Latvietība | Vaira Vīķe-Freiberga | TEDxRiga

Šī runa ir sniegta vietējā TEDx pasākumā, kas rīkots neatkarīgi no TED konferencēm.

Vaira Vīķe-Freiberga ir sabiedriskā un politiskā aktīviste, zinātniece, profesore un vairāku universitāšu goda doktore. Pēc atgriešanās no trimdas Kanādā Vaira Vīķe-Freiberga uzņēmās vadīt Latvijas Institūtu, kur viņa strādāja, līdz kļuva par Latvijas prezidenti. Viņas runa ir par latvietību, kas viņu aizveda uz sešām dažādām valstīm trijos kontinentos ar piecām dažādām valodām, līdz viņa atgriezās un kļuva par Latvijas prezidenti par spīti tam, ka pameta Latviju sešu un atgriezās vien 60 gadu vecumā.

Dāmas un kungi,

es šeit pārstāvu
Zemes elementu un latvietību.

Tomēr cilvēks, kurš stāv jūsu priekšā,

savu dzimto pilsētu Rīgu
pameta sešu gadu vecumā,

lai tajā atgrieztos vien 60 gadu vecumā

un pēc astoņiem mēnešiem
tiktu ievēlēta par prezidenti.

Valsts prezidenti, nekad nepiederējusi
nevienai politiskajai partijai,

nerīkojusi vēlēšanu kampaņu,

kas mums šķiet ierasta
demokrātiskā procesa daļa,

vēlēšanu izmaksās
neiztērējusi ne pliku grasi.

Ne gluži tas ierastākais ceļš uz politiku.

Tomēr ceļš, kam sekoju,

man ir sniedzis neatkārtojamu
pieredzi un atskārsmes.

Tajās arī vēlētos ar jums dalīties,

par spīti tam, ka zeme, kurā piedzimu,

zeme, kuru mūža lielāko daļu
minušas manas kājas,

nebija mana dzimtā zeme,

bet gan izkaisīta pa sešām dažādām valstīm

trijos dažādos kontinentos,

kur laika gaitā

man bija jāapgūst piecas dažādas valodas

un pa ceļam jāatmet dažas,
ko tā īsti neapguvu.

Tas, kā visos šajos dīvainajos līkločos

cilvēks spētu kļūt par valsts prezidentu

un ekspertu tās identitātē,

varētu šķist paradokss,

taču tas par nelaimi ir viens no trim
galvenajiem identitātes modeļiem,

kas latviešu tautai veidojies

vēsturisku notikumu dēļ,

kā sekas Otrajam pasaules karam.

Pēc pirmās Padomju Savienības veiktās
okupācijas un aneksijas,

tai sekojošās nacistu okupācijas,

latviešu iesaistīšanas
abās karojošajās pusēs,

kas bija pretrunā
starptautiskajām konvencijām,

veidojās trīs scenāriji.

Daži, kā mani un mana vīra vecāki,

ar bērniem devās trimdā,
cerot atgriezties,

kad starptautiskā sabiedrība
atkal nodrošinātu Latvijas neatkarību,

kas, protams, nenotika.

Nabadziņi nebija dzirdējuši

par Molotova—Ribentropa pakta protokoliem

un vēl jo mazāk par Jaltu un Teherānu,
kur bija iesaistīti Sabiedrotie.

Otrs scenārijs —

tie, kurus piespiedu kārtā
deportēja uz Sibīriju.

Viņu dzīves ir dokumentētas
filmās un dokumentālajās filmās,

ko, esot Latvijā, jums būs iespēja redzēt

mūsu Dziesmu svētku laikā,
kas notiks pēc pāris nedēļām.

Visbeidzot lielākā daļa cilvēku,
protams, palika šeit, Latvijā,

taču palika valstī,
kas pakļauta totalitārai varai,

svešzemju okupācijai
un militārai klātbūtnei,

un uzspiestai ideoloģijai,
un ekonomiskajai sistēmai.

