,
priecājos par atsaucību

un to, ko Dievs dara.
Esmu saņēmis arī kritiskas atsauksmes.

Tā būs vienmēr, jo cilvēkiem ir dažādas
brilles, kā jau iepriekš teicu.

Ja jūs klausījāties šo mācību un jums
uz acīm bija biezas brilles,

jums ar to būs problēmas.

Ja jums bija šādas brilles, jums
noteikti būs problēmas ar to.

Kāds man atrakstīja, sakot, ka manā
mācībā bija 2 nebibliskas lietas.

Es uz to gribu atbildēt. Pirmā lieta bija

par draudzes pirmo ēku, baznīcu,

kas tika uzcelta katoliskās baznīcas
periodā.

Bet pirms tam, Apustuļu darbos
draudzes ēku jeb baznīcu nebija.

Kāds iebilda, ka tā nav taisnība, un tas
nav bibliski, jo

Apustuļu darbos viņiem bija sinagogas un
Pāvils sludināja tajās.

Lasot Apustuļu darbus, ir jāsaprot

ka lielā mērā tie bija saistīti ar jūdiem
tajā laikā.

Tādēļ Pāvils devās uz sinagogām, jo tās
bija ebrejiskas vietas.

Tas nenozīmē to, ka tad, kad viņi
devās uz citām zemēm un tautām,

viņi uzcēla sinagogas. Nē, jo tāda
nebija Jēzus mācība.

Tāpēc to, ka Pāvils gāja uz sinagogām,

nevar salīdzināt ar iešanu baznīcā
mūsdienās.

Kur viņi ēda maizi un
vakarēdienu?

Tas notika viņu mājās!

Kāpēc viņi nenoturēja vakarēdienu
sinagogās?

Tas nebija iespējams, jo sinagoga nebija
kristīga draudze.

Sinagoga bija jūdu vecās derības draudze.

Un tur netika lauzta maize, jo tas
nāca līdz ar Jēzu.

Tā piederējās Jaunajai Derībai, un to

viņi darīja pa mājām.

Pāvils sludināja sinagogās, viņš
to darīja, jā!

Bet viņš to darīja, lai cilvēki saprastu,
ka Jēzus ir Mesija un atgrieztos.

Dažreiz viņu izmeta ārā, bet bija
cilvēki, kas teica: "Es ticu un gribu

tev sekot." Un viņi sekoja Kristum,
atstāja sinagogu un gāja viņam līdzi.

Tātad sinagoga nebija draudze.
Arī par to, ka viņi pulcējās templī,

daži saka - tā bija kristiešu sapulce,
draudze.

Taču templis bija vieta, kur viņi
pasludināja Jēzu, sludināja evaņģēliju,

dziedināja slimos, bija kopā.

Taču tā nebija kā draudzes sapulce, kur
viņi lauza maizi.

Tas bija kā mūsdienu tirdzniecības centrs
kur kristieši sanāk, lai stāstītu

par Jēzu un pasludinātu Dieva vārdu.

Cilvēki tiek glābti un dziedināti.
Lasot Bībeli, ir jānoņem

šīs brilles, lai redzētu, ko vārds saka.

Cita lieta, ko kāds man teica, bija par
zīdaiņu kristīšanu.

Man neesot taisnība, jo Bībelē esot
kristīti zīdaiņi.

Un piemēram tika minēta rakstu vietu
no Apustuļu darbiem,

kur tika kristīts viss nams.
Kāds teica, es esot sacījis:

"Zīdaiņu kristīšana sākās pēc šī perioda."

Bet viņš iebilda, ka pirms. Un tā ir!

Pirmās zīdaiņu kristības notikušas ap
200. gadu.

Bet es uzsvēru to, ka vēlāk tā tika
pieņemta kā doktrīna

un kļuva par baznīcas normu.

Tātad dažas lietas sākās jau
pirms Konstantīna,

bet viņa laikā tika pieņemtas kā doktrīna.

Dažas lietas notika pirms Konstantīna
perioda.

Taču Apustuļu darbos netika kristīti
zīdaiņi jeb jaundzimušie.

To es varu jums ātri parādīt.
Piemēram, lasot

Apustuļu d. 16.nodaļu

mēs lasām par cietumsargu un viņa namu,

ka visi tika kristīti.

Bieži cilvēki kaut ko ieliek tekstā
lai pieskaņotu savām doktrīnām.

Viņi ielasa tekstā to, ka šajā namā
bija zīdaiņi,

taču tas tur nav rakstīts. Tātad, lasot
Ap. d. 16. nodaļu,

mēs redzam, ka tur ir teikts:

"Tici uz Kungu Jēzu, tad tu un tavs nams
tiksiet pestīti."

Viņi dalījās ar Vārdu viņam un visiem
viņa namā.

Pēc tam mēs lasām, ka viss viņa nams
nekavējoties tika kristīts.

Viss viņa nams nenozīmē, ka ikviens
tika kristīts.

Vēlos to pateikt citādi. Mēs lasām, ka
liels ļaužu pūlis nāca pie Jēzus un

Viņš visus dziedināja. Vai tas nozīmē,
ka ikviens tika dziedināts? Jā vai nē?

Tas nenozīmē, ka ikviens, kas atnāca,
tika dziedināts,

bet to, ka visi
slimie tika dziedināti

Un tur ir atšķirība.

Kad lasām Bībelē, ka visi sanāca,

milzīgs pūlis, un visi tika dziedināti,

tas nenozīmē, ka visi klātesošie
tika dziedināti.

Bet ikviens, kuram bija vajadzība kļūt
veselam, tika dziedināts.

Un tāpat ir ar to, ka viss nams tika
kristīts.

Tas nenozīmē ikvienu šajā namā,

bet ikviens, kam bija vajadzība
kristīties, tika kristīts.

Zīdaiņiem nav vajadzības pēc
kristības.

Ja jūs noņemsiet brilles un tad
lasīsiet,

jūs pamanīsiet, ka viss nams priecājās, jo
visi ticēja Jēzum.

Mēs lasām 'viss nams'; ja tas
ietver arī zīdaiņus,

tad viss nams nozīmētu arī zīdaiņus.

Bībelē teikts, ka viss nams priecājās,
ka ticēja Dievam.

Vai esat redzējis, ka zīdainis
priecājas, ka ir sācis ticēt?

Jūs to neesat redzējis. Tas ir tikai
piemērs.

Bieži mēs domājam, ka kaut kas nav
bibliski, jo ir gudri cilvēki,

kas zina daudzas doktrīnas un nekavējoties
teiks, ka tas ir pavisam nebibliski.

Bet viņi kaut ko ieliek tekstā, lai tas
saskanētu ar viņu tradīcijām.

Lasot Apustuļu darbus, mēs varam
aizmirst, ka tā bija jūdu vide.

Un tad jūdu sinagoga tiek pārtaisīta par
to, kas tā nav.

Un, lasot par kristību, mēs ieliekam
tekstā papildinājumus.

Jo mēs gribam, lai tas saskanētu ar mūsu
tradīcijām.

Es ticu, ka mums visu vajag vienkāršot.

Mums vajag novilkt brilles.

Un vienkārši lasīt vārdu -
tādu, kāds tas ir, un ticēt tam.

Nemēģināt pieskaņot vārdu
savai teoloģijai.

Mums sava teoloģija ir jāpieskaņo vārdam.

Mums vajag vienkāršu ticību:
lasīt vārdu un darīt.

