Kādēļ vispār iziet no mājas?

Pētnieks Bens Saunderss vēlas, lai jūs izietu ārā! Ne tādēļ, ka tas vienmēr būtu patīkami un sagādātu prieku, bet tāpēc, ka tieši tur slēpjas dzīves pildījums, „sula, ko mēs varam uzsūkt no savām stundām un dienām”. Kas ir Saundersa nākamā brīvdabas ekskursija? Mēģinājums būt pirmajam cilvēkam pasaulē, kas kājām mērojis ceļu no Antarktīdas krasta līdz Dienvidpolam un atpakaļ.

Būtībā es pelnu iztiku ar kamanu vilkšanu,

tādēļ nav īpaši jāpiepūlas, lai mani samulsinātu intelektuālajā ziņā,

bet es nolasīšu vienu jautājumu

no intervijas, kas publicēta šī gada sākumā:

„Filozofiski runājot, vai pastāvīgā informācijas plūsma

zog mūsu iztēles spējas

vai aizstāj mūsu sapņus par sasniegumiem?

Galu galā, ja kāds jau to kaut kur dara,

un mēs varam tajā virtuāli piedalīties,

kādēļ gan vispār iziet no mājas?”

Mani parasti iepazīstina kā polāro pētnieku.

Neesmu gan drošs, vai tas ir progresīvākais vai 21. gadsimtam

atbilstošākais amats, bet šobrīd esmu pavadījis vairāk kā 2%

savas dzīves, mitinoties teltī polārā loka iekšpusē,

tā kā es diezgan daudz laika pavadu ārpus mājas.

Pēc savas būtības, šķiet, ka esmu darītājs

vairāk nekā vērotājs vai domātājs,

un tieši šo dihotomiju, aizu starp idejām un darbību

es mēģināšu īsumā apskatīt plašāk.

Kodolīgā atbilde uz jautājumu „kādēļ?”,

kas man nav devusies rokās pēdējos 12 gadus,

ir piedēvējama šim puisim, trakulīga paskata kungam,

kas stāv aizmugurē, otrais no kreisās puses —

Džordžs Lī Melorijs. Daudzi no jums atpazīs viņa vārdu.

1924. gadā viņš pēdējoreiz tika redzēts, nozūdam mākoņos

netālu no Everesta virsotnes.

Viņš, iespējams, bija vai nebija pirmais cilvēks, kas uzkāpis Everestā,

vairāk kā 30 gadus pirms Edmunda Hilarija.

Neviens nezina, vai viņš sasniedza virsotni. Tas joprojām ir noslēpums.

Bet viņam tika piedēvēts šādas frāzes autora gods: „Jo tas tur ir.”

Neesmu īsti pārliecināts, ka viņš tā ir teicis.

Nav daudz pierādījumu, kas uz to norādītu, bet tas, ko viņš tiešām ir teicis,

ir pat daudz labāk,

un atkal esmu to izdrukājis. Es to jums nolasīšu.

„Pirmais jautājums, uzdosiet

un kurš man jāmēģina atbildēt, ir šāds:

Kāda ir jēga kāpt Everestā?

Mana tūlītējā atbilde ir — tam nav jēgas.

Nav ne mazāko cerību no tā kaut ko iegūt.

Jā, mēs varbūt uzzināsim nedaudz par cilvēka

ķermeņa reakcijām lielā augstumā,

un, iespējams, mediķi spēs mūsu novērojumus

zināmā mērā izmantot aviācijas vajadzībām,

bet nekas cits no tā netiks iegūts.

Mēs neatgriezīsimies ne ar kripatiņu zelta vai sudraba,

ne ar dārgakmeņiem, ne oglēm vai dzelzi.

Mēs neatradīsim nevienu gabaliņu auglīgas zemes,

kur iesēt labību ēdienam. Tādēļ tam nav jēgas.

Ja nespējat saprast, ka cilvēkā ir kas tāds,

kas atsaucas šī kalna mestajam izaicinājumam

un dodas tam pretī, ka šī cīņa

ir pašas dzīves cīņa, tiecoties uz augšu, vienmēr uz augšu,

tad jūs nesaskatīsiet, kāpēc mēs turp dodamies.

Mēs no šī piedzīvojuma iegūstam vienīgi tīru prieku,

un prieks galu galā ir dzīves mērķis.

Mēs nedzīvojam, lai ēstu vai pelnītu naudu.

Mēs ēdam un pelnam naudu, lai varētu baudīt dzīvi.

Tas ir tas, ko nozīmē dzīve, un tas, kam dzīve ir domāta.”

Melorija arguments, ka mājas pamešana un došanās

šajos varenajos piedzīvojumos ir priekpilna un jautra,

tomēr tas tik labi nesaskan ar manis paša pieredzi.

Vistālāk no savas mājas durvīm es nonācu

2004. gada pavasarī. Es vēl joprojām īsti nezinu,

kas man uznāca, taču mana iecere bija vienatnē

un bez atbalsta komandas šķērsot Ziemeļu Ledus okeānu.

