Labākā statistika, kādu būsiet redzējuši

Jūs vēl nebūsit redzējuši šādu datu prezentāciju. Ar sporta komentētāja cienīgu dramatismu un degsmi, statistikas guru Hans Roslings apgāž mītus par tā saukto „attīstības pasauli”.

Pirms aptuveni 10 gadiem es jaunajiem studentiem Zviedrijā

uzņēmos mācīt globālo attīstību. Tas bija pēc

aptuveni 20 gadu ilga darba kopā ar Āfrikas iestādēm, pētot badu Āfrikā,

tā kā no manis sagaidīja, ka es par pasauli kaut ko nedaudz zināšu.

Es sāku mūsu medicīnas universitātē, Karolinskas Institūtā

jaunu kursu sauktu par Globālo veselību. Jums rodoties šāda iespējai,

jūs kļūstat nedaudz nervozs. Es domāju, ka šie studenti,

kas nāks pie mums, ir saņēmuši augstākās iespējamās atzīmes

Zviedrijas izglītības sistēmā, tāpēc es iedomājos, ka varbūt viņi zina visu,

par ko es viņiem grasījos mācīt. Tādēļ, viņiem ierodoties, es sarīkoju pārbaudījumu.

Viens no jautājumiem, no kura atbildēm es ieguvu daudz informācijas, bija šis:

„Kurā valstī no šiem pieciem pāriem ir augstākā bērnu mirstība?”

Es saliku tās kopā tā, ka katrā valstu pārī

vienā valstī ir divreiz augstāka bērnu mirstība nekā otrā. Tas nozīmē, ka

tā ir daudz lielāka atšķirība nekā iespējamā datu nenoteiktība.

Es jūs nepārbaudīšu, bet tā ir Turcija

ar augstāko mirstību, Polija, Krievija, Pakistāna un Dienvidāfrika.

Šādi bija zviedru studentu rezultāti. Es to izdarīju, lai iegūtu

ticamības intervālu, kurš ir diezgan neliels, es, protams, sapriecājos:

1,8 pareizas atbildes no piecām iespējamām. Tas nozīmēja, ka

šeit ir vieta starptautiskās veselības profesoram

(Smiekli) un manis pasniegtajam kursam.

Taču kādā vēlā vakarā, man veidojot savu ziņojumu,

es patiesu aptvēru savu atklājumu. Esmu parādījis,

ka Zviedrijas labākie studenti statistiski par pasauli

zina vērā ņemami mazāk nekā šimpanzes.

(Smiekli)

Jo šimpanzes atbildētu pareizi 50% gadījumu, ja es tām iedotu

divus banānus ar Šrilankas un Turcijas uzrakstiem. Tām būtu taisnība pusē no gadījumiem.

Bet studenti nav tik tālu tikuši. Mani tik ļoti nesatrauca nezināšana,

bet gan uz aizspriedumiem balstītās idejas.

Es veicu arī neētisku pētījumu par Karolisnkas Institūta profesoriem,

(Smiekli)

kas pasniedz Nobela prēmijas medicīnā,

un viņi šo uzdevumu veica tikpat labi kā šimpanzes.

(Smiekli)

Tad es sapratu, ka ir liela nepieciešamība informēt cilvēkus,

jo dati par to, kas notiek pasaulē,

un par bērnu veselību katrā valstī ir apkopoti un pieejami.

Mēs izveidojām programmu, kas šādi attēlo datus: katrs burbulis ir valsts.

Šī te valsts ir Ķīna. Tā ir Indija.

Burbuļa izmērs ir iedzīvotāju daudzums, uz šīs ass ir dzimstības koeficients.

Jo tas, ko mani studenti teica,

viņiem raugoties uz pasauli pēc manis uzdotā jautājuma:

„Ko jūs patiesībā domājat par pasauli?”

Pirmkārt, es uzzināju, ka galvenā mācību grāmata bija „Tintiņa piedzīvojumi”.

(Smiekli)

Viņi teica: „Pasaulē joprojām esam „mēs” un „viņi”.

Mēs esam Rietumu pasaule un viņi ir Trešā pasaule.”