Kā ar cilvēku, par kuru jums stāstīju,
viņš totāli mainījās un aizdegās,

jo sāka darīt - viņš lūdza par
slimajiem - tas ir spēcīgi, bet vienkārši.

Lūkas 10:9 Jēzus saka: "Ejiet un dziedi-
niet slimos un pasludiniet evaņģēliju."

Tas ir tik vienkārši, ka to var ikviens,
tik vienkārši tas ir.

Dieva vārds ir vienkāršs, tikai mēs paši
to sarežģījam.

Jēzus neatnesa reliģiju -

kur septiņus gadus jāizglītojas,
lai saprastu, ko Viņš saka.

Nē, Viņš atnesa vienkāršu dzīvību, ko
var saprast arī bērni.

Bieži bērniem ir vieglāk to darīt nekā
mums.

Jo mums ir problēma šeit
(smadzenēs).

Mēs daudzas lietas ņemam un sarežģījam
nevis tās vienkārši darām.

Pagājušoreiz stāstīju
par baznīcas vēsturi

Mums ir Apustuļu darbi -
atmodas kristietība.

Bībelē mēs lasām, ka Jēzus šodien ir
tas pats.

Bet daudz kas šajā laikā ir mainījies
un tagad mēs ceļam uz tā.

Luterāņu baznīca savā ziņā
izskatās pēc katoļu,

un arī viss pārējais līdzinās tam.
Mums ir vajadzīga reformācija,

jo Jēzus pavēlēja gatavot mācekļus.

Jēzus mums ir pavēlējis sagatavot un
apmācīt cilvēkus.

Tas, kā mēs veidojam draudzi, bieži ir
iemesls tam, ka cilvēki netiek sagatavoti.

Viņi netiek sagatavoti, viņi sēž

un klausās, kā kāds cits kaut ko dara.

Tam ir jāmainās, jo mums ir jāapmāca un
jāsagatavo cilvēki.

Mums ir jāizņem Jēzu no kastītes, lai
Viņš būtu mūsu ikdiena.

Tās ir dažas no lietām, kurās es
vēlos ar jums dalīties.

Gribu sākt ar liecību no savas dzīves.

Pēdējos gados, kad mainījās mani
uzskati par lietām,

esmu redzējis vēl vairāk tādu liecību.

Pastāstīšu jums kādu liecību kā no
Apustuļu darbiem,

kur jūs redzēsiet, ka Svētais Gars
mūs vada,

cilvēki tiek glābti, un Jēzus
šodien ir tas pats.

Es pastāstīšu šo liecību, jo tā palīdzēs
parādīt to, ko es gribu mācīt.

Un tātad, gatavi?
Es nezinu, cik ilgi?

Pirms apmēram gada mans tēvs reāli
sastapās ar Dievu, piedzīvoja pestīšanu,

un es savu tēvu nokristīju, pats nākdams
no nekristīgas ģimenes.

Kad es tiku glābts, viņš negribēja, lai
man būtu kas kopīgs ar baznīcu.

Tagad tas ir mainījies - es viņu varēju

nokristīt, un tas bija vienreizēji.
Tad pirms kāda pusgada

es biju pie saviem vecākiem
un mēs sēdējām

un runājām par Jēzu un par Izraēlu.

VIņi bija bijuši sapulcē, kur kāds bija
stāstījis par Izraēlu.

Un, kad mēs runājām par Izraēlu,
es tēvam teicu:

"Vienmēr esmu sapņojis aizbraukt uz
Izraēlu un redzēt to visu"

Un es teicu viņam: "Es gribu tur doties
ar visu ģimeni."

Kā nojauzdams, teicu:

ticu, ka Dievs grib, lai drīz tur dodos.

Tas vienkārši pats iznāca no manis,

jo es jutu, ka Dievs vēlas, lai to daru.

Taču es nezināju, ka tas notiks tik drīz,

jo divas dienas vēlāk saņēmu
telefona zvanu.

Zvanīja kāda sieviete no Jeruzālemes
Izraēlā,

un viņa teica: "Man ar jums ir jārunā,
man ar jums ir jārunā."

"Pirms divām dienām (tas bija laikā, kad
es ciemojos pie vecākiem),

kad es aizgāju gulēt, Svētais Gars mani
pamodināja un teica:

Ej un uzraksti youtubē "zīmes un brīnumi".

Es tā izdarīju, un tad parādījās jūsu
video, un es apskatīju jūsu mājaslapu.

Un es redzēju, ka tur kaut kas ir.

Es pierakstīju jūsu tālruņa numuru.

Un tagad Svētais Gars man saka,

ka man jums ir jāzvana un jāaicina
uz Izraēlu.

Brauciet uz Jeruzālemi un palieciet pie
mums! Es tikai varēju pateikt: labi!

Bet tikai pirms divām dienām es savu
vecāku mājās biju teicis:

Es vienmēr esmu gribējis aizbraukt uz
Izraēlu, tāpēc lūgsim par to."

Dienu vēlāk viņa man atrakstīja :

Sveiki, Torben! Es tev tikko
pārskaitīju 2500 EUR,

lai tu varētu atbraukt ar savu ģimeni,
es nodomāju ooo!

Un es viņu pat nepazinu!

Biju ar viņu tikai runājis 5 minūtes
pa telefonu,

un pēkšņi viņa atsūta 2500 EUR man,
lai atbraucu ar ģimeni.

Tā Dievs vada. Un tā, pirms trīs
mēnešiem es biju Izraēlā, Jeruzālemē.

Mūsu ģimene palika viņas mājā
veselu nedēļu.

Es devos apskatīt slavenās vietas un lūgt,
tas bija vienreizēji.

Es jautāju: "Jēzu, ko Tu gribi, lai es
šeit daru?"

"Ko Tu man gribi parādīt?"

Kādu dienu mēs devāmies uz Galilejas jūru,

uz vietu, par kuru lasām Jāņa 21. nodaļā.

Pēc tam, kad Jēzus bija augšāmcēlies,
Viņš nāca pie Saviem mācekļiem,

kad viņi ezerā zvejoja.

Viņš teica, lai viņi izmet tīklu laivas
otrā pusē,

un viņi izvilka daudz zivju. Tad viņi
saprata, ka tas ir Viņš,

un Jēzus trīs reizes jautāja Pēterim:
"Vai tu mani mīli?"

Un mēs bijām šajā vietā, es
stāvēju un skatījos, kur Jēzus

bija gatavojis zivi un kur viņi bija
kopā. Tas bija super!

Bija lieliski tur būt. Šobrīd viņi
ir uzcēluši tur lielu katoļu baznīcu,

kura Jēzus laikā tur nebija.
Daudzviet Izraēlā bija smagi,

jo ik vietā, kur kaut kas pirms
gadiem bija noticis, tagad ir

uzcelta liela katoļu vai
luterāņu baznīca,

kas savā ziņā iznīcina to vienkāršo
dzīvību, par kuru lasām.

Tas iznīcina to dzīvību, ko atnesa Jēzus.

Kad mēs bijām šajā katoļu baznīcā

pie jūras, tur bija kāda sieviete
ratiņkrēslā.

Mana pavadone piegāja pie viņas un es
sekoju. Viņa bija no Brazīlijas

un es nesapratu, kas viņai kaiš.

Viņai bija beigti ceļgali un
viņa nevarēja paiet.

Mana pavadone man jautāja: "Vai tu
vari lūgt?"

Es uzliku viņai rokas un lūdzu, un pēkšņi
kaut kas sāka notikt.