Es būtībā plānoju aiziet no Krievijas ziemeļu krasta

līdz Ziemeļpolam, un tad turpināt iet līdz Kanādas ziemeļu krastam.

Neviens to vēl nebija paveicis. Man tobrīd bija 26 gadi.

Daudzi eksperti teica, ka tas nav iespējams,

un arī mana māte nebijā pārāk lielā sajūsmā.

(Smiekli)

Ceļš no mazas laika apstākļu novērošanas stacijas

Sibīrijas ziemeļos līdz mana ceļojuma sākumpunktam

ledāja malā, Ziemeļu Ledus okeāna piekrastē

aizņēma aptuveni 5 stundas, un, ja kāds vēroja arī bezbailīgā

Fēliksa Baumgartnera augšupceļu, nevis tikai lejupceļu,

jūs spēsiet iedomāties to nemieru,

ko es izjutu, sēžot helikopterā ceļā uz ziemeļiem,

to vislabāk varētu nosaukt par pastardienas gaidām.

Es sēdēju tur un domāju par to, kur pie velna es esmu iekūlies.

Tas bija nedaudz jautri, neliels prieciņš.

Man bija 26 gadi. Es atceros, kā sēdēju tur,

raugoties uz savām kamanām. Manas slēpes jau bija darba kārtībā,

man bija pavadoņtelefons, ar pumpi darbināma bise,

gadījumā, ja man uzbruktu leduslācis.

Es atceros, ka palūkojos ārā pa logu un redzēju otru helikopteru.

Tie abi dārdināja cauri neticami skaistai Sibīrijas rītausmai,

un daļa no manis jutās kā Džeisona Borna

un Vilfreda Tesigera krustojums. Daļa no manis

bija diezgan lepna par sevi, taču lielākoties es biju pilnīgās šausmās.

Šis ceļojums ilga 10 nedēļas, 72 dienas.

Es nevienu citu neredzēju. Šis foto tika uzņemts blakus helikopteram.

Pēc tam es 10 nedēļas nevienu nesatiku.

Ziemeļpols ir pašā jūras vidū,

tā kā es mēroju ceļu pāri Ziemeļu Ledus okeāna sasalušajai virsmai.

NASA tā gada apstākļus raksturoja kā sliktākos, kopš to reģistrēšanas sākuma.

Es vilku 180 kilogramus ēdiena, degvielas un piederumu,

aptuveni 400 mārciņas. Šo 10 nedēļu laikā vidējā temperatūra

bija mīnus 35 grādi. Mīnus 50 bija zemākā.

Tā kā tur nebija nekādi lielie prieki vai līksme.

Tomēr viens šī ceļojuma maģiskais aspekts

bija tas, ka, kamēr es gāju pāri jūrai,

pāri milzīgam peldošam, kustīgam ledus gabalam,

kas peld pa Ziemeļu Ledus okeāna virsmu,

tā ir vide, kas nepārtraukti atrodas mainīgā stāvoklī.

Ledus vienmēr kustas, lūst, peld apkārt,

atkal sasalst, tā kā gandrīz 3 mēnešus es vēroju pilnīgi

unikālu ainu. Neviens cits nekad neredzēs un nevarēs redzēt

tos skatus un ainavas, ko es vēroju 10 nedēļu garumā.

Tas, manuprāt, ir labākais arguments par labu iziešanai no mājas.

Es varu mēģināt jums stāstīt, kā tas bija,

bet jūs nekad nezināsiet, kā tas bija,

un jo vairāk es cenšos paskaidrot, ka jutos vientuļš,

ka biju vienīgais cilvēks 5,4 miljonu kvadrātjūdžu platībā,

ka bija auksti, sliktās dienās ar vēja brāzmām gandrīz mīnus 75 grādi,

jo vairāk trūkst vārdu, un es nespēju to pienācīgi aprakstīt.

Un tādēļ man šķiet, ka darīšana,

mēģinājumi pieredzēt, piedalīties, pūlēties,

nevis tikai vērot un brīnīties — tieši tur

slēpjas galvenais dzīves pildījums,

sula, kuru mēs varam izsūkt no savām stundām un dienām.

Tomēr es vēlētos pievienot šeit nelielu ieteikumu.

Pēc manas pieredzes, dzīves baudīšanai uz robežas

starp cilvēciski iespējamo un neiespējamo piemīt kas atkarību izraisošs.

Ar to es nedomāju tikai

neprātīgas mačo trakulības Edvardiāņu stilā,

bet arī aizkuņģa dziedzera vēža jomā,

tur ir kaut kas atkarību izraisošs, un manā gadījumā,

šķiet, ka polārās ekspedīcijas nemaz tik ļoti neatšķiras

no kokaīna atkarības.

Es nevaru paskaidrot, cik patīkami tas ir, kamēr neesat to pamēģinājuši,

bet tas spēj izšķērdēt visu naudu, kurai vien es tieku klāt,

sabojāt visas attiecības, kuras man jebkad bijušas,

tāpēc esiet uzmanīgi ar savām vēlmēm.