„Ko jūs domājat ar Rietumu pasauli?” es jautāju.

„Nu, tā ir ilga dzīve un maza ģimene, Trešajā pasaulē ir īsa dzīve un liela ģimene.”

Tas ir tas, ko es varēju attēlot. Te es atzīmēju dzimstības koeficientu: bērnu skaits uz vienu sievieti:

viens, divi, trīs, četri, līdz pat astoņiem bērniem vienai sievietei.

Mums ir ļoti labi dati par ģimeņu izmēriem visās valstīs kopš 1962., aptuveni 1960. gada.

Statistiskā kļūda ir ļoti neliela. Te es atzīmēju sagaidāmo dzīves ilgumu dzimšanas brīdī,

kas variē no 30 gadiem dažās valstīs līdz aptuveni 70 gadiem citās.

1962. gadā tiešām pastāvēja valstu grupa,

kas bija industrializētās valstis, tajās cilvēkiem bija mazas ģimenes un ilga dzīve.

Šīs bija attīstības valstis:

tajās cilvēkiem bija lielas ģimenes un salīdzinoši īsa dzīve.

Kas ir noticis kopš 1962. gada? Mēs vēlamies redzēt izmaiņas.

Vai studentiem ir taisnība? Vai vēl joprojām ir divu veidu valstis?

Vai arī šajās attīstības valstīs tagad ir mazākas ģimenes un tās atrodas šeit?

Vai arī tajās cilvēkiem ir ilgāka dzīve un tās atrodas šeit?

Paskatīsimies! Tad mēs apturējām pasauli. Tā visa ir ANO statistika,

kas ir pieejama. Aiziet! Vai jūs redzat?

Tur ir Ķīna, kas virzās uz labāku veselības stāvokli, uzlabojot situāciju.

Visas zaļās Latīņamerikas valstis virzās uz mazākām ģimenēm.

Šīs dzeltenās ir arābu valstis,

tām pieaug ģimeņu lielums, nē, lielāks dzīves ilgums, bet ne lielākas ģimenes.

Āfrikas valstis ir tās te zaļās lejā. Tās vēl joprojām ir tur.

Tā ir Indija. Indonēzija pārvietojas diezgan ātri.

(Smiekli)

Astoņdesmitajos gados Bangladeša vēl joprojām ir te kopā ar Āfrikas valstīm.

Bet nu Bangladeša, tas ir brīnums, kas notika astoņdesmitajos gados:

imami sāk sludināt ģimenes plānošanu.

Bangladeša virzās uz augšu tajā stūrī. Deviņdesmitajos gados mums ir briesmīgā HIV epidēmija,

kas krasi samazina dzīvildzi Āfrikas valstīs,

un visas pārējās aizvirzās augšā uz stūri,

kur mums ir ilga dzīve un mazas ģimenes, un mums ir pavisam jauna pasaule.

(Aplausi)

Ļaujiet man tieši salīdzināt Amerikas Savienotās Valstis un Vjetnamu.

1964. gads: Amerikā ģimenes bija mazas un dzīve bija gara;

Vjetnamā ģimenes bija lielas un dzīve bija īsa. Un, lūk, kas notiek:

dati no kara laika rāda, ka par spīti karā kritušajiem,

dzīvildze uzlabojās. Līdz gada beigām

Vjetnamā aizsākās ģimenes plānošana un tā tiecās uz mazākām ģimenēm.

ASV tur augšā tiecās uz labāku dzīvildzi,

saglabājot esošo ģimenes izmēru. Astoņdesmitajos gados

tā atmet ar roku komunistiskai plānošanai un izvēlas tirgus ekonomiku,

un tā attīstās vēl straujāk nekā sociālā dzīve. Šobrīd

Vjetnamā 2003. gadā ir tāda pati dzīvildze un ģimenes izmērs

kā Savienotajās Valstīs 1974. gadā, kara beigās.

Es domāju, ka mēs visi, ja neaplūkojam datus,

par zemu novērtējam milzīgās izmaiņas Āzijā, kas

vispirms notika sabiedriskajā jomā, pirms mēs tās varējām redzēt arī ekonomiskajā.