Viņa pielēca kājās, jo varēja paiet.

Viņa skaļi sauca kaut ko mēlēs - tā man
likās -

un daudz runāja, no kā es neko nesapratu.

Pēkšņi no jūras puses atgriezās daudz
cilvēku,

vesela grupa, arī kādi no Ķīnas, kas
fotografēja.

Viņa staigāja, ratiņi stāvēja tukši un

viņa skaļi priecājās.

Tad iznāca katoļu baznīcas priesteris
un teica:

"Kuš! kuš! kuš! Klusumu! Klusumu!"

Viņš tur stāvēja savā iespaidīgajā tērpā.

Viss notikušais bija tik brīnumains.

Vēlāk es pamanīju zīmi "Ievērot klusumu",

uzraksts bija trijās dažādās valodās.

Bet viņai bija vienalga, viņa bija tik
priecīga un raudāja.

Šis cilvēks teica: "Klusu, klusu!"

Tad pienāca visa grupa un

kāds no Brazīlijas, kurš mācēja tulkot,
ko viņa sauca: "Sāpes ir prom! Es

varu staigāt!"

Tad pienāca vēl kāds: "Vai varat lūgt
par mani?"

Es lūdzu, un viņš tika dziedināts.

Pienāca vēl viens ar nūju,

es aizlūdzu un viņš bija dziedināts

Kāds teica: "Es esmu mācītājs un aicinu
jūs uz Brazīliju."

Kāds cits teica: "Lūdziet par mani!
Es gribu to, kas jums ir!"

Es ticu aizlūgšanai, lai
cilvēki saņemtu Svēto Garu, bet ne

svaidījuma nodošanai,

kā tas notiek draudzēs tagad.
Paskaidrošu to vēlāk.

Es uzliku viņam rokas un kaut kas notika.

Dievs nonāca pār viņu,
varbūt viņš tika atbrīvots.

Viņš nokrita zemē uz akmeņiem

un gulēja tur uz akmeņiem katoļu
baznīcas priekšā.

Bija fantastiski tur būt, bet pēkšņi visi
skatījās uz mani

un kāds arī fotografēja.

Man nācās doties prom, jo
uzsvars tagad bija uz mani.

Tas ir uzņemts video, un to var redzēt
The Last Reformation lapā

Video nosaukums ir "Brīnumi Izraēlā",

kur var redzēt to, par ko es stāstu.

Biju šokēts par notikušo.

Bija tik spēcīgi piedzīvot šo vidi,

būt turpat, kur staigāja Jēzus.

Savā laikā Jēzum bija problēma ar
farizejiem.

Tagad tur ir liela katoļu baznīca, kuras
priesteris teica:

"Kuš! kuš! Ievērojiet klusumu!"

Viņu vairāk uztrauca tas, ka mēs
trokšņojam,

nekā tas, ka sieviete bija sastapusi
Dievu un bija dziedināta.

Man tā bija spēcīga pieredze.

Vēlāk es devos uz vietu, kur Jēzus
dzīvoja.

Video es saku:

"Lūk, pilsēta, kur dzīvoja Jēzus."

Tagad Viņš nestaigā pa šo zemi, bet tomēr!
Protams, jā!

Jēzus joprojām staigā pa šo zemi caur
tevi un mani, kas esam Viņa miesa.

Un tā, Jēzus šodien joprojām dziedina
cilvēkus Izraēlā.

Viņš tagad dziedina cilvēkus visā pasaulē!

Kāpēc? Tāpēc, ka Viņš nav mainījies, mēs
esam Viņa miesa.

Tāda ir normāla kristiīga dzīve!

Pēdējā dienā, kad tur biju mēs
redzējām notiekam daudz lietas.

Notika vēl arī citas lietas,
pēdējā dienā biju uz kalna.

Uz Tempļa kalna, kur atradās templis.

Bet, protams, Jeruzāleme ir vairākkārt
sagrauta.

Tāpēc tie nebija tie paši akmeņi,

bet vieta tā pati, kur bija atradies
templis.

Es stāvēju tur, kur tagad atrodas
divas dažādas mošejas.

Es tur stāvēju, skatījos un domāju:

Šeit, šeit, tieši šeit!
Te ir bijusi vissvētākā vieta!

Te ir stāvējis templis,
bet tā vairs nav.

Pēkšņi es sapratu - templis tomēr ir te,
jo es esmu te.

Svētais Gars ir manī, tādēļ templis ir
šeit.

Tās ir dažas lietas, ko vēlos jums
līdzdalīt: atklāsmi par to,

ka mēs esam templis,

mēs esam miesa.

Atklāsmi par to, ka Svētais Gars ir mūsos.

Mēs esam Kristus miesa, un izpratne par to

daudzus darīs brīvus,

kad viņi to sāks saprast!

Bet savās reliģiskajās sapulcēs mēs
valkājam reliģiskas brilles

Jo daudzi ir dzirdējuši, ka templis nav
vieta, kur tur ej.

Jūs esat templis un Viņa miesa.

Bet viņi to nesaprot un neredz.

Tāpēc vēlos jums parādīt, ar ko atnāca
Jēzus

un, tāpat kā pagājušoreiz, jūs izprovocēt.

Ceru, ka esat tam gatavi!

Vispirms vēlos jums dot
normālu izpratni par

vārdiem, kā draudze un citi.

Protams, vienmēr ir cilvēki, kas saprot
un domā atšķirīgi.

Šis video, tāpat kā citi, ir ar
augstu izšķirtspēju,

tāpēc jūs varat pārslēgt augstākas
izšķirtspējas kvalitāti,

lai redzētu tekstus, kas man ir uz šiem
papīriem.

Kas ir draudze? Tā nav vieta
kur tu ej, - tas esi tu!

Draudze, kas tā ir? Daudzu izpratnē
baznīca ir templis!

Vieta, kur notiek reliģiskas
aktivitātes, dievkalpojumi utt.

Tā ir ierasta izpratne!
Ja tu teiktu cilvēkam "baznīca"

Dzirdot vārdu draudze, pirmā lieta, kas
cilvēkiem nāk prātā...

dievnams, kurā tu ieej un
kur notiek reliģiskas darbības.

Bet tas ir tik tālu no pirmo mācekļu
izpratnes.

Draudzei nav nekā kopīga ar svētu vietu.
Jēzus nāca apgāzt šādus uzskatus!

Viņš nāca tos apgāzt, lai celtu Sev miesu.

Viņš vēlējās izveidot miesu!

Tempļa tur vairs nav, jo templis tagad
ir te, mēs esam Dieva templis.

Mēs zinām, ka veicot reliģiskas aktivi-
tātes, kā tas tagad ir draudzēs, veidojas

cita izpratne, jo mēs nemācāmies
tikai no tā, ko dzirdam.

Mēs mācāmies no tā, ko redzam, tāpēc tu
vari gadiem ilgi iet draudzē,

un dzirdēt, ka draudze nav vieta,
ka draudze esi tu.

Bet mūsu dzīve rāda, ka mēs to neesam
sapratuši.

Piemēram, es pazīstu daudzus, kuri kopā ar
draugiem savās mājās

ir runājuši par Jēzu un stāstījuši
liecības,

un tomēr viņi nedomā, ka viņiem tur bija
draudze.

Viņi teiks, nē, mēs vienkārši bijām kopā,

mums bija sadraudzība, bet mēs nebijām
draudze.