Es, protams, runāju
galvenokārt no skatpunkta —

pirmkārt, no to cilvēku, kas devās trimdā,

taču arī no to, kuri atgriezās
un centās sadziedēt

dažādās mūsu tautas atšķeltās daļas,

— no kopējā koka nocirstos zarus, —

lai atgādinātu, ka viņi visi cēlušies
no vienas vēsturiskās augsnes,

vienas pagātnes,
vienām kultūras tradīcijām,

un ka tās arī būtībā
sniedz mums mūsu identitāti.

Taču manas pašas identitātes veidošanās
nekādā ziņā nebija viegls ceļš,

un tieši tāpēc lielu daļu
sava brīvā laika pavadīju

— neskaitot, protams, karjeru,
akadēmisko karjeru,

kā lojāla, aktīvi strādājoša un samērā
veiksmīga kanādiešu akadēmiķe —

es lielu daļu laika pavadīju
pūloties izaudzināt savus bērnus,

kas no latviešu skatpunkta
dzimuši ārzemēs, Monreālā,

— tā teikt, dzimuši kanādieši, —

un citus:

daudzu citu latviešu bērnus
dažādos kontinentos

— Dienvidamerikā, Austrālijā, Eiropā,
Amerikas Savienotajās Valstīs, Kanādā —

mēģinot iedvest viņos apziņu,

ko nozīmē būt latvietim un kāpēc.

Es nonācu pie secinājuma,
ka identitāte ir sarežģīts process,

kur tas, ka esi latvietis,

vācietis, amerikānis,
ķīnietis vai vienalga kas,

ir tikai viens no slāņiem
tavā sīpolam līdzīgajā psihē,

kur ikviens no jums, ikviens no mums,

ir daudzu grupu,

konglomerātu, apvienību, identitāšu daļa.

Mēs esam piederīgi
daudziem, daudziem cilvēkiem,

ar kuriem varam identificēties
dažnedažādos veidos.

Mēs patiesībā esam līdzīgāki
lilijas sīpoliņam, nevis parastam sīpolam.

Lilijas, kurām ir šīs kārtainās zvīņas,

kas arī ir mūsu personības dažādās daļas.

Taču ir daži būtiski identitātes elementi,
kas paliek nemainīgi.

Vienu no tiem es saucu par automātisko.

Tā teikt, dabiskā identitāte,
ko bērni iegūst, augot

un saskarsmē ar savu ģimeni
un apkārtējo vidi,

ar paplašināto ģimeni, ja viņiem tāda ir,

vēlāk bērnudārzā, skolā,

ar citiem bērniem uz ielas,
sabiedrību kopumā,

un mūsdienās arvien vairāk

dažāda veida elektroniskajos
saziņas līdzekļos.

Bērnam izveidojas pašapziņa.

Ikviens bērns vienubrīd
paskatās spogulī un saka:

„Ā, tā ir Anniņa!” —
vai Ilzīte, vai Jānītis.

Viņi zina, ka sevi atpazīst,

un iegūst apziņu par to, kas viņi ir.

Taču daudz vēlāk
šī personīgā piederības sajūta

— piederēšana māmiņai vai tētiņam,
vecmāmiņai vai vectētiņam,

vai dzīvošanai noteiktā ielā vai apvidū —

tiek paplašināta uz lielāku grupu.

Tā notiek agrāk vai vēlāk
atkarībā no apstākļiem.

Manai paaudzei, trimdas bērniem,

pirmoreiz saskaroties
ar citu tautību bērniem,

radās kas tāds, ko esmu nosaukusi
par reakcijā balstītu identitāti.

Kad kāds uz tevi parāda ar pirkstu

un nosauc tevi par netīru ārzemnieci,
vai netīru polieti un tu saki:

„Eu, es neesmu poliete,
es esmu latviete” —

saproti, kas esi, vienalga,
vai tev tas patīk vai nē.

