-
Mani uzaicināja atnākt
un pastāstīt jums stāstus,
-
bet tā vietā es gribētu jums pastāstīt,
kāpēc uz stāstiem raugos ar aizdomām,
-
kāpēc stāsti mani dara nervozu.
-
Patiesībā bieži vien jo vairāk
kāds stāsts mani iedvesmo,
-
jo nervozāks es kļūstu.
-
(Smiekli)
-
Vislabākie stāsti
bieži vien ir visviltīgākie.
-
Stāstu labā un sliktā īpašība ir tā,
ka tie ir sava veida filtri.
-
Tie ņem daudz informācijas,
daļu no tās atstāj ārpusē,
-
un daļu patur.
-
Taču lieta tāda, ka šis filtrs
vienmēr patur vienu un to pašu.
-
Mums vienmēr tiek
šie daži vienkāršie stāsti.
-
Ir veca paruna, ka gandrīz katrs
stāsts ir aprakstāms vārdiem
-
„pilsētā ieradās kāds svešinieks”.
-
Kristoferam Bukeram ir grāmata,
-
kurā viņš apgalvo, ka pastāv
tikai septiņi stāstu veidi.
-
Ir „briesmonis”, „no nabadzības
līdz pārticībai”, „meklējumi”,
-
„ceļojums un atgriešanās”,
„komēdija”, „traģēdija”, „atdzimšana”.
-
Nav obligāti jāpiekrīt
tieši šim dalījumam,
-
taču galvenā doma ir šāda –
-
ja domājam stāstos, tad atkal un atkal
stāstām sev vienu un to pašu.
-
Tika veikts pētījums,
kurā cilvēkiem jautājām –
-
cilvēki tika lūgti aprakstīt savu dzīvi.
-
Interesanti, ka, lūgti
aprakstīt savu dzīvi,
-
bija ļoti maz to, kuri sacīja – juceklis.
-
(Smiekli)
-
Tā, iespējams, ir vislabākā atbilde,
es to nedomāju sliktā nozīmē.
-
Juceklis var atbrīvot,
juceklis var dot spēkus,
-
juceklis var būt veids,
kā izmantot dažādas spējas.
-
Taču cilvēki gribēja sacīt:
„Mana dzīve ir ceļojums.”
-
51% vēlējās pārvērst savu dzīvi stāstā.
-
11% teica: „Mana dzīve ir cīņa.”
Arī tas ir sava veida stāsts.
-
8% sacīja: „Mana dzīve ir romāns.”
5% teica: „Mana dzīve ir luga.”
-
Manuprāt, neviens neteica:
„Mana dzīve ir realitātes šovs.”
-
(Smiekli)
-
Taču mēs atkal mēģinām uztiept
kārtību juceklim, ko redzam,
-
vienos un tajos pašos veidos,
-
un lieta tāda, ka, ja kaut kas
ir pieņēmis stāsta formu,
-
mēs bieži to atceramies –
kaut gan nevajadzētu.
-
Cik daudzi no jums zina stāstu
-
par Džordžu Vašingtonu un ķiršu koku?
-
Nav skaidri zināms, ka notika tieši tas.
-
Pola Revēra stāsts –
nav skaidri zināms, ka notika tieši tā.
-
Tāpēc saku vēlreiz –
mums jāuzmanās no stāstiem.
-
Mēs esam bioloģiski
ieprogrammēti reaģēt uz tiem.
-
Tajos ir daudz informācijas.
Tiem piemīt sociālais spēks.
-
Tie mūs vieno ar citiem cilvēkiem.
-
Tie ir kā konfekte, ko mums iebaro,
-
kad patērējam politisko informāciju,
kad lasām romānus.
-
Kad lasām dokumentālo literatūru,
mums patiesībā iebaro stāstus.
-
Dokumentālā literatūra
savā ziņā ir jaunā daiļliteratūra.
-
Var gadīties, ka grāmatā
stāstīts par patiesām lietām,
-
taču it viss atkal pieņem
šo pašu stāstu formu.