Dosimies tālāk pie vēl viena veida, kā varam attēlot

ienākumu sadalījumu pasaulē. Tas ir pasaules cilvēku ienākumu sadalījums.

Viens dolārs, 10 dolāri vai 100 dolāri dienā.

Vairs nepastāv plaisa starp bagātajiem un nabagajiem. Tas ir mīts.

Te ir neliels kupris. Bet visur ir cilvēki.

Ja paskatāmies, kur nonāk ienākumi,

tie ir 100% ikgadējo pasaules ienākumu. 20% bagātāko cilvēku,

viņi no tā paņem aptuveni 74%. Nabadzīgākie 20%

paņem aptuveni 2% no ienākumiem. Tas parāda, ka jēdziens

par attīstības valstīm ir ārkārtīgi apšaubāms. Mēs domājam par palīdzības sniegšanu,

šiem te cilvēki sniedzot palīdzību šiem cilvēkiem. Bet vidū

ir lielākā daļa pasaules iedzīvotāju, un viņiem pieder 24% no visiem ienākumiem.

Mēs esam dzirdējuši dažādas lietas. Kas ir šie?

Kur atrodas dažādas valstis? Es varu jums parādīt Āfriku.

Tā ir Āfrika. 10% no pasaules iedzīvotājiem, lielākā daļa nabadzībā.

Tā ir OECD (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija). Bagātā valsts. ANO privātais klubs.

Viņi ir te, šajā pusē. Āfrika un OECD diezgan lielā mērā pārklājās.

Tā ir Latīņamerika. Tajā ir viss uz šīs pasaules,

no nabadzīgākajiem līdz bagātākajiem Latīņamerikā.

Tam klāt mēs varam likt Austrumeiropu, varam likt Austrumāziju,

un varam likt Dienvidāziju. Kā tas izskatās, ja mēs atgriežamies atpakaļ laikā

līdz aptuveni 1970. gadam? Tad kupris bija lielāks.

Lielākā daļa nabadzībā dzīvojošo bija āziāti.

Pasaules lielākā problēma bija nabadzība Āzijā. Ja es tagad ļauju laikam ritēt uz priekšu,

Jūs redzēsit, ka, palielinoties iedzīvotāju skaitam,

simtiem miljoni cilvēku Āzijā izkļūst no nabadzības, bet citi

kļūst nabagi, šāda tendence šobrīd valda pasaulē.

Labākais paredzējums no Pasaules bankas puses ir tas, ka notiks šādi

un mums vairs nebūs sadalīta pasaule. Lielākā daļa cilvēku būs šeit vidū.

Protams, tā ir logaritmiska funkcija,

bet mūsu izpratne par ekonomiku ir izaugsme procentos. Mēs uz to raugāmies

kā uz iespēju iekļūt augstākā procentīlē. Ja es izmainu to un paņemu

IKP uz vienu iedzīvotaju ģimenes ienākumu vietā, un pārvēršu šos

individuālos datus par reģionālajiem iekšzemes kopprodukta datiem

un izvēlos reģionus te lejā, burbuļa izmērs joprojām parāda iedzīvotāju skaitu.

Tur ir OECD, Subsahāras Āfrika ir tur,

mēs noņemam arābu valstis,

tā kā tās nāk gan no Āfrikas, gan Āzijas, mēs tās novietojam atsevišķi.

Mēs varam izvērst šo asi, es tai varu piešķirt jaunu dimensiju,

pievienojot sociālos rādītājus, bērnu izdzīvošanas koeficientu.

Nu man uz šīs ass ir nauda, bet uz tās otras bērnu izdzīvošanas iespējamība.

Dažās valstīs līdz 5 gadu vecumam izdzīvo 99,7% bērnu;

citās — tikai 70%. Šeit, šķiet, ir plaisa

starp OECD, Latīņameriku, Austrumeiropu, Austrumāziju,

arābu valstīm, Dienvidāziju un Subsahāras Āfriku.

Pastāv spēcīga linearitāte starp bērnu izdzīvošanu un naudu.

Taču ļaujiet man sadalīt sīkāk Subsahāras Āfriku. Tur ir veselība, un labāka veselība ir tur augšā.

