Oda skaudībai

Kas ir greizsirdība? Kas to izraisa un kādēļ mēs to klusībā mīlam? Nevienā pētījumā nav izdevies notvert skaudības „vientulību, ilgmūžību un drūmo vilinājumu” — izņemot daiļliteratūru, saka Parula Segāla. Daiļrunīgā meditācijā viņa šķirsta romānu lapas, lai parādītu, kā greizsirdība un skaudība daudz neatšķiras no zināšanu meklēšanas.

Kad man bija astoņi gadi,

mūsu klasei pievienojās jauna skolniece

un viņa bija tik iespaidīga,

cik vien iespaidīgas jaunpienākušās skolnieces šķiet.

Viņas mati bija kupli un spīdīgi,

maziņš, smuks penālis

lieliskas zināšanas par valstu galvaspilsētām

un vienkārši nevainojama pareizrakstība.

Togad es vienkārši rūgu skaudībā,

līdz brīdim, kad dzima mans viltīgais plāns.

Vienu dienu pēc stundām es paliku skolā

mazliet ilgāk nekā parasti, paslēpusies meiteņu tualetē.

Kad gaiss bija tīrs, es iznācu no slēptuves,

ielavījos klasē,

un no skolotājas galda paņēmu atzīmju žurnālu

un izdarīju to.

Es sagrozīju savas sāncenses atzīmes.

Pavisam drusku, tikai pazemināju dažus desmitniekus.

Visus tos viņas desmitniekus. (Smiekli)

Kad grasījos nolikt atzīmju žurnālu atpakaļ atvilktnē,

paga, paga, dažiem citiem maniem klasesbiedriem

arī bija pretīgi labas atzīmes.

Neprātīgā steigā

es izlaboju atzīmes visiem.

Bez izdomas,

es visiem saliku rindu ar četriniekiem.

Un sev — rindu ar desmitniekiem,

ja jau reiz es biju ķērusies pie žurnāla, saprotiet.

Mana uzvedība joprojām mani mulsina.

Es nesaprotu, kur es grābu šo ideju

un kāpēc sajūta to darot bija tik lieliska.

Es jutos labi.

Vēl es nesaprotu, kāpēc mani neviens nepieķēra.

Tas, ko es izdarīju, bija tik ļoti acīmredzams.

Mani tā arī nepieķēra.

Bet vairāk par visu mani mulsina

tas, kāpēc es vispār tik ļoti pārdzīvoju,

ka tai mazajai, mazmazītiņajai meitenei

tik ļoti padevās pareizrakstība?

Skaudība mani mulsina.

Tā ir tik noslēpumaina un tik visuresoša.

Mēs zinām, ka zīdaiņi ir greizsirdīgi.

Greizsirdīgi ir arī primāti. Mežastrazdi ir pat ļoti greizsirdīgi.

Mēs zinām, ka ASV greizsirdība ir galvenais iemesls

gadījumos, kad viens no laulātajiem nogalina otru.

Tajā pašā laikā, es vēl neesmu lasījusi pētījumu,

kas spētu izanalizēt, cik vientuļa,

ilgmūžīga un drūmi vilinoša ir greizsirdība.

Tam mums ir daiļliteratūra.

Jo romāns ir labarotorija,

kurā greizsirdība tiek studēta

visās iespējamajās kombinācijās.

Patiesībā, nebūtu pārspīlēts teikt,

ka, ja mums nebūtu greizsirdības,

vai mums vispār būtu literatūras?

Nebūtu neuzticīgās Helēnas — nebūtu „Odisejas”.

Nebūtu greizsirdīgā karaļa, nebūtu „1000 un vienas nakts”.

Nebūtu Šekspīra.

Obligātās literatūras saraksti pazustu,

jo mums zustu „Troksnis un niknums”,

zustu Getsbijs, izpaliktu arī „Un saule lec”,

mēs paliktu bez „Bovarī kundzes”, „Annas Kareņinas”.

Nav greizsirdības — nav Prusta.