Dažkārt tev tas patīk,

jo viņi ir visnotaļ draudzīgi
un gatavi ar tevi spēlēties,

un dažkārt ne,

jo viņi ir gatavi tev mest ar akmeņiem,

dzīties pakaļ un mēģināt piekaut.

Un tu atklāj,
ka ne visi cilvēki ir vienlīdzīgi,

un gluži tāpat kā savējo cilvēku vidū
ir daži, kas, piemēram,

— manā gadījumā dodoties
uz latviešu skolu Vācijas bēgļu nometnē —

daži ir draudzīgāki par citiem,
un tāpat ir arī ar ārzemniekiem.

Taču, kad sadraudzējos
ar igauņu meitenīti,

kurai bija neparasta adīta cepurīte

ar ģeometriskiem rakstiem
un augšā tādu kā kroni

— kaut ko līdzīgu Anna Boleinai,
ja varat iedomāties viņas portretus —

taču adīta cepure
ar ģeometriskiem rakstiem.

Man tā šķita jauka, tāpēc viņai pavaicāju:
„Kā nākas, ka tev ir tāda cepure

un tādas cepures ir
arī citām igauņu meitenēm?”

Man tās šķita jaukas.

„Tādas valkā igauņi,” viņa atbildēja.

Un kad mātei pajautāju,
vai es varētu dabūt tādu cepuri,

māte man pateica:
„Tādas nēsā igauņi, nevis latvieši.”

Tas bija tik vienkārši,
un, lai cik ļoti man patika cepure,

man pateica: „Nē, tu neesi igauniete,

tās ir domātas igauņu meitenēm,
latviešu meitenes tādas nenēsā.”

Vēlāk, izklīstot pa dažādiem kontinentiem,

bēgļu nometnēm Vācijā tiekot slēgtām,

bija daudzi teju traģiski stāsti,
pavisam noteikti skumji stāsti,

par meitenītēm, kas sāk iet skolā,
teiksim, Vidusamerikā,

un kurām mātes pateikušas,

ka kārtīgām meitenītēm jāiet uz skolu

ar garām bizēm un lentītēm,

un baltās kleitās ar aprocēm.

Ierodoties skolā,
viņas bija satriektas, ieraugot,

ka visi uz viņām rāda ar pirkstiem

un viņas ir pilnībā atšķirīgas
no pārējām skolas meitenēm.

Kad viņas mātēm teica,
ka amerikāņu meitenes tā neģērbjas,

mātes atbildēja: „Bet tu jau neesi
amerikāniete, tu esi latviete.”

Un nabaga bērniem tad bija jāizvēlas,

vai palikt atšķirīgam un klausīt mammu,

un palikt latviešu kopienā,

vai sadumpoties, tiklīdz to ļautu vecums,

uzgriezt muguru
latviešu sabiedrībai un latvietībai

un aizmirst par to,
cik ātri vien iespējams.

Es savu dzīvi pavadīju,

cenšoties pārliecināt
latviešu izcelsmes jauniešus,

sākot ar pašas bērniem,

taču augot pārliecināt arī sevi pašu

— jo es tomēr uzaugu ārzemēs
un nevis savā dzimtajā valstī —

ka ir trešais identitātes veids,
proti, brīvi izvēlēta identitāte.

Tā, kurā aptver,
ka piederēšana noteiktai grupai,

— lai tā būtu etniska grupa,
kultūras mantojuma vai valodas grupa,

to var izteikt dažādā ziņā, —

taču tā paver tev durvis,
kas citādi būtu slēgtas.

Latviešu valodas apgūšana

— praktiski skatoties.
pasaulē tajā runā tik maz cilvēku,

bez šaubām daudz noderīgāk
būtu mācīties ķīniešu valodu, —

taču tavas identitātei
un labklājības sajūtai,

lai tev būtu pieejamas tavas saknes,

tai piederības sajūtai,
kas rodas piederot noteiktai kopienai,

kurā tev ir pamattiesības,
tu tai piederi jau piedzimstot, —

tas ir kas tāds,
ko nevar aizstāt ne ar ko citu.