Es varu ņemt un sadalīt Subsahāras Āfriku atsevišķās valstīs.

Kad notiek sašķelšanās, valsts burbuļa izmērs atbilst iedzīvotāju skaitam.

Sjerraleone ir tur lejā. Maurīcija ir tur augšā. Maurīcija bija pirmā valsts,

kurā tika atcelti starptautiskās tirdzniecības ierobežojumi, un viņi varēja pārdot savu cukuru,

viņi varēja pārdot savus auduma izstrādājumus ar tādiem pašiem nosacījumiem kā cilvēki Eiropā un Ziemeļamerikā.

Āfrikā pastāv milzīgas atšķirības. Gana ir te vidū.

Sjerraleone — humānā palīdzība.

Šeit Ugandā — attīstības palīdzība. Te laiks ieguldīt, tur

jūs varat doties brīvdienās. Šīs milzīgās atšķirības

Āfrikas valstu vidū reti tiek ņemtas vērā, viss nav tik vienāds.

Es varu sadalīt Dienvidāziju. Indija ir lielais burbulis vidū.

Bet starp Afganistānu un Šrilanku ir milzīga atšķirība.

Es varu sadalīt sīkāk arābu valstis. Kā klājas tām? Vienāds klimats, vienāda kultūra,

viens reģions, milzīga atšķirība. Pat starp kaimiņiem.

Jemena, civilais karš, Apvienotie Arābu Emirāti, nauda, kas tika vienlīdzīgi sadalīta un veiksmīgi izlietota.

Nevis tā, kā vēsta mīti. Tostarp arī visi ārzemju strādnieku bērni, kas atrodas valstī.

Bieži dati izrādās labāki nekā jums šķiet. Daudzi cilvēki saka, ka dati ir slikti.

Pastāv kļūdas iespējamība, te mēs varam redzēt atšķirību:

Kambodža, Singapūra. Atšķirības ir daudz lielākas

nekā datu nepilnības. Austrumeiropa:

ilgu laiku padomju ekonomika, bet pēc 10 gadiem valstis no tās ir iznākušas

ļoti, ļoti, atšķirīgi. Vēl ir Latīņamerika.

Šodien mums nav jādodas uz Kubu, lai atrastu veselīgu Latīņamerikas valsti.

Dažu gadu laikā Čīlē būs zemāka bērnu mirstība nekā Kubā.

Te mums ir OECD valstis ar augstiem ienākumiem.

Te mums ir visas pasaules tendences,

kas izskatās vairāk vai mazāk šādi. Ja mēs to aplūkojam,

kā tas izskatās, pasaule 1960. gadā sāk pārvietoties. 1960. gadā.

Tas ir Mao Dzeduns. Viņš atnesa Ķīnā veselību. Tad viņš nomira.

Tad nāca Dens Sjaopins un atnesa Ķīnai naudu, un atkal ieveda Ķīnu kopējā plūsmā.

Mēs esam redzējuši, kā valstis šādā veidā pārvietojas dažādos virzienos,

tāpēc ir samērā grūti atrast

paraugvalsti, kas atspoguļotu kopējo tendenci visā pasaulē.

Tomēr es vēlētos jūs atvest atpakaļ līdz aptuveni 1960. gadam.

Es vēlētos salīdzināt Dienvidkoreju, kas ir šī te, ar Brazīliju,

kas ir šī valsts. Tur man pazuda apzīmējums. Es vēlētos salīdzināt Ugandu,

kas ir te. Es to varu paātrināt šādi.

Jūs redzat, kā Dienvidkoreja kāpj ļoti, ļoti strauji,

kamēr Brazīlija to dara daudz lēnāk.

Ja mēs atkal paejam atpakaļ un pieliekam tām pēdas,

Jūs atkal varat redzēt, ka attīstības ātrums

ir ļoti, ļoti atšķirīgs, valstis kāpj vairāk vai mazāk

ar tādu pašu ātrumu kā nauda un veselība, bet šķiet, ka kustēties var

daudz ātrāk, ja vispirms ir veselība nevis bagātība.

