Izskats nav galvenais. Ticiet man, esmu modele.

Kamerona Rasela atzīst, ka ir laimējusi „gēnu loterijā”: viņa ir slaida, izskatīga un strādā par apakšveļas modeli. Bet nevērtējiet viņu pēc izskata. Šajā drosmīgajā runā viņa ar skatu no malas vērtē nozari, kas jau no sešpadsmit gadu vecumā viņu padarījusi ārkārtīgi pavedinošu. (Uzņemts TEDxMidAtlantic.)

Sveiki! Mani sauc Kamerona Rasela,

un nu jau kādu laiciņu esmu
strādājusi par modeli.

Patiesībā, 10 gadus.

Man ir sajūta,

ka telpā pašlaik ir neērts saspīlējums,

jo man nevajadzēja vilkt šo kleitu.

(Smiekli)

Par laimi, man ir, ko pārģēbt.

Šī ir pirmā pārģērbšanās uz TED skatuves,

tā kā jums laikam
ir laimējies to pieredzēt.

Ja sievietes bija šausmās, kad es uznācu,

jums tas nav man jāsaka tagad,
es to uzzināšu vēlāk Tviterī.

(Smiekli)

Es gribu arī minēt, ka man ir priekšrocība

mainīt jūsu viedokli par mani

vien 10 sekunžu laikā.

Ne katram tas ir dots.

Šie papēži ir ļoti neērti.
Labi vien ir, ka man tie vairs nav jāvelk.

Grūtākais ir pārvilkt
šo džemperi pāri galvai,

jo tajā brīdī jūs par mani smiesieties,

tāpēc nedariet neko, kamēr es to velku.

Kārtībā.

Kāpēc tad es to darīju?

Tas bija neveikli.

(Smiekli)

Njā –

(Smiekli)

Cerams ne tik neveikli kā šajā attēlā.

Tēlam ir spēks,

bet tēls ir arī virspusīgs.

Es tikko sešās sekundēs
pilnībā mainīju jūsu domas par mani.

Un šajā attēlā,

man dzīvē patiesībā nekad nav bijis puiša.

Es jutos ļoti neveikli,

un fotogrāfs man teica,
lai es izliecu muguru

un iebraucu rokas tā puiša matos.

Un, protams, ādas uzlabošanas ķirurģija,

vai neīstais iedegums,
ko pirms divām dienām

ieguvu darba vajadzībām,

ir ļoti maz, ko mēs spējam izdarīt
savas ārienes izmainīšanai,

un mūsu izskatam, kaut arī tas ir
virspusējs un nemaināms,

ir milzīga ietekme uz mūsu dzīvi.

Tāpēc man šodien būt bezbailīgai
nozīmē būt atklātai.

Es uz šīs skatuves uzstājos tādēļ,
ka esmu modele.

Es uz šīs skatuves uzstājos tādēļ,
ka esmu smuka, gaišādaina sieviete,

un manā nozarē mēs to saucam
par seksīgu meiteni.

Es atbildēšu uz jautājumiem,
ko ļaudis man vienmēr uzdod,

bet ar godīguma pieskaņu.

Pirmais jautājums ir,
kā es kļuvu par modeli.

Es vienmēr atbildu: „Mani atrada,”

bet tas neko nenozīmē.

Patiesais veids, kā es kļuvu par modeli,

ir laimējot ģenētiskajā loterijā,
un saņemot mantojumu.

Varbūt jūs jautāsiet, kas bija mantojumā.

Pēdējos gadu simteņos

mēs esam noteikuši skaistumu
ne vien kā veselību, jaunību

un simetriju, ko mēs esam bioloģiski
ieprogrammēti apbrīnot,

bet arī garu, slaidu augumu,

sievišķību un gaišu ādu.

Šis mantojums ir kā radīts man,

un no šī mantojuma es pārtieku.

Es zinu, ka auditorijā ir cilvēki,

kas šobrīd kļūst skeptiski,

un varbūt šeit ir kādi
modes zinātāji, kas teiks:

„Pagaidiet. Naomi. Taira.
Džoana Smolsa. Liu Vena.”

Vispirms, es jūs uzslavēju
par modeļu zināšanām. Tas ir atzīstami.