Melorijs izvirzīja domu, ka cilvēkā ir kas tāds,

kas atsaucas kalna mestajam izaicinājumam,

un es domāju, vai tā tiešam ir, vai pastāv kaut kas

pašā izaicinājumā, pūlēs, it sevišķi,

lielajos, nepabeigtajos izaicinājumos cilvēces priekšā,

kas mūs aicina, un pēc manas pieredzes tas tā tiešām ir.

Ir viens nepieveikts izaicinājums,

kas mani ir vilinājis lielāko daļu manas pieaugošā cilvēka dzīves.

Daudzi no jums zinās šo stāstu.

Šī ir kapteiņa Skota un viņa komandas fotogrāfija.

Pirms vairāk kā simts gadiem Skots apņēmās

būt pirmais cilvēks, kas sasniedzis Dienvidpolu.

Neviens nezināja, kas tur atrodas. Tolaik tas bija pilnīgi neizpētīts.

Mēs zinājām vairāk par Mēness virsmu

nekā par Antarktīdas sirdi.

Kā jau daudzi no jums zina, Skotu apsteidza

Roalds Amundsens un viņa norvēģu komanda,

kas izmantoja suņus un suņu pajūgus. Skota komanda gāja kājām,

visi pieci valkāja iejūgus un vilka kamanas,

un, nokļūstot līdz polām, viņi atrada plīvojošu Norvēģijas karogu,

domāju, ka viņi bija diezgan sarūgtināti un demoralizēti.

Visi pieci griezās apkārt un sāka iet atpakaļ krasta virzienā,

un visi pieci atpakaļceļā gāja bojā.

Mūsdienās pastāv tāds kā nepareizs pieņēmums, ka

izpētes un piedzīvojumu jomās viss jau ir paveikts.

Kad es runāju par Antarktīdu, cilvēki bieži saka:

„Zini, tas ir interesanti,

vai tas „Blue Peter” vadītājs jau to neizdarīja uz riteņa?”

vai arī: „Cik jauki! Zini, mana vecmāmiņa nākamgad

dosies kruīzā uz Antarktīdu.

Vai tu gadījumā viņu tur nesatiksi?”

(Smiekli)

Tomēr Skota ceļojums vēl joprojām nav pabeigts.

Neviens nav ar kājām mērojis ceļu no paša Antarktīdas krasta

līdz Dienvidpolam un atpakaļ.

Tas, iespējams, ir pārdošākais mēģinājums

tajos Edvardiāņu laikmeta pētniecības zelta gados,

un man šķita, ka ir pēdējais laiks, ņemot vērā visu,

kas gadsimta gaitā ir atklāts kopš tā laika,

sākot ar cingu un beidzot ar saules paneļiem, ir pēdējais laiks

kādam mēģināt pabeigt šo uzdevumu.

Tieši to es mēģināšu paveikt.

Nākamgad šajā laikā, oktobrī es vadīšu 3 cilvēku komandu.

Šis ceļš turp un atpakaļ mums aizņems aptuveni 4 mēnešus.

Tas ir mērogs. Sarkanā līnija, protams, ir pusceļš līdz polam.

Mums ir jāgriežas riņķī un jānāk atpakaļ.

Es ļoti labi apzinos to ironiju, sakot jums, ka mēs veidosim

bloga ierakstus un tvītosim. Jūs spēsiet piedzīvot

šo ceļojumu virtuāli ar mūsu starpniecību

veidā, kā neviens to vēl nav darījis.

Tā ir arī iespēja 4 mēnešu garumā beidzot man

atrast konkrētu atbildi uz jautājumu „Kādēļ?”

Šodien mūsu dzīves ir drošākas un ērtākas

nekā jebkad iepriekš. Mūsdienās nav īpašas vajadzības

pēc pētniekiem. Mans profesijas izvēles padomdevējs skolā

to noteikti neminēja kā variantu.

Ja es vēlētos uzzināt, piemēram,

cik daudz zvaigžņu ir Piena ceļā,

cik vecas ir milzīgās galvas Lieldienu salās,

vairums no jums atbildi varētu uzzināt tūlīt,

pat nepieceļoties kājās.

Un tomēr, ja es kaut ko esmu iemācījies šo gandrīz 12 gadu laikā,

velkot smagas lietas pa aukstām vietām,

tad to, ka īsta, patiesa iedvesma un izaugsme

rodas tikai no grūtībām un izaicinājumiem,

atkāpjoties no tā, kas ir ērts un pazīstams,

un dodoties pretī nezināmajam.

Mums visiem dzīvē ir jādodās cauri vētrām un pretī poliem,

un uzskatu, ka vismaz metaforiski runājot,

mēs visi varētu kaut ko iegūt, nedaudz biežāk

izejot no mājas, ja vien mēs spētu saņemties drosmi.

Es noteikti jūs sirsnīgi aicinātu pavērt durvis nedaudz plašāk

un palūkoties, kas atrodās ārā.

Liels paldies!

(Aplausi)