-
Kādas problēmas izraisa
pārlieku liela paļaušanās uz stāstiem?
-
Mēs savu dzīvi skatām šādi,
-
tā vietā lai ieraudzītu jucekli,
kāds tas ir vai kādam tam vajadzētu būt.
-
Taču konkrētāk es domāju
dažas būtiskas problēmas, kas rodas,
-
kad pārlieku aizraujamies
ar domāšanu stāstījumos.
-
Pirmkārt, stāstījumiem ir tendence
būt pārāk vienkāršiem,
-
jo stāstījuma mērķis ir novienkāršot.
-
Ne tikai uz 18 minūtēm –
-
lielāko daļu stāstījumu var pasniegt
vienā vai divos teikumos.
-
Kad aizmirstam par detaļām,
-
mēs tiecamies stāstīt stāstus
„labais pret ļauno” izteiksmē,
-
vienalga, vai tas būtu stāsts
par mūsu pašu dzīvi vai politiku.
-
Es zinu, ka dažreiz patiešām
ir „labais pret ļauno”,
-
mēs visi to zinām, vai ne?
-
Taču kopumā, manuprāt,
-
mēs pārlieku tiecamies stāstīt
šo „labais pret ļauno” stāstu.
-
Vienkāršs zelta likums –
vienkārši iedomājieties, ka ikreiz,
-
kad stāstāt sev kādu
„labais pret ļauno” stāstu,
-
jūs samazināt savu intelekta koeficientu
par 10 vai vairāk punktiem.
-
Ja vien tas kļūtu par tādu
kā iekšējo prāta ieradumu,
-
tas, manuprāt, būtu viens veids,
kā visai ātri kļūt gudrākam.
-
Nav jālasa nekādas grāmatas.
-
Vienkārši iztēlojieties, ka nospiežat pogu
-
ikreiz, kad stāstāt
„labais pret ļauno” stāstu,
-
un, šo pogu nospiežot,
-
samazināt savu intelekta koeficientu
par 10 vai vairāk punktiem.
-
Vēl viens populārs stāstu kopums –
-
ja zināt Olivera Stouna
vai Maikla Mūra filmas,
-
nav iespējams uztaisīt filmu un teikt:
„Tas viss bija viens liels negadījums.”
-
Nē, tur ir jābūt sazvērestībai,
cilvēkiem, kas kopā slepus perina plānus,
-
jo stāstā ir runa par nolūku.
-
Stāstā nav runa par spontānu kārtību
vai sarežģītām cilvēces institūcijām,
-
kas ir cilvēku rīcības,
taču ne cilvēku dizaina rezultāts.
-
Nē, stāstā ir runa par ļauniem cilvēkiem,
kas slepus perina plānus.
-
Tāpēc, ja dzirdat stāstus
par slepenām sazvērestībām
-
vai pat stāstus par labiem cilvēkiem,
ko kopā kaldina plānus,
-
gluži kā skatoties filmas,
-
tas ir iemesls būt uzmanīgiem.
-
Labs zelta likums, ja jautājat:
-
„Kādu stāstu dzirdot, man vajadzētu
būt īpaši uzmanīgam?”
-
Ja dzirdat stāstu un nodomājat:
„O! No šitā gan iznāktu laba filma!”
-
(Smiekli)
-
Tad arī vajadzētu ieslēgties
„o-ou” reakcijai,
-
un jums vajadzētu sākt domāt
-
par to, kā tas viss varbūt
mazliet vairāk līdzinās juceklim.
-
Vēl viens izplatīts stāsts vai sižets
-
ir apgalvojums, ka mums
„jārīkojas stingrāk”.
-
Tas dzirdams tik daudz
dažādos kontekstos.
-
Mums jārīkojas stingrāk ar bankām.
-
Mums bija jābūt stingrākiem
ar arodbiedrībām.
-
Mums jārīkojas stingrāk
ar kādu citu valsti,
-
kādu ārvalstu diktatoru,
kādu, ar ko vedam pārrunas.
-
Doma nav vērsties pret stingrību.