Patiesībā tā bija draudze, īsta draudze,

jo draudze jau nav vieta, kur iet, bet
draudze esat jūs.

Un, dzirdot vārdu priesteris, vairums
cilvēku iedomājas kādus...

ar attiecīgu izglītību un aicinājumu,
tie ir priesteri un mācītāji.

Viņi var kristīt un noturēt vakarēdienu,

un viņi kaut kā stāv starp mums un
Dievu.

Šāda domāšana ir pilnīgi pretēja tam,
ko atnesa Jēzus.

Mēs ceļam uz pamata, kas ir tik
pretējs Jēzus vārdiem.

Bībelē redzam, ka Augstais
Priesteris ir Jēzus Kristus.

Bet vārds 'priesteri' attiecas uz
Kristus miesu,

Kristus priesterība nozīmē to, ka Viņā
mēs visi esam priesteri!

Bet katoļu baznīcā starp cilvēkiem un
Dievu kaut kā ir ienācis cilvēks.

Un kaut kā ir tikai daži cilvēki...

kas ir priesteri un kam ir īpašs
svaidījums.

Un tikai viņi drīkst kristīt un
pasniegt vakarēdienu un stāvēt starp

Dievu un cilvēkiem. Reformācijas laikā
Luters atjaunoja visu ticīgo

priesterību. Tas nozīmē, ka vairs nav
vajadzīgs priesteris starp mums un Dievu,

mums ir Jēzus Kristus. Viņš mainīja to,
ka mums vairs nav vajadzīgs priesteris

starp mums un Dievu. Luters
to mainīja, ka vairs nav vajdzīgs

priesteris starp mums un Dievu, ka mums
pašiem var būt attiecības ar Dievu. Taču

viņš neatjaunoja to, ka mēs visi esam
priesteri, mēs visi varam kristīt. Vecais

uzskats daudzos ir palicis. Nesen man
zvanīja kāda sieviete un teica:

"Man ir dēls, ļoti labs puisis, viņš
sapulcēs ir piedzīvojis Dievu. Viņam ir

19 gadi, viņš ir aizdedzies un grib
kristīties. Vai es varu viņu kristīt?" Jā!

Viņa teica: "Es zinu, ka varu, bet Tom,
vai tiešām es drīkstu viņu kristīt?" - Jā!

Jēzus ir pavēlējis darīt par mācekļiem un
kristīt, Viņš tev to ir pavēlējis!"

"Jā, Tom, bet es neesmu priesteris." -
"Nē, mēs visi esam priesteri, tu vari

to darīt." Bet viņa to neizdarīja.
Kāpēc? - Vainīgas ir "brilles".

Jo viņai bija izveidojies priekšstats, ka
daži cilvēki ir īpaši svaidīti un aicināti

un tas ir viņu darbs. Bet mēs, laji, to
nevaram. Jēzus ienīst šādu mācību.

Viņš bija pret to. Viņš mazgāja
mācekļiem kājas, lai parādītu, ka

mēs visi esam brāļi, visi esam priesteri
ar vienu augsto priesteri Jēzu Kristu.

Un ikviens var kristīt, ikviens var
kalpot. Dieva valstībā nav tādas

lietas kā īpašs aicinājums kādiem
kalpošanā, bet citiem ne.

Šāds uzskats ierobežo izaugsmi, tāpēc
izaugsme tagad ir atkarīga no baznīcas,

no sapulces, no priestera. Tāpēc šodien,
kad cilvēki grib pieņemt Jēzu, mēs,

kas neesam veidojuši mācekļus, domājam
tā: aizvedīsim viņu pie kāda, kas to prot.

Biju tāds pats. Atceros, kad pirmo reizi
izdzinu dēmonu. Bijām sapratuši, ka

Jēzus vēlas būt daļa no mūsu ikdienas, un
mums notika sapulce mājās.

Pēkšņi kāda sieviete nokrita zemē un
kratījās un angliski kaut ko skaļi sauca

zemā vīrieša balsī! Un, tā kā es agrāk
neko tādu nebiju darījis, nodomāju:

"Oi, dēmons! Dēmons." Viņa skaļi
kliedza un teica: "Ej ellē!" To dzirdot,

mana pirmā doma bija: "Te ir vajadzīgs
priesteris." Kāpēc es tā nodomāju?

Manī bija Svētais Gars, es biju priesteris
Man nebija izglītības, bet Dievs mani bija

aicinājis kā priesteri. Es biju ordinēts,
ne sistēmā, bet Dieva ordinēts.

Jo, kad tiku izglāts, es tiku aicināts un
ordinēts, un kļuvu par priesteri, saņemot

Svēto Garu. Tātad man viss bija. Bet savas
izpratnes dēļ es tajā brīdī nodomāju, ka

te vajag priesteri. Nē, man vajadzēja
mācīties darbībā. Tā nu es piegāju

pie viņas, jo priestera tuvumā nebija,
un esmu priecīgs par to. Neviena cita tur

nebija, un man pašam nācās to darīt.
Kad nodomāju: kur ir priesteris? Ā, te

esmu tikai es. - "Kas tu esi?" Viņa teica:
"Ej ellē!" Bet es teicu: "Kas tu esi?"

"Ej ellē!" Es tā sadusmojos, ka teicu:
"Nē, tu vari iet uz elli!" Un viņa

tika atbrīvota Jēzus vārdā, jā! Es
redzēju, ka tas darbojas, rokā bija!

Tā ir draudze. Daudzās draudzēs šodien
ir jābūt ordinētam, lai kalpotu, bet

Apustuļu darbos viņi nebija ordinēti. Jā,
es ticu aicinājumam, bet ne dažiem

atsevišķiem cilvēkiem vai organizācijai.
Nē, mums ir aicinājums no Dieva,

katram no mums, mēs esam aicināti
kalpošanā. Bet daudzi domā: ja man

ir jākalpo, tad man jāmācās, jāiegūst
attiecīga izglītība. Un, to pabeidzot,

viņiem virsū ir brilles, kas liek viņiem
kalpot kastītes iekšpusē.

Bet Jēzus neatnesa kasti, Viņš grib
būt mūsu ikdienas dzīve.

Viņš grib būt mūsu ikdiena. Nākamais,
par ko es runāšu, ir dievkalpojums.

Ja runājam par dievkalpojumu kā par
kasti, kā par īpašu vietu svētdienā, īpašu

laiku, kur īpaši cilvēki dara ko īpašu,
ko citi nevar darīt, tad tas ir nepareizi.

Ir nepareizi domāt, ka jūs un es un
citi nevar to darīt. Tas ir tik dziļi

iesēdies mūsu domāšanā, ka mēs
dodamies uz sapulci, gaidot, ka Dievs

tur darbosies, un tas ir labi, bet kā ar
pirmdienu? Kā ar otrdienu?

Kā ar trešdienu? Kā ir ar mūsu
ikdienas dzīvi ar Jēzu? Mēs to

nesagaidām, kad sanākam kopā.
Mēs to negaidām.