Es zinu, ka ir modē teikti, ka Prustam

ir atbilde uz jebkuru jautājumu,

bet greizsirdības jautājumā

viņam pat varētu būt.

Šogad ir viņa meistardarba „Zudušo laiku meklējot” simtgade.

Romāns ir visizsmeļošākais pētījums
par seksuālo greizsirdību

un arī vienkārši konkurenci, kas ir mans simptoms.

Uz izsmeļošāku mēs pat nevaram cerēt.

Domājot par Prustu, mēs domājam

par sentimentālajiem fragmentiem, vai ne?

Mēs domājam par mazo puisīti, kas mēģina aizmigt.

Domājam par kēksiņiem, samitrinātiem lavandas tējā.

Mēs aizmirstam, cik skarba bija Prusta vīzija.

Mēs aizmirstam, cik viņš ir nežēlīgs.

Tās, galu galā, ir grāmatas, par kurām Virdžīnija Vulfa teica,

ka tās ir tik skarbas kā ķirurģiskā cīpsla.

Es neesmu droša par cīpslām,

bet pieņemsim, ka tās ir iespaidīgas.

Paskatīsimies, kāpēc romāns un greizsirdība,

greizsirdība un Prusts, tik labi sader kopā.

Vai iemesls tam ir kas tik acīmredzams kā tas,

ka greizsirdība, ko būtībā rada persona, iekāre un traucēklis,

ir tik stabils naratīvs pamats stāstam?

Es nezinu. Domāju, ka tas griež līdz kaulam,

jo padomāsim, kas notiek

brīdī, kad jūtamies greizsirdīgi?

Kad esam greizsirdīgi,
mēs sev stāstām stāstu.

Mēs sev stāstām par citu cilvēku dzīvēm,

un šie stāsti liek mums justies drausmīgi,

jo tie ir veidoti, lai liktu mums justies drausmīgi.

Mēs gan kā stāstītājs, gan klausītājs,

precīzi zinām, kuras detaļas iekļaut,

lai ieberztu sāli brūcē, vai ne?

Greizsirdība mūs visus padara par romānu rakstniekiem.

To saprata Prusts.

„Svana pusē”

pirmajā romānā no sērijas,

Svans, viens no galvenajiem varoņiem,

domās novērtē savu mīļāko,

cik laba viņa ir gultā

un pēkšņi, pāris teikumos.

Kas gan ir Prusta teikumi

un attiecīgi ir gari kā upes.

Bet pēc dažiem teikumiem,

Svans pēkšņi atsprāgst riebumā un saprot:

„Pagaidi, visu, ko es mīlu šajā sievietē,

mīlētu arī kāds cits.

Jebkas, ko viņa dara, lai sagādātu baudu man,

varētu sagādāt baudu arī kādam citam

un varbūt sagādā tieši šobrīd.”

Tas ir stāsts, ko Svans sev sāk iestāstīt,

un no tā brīža, kā raksta Prusts,

katru jaunatklāto mīļākās valdzinājumu

Svans pievieno sava „privātā moku kambara

rīku kolekcijai”.

Mums jāatzīst, ka Svans un Prusts

bija ārkārtīgi greizsirdīgi.

Mēs zinām, ka Prusta mīļākajiem,

lai pārtrauktu attiecības, bija jāpārceļas uz citu valsti.

Bet nav nepieciešams būt tik greizsirdīgam,

lai atzītu, ka tas ir smags darbs, vai ne?

Greizsirdība ir nogurdinoša.

Tā ir izsalkusi emocija, kas jābaro.

Un kas tīk greizsirdībai?

Greizsirdībai patīk informācija.

Greizsirdībai tīk detaļas.

Greizsirdība barojas no kupliem, spožiem matiem,

mazā, smukā penāļa.

Greizsirdībai patīk fotogrāfijas.

Tāpēc arī Instagram ir tik populārs. (Smiekli)

Prusts savij zināšanu un greizsirdības valodu.

Kad Svanu moka greizsirdība

un pēkšņi viņš noklausās aiz durvīm

un piekukuļo savas mīļākās kalpus,

Svans aizstāv savu uzvedību.