Lai to parādītu, mēs varam pavērot Apvienoto Arābu Emirātu ceļu.

Tā nāk no šejienes, minerālu valsts. Viņi ieguva visu naftu;

ieguva visu naudu, bet veselību nevar nopirkt lielveikalā.

Veselībā ir jāiegulda. Bērniem ir jānodrošina izglītība.

Ir jāapmāca veselības aprūpes personāls. Ir jāizglīto iedzīvotāji.

Šeihs Zajeds to paveica diezgan labi.

Par spīti krītošajām naftas cenām, viņš pacēla valsti te augšā.

Tādējādi mēs esam ieguvuši populārāku pasaules atainojumu,

kur visas valstis izmanto savu naudu

labāk nekā tās ir to darījušas pagātnē. Tā tas ir vairāk vai mazāk,

ja aplūkojat valstu vidējos rādītājus, tie ir šādi.

Šāda vidējo rādītāju izmantošana ir bīstama, jo valstu vidū

pastāv tik liela atšķirībā. Ja es paskatos te, mēs redzam,

ka Uganda šobrīd atrodas tur, kur Dienvidkoreja bija 1960. gadā. Ja es sadalu Ugandu sīkāk,

pastāv diezgan liela atšķirība Ugandas iekšienē. Tās ir Ugandas kvintiles.

Šeit ir bagātākie 20% Ugandas iedzīvotāju.

Nabadzīgākie ir te lejā. Ja es sašķeļu Dienvidāfriku, tā izskatās šādi.

Ja es pavirzos lejup un aplūkoju Nigēru, kur bija ļoti briesmīgs bads,

tā izskatās šādi. Nigēras nabadzīgākie 20% atrodas te,

un Dienvidāfrikas bagātākie 20% atrodas te,

un tomēr mēs mēdzam apspriest to, kādi ir risinājumi situācijai Āfrikā.

Āfrikā ir viss, kas eksistē uz šīs pasaules. Jūs nevarat

apspriest universālu pieeju HIV ārstēšanai gan šai kvintīlei šeit augšā,

gan tai, kas ir te lejā. Pasaules uzlabošanai

ir jābūt ļoti saskaņotai ar kontekstu, nav nozīmes to darīt

reģionālā līmenī. Mums ir jābūt daudz detalizētākiem.

Mēs redzam, ka studentiem varot to izmantot, viņi sāk aizrauties.

Aizvien vairāk politikas izstrādātāju un korporatīvo sektoru vēlētos redzēt,

kā pasaule mainās. Kāpēc tas nenotiek?

Kāpēc mēs neizmantojam mums pieejamos datus? Mums ir dati Apvienoto Nāciju Organizācijā,

nacionālajās statistikas aģentūrās,

universitātēs un citās nevalstiskās organizācijās.

Tāpēc, ka dati ir paslēpti datubāzēs.

Sabiedrība ir te, un Internets ir te, bet mēs vēl joprojām to neesam efektīvi izmantojuši.

Visā tajā informācijā, kas mūsu acu priekšā mainīja pasauli,

nav iekļauta publiski finansētā statistika. Ir dažas šāda veida mājaslapas,

kas nosmeļ nelielu informācijas daļu no datubāzēm,

bet cilvēki uzliek tām cenu, stulbas paroles un ievieto garlaicīgu statistiku.

(Smiekli) (Aplausi)

Tā tas nestrādā. Kas tad ir vajadzīgs? Mums ir datubāzes.

Nav nepieciešamas jaunas datubāzes. Mums ir brīnisķīgi dizaina rīki,

un tādi tiek veidoti vēl un vēl. Tādēļ mēs izveidojām

bezpeļņas pasākumu, kuru nosaucām par datu sasaistīšanu ar dizainu,

mēs to nosaucām par Gapminder, ņemot nosaukumu no Londonas metro, kur jūs brīdina

„mind the gap” (uzmanieties no spraugas). Tādēļ mēs uzskatām, ka Gapminder ir atbilstošs nosaukums.

Mēs sākām veidot programmu, kas šādā veidā varētu sasaistīt datus.