Vakar es nosūtīju kādu grāmatu. Es
nosūtīju kādas grāmatas un pastā man

priekšā stāvēja kāds puisis. Hei, es viņu
pazinu! Jo pirms diviem mēnešiem mēs

ar viņu kopā vairākas dienas gājām ielās.
Viņš mācījās ar mani, un cilvēki

tika kristīti un glābti. Viņš to redzēja,
viņš bija kristietis no citas

draudzes. Bet vakar es viņu satiku un
teicu: "Hei, aiziesim uz

kafejnīcu." Mēs apsēdāmies iemalkot
kafiju, un mums tur bija draudze. Mēs

runājām par Jēzu, es viņu mācīju, mēs
liecinājām un arī viņš man kaut

ko iedeva. Pēc stundas sarunas biju
pacilāts. Viņa dzīve pilnībā izmainījās

pēc tikšanās pirms mēneša un tā, ko mēs
kopā darījām. Viņš man ļoti pateicās un

teica, ka viss ir mainījies. Viņš man
pateicās par to, ka es gatavoju mācekļus.

"Paldies par to, ko tu man iedevi." Bet
daudzus gadus es negatavoju mācekļus,

jo manā izpratnē māceklība bija saistīta
ar ordinēšanu. Ka tad ir jābūt mācītājam,

tam ir jānotiek svētdienā vai sapulces
ietvaros.

Mēs tik ļoti ierobežojam Dievu ar šādu
domāšanu. Tagad es zinu, ka māceklība ir

daļa no dzīves. Kad tu esi ar cilvēkiem un
runā par Jēzu, veido mācekļus un apmāci

viņus. Šis puisis neiet manā draudzē.
Viņš apmeklē citu draudzi. Taču tas,

kas notiek ar viņu, ietekmē visu draudzi.
Tas notiek, tātad mēs esam aicināti veidot

mācekļus. Taču lielāku uzsvaru mēs esam
likuši uz draudzi nekā mācekļu veidošanu.

Bet vēstures gaitā draudze kļuva par
kaut ko, kas tā nav. Dievkalpojums kļuva

par to, kas tas nav. Es varu lūgt, lai
Tēvs iedod Svēto Garu, svaidījumu. Daudzi

domā, ka to var tikai daži izredzētie
īpašā laikā. No Vecās Derības mums ir

templis, priesteris un pravietis, kas
bija Vecajā Derībā,

viņi bija Dieva svaidīti un pravieša
svaidīti. Šodien dažu konfesiju draudzēs

tiek noturētas daudzas sapulces, kur
cilvēki nāk saņemt svaidījumu.

Tā bija ar manu draudzi. Kad es piedzīvoju
pestīšanu, es apmeklēju vienu sapulci un

konferenci pēc otras. Kāpēc? Es gribēju,
lai Dieva vīrs man uzliek rokas un es

saņemu svaidījumu. Es redzu, ka šāda
uztvere sagrāva šo draudzi un konfesiju.

Ir daudzi, kas apmeklē vienu konferenci
pēc otras, vienu sapulci pēc otras,

lai saņemtu kaut ko, kas viņiem jau ir. Ja
tu esi glābts, ja esi piepildīts, kristīts

ar Svēto Garu, tad tev ir svaidījums, jo
Jaunajā Derībā, kad ir runa par svaidījumu

tas attiecas uz Svēto Garu. Kad tu saņem
Svēto Garu, tu esi saņēmis to pašu

spēku, kas uzcēla Jēzu no nāves. Tāpēc
tev nav vajadzīgs jauns svaidījums,

jo nav jauna svaidījuma. Apustuļu darbos
un vēstulēs tu lasi par roku uzlikšanu

cilvēkiem. Es ticu roku uzlikšanai un
lūgšanai par cilvēkiem, lai viņi

saņemtu Svēto Garu. Taču to dara tikai
vienreiz, pēc tam tev tas ir.

Piepildījums ar Svēto Garu nenāk no
ārpuses, tas plūst no tavas būtības

dziļumiem. Kad tev tas ir, tas ir jādod
uz āru.

"Dodiet un jums taps dots."

Tas nav par naudu, tas ir par dzīvību. Vai
saprotat? Šodien cilvēkiem ir

uzskats, ka draudze ir baznīca, bet
priesteri ir īpaši dievkalpojumu vadītāji,

kam ir jānotiek svētdienā noteiktā
kārtībā. Un Svētais Gars ir domāts tikai

dažiem, bet ne jau nu mums. Un tā cilvēki
turpina savas reliģiskās aktivitātes.

Viņi iet uz baznīcu veikt reliģiskas
darbības svētdienas sapulcē un pie

priestera, kurš visu dara un kuram ir
Svētais Gars. Jā, mēs ejam uz svētdienas

sapulcēm un gribam, lai kāds par mums
aizlūdz cerībā, ka kādu dienu mēs kaut ko

saņemsim, lai varētu iet un kalpot Dievam.
Es redzu daudz augļu mūsu apmācībām.

Ir daudz liecību no cilvēkiem, ar kuriem
mēs strādājam, ka cilvēki tiek glābti un

atbrīvoti no dēmoniem. Pat ikdienas dzīvē
mēs nekad nerunājam par svaidījumu.

Jo jums ir visas dāvanas caur Jēzu Kristu.
Jums tās visas ir, dāvanas ir dotas.

Lai dziedinātu slimos, nav vajadzīga
dziedināšanas dāvana. Ko? Nav vajadzīga

šī dāvana. Ļaujiet man paskaidrot, vai
visi ir evaņģēlisti? Nē! Vai visi var

evaņģelizēt? Vai visi ir pravieši? Nē!
Vai visi var pravietot? Jā! Vai visiem ir

dziedināšanas dāvana? Nē! Bet vai visi var
dziedināt slimos? Jā! Kā tas notiek?

Efeziešiem 4:11 Dievs runā par dāvanām, ko
Viņš ir devis draudzei. Dāvanas svēto

sagatavošanai kalpošanas darbam. Tātad tev
nav vajadzīga dziedināšanas dāvana, lai

dziedinātu slimos. Šīs zīmes ticīgiem ies
līdzi, ja tu esi piedzimis no augšienes.

Tici, ej ārā un rīkojies saskaņā ar Dieva
vārdu. Turpinot to darīt un tad gatavojot

citus to darīt, tā kļūst par dāvanu, tad
tā ir dāvana. Nav tā, ka es varu dziedināt

ja man ir dāvana. Nē, ikviens to var darīt
dāvanu Dievs man dod, kādā veidā?

Sagatavojot citus darīt to pašu. Tas ir
tas, ko es daru ar saviem vārdiem. Tie

nav mani darbi. Nāc un seko man. Es
rādu cilvēkiem, kā to darīt un viņi to

vienkārši turpina. Nav tā, ka es viņiem
uzlieku rokas un viņi saņem to, kas man ir

Cilvēki saka: "Tom, es gribu saņemt to,
kas tev ir, saņemt Svēto Garu."

Es varu lūgt, un tu vari kļūt brīvs
no dēmoniem. Es varu lūgt

un tu vari tikt dziedināts. Bet ja tev
jau ir Svētais Gars, tad tas ir viss,

tev tas vienkārši ir jāizdzīvo. Ir šis
pretējais uzskats, kā manam draugam

Donam no The Last Reformation ASV. Viņš
sazinājās ar mani, apskatīja video un

aicināja mani atbraukt. Atceros, kā viņš
sākumā teica: "Tom, atbrauc, man vajag,

lai tu mani iekustini! Man vajag, lai tu
mani sagatavo un izved ielās."