Viņš saka: „Es zinu, jūs uzskatāt, ka tas ir atbaidoši,

bet mana uzvedība neatšķiras

no sena teksta atšifrēšanas

vai skatīšanās uz pieminekli.”

Viņš saka: „Šī rīcība ir zinātniski pētījumi

ar patiesu intelektuālo vērtību.”

Prusts mēģina mums parādīt, ka greizsirdība

ir neizturama un liek mums izskatīties absurdi,

bet savā būtībā greizsirdība ir zināšanu meklējumi,

patiesības, sāpīgas patiesības, meklēšana.

Patiesībā, pēc Prusta domām,

jo sāpīgāka patiesība, jo labāk.

Nožēla, pazemojums, zaudējums —

tās visas Prustam ir zināšanu avoti.

Viņš saka:

„Sieviete, kuru mums vajag, kura liek mums ciest,

no mums izvilina daudz plašāku un dziļāku jūtu gammu

nekā interesants ģēnijs.”

Vai viņš iesaka iet un atrast cietsirdīgas sievietes?

Nē, es domāju Prusts mēģina pateikt,

ka greizsirdība atklāj mūs pašus.

Vai ir kāda cita emocija,

kas mūs šādi atsedz?

Vai kāda cita emocija atklāj mums

mūsu pašu agresiju, pretīgās ambīcijas

un sajūtu, ka „mums pienākas”?

Vai ir vēl kādas jūtas, kas māca mums

skatīties ar tik specifisku intensitāti?

Par to vēlāk rakstīja arī Freids.

Kādu vienu pie Freida ieradās

jauns un ļoti uztraukts vīrietis, kuru bija apsēdušas

domas, ka sieva viņu krāpj.

Freids teica: „Šā vīrieša rīcībā ir kas savāds,

jo viņš neskatās uz to, ko dara viņa sieva.

Viņa ir bez vainas, visi to zina.

Nabaga radījums vienkārši

tiek turēts aizdomās bez iemesla.

Viņš meklē un vēro lietas, ko sieva dara

pati nemanot, neapzinātas darbības.

Vai te viņa pasmaida pārāk plati,

vai viņa nejauši pieskārās tam vīrietim.”

[Freids] saka, ka vīrietis kļūst par

savas sievas bezapziņas uzraugu.

Romāns ļoti labi parāda šo aspektu

Romāns ļoti labi parāda, kā greizsirdība

iemāca mūs skatīties intensīvi, bet neprecīzi.

Patiesībā, jo stiprāka mūsu greizsirdība,

jo vairāk mēs dzīvojam fantāzijā.

Tādēļ, manuprāt, greizsirdība

ne vien liek mums darīt vardarbīgas

vai nelikumīgas lietas.

Greizsirdība liek mums uzvesties veidos,

kas ir mežonīgi radoši.

Atzīstos, tagad es domāju par sevi astoņu gadu vecumā.

Bet es arī domāju par stāstu, ko dzirdēju ziņās.

52 gadus veca sieviete no Mičiganas

tika pieķerta ar viltus Facebook kontu,

no kura viņa sev sūtīja drausmīgas, zemiskas ziņas

gada garumā.

Gada garumā. Gada.

Viņa mēģināja iegāzt

bijušā drauga jauno draudzeni.

Atzīšos, izdzirdējusi šo stāstu,

es viņu apbrīnoju.

(Smiekli)

Jo būsim reāli.

Kāds neaptverams, lai gan
nevietā izmantots radošums! Ne tā?

Gluži kā no romāna.

Kā kaut kas no Patrīcijas Haismitas romāna.

Haismita man ir īpaši tuva.

Viņa ir ļoti ģeniāla un pārsteidzoša sieviete
amerikāņu rakstniecības pasaulē.

Autore romāniem „Svešinieki vilcienā”

un „Talantīgais misters Riplijs”

Tās ir grāmatas par to, kā greizsirdība

saduļķo mūsu prātus

un kā, brīdī, kad nokļūstam greizsirdības varā,

barjera starp to, kas ir un kas varētu būt,

var tikt caururbta vienā mirklī.