-
Reizēm mums ir jārīkojas stingrāk.
-
Tas, ka rīkojāmies stingrāk
ar nacistiem, bija labi.
-
Taču tas ir stāsts, kuram mēs ļaujamies
pārlieku viegli un pārlieku ātri.
-
Kad īsti nezinām,
kāpēc kaut kas ir noticis,
-
mēs vainojam kādu citu un sakām:
„Mums ar viņiem jākļūst stingrākiem!”
-
Varētu domāt, ka agrāk tas
nevienam nebija ienācis prātā,
-
šī doma par stingrāku rīcību.
-
Es to parasti uzskatu
par sava veida prāta slinkumu.
-
Tas ir tāds vienkāršs stāsts:
„Mums jārīkojas stingrāk,
-
mums vajadzēja rīkoties stingrāk
vai būs jārīkojas stingrāk.”
-
Tas parasti ir sava veida
brīdinājuma signāls.
-
Vēl viena problēma ar stāstiem ir tā,
-
ka vienlaicīgi varam paturēt prātā
vien zināmu daudzumu stāstu,
-
tāpat arī dienas
vai pat visas dzīves laikā.
-
Tā nu šie stāsti kalpo
pārāk daudziem mērķiem.
-
Piemēram, lai rītos tiktu ārā no gultas,
-
jūs stāstāt sev stāstu,
-
ka jūsu darbs ir patiešām svarīgs,
tas, ko darāt, ir patiešām svarīgi,
-
(Smiekli)
-
un varbūt tā arī ir, taču mēs sev
stāstām šo stāstu pat tad, ja tā nav.
-
Un ziniet ko? Tas strādā.
-
Tas izdabū mani ārā no gultas.
-
Tas ir sava veida pašapmāns,
-
taču problēma parādās brīdī,
kad šis stāsts ir jāmaina.
-
Visa stāsta būtība ir tā, ka varu
tam pieķerties un pie tā turēties,
-
un tas palīdz man tikt ārā no gultas.
-
Tāpēc tad, ja daru ko tādu,
kas patiesībā ir tikai laika šķiešana,
-
– šajā dzīves juceklī –
-
es esmu pārāk sapinies savā stāstā,
kas palīdz man tikt ārā no gultas.
-
Ideālā gadījumā man prātā vajadzētu būt
kādai ļoti sarežģītai stāstu kartei,
-
ar visādām kombinācijām,
skaitļošanas matricai un tamlīdzīgi,
-
taču tā ar stāstiem nenotiek.
-
Lai stāsti nostrādātu,
tiem jābūt vienkāršiem,
-
viegli uztveramiem, viegli pastāstāmiem,
tos jāspēj viegli atcerēties.
-
Stāsti kalpos dažādiem
un konfliktējošiem mērķiem,
-
un ļoti bieži tie mūs novedīs no ceļa.
-
Es savulaik domāju, ka ekonomistu vidū
-
es biju viens labajiem,
apvienojies ar citiem labajiem,
-
un ka mēs cīnījāmies pret slikto idejām.
-
Es tiešām tā domāju!
-
Un, iespējams, kļūdījos.
-
Varbūt reizēm esmu viens no labajiem,
-
taču citos jautājumos es beidzot sapratu:
„Eu, es nebiju viens no labajiem.”
-
Nedomāju, ka es biju sliktais
tādā ziņā, ka man bija ļauni nolūki,
-
taču man bija ļoti grūti
tikt galā ar šo stāstu.
-
Interesanti, ka mūsdienās
aizspriedumi, izziņas aizspriedumi
-
ir kļuvuši par tik daudzu grāmatu tēmu.
-
Ir Pamudinājums, Ieaijāšana,
-
Acumirklis –
šīs vienvārda grāmatas
-
kas visas stāsta par veidiem,
kā mēs lietas salaižam grīstē,
-
un šo veidu ir tik daudz.
-
Taču man šķiet interesanti,
ka neviena no grāmatām
-
nerunā par, manuprāt, vienīgo,
galveno un vissvarīgāko veidu,
-
kā salaižam lietas grīstē,
-
proti, par to, ka mēs stāstām
sev pārāk daudz stāstu
-
vai arī pārlieku viegli tiem ļaujamies.