Es teicu: labi, bet tu pats to vari darīt.
Tad viņš man atrakstīja: "Tom, es gaidīšu

jo es gribu uztaisīt video, kā tu mani
sagatavo, tāpēc gaidīšu tevi." Bet tad pēc

dažām dienām viņš man atrakstīja: "Tom! Es
nevarēju nociesties, un pats gāju, un

cilvēki tika dziedināti. Man līdzi bija
vēl kāds, kuru es apmācību, un tagad

viņa dara to pašu." Viņš vairs nespēja
sagaidīt, un tas arī nebija jādara, jo es

nebraucu tur, lai uzliktu rokas un viņš
saņemtu jaunu svaidījumu. Nē, es

braucu viņam palīdzēt, sagatavot,
apmācīt un parādīt, kas mums jau ir.

Kad skatāties šo video, nedomājiet: o,
es gaidu jaunu svaidījumu, es gaidu kaut

ko jaunu. Nē. Jums nav jāgaida uz mācību
par slimo dzirdināšanu, lai to darītu.

Lasiet Apustuļu darbus. Lasiet Jēzus
vārdus, un tad ejiet un dariet.

Tas ir vienkārši: lasiet un rīkojieties.
Bieži, kad mēs pārslēdzamies uz šādu

domāšanu, reliģiskā domāšana ir izmainīta,
un mēs sākam dzīvot ikdienas dzīvi. Jā,

jūs varat svētdienās iet uz baznīcu. Jā,
var būt mācītājs, var būt dievkalpojums.

Jā, jūs varat to visu darīt, bet
neiestiedziet tajā. Neaprobežojieties

tikai ar vienu priesteri. Nestāstiet sev,
ka tam ir jānotiek tur.

Cik daudz kas Apustuļu darbos notika
draudzes dievkalpojumā? Nekas.

Jūs tur redzat ikdienas dzīvi un tādai ir
jābūt ikdienai ar Jēzu. Daudzi cilvēki

to nepiedzīvo, jo viņu uztverē
draudze ir vieta, kur ir priesteri.

Tur ir iespējams ļoti maz reālas
pielūgsmes sapulču, un tur nekad nav

pietiekami Svētā Gara. Jēzus neatnesa
reliģiju, tādi nav Jēzus vārdi. Jēzus

nenāca izveidot jaunu reliģiju. Jēzus nāca
uzcelt valstību,

valstību, kas ir ļoti atšķirīga no visām
reliģijām. Bet, ja paskatāmies, ko mēs

darām Kristus miesā, draudzē, tad bieži
nav lielas atšķirības starp

sapulci baznīcā un mošeju. Viņi sanāk kopā
un daras kādas lietas.

Bet Jēzus atnāca ar kaut ko pavisam
atšķirīgu. Viņš grib būt miesas galva,

Viņš grib, lai Viņa miesa darbotos. Tā nav
tikai dalība, tas ir dzīvs ķermenis, tā ir

mīlestība, tā ir ģimene, nevis tikai
dalībnieki. Ko Jēzus atnesa draudzes

sakarā? Viņš nāca izveidot jaunu draudzi.
1.Korintiešiem 3 Pāvils saka: "Vai nezināt

ka jūs esat Dieva templis un ka Svētais
Gars mājo jūsos?"

Tādā veidā Pāvils to pasaka: "VAI JŪS
NEZINĀT, KA ESAT DIEVA TEMPLIS un ka

Svētais Gars ir jūsos?" Vēlāk tajā pašā
vēstulē 6. nodaļā viņš saka: "saprotiet,

jūsu miesa ir Svētā Gara templis", tā viņš
to atkārto atkal un atkal.

Vai nezināt, ka jūsu miesa ir templis? Jūs
esat templis Svētajam Garam.

Es esmu templis, es esmu Dieva templis,
es esmu draudze. Tas bija tas, ko atnesa

Jēzus. Es esmu templis, es esmu draudze.
Kad Jēzus runā par priesteriem, ja es

pajautāju cilvēkiem, kur Bībelē runāts par
priesteriem, daudzi min Efeziešiem 4:11.

"..citus devis par praviešiem, evaņģēlis-
tiem, ganiem un skolotājiem." Vārds

'gans' apzīmē mācītājus. Šodien mums katrā
draudzē ir pa ganam. Vienīgā vieta

Bībelē, kur jūs atrodat vārdu 'gans', ir
Efeziešiem 4:11. Tā ir vienīgā vieta.

Ir vēl trīs citas vietas, bet tās visas
attiecas uz Jēzu.

Viņš ir Gans. Vienīgā vieta, kur jūs
atradīsiet vārdu 'gans', kas neattiecas

uz Jēzu, ir Efeziešiem 4:11, un no šī mazā
vārdiņa šodien mums ir vesela doktrīna.

No viena paša vārda! Kontekstā jūs
neizlasāt, kā tas darbojas, kā minēju

piemērā ar evaņģēlistu. Daudzās draudzēs
evaņģēlisti ir tie, kas iet un evaņģelizē.

Nē, tie, kas evaņģelizē, ir mācekļi.
Evaņģēlists ir tas, kurš saskaņā ar

Efeziešiem 4:11 sagatavo svētos
evaņģelizācijai. Bet mūsu uztverē, dzirdot

šo vārdu, mēs momentā redzam caur brillēm.
Un mēs domājam, ka gans ir priesteris, kam

ir draudze, kas ir ordinēts, izglītots,
īpaši aicināts, lai darītu šīs lietas.

Bībelē mēs lasām, ka mēs esam gani, mēs
visi esam priesteri. Bībelē redzam, ka ir

arī vadītāji, kā bīskapi un pārraugi. Tas
pats vārds, bet tolaik tam atkal bija

pavisam cita nozīme. Grāmatā "The Last
Reformation" es par to runāju vairāk. Bet

vēlos pateikt, ka mums ir jāmaina domāšana
mums ir jāatgriežas pie visu ticīgo

priesterības. Jo visi ir aicināti kalpot,
un ja mēs gribam redzēt augļus un to,

ka draudzes aug, mums ir jāsaprot, ka
visi ir priesteri. Ikviens var kristīt un

noturēt vakarēdienu, ikviens var darīt šīs
lietas. Bībelē nekur nav runāts par lajiem

un kalpotājiem. Protams, ir vadītāji, kas
jāciena. Bet vadītāji nav pār mums

un vadītājiem nav vairāk autoritātes

valstībā nekā mums. Nē, viņi stāv kopā
ar mums, lai mums palīdzētu un rādītu mums

ceļu. Jēzus atnesa šo: es esmu priesteris
es esmu aicināts un varu kristīt un darīt

visu, ko Bībele saka. Tas ir tas, ko
atnesa Jēzus. Un kā ar Svēto Garu, ko

Jēzus atnesa? Svētais Gars ar to pašu
spēku, kas uzcēla Jēzu no nāves, tagad

dzīvo manī. Mums visiem ir tas pats Gars,
tas pats svaidījums. Atceros sapulci

Polijā, kur es centos iziet tam cauri. Es
ļoti centos, bet viņu domāšana ir tā,

kas nogalina draudzi, un viņi to dara
visur. Es noturēju sapulci Polijā, un tur

kāda jauna meitene piedzīvoja pestīšanu
un saņēma Svētā Gara kristību.