Piemēram, slavenākais viņas radītais
varonis, Toms Riplijs.

Toms Riplijs vispirms iekāro tevi

vai to, kas tev pieder,

un tad viņš kļūst par tevi un iegūst visu, kas kādreiz bija tavs,

kamēr tu pūsti zem grīdas dēļiem.

Viņš atsaucas uz tavu vārdu,

nēsā tavus gredzenus

un iztukšo tavu bankas kontu.

Tas ir viens veids, kā notikumi var attīstīties.

Bet ko lai darām mēs?
Mēs nevaram sekot Toma Riplija pēdās.

Es nevaru pasaulei salikt četriniekus,

lai kā man to dažreiz negribētos.

Tas ir skumji, jo mēs dzīvojam skaudīgos laikos.

Mēs dzīvojam greizsirdīgos laikos.

Mēs visi esam paklausīgi sabiedrisko
mediju kalpi, vai ne?

Un sabiedrisko mediju valūta ir skaudība.

Vai romāns rāda mums izeju? Es neesmu droša.

Tādēļ darīsim to, ko varoņi parasti dara, kad viņi šaubās,

kad viņu rokās ir nonācis noslēpums.

Dosimies uz Beikerstrītu 221B

un lūgsim Šerloka Holmsa palīdzību.

Domājot par Holmsu, kā pretinieku

daudzi iedomājas profesoru Moriartiju,

noziedzīgo ģēniju, vai ne?

Bet es allaž esmu devusi priekšroku
[inspektoram] Lestreidam,

Skotlendjarda vadītājam ar žurkas ģīmi.

Viņam Holmss ir izmisīgi nepieciešams.

Lestreids nevar iztikt bez Holmsa ģenialitātes,
bet nevar arī viņu ciest.

Tās ir tik pazīstamas sajūtas!

Lestreids nevar iztikt bez Holmsa, bet nevar arī viņu ciest

un noslēpumu atklāšanas gaitā vārās savā rūgtumā.

Bet strādājot kopā, kaut kas mainās

un beidzot stāstā „Seši napoleoni”,

kad Holmss ierodas un apžilbina visus ar risinājumu,

Lestreids pagriežās pret Holmsu un saka:

„Mēs neapskaužam Jūs, Holmsa kungs,

mēs ar Jums lepojamies.”

Un viņš saka, ka visā Skotlendjardā nav cilvēka,

kas negribētu paspiest Šerloka Holmsa roku.

Tā ir viena no retajām reizēm,
kad Holmss ir aizkustināts

un man šī mazā ainiņa liekas brīnišķīga,

bet tā ir arī neizprotama, vai ne?

Liekas, ka tajā greizsirdība tiek uztverta

kā ģeometrijas, nevis emociju problēma.

Vienā mirklī Holmss ir Lestreidam pretējā pusē,

un nākamajā mirklī viņi jau ir vienā pusē.

Pēkšņi Lestreids sev atļauj

apbrīnot to pašu prātu, ko viņš tik ilgi ir nīdis.

Vai tas varētu būt tik vienkārši?

Ja nu greizsirdība ir ģeometrijas jautājums?

Jautājums vienīgi par to, kur mēs sevi

novietojam attiecībā pret citiem.

Iespējams, tad mums nebūtu jānīst

kāda cita izcilums.

Mēs varētu pievienoties tam.

bet man patīk rezerves plāni.

Tādēļ, gaidot, kamēr mēs pievienosimies izcilībai,

neaizmirsīsim, ka mums kā mierinājums
var kalpot daiļliteratūra.

Daiļliteratūra vien padara greizsirdību
mazāk noslēpumainu.

Daiļliteratūra to pieradina,

aicina sēsties pie pārrunu galda.

Skat, kas atsaucas aicinājumam:

jaukais Lestreids, šausminošais Toms Riplijs,

trakais Svans un pats Marsels Prusts.

Mums ir izcila kompānija.

Paldies

(Aplausi)