-
Kāpēc šīs grāmatas par to nerunā?
-
Tāpēc ka šīs grāmatas pašas
ir vieni vienīgi aizspriedumi.
-
Jo vairāk šādu grāmatu lasām, jo vairāk
uzzinām par saviem aizspriedumiem,
-
taču dažus citus padarām
ievērojami lielākus.
-
Šīs grāmatas pašas par sevi
ir izziņas aizspriedumu daļa.
-
Bieži cilvēki tās pērk
kā sava veida talismanus:
-
„Es nopirku šo grāmatu.
Es nebūšu „Paredzami iracionāls”.”
-
(Smiekli)
-
It kā cilvēki gribētu dzirdēt visļaunāko,
-
lai varētu tam psiholoģiski
sagatavoties vai aizstāvēties.
-
Tieši tāpēc pesimismam ir tāds noiets.
-
Taču domāt, ka līdzēs grāmatas nopirkšana
-
ir, iespējams, vēl lielāka kļūda.
-
Gluži kā pierādījumi, kas norāda,
ka visbīstamākie cilvēki ir tie,
-
kuri ir apguvuši kaut ko no finansēm.
-
Viņi ir tie, kas sastrādā
vislielākās kļūdas.
-
Un tie ir cilvēki, kas saprot,
ka neko nezina,
-
kam galu galā iet visai labi.
-
Trešā problēma ar stāstiem ir tā,
-
ka citi mūs manipulē, izmantojot stāstus.
-
Mums visiem tīk domāt, ka reklāma
nostrādā tikai uz pārējiem,
-
bet tā, protams, nav —
reklāma ietekmē mūs visus.
-
Ja esat pārāk pieķēries stāstiem,
-
tad, parādoties cilvēkiem,
kas mēģina kaut ko pārdot,
-
viņi apvienos savu preci ar stāstu.
-
Jums šķiet: „O, stāsts par brīvu!”
-
Un jūs šo preci nopērkat,
-
jo prece un stāsts nāk kopā.
-
(Smiekli)
-
Ja domājam par to,
kā strādā kapitālisms,
-
arī tur ir šāds aizspriedums.
-
Apdomāsim divu veidu stāstus
par automašīnām.
-
Stāsts A ir: „Nopērc šo auto,
-
un tev būs skaistas, romantiskas
attiecības un aizraujoša dzīve.”
-
(Smiekli)
-
Ir ļoti daudz cilvēku,
-
kuru finansiālajās interesēs
ir popularizēt šo stāstu.
-
Taču pieņemsim, ka otra alternatīva ir:
-
„Tev patiesībā nevajag tik glaunu auto,
kā norāda tavi ienākumi.
-
Parasti tu skaties, ko dara
tavi biedri un atdarini viņus.
-
Bieži vien tas ir labs paņēmiens,
-
taču, ja runa ir par auto,
vienkārši pērc Toyota.”
-
(Smiekli)
-
Varbūt Toyota iegūst arī šajā gadījumā,
-
taču pat Toyota nopelna vairāk naudas
ar savām luksus automašīnām
-
un mazāk – ar lētākajām.
-
Ja padomājam, kādus stāstus mēs dzirdam,
-
mēs dzirdam glamūra stāstus,
valdzinošos stāstus.
-
Un es saku jums vēlreiz – neticiet tiem!
-
Ir cilvēki, kas izmanto jūsu mīlestību
pret stāstiem, lai ar jums manipulētu.
-
Apstājieties, apdomājiet:
-
„Kuri ir tie vēstījumi un tie stāsti,
kurus neviens nav ieinteresēts stāstīt?”
-
Sāciet sev stāstīt tos un paskatieties,
vai kāds no jūsu lēmumiem mainās.
-
Tas ir viens vienkāršs veids.
-
Mēs nekad nevarēsim pārstāt domāt stāstos,
-
taču mēs varam uzlabot to,