Un tad tur bija kāds vīrietis, par kuru
es lūdzu, viņš nokrita zemē un sāka

manifestēties dēmons. Viņu vajadzēja
atbrīvot, tāpēc es teicu nupat glābtajai

meitenei: "Nāc man līdzi, tas ir dēmons.
Tevī tagad ir Svētais Gars un tu sēdi te

un vienkārši runā uz to un pavēli tam
iziet, labi?" Es to pateicu, un turpināju

lūgt par cilvēkiem, un redzēju, ka viens
no draudzes vecajiem pieiet pie viņas

un kaut ko pasaka, kas viņu apturēja,
viņa apsēdās, bet es sadusmojos, to redzot

un piegāju pie viņas: "Hei, tu esi
ar mani, tā ir mana sapulce, ej

un izdari to." Un tā viņa to atsāka, bet
atkal pienāca šis cilvēks un kaut ko teica

un viņu apturēja. Es piegāju pie viņa un
jautāju: "Kas te notiek?" Viņš teica: "Jā,

bet tas ir dēmons. Viņa ir jauna un

nav to darījusi," uz ko es atbildēju: "Jā,
bet viņai ir tas pats Svētais Gars kā jums

un man un viņa nekad to nemēģinās, ja mēs
neļausim viņai sākt, šis ir īstais laiks."

Tā bija mana sapulce un es sadusmojos, jo
viņš neļāva viņai mācīties un augt

savas iesīkstējušās domāšanas dēļ. Tāpēc
es teicu: "Šī ir mana sapulce un es

pēc sapulces parunāšu ar mācītāju." Un es
atkal viņai teicu: "Lūdz Dievu un pavēli

dēmonam iziet." Nākamais, par ko es lūdzu,
bija sieviete, kura man pienāca klāt un

teica: "Vai varat lūgt par mani? Pirms
gadiem 20 es kaut ko pazaudēju, kad

tiku glābta, es degu - es runāju par Dievu
lūdzu par cilvēkiem, bet draudzes vadītājs

man pateica, ka es nevaru to darīt, jo
esmu sieviete. Viņa vārdi mani gandrīz

nogalināja, un kopš tā laika uguns ir
izdzisusi." Esmu saskāries ar to pašu

atkal un atkal. Mēs esam uzcēluši līderus
uz pjedestāla, vietā, kur viņiem

nebūtu jābūt. Un daži vārdi var izdzēst
uguni. Mums tā nevajadzētu darīt,

vadītājus ir jārespektē, bet mēs visi esam
kalpotāji un priesteri. Es lūdzu par viņu,

un viņa kļuva brīva un uguns atkal
aizdedzināta. Esmu saskāries ar to

atkal un atkal. Vēlāk es biju kopā ar šīs
draudzes mācītāju un vēl vienu Vasarsvētku

kustības vadītāju Polijā. Mēs sēdējām
kafejnīcā un es paskatījos uz viņiem un

teicu: "Ziniet, jums te ir kāda problēma
- jūs neveidojat mācekļus. Kāpēc jūs,

piemēram, neļaujat jebkuram ticīgajam
kristīt, kāpēc jūs neļaujat jaunajiem

ticīgajiem kristīt?" Priesteris ir man
labs draugs, kuru es cienu. Es atbraucu kā

draugs, bet es nepiekrītu dažiem viņa
uzskatiem. Viņš teica: "Torben, bet viņi

to nekad nav darījuši!" "Un nedarīs, ja
jūs to neļausit." "Jā, bet mums nav stipru

cilvēku, mums ir daudz cilvēku, kas daudz
kļūdās, viņi nav tam gatavi."

Viņi nekad nekļūs gatavi, ja jūs viņus
neapmācīsit, ja jūs viņus nesagatavosit.

Ļaujiet viņiem mācīties darot un ļaujiet
viņiem augt." Tad viņš pateica kaut

ko tik šokējošu, kas parāda, cik biezas
var būt brilles. Viņš teica:

"Torben, kas kristīja Jēzu? Tā nebija
sieviete, tas nebija neviens cits kā

Jānis Kristītājs. Viņš bija pravietis,
un Jēzus gaidīja 30 gadus, lai tiktu

kristīts, tāpēc mums nav jāsteidzas
kristīt cilvēkus uzreiz." Biju šokēts.

Kā cilvēks ar lielu draudzi, daudzējādā
ziņā gudrs vīrs, kas ir lasījis Bībeli

daudzus gadus, var ko tādu pateikt? Kā var
ņemt Jēzus piemēru ar gaidīšanu 30 gadus

un attiecināt to uz kristību šodien? Un
teikt, ka cilvēkus nevajag kristīt uzreiz.

Un nevar arī lietot Jāņa piemēru. Jā, viņš
bija īpašs, bet Bībele arī saka, ka

mazākais Valstībā ir lielāks par Jāni.
Te nu jūs redzat šo domāšanu, kas ir

ielavījusies draudzēs. Šis cilvēks ir
izdedzis. Viņš ir tik vīlies un viņš ir

piemērs tam, kāpēc cilvēki neaug un kāpēc
draudzē nekas nenotiek. Kāpēc viņš izdega?

Kāpēc ir tik grūti būt mācītājam? Ja
pajautāsiet cilvēkiem draudzē: "Vai jūs

gribat darīt to, ko viņš?" Viņi teiktu:
"Nē, es negribu sākt draudzi,

tas man būtu par grūtu." Tas ir grūti
tikai tādēļ, ka mēs ceļam uz nepareiziem

pamatiem, uzsvars ir nepareizs. Jā,
draudzē ir vadītāji un tie, ko sauc par

mācītājiem. Bet tā ir funkcija, nevis
pozīcija. Gans ir funkcija, ne pozīcija,

evaņģēlists nav pozīcija, pravietis nav
pozīcija. Tās ir funkcijas draudzē, ne lai

būtu pār cilvēkiem, bet līdzās, lai
kalpotu. Ikviens var kalpot, tāpēc Jēzus

nostājās pret to visu. Kad tiki pestīts,
tu saņēmi Svēto Garu, un tev nav jāskrien

no vienas sapulces uz otru. Ja tu gribi
augt un būt piepildīts, kā Bībele saka,

dari to, kas ir teikts Efeziešiem 5, ka ir
jāpiepildās ar Garu. Bet tu nekļūsti

piepildīts ar Garu, vienkārši ejot uz
sapulcēm. Tu saņem dodot: "dodiet un jums

taps dots." Par brīvu saņem, par brīvu
dod. Kad tu sāc lūgt par cilvēkiem un dot

Svēto Garu, tad atnāk dzīvība, jā! Un tad
tu sāksi sajūsmināties.

Šeit, Dānijā, piemēram, mums ir Bībeles
nometnes, un katra lielāka draudze rīko

savu Bībeles nometni. Cilvēki visu nedēļu
nāk uz sapulcēm un klausās. Viņi nāk uz

sapulcēm un, protams, notiek daudz labu
lietu. Esmu redzējis, ka cilvēki, kas tur

bijuši, pēc tam Facebook-ā raksta: "Tā
bija fantastiska nedēļa." Bet mums ir

pašiem sava konference. Mēs dodamies uz
nekristīgu mūzikas nometni, kurā ir 10 000

jaunieši, kas nepazīst Jēzu, kas dzer un
neko nezina par Dievu. Mēs dodamies tur

ar jauniešiem, kas mīl Jēzu, stāstām par
Jēzu un ikviens no mūsu komandas dodas

mājās, sakot, ka tas nudien biija
fantastiski. Viņi raksta Facevook-ā: "Tā

bija labākā nedēļa manā dzīvē, es tiku
izmainīts un piepildīts." Viņi ir sajūsmā,

un tā katru reizi. Neesmu redzējis, ka
cilvēki pēc parastas sapulces aizietu ar

tādu sajūsmu. Bet esmu to redzējis tad,
kad cilvēki dod un kad viņi kalpo, viņi

sajūsminās. Uz to mēs esam aicināti.
Un, kad jūs izmaināt savu domāšanu, tas ir

tas, ko jūs piedzīvosiet. Labākā kalpošana
Dievam jeb dievkalpošana ir tas, ka jūs

nododat sevi pašu Dievam kā dzīvu upuri
un kļūstat par Jēzus rokām un kājām.