(Smiekli)

Bet, diemžēl, man jums jāsaka,
ka 2007. gadā

kāds ļoti aizrautīgs Ņujorkas
Universitātes doktorantūras students

saskaitīja visas modeles modes skatēs,
pilnīgi visas, kas bija noalgotas,

un no 677 modelēm

tikai 27 jeb mazāk nekā četri procenti,
nebija gaišādainas.

Nākamais jautājums, ko cilvēki vaicā, ir:

„Vai es varu kļūt par modeli,
kad izaugšu?”

Un pirmā atbilde ir:
„Es nezinu, to nenosaku es.”

Bet otrā atbilde,

tas, ko es tiešām gribu pateikt
šīm mazajām meitenēm, ir:

„Kāpēc? Tu vari kļūt par jebko.

Tu vari kļūt par ASV prezidenti

vai nākamā interneta izgudrotāju,

vai nindzju sirds ķirurģijas dzejnieci,

kas būtu forši,
jo tu tāda būtu pirmā.”

(Smiekli)

Ja pēc visa šī lieliskā saraksta,
viņas vēl arvien saka:

„Nē, nē, Kameron,
es gribu kļūt par modeli,"

tad es saku: „Uz priekšu.”

Jo es ne par ko neatbildu,

un tu vari kļūt par galveno redaktori
žurnālā American Vogue

vai izpilddirektori H&M,
vai nākamo Stīvenu Maiselu.

Teikt, ka gribu kļūt par modeli,

ir līdzīgi kā teikt,
ka gribu uzvarēt „Superbingo”.

To nevar ietekmēt, un tas ir lieliski,

bet tas nav karjeras plāns.

Es jums tūlīt parādīšu 10 gados
uzkrāto modeles pieredzi,

jo atšķirībā no sirds ķirurga pieredzes,

to var izdarīt visai ātri.

Tātad, ja fotogrāfs ir šeit,

gaisma ir tur, tāda kā
tas smukais monitors,

un klients saka:
„Mēs gribam vienu kadru gaitā”.

Ši kāja iet pa priekšu, skaisti izstiepta,
šī roka iet atpakaļ, šī iet uz priekšu,

galva par trīs ceturtdaļām pagriezta,
un jūs lēkājat uz priekšu un atpakaļ,

un atskatāties
uz saviem iedomātajiem draugiem,

300, 400, 500 reizes.

(Smiekli)

Tas izskatīsies kaut kā tamlīdzīgi.

(Smiekli)

Cerams mazāk neveikli kā tā vidējā.

Nezinu, kas tur notika.

Diemžēl, pēc skolas pabeigšanas,

CV sastādīšanas, un pāris darbiem,

vairs nevarat teikt neko,

ja teiksiet, ka gribat būt ASV prezidente,

bet CV rakstīts:
„Apakšveļas modele, 10 gadi,”

ļaudis uz jums skatīsies dīvaini.

Nākamais jautājums ir: „Vai fotogrāfijas
tiek ar datoru uzlabotas?”

Un jā, gandrīz visas
fotogrāfijas ir uzlabotas,

bet tā ir tikai maza daļa
no tā, kas notiek.

Šī ir pati pirmā mana fotogrāfija,

un toreiz es arī pirmo reizi
uzvilku bikini,

un man pat nebija sākušās mēnešreizes.

Es saprotu, ka saku pārāk personīgas
lietas, bet es biju jauna meitene.

Šādi es izskatījos kopā ar savu vecmāmiņu
vien pirms dažiem mēnešiem.

Šī esmu es tajā pašā dienā,
kad uzņēma šo fotogrāfiju.

Man līdzi atbrauca draudzene.

Šī esmu es meiteņu pidžamu ballītē
dažas dienas pirms foto franču Vogue.

Šī esmu es futbola komandā
un V Magazine.

Un šī esmu es šodien.

Es ceru, ka redzat,

ka šīs fotogrāfijas neesmu es.

Tie ir veidojumi,

veidojumi, ko veidojuši
profesionāļu grupa,

frizieri, grima mākslinieki,
fotogrāfi, stilisti

un visi viņu asistenti,
visa pirmapstrāde un pēcapstrāde,

un viņi to izveido.

Tā neesmu es.

Nākamais jautājums,
ko cilvēki man vaicā, ir:

„Vai tu par velti dabū mantas?”