Vari kļūt par jauno kanādieti,

naturalizējušos Amerikas pilsoni,

vari ceļot uz daudzām zemēm
un pelnīt labu naudu,

apprecēt vietējo un iekļauties.

Esmu satikusi ļoti
daudz latviešu, kas teikuši:

„Es apprecēju amerikāņu meiteni,
es viņā iemīlējos,

taču viņai nepatika,
ka ar citiem latviešiem devos

uz dažādiem latviešu pasākumiem,

viņa gribēja, lai uzgriežu viņiem muguru,
bet es pie sevis nodomāju:

„Bet viņa uzgriež muguru
manai identitātei.

Viņa uzgriež muguru tam, kas esmu.”

Taču tas, kas es esmu,
nav tik viegli izsakāms.

Viena no lietām, kas, manuprāt,
mūs izsaka etniskā ziņā,

protams, ir kultūras mantojums,

kurā valodas zināšanas,
vēstures zināšanas,

mūsu gadījumā garamantu zināšanas

— jo tā ir liela daļa mūsu mantojuma, —

tā ir tā bagātība,
kas kļūst pieejama tiem,

kas durvis uz piederību latviešu tautai

paver gana brīvprātīgi
un bez piespiedu izvēles.

Atšķirdamies no citiem,
cilvēks var ļoti viegli iekļauties.

Esot latvietim,

daudzās jo daudzās valstīs
var ļoti viegli iekļauties.

Neviens uz tevi skatoties nepateiks,

ka esi latvietis vai latviešu izcelsmes.

Taču tu vari to saglabāt

— un tieši par to
es arī centos pārliecināt

no dažādām valstīm sastaptos jauniešus —

tu vari to saglabāt kā slepenu dārziņu:

šo sevis paša latvietību.

Mēs, protams, būtu vairāk nekā priecīgi

dalīties tajā ar pārējo pasauli,

ja mēs viņiem varētu kaut kā palīdzēt
pārvarēt valodas barjeru

un viņi varētu iepazīt to,
ko tā spēj sniegt.

Mana gadījumā, esmu darījusi arī to.

Es pati esmu, tā teikt,
mazliet pastrādājusi,

rakstot zinātniskos rakstus un grāmatas

par latvisko mantojumu, par latvietību

un jo īpaši par to,
kas mūsu latvju dainas

padara tik neparastas, tik īpašas

un tik vērtas iepazīt tuvāk,
un tik vērtas analizēt

un iekļaut starptautiskajā
nemateriālajā mantojumā,

ko UNESCO nu jau vairākus gadus atzīst.

Tiem, kuri nākamās
pāris nedēļas būs Latvijā,

es visnotaļ iesaku doties
uz latviešu Dziesmu svētkiem,

noskatīties tos televīzijā vai video.

Mūsu latviešu Dziesmu svētki

ir kas tāds, kas iemieso
dziedāšanas tradīciju,

kas daudzus jo daudzus gadsimtus
ir bijis latvietības balsts,

pirms Latvija vēl kļuva par valsti.

19. gadsimtā,

kad latvieši joprojām lielākoties
bija apspiesta sabiedrības šķira,

viņi sāka dziedāt koros.

Koriem pulcējoties no dažādiem novadiem
un rīkojot dziesmu svētkus,

viņi atskārta,

ka viena meita dzimusi Rīgā,
otra — Valmierā,

taču abas dzied vienu dziesmu,

un viņi uzdeva jautājumu,
kas jautāts vienā no dainām:

„Vai tās vienas mātes meitas?”

Jā, tās vienas mātes meitas —

latvju tautas meitas.

Dziedāšana un pulcēšanās
bija viens no elementiem,

kas viņiem ļāva
sākt apzināties šo latvietību.

Tā ļāva apzināties bagātību,

ko šī identitāte viņiem sniedza,

pretstatā augstprātīgajai žēlībai

un faktiski noniecinājumam,
ko viņi bieži bija piedzīvojuši

no tiem, kas ieņēmuši
sabiedrības augstākos slāņus

dažādajos okupācijas spēkos
gadsimtu gaitā.