Tas ir pirmdienai, otrdienai, trešdienai,
ceturtdienai un piektdienai, kā arī

sapulcēm. Taču dievkalpojumi nav tikai
sapulces. Dievkalpošana ir Dievam, kad tu

nāc un ej, tu esi draudze. Kad tu esi kopā
ar cilvēkiem un runā ar viņiem pie kafijas

tases, jūs esat draudze. Kad jūs izejat
ielās evaņģelizēt un runāt ar cilvēkiem

par Dievu, arī tā ir dievkalpošana, tā ir
kalpošana Dievam, vai redzat to?

Gribu ar to arī noslēgt. Reliģija saka, ka
draudze ir īpaša vieta, kur tu ej darīt

īpašas lietas, priesteri ir īpaši cilvēki,
kas dara tur īpašas lietas, kam ir

izglītība, kas ir ordinēti un viņi var
kristīt, viņi var pasniegt vakarēdienu,

viņi kaut kā nostājas starp mums un
Dievu. Ka dievkalpojumiem jānotiek

svētdienās īpašā vietā, kur jādara īpašas
lietas. Un, ja jūs nedarāt šīs lietas, tad

to nevar saukt par dievkalpojumu. Ka
Svētais Gars ir tikai dažiem izredzētajiem

Es pats tā domāju daudzus gadus un
šīs domāšanas dēļ, mana dzīve

ļoti atšķīrās no tās, par ko es lasīju
Apustuļu darbos.

Bet tagad, kad es saprotu, ka es esmu
draudze, kad saprotu, ka es esmu templis

un Svētais Gars ir manī, svaidījums un tas
pats spēks, kas uzcēla Jēzu no nāves,

dzīvo manī. Man nav jākoncentrējas uz
to, lai es saņemtu daudzas dāvanas, kas

Jēzū man jau ir. Es esmu priesteris. Esmu
aicināts un varu kristīt. Nesen es biju

Vācijā. Daudzi tur tika glābti un kristīti
Pirms nedaudz dienām man atrakstīja

kāds mācītājs no Vācijas: "Torben, kas tev
ir devis autoritāti kristīt šos cilvēkus?"

Viņš nostājās pret mani, jo tas nebija
noticis baznīcā. Jēzus man ir devis

autoritāti, jo Jēzus mani ir aicinājis,
tieši tāpat kā tevi. Es esmu priesteris,

es esmu draudze, man ir Svētais Gars,
man Viņš ir. Dievkalpošana ir ikdienas

sastāvdaļa, ko tu dari katru dienu.
Nākamnedēļ es gribu turpināt

mācību. Kad jūs lasāt Apustuļu darbus,
centieties satvert tās patiesības, kas tur

ir, un sakiet sev: "Es esmu Dieva templis,
es esmu draudze."

Sakiet to sev, kad iepērkaties, stāvat
tirdzniecības centrā vai gaidāt rindā.

"Es esmu draudze, es esmu priesteris,
esmu priesteris šiem cilvēkiem šeit,

es esmu viņu priesteris, es esmu draudze,
esmu aicināts pie šiem cilvēkiem." Un

dievkalpošana ir pienest sevi kā dzīvu
upuri Dievam. Tātad, kad es kļūstu par

Jēzus rokām un kājām, es pielūdzu Viņu
un godinu Viņu. Un saprotiet, ka jums ir

tas pats Gars, kas uzcēla Jēzu no nāves.
Tas ir tas, ko es vēlējos līdzdalīt šajā

reizē. Satveriet šīs vienkāršās patiesības
es esmu draudze, es esmu templis, Svētais

Gars ir manī, es esmu priesteris, esmu
Dieva ordinēts un aicināts. Man nav

jāgaida. Manī ir Svētais Gars. Man nav
jāapmeklē sapulce pēc sapulces, lai

saņemtu kaut ko jaunu. Man tas jau ir, un
Jēzus man jau ir pavēlējis un teicis, kas

man jādara. Tā es tur lasu: ejiet un
lūdziet par slimajiem, uzlieciet rokas

slimajiem, kuri grib kļūt veseli. Es esmu
priesteris, jo es esmu draudze, jo es

kalpoju Dievam, nododot savu miesu Viņam.
Dariet tā, un notiks pārsteidzošas lietas.

Es ceru, jūs saprotat. Turpināšunākamreiz.
Nezinu, par ko vēl runāšu.

Skatīsimies, ko Dievs dara. Iesim soli pa
solim, un es ticu, ka tas aizsāks kaut ko

jaunu. Kā jau teicu iepriekšējā reizē:
ja jums ir jautājumi, meklējiet vairāk

manā grāmatā "The Last Reformation".
Esmu redzējis, ka daudzi pasūta šo grāmatu

un tad dod to tālāk. Kā viens cilvēks
Holandē, kas nopirka piecas grāmatas un

pasūtīja vēl piecas, jo viņš gribēja, lai
arī citi cilvēki to izlasa, jo tas kaut ko

cilvēkā izdara. Viņi grib kļūt brīvi, viņi
grib atkal piedzīvot uguni un tikt

Dieva lietoti. Un tagad jūs, kas esat
draudzes mācītāji un drusku baidāties,

un sakāt: Es esmu ordinēts. Es esmu
priesteris, kas te notiek?"

Vēlos teikt: "Tā ir brīvība, viss
kārtībā." Es arī biju tradicionālā veidā

mācītājs, bet nebiju apmierināts, jo
cilvēki neauga, bet es cīnījos un

mocījos, cenšoties visu izdarīt pats. Bet
es ieraudzīju šo domāšanu un to izmainīju.

Tagad es esmu daudz auglīgāks nekā jebkad
un es nezaudēju cilvēkus. Cilvēki man

nepieder, tāpēc es viņus nevaru
pazaudēt. Bet es nezaudēju cilvēkus,

jo, kad viņi ierauga, ka es gribu viņus
atbrīvot un sagatavot,

viņi to respektē. Ne tāpēc, ka viņi ir
draudzes locekļi, ne tāpēc, ka viņi bija

manējie, bet aiz mīlestības un aiz cieņas.
Tāpēc es vēlos teikt tiem, kas ir

mācītāji, kas ir draudzes vadītāji - caur
šo mācību jūsu draudze tiks atbrīvota.

Un atkal, es neesmu pret draudzi un tas
nav pret draudzi, tā ir brīvība.

Dzirdēju mācītājus pārrunājam statistiku.
80% draudzēs šodien cīnās ar stresu.

Daudzi apstājas, pirms viņi kļūst par
mācītājiem, vadītājiem tieši stresa dēļ.

Stress ienāk ģimenē un nostājas pret
ģimeni un bērniem. Tikai tāpēc, ka

mācītāji visu laiku strādā un visu dara.

Būt vecā stila priesterim ir nepateicīgs
darbs. Bet Jēzus neatnāca ar

nepateicīgu darbu. Viņš ir aicinājis mūs
par vadītājiem, bet mums tas jādara

pareizi, lai mēs nestu augļus un
paši piedzīvotu brīvību.

Nākamnedēļ turpināsim.
Lai Dievs jūs svētī! Atā!