(Smiekli)

Man tiešām ir pārāk daudz kurpju ar 20 cm
augstiem papēžiem, ko nekad nevelku,

izņemot šodienu,

bet lietas par velti es iegūstu sadzīvē,

un tās mums nepatīk pieminēt.

Es uzaugu Kembridžā,

un vienreiz es iegāju veikalā un
biju aizmirsusi naudu

un man atdeva kleitu par velti.

Pusaudža gados, vienreiz braucu
mašīnā kopā ar draudzeni,

kura bija briesmīga autovadītāja,
viņa šķērsoja pie sarkanā, un, protams,

mūs apstādināja,

un man vajadzēja tikai: „Piedodiet,
policista kungs,” un mēs bijām brīvas.

Es šīs lietas par velti saņemu
sava izskata

nevis personības dēļ, un ir cilvēki,

kas cieš sava izskata,
nevis personības dēļ.

Es dzīvoju Ņujorkā, un pagājušogad,

no 140 000 pusaudžiem,
kurus apturēja un pārmeklēja policija,

86% bija melnādainie vai Latīņamerikas
izcelsmes, un lielākoties jauni vīrieši.

Ņujorkā ir tikai 177 000 melnādainie
un Latīņamerikas izcelsmes jauniešu,

tātad viņi sev neuzdod jautājumu:
„Vai mani apturēs?”,

bet gan „Cik reizes mani apturēs?
Kad mani apturēs?”

Kad es gatavojos šai runai,

es atklāju, ka 53 procentiem
13-gadīgo Amerikas meiteņu

nepatīk savi ķermeņi,

un šis skaitlis pieaug līdz 78%,
kad viņas sasniedz 17 gadu vecumu.

Pēdējais jautājums, ko man vaicā, ir:

„Kā ir būt modelei?”

Manuprāt, atbilde, ko viņi sagaida ir:

„Ja esi mazliet tievāka
un tev ir spīdīgāki mati,

tu būsi laimīga, un viss būs brīnišķīgi.”

Esot aizkulisēs,

mūsu atbilde varētu tā arī izklausīties.

Mēs sakām: „Ir brīnišķīgi ceļot,
un ir brīnišķīgi strādāt

kopā ar radošiem, iedvesmas pilniem,
kaislīgiem cilvēkiem.”

Un tas tā arī ir,
bet tā ir tikai puse no stāsta,

jo tas, ko mēs nekad
nesakām kameras priekšā,

ko es nekad neesmu teikusi
kameras priekšā, ir:

„Es jūtos nedroši.”

Es jūtos nedroši, jo man
katru dienu jādomā par savu izskatu.

Ja kādreiz iedomājaties:

„Ja man būtu tievākas ciskas un
spīdīgāki mati, vai es būtu laimīgāka?”

jums tikai jāsatiek modeļu grupa,

jo viņām ir vistievākās ciskas,
visspīdīgākie mati un visforšākās drēbes,

un viņas ir, iespējams, fiziski
visnedrošākās sievietes pasaulē.

Kad es rakstīju šo runu,

man bija ļoti grūti atrast
godīgu vidusceļu,

jo no vienas puses,

es jutos ļoti neērti, iznākt un teikt:

„Paskat, esmu saņēmusi visus šos labumus
no man sniegtajām priekšrocībām,”

un es jutos ļoti neērti pēc tam teikt:

„un tas mani ne vienmēr dara laimīgu.”

Bet visgrūtāk bija atmaskot dzimuma un
rasu apspiešanas mantojumu,

ja es esmu viena
no vislielākajām ieguvējām.

Bet es arī priecājos
un jūtos pagodināta būt šeit,

un man šķiet lieliski, ka mani uzaicināja

pirms ir pagājuši 10 vai 20 vai 30 gadi,
un manā karjerā būtu vairāk aģentūru,

jo varbūt tad es nestāsītu,
kā es ieguvu savu pirmo darbu,

vai varbūt es nestāstītu,
kā samaksāju par augstskolu,

kas šobrīd šķiet tik svarīgi.

Ja ir kaut kas, ko paņemt no šīs runas,

es ceru, tas ir, ka mēs visi
varētu labāk apzināties

tēla spēku tajā,
kā uztveram savus panākumus

un kā uztveram savas neveiksmes.

Paldies.

(Aplausi)