Latvieši atguva savu pašlepnumu,

ne vien sevis kā tautas apziņu.

Un caur šo apziņu viņi saprata,

ka viņiem kā tautai ir tiesības,

kas pienākas tautām visām pasaulē.

Daudzējādā ziņā
šī pulcēšanās un dziedāšana

noveda pie domas
par Latvijas neatkarību,

par neatkarīgas latviešu valsts izveidi,

un par tradīciju, kas spēja izdzīvot
dažādās svešzemju okupācijās,

dažādās uzspiestās ideoloģijās,

kas spēja izdzīvot Austrālijā,
Amerikā un citur Eiropā,

Dzelzs priekškara otrā pusē.

Šī tradīcija palīdzēja mums saglabāt

savu sakņu apziņu, savu saikni ar pagātni,

šo mantojuma un tiesību izjūtu.

ko mums nozīmēja būt latvietim.

Šī tiesību izjūta mūs, protams,
padara arī pilnībā eiropeiskus.

Tieši tāpēc kā prezidente
es tik ļoti rūpējos,

lai Latvija kļūtu
par Eiropas Savienības dalībvalsti.

Tieši tāpēc kopš prezidenta amata
atstāšanas esmu bijusi

tik kvēla eiropiešu
vienotības sludinātāja.

Taču jāsaka, ka papildus tam
esmu sapratusi,

ka savā valsts prezidentes pieredzē

esmu guvusi atskārsmes,
kurās ieklausās arī citur pasaulē.

Esmu biedre trijos dažādos klubos
un neskaitāmās organizācijās,

kam ir starptautisks vēriens,

kas uztraucas par sieviešu stāvokli,

kas uztraucas par dažādu valstu
pāreju uz demokrātiju,

un nu es ar savu latvietību attopos

strādājam Tā Kunga vīna dārzos,

kas patiesībā pieder pasaules pilsonim.

Atgriezusies savā dzimtajā zemē kā Uliss

un izmantojusi izdevību
patiesi paust savu latvietību

tā, kā piedzimšana šeit
man to bija lēmusi,

es saprotu, ka kļūstu
arī par ļoti kvēlu eiropieti,

taču visvairāk es saprotu,
ka visa šī pieredze,

gan manas tautas, gan manis pašas,

manu tautiešu, kas cietuši
no deportācijām vai cita veida represijām,

visas šīs ciešanas,

kam cauri izgājušas citas tautas
gan Eiropā, gan citviet,

ikvienā gadījumā ir sniegušas artavu

mūsu pašu cilvēcības veidošanā.

Es gribētu beigt domu,

ka lai kāda būtu tava identitāte,

tai jāsākas ar apziņu
par tavu iedzimto vērtību

kā personai, kā cilvēkam,

kā pasaules pilsonim,

kā cilvēku rases pārstāvim.

Tieši šī piederība,
šī brālības vai māsības sajūta

ar cilvēkiem, kuri varbūt izskatās
pavisam citādāk nekā mēs paši,

kuriem dažkārt ir citas vērtības,

noteikti citāda pieredze,

taču kuri iet
to pašu dzīves ceļu, ko ikviens.

No piedzimšanas līdz augšanai,

izaugsmei, karjerai, pieredzei,
priekiem un bēdām,

un tad, protams, mēs,
kā saka Šekspīrs, pametam skatuvi,

uz šīs skatuves būdami vien aktieri.

Novēlu jums visiem pavadīt savu mūžu,

meklējot šo stingro zemi zem kājām,

kas arī ir tas, ko jums sniedz identitāte.

Atcerieties, jums nav tikai viena,
jums ir daudzas,

un dzīves laikā jums vienmēr ir izvēle.

Jūs varat veidot to, kas esat,
un to, kas vēlaties būt.

Ar dievpalīgu.

(Aplausi)