Tas nebija nemaz tik grūti. Tas aizņēma pāris gadus cilvēku darba, un mēs esam saražojuši animācijas.

Jūs varat paņemt datu kopu un ievietot to šeit.

Mēs atbrīvojam ANO un dažu ANO organizāciju datus.

Dažas valstis pieņem to, ka viņu datubāzes var tikt izplatītas pasaulē,

taču mums patiesībā, protams, ir vajadzīga meklēšanas iespēja.

Meklēšanas funkcija, kur jūs varat kopēt datus līdz uzmeklējamam formātam

un palaist tos pasaulē. Ko mēs dzirdam, pastaigājot apkārt?

Esmu veicis antropoloģisku analīzi pa galvenajām statistikas vienībām. Visi saka:

„Tas ir neiespējami, To nevar izdarīt. Mūsu informācija sīkumos

ir tik īpatnēja, tādēļ to nevar uzmeklēt tādā pašā veidā kā citu informāciju.

Mēs nevaram par brīvu sniegt datus studentiem, par brīvu pasaules uzņēmējiem.”

Bet to mēs vēlētos redzēt, vai ne?

Publiski finansētie dati ir te lejā.

Mēs gribētu, lai no Interneta sāktu spraukties ārā puķes.

Viens no vissvarīgākajiem mērķiem ir padarīt datubāzes par meklējamām, un tad cilvēki var izmantot

dažādus modelēšanas rīkus to animēšanai.

Man jums ir diezgan labas ziņas. Labās ziņas ir tās, ka tagadējais

jaunais ANO Statistikas vadītājs nesaka, ka tas nav iespējams.

Viņš tikai saka: „Mēs to nevaram.”

(Smiekli)

Diezgan gudrs puisis, ne?

(Smiekli)

Tā kā mēs varam redzēt, ka nākamajos gados ar datiem notiks diezgan daudz.

Mēs varēsim paskatīties uz ienākumu sadalījumu pavisam jaunos veidos.

Tas ir Ķīnas ienākumu sadalījums 1970. gadā.

ASV ienākumu sadalījums, 1970. gadā.

Gandrīz nekādas pārklāšanās. Kas ir noticis?

Lūk, kas ir noticis: Ķīna aug, un tajā vairs nevalda tik liela vienlīdzība,

tā parādās te, skatoties no augšas uz ASV.

Gandrīz kā spoks, vai ne?

(Smiekli)

Diezgan biedējoši. Tomēr, manuprāt, iegūt visu šo informāciju ir ļoti svarīgi.

Mums tiešām tas ir jāredz. Tā vietā, lai skatītos uz to,

es gribētu pabeigt šo runu, parādot Interneta lietotāju skaitu uz 1000.

Šajā programmā mums ir diezgan viegla pieeja aptuveni 500 mainīgajiem no visām valstīm.

Ir nepieciešams nedaudz laika, lai to nomainītu,

bet uz asīm jūs gaužām vienkārši varat uzlikt jebkuru nepieciešamo mainīgo.

Būtu nepieciešams panākt, lai datubāzes būtu bez maksas,

lai tās būtu pārmeklējamas, un ar otra klikšķa palīdzību tās varētu pārveidot

grafiskā formātā, kurā jūs uzreiz tās varētu saprast.

Statistiķiem tas nepatīk, jo viņi saka, ka tas

neatspoguļos realitāti; mums ir nepieciešamas statistiski analītiskas metodes.

Šī ir hipotēzes formulēšana.

Nu es beigšu ar pasauli. Tur parādās Internets.

Interneta lietotāju skaits aug šādi. Tas ir IKP uz vienu iedzīvotāju.

Tiek ieviesta jauna tehnoloģija, bet apbrīnojami, cik labi

tā atbilst valstu ekonomikām. Tieši tādēļ 100 dolāru

datori būs tik svarīgi. Jauka tendence.

Šķiet, ka pasaule lēnām sasniedz plato, ne? Šīs valstis

ceļ vairāk nekā tikai ekonomiku, un būs ļoti interesanti

sekot tam gada laikā, kā man to gribētos spēt darīt

ar visu publiski pieejamo datu palīdzību. Liels paldies!

(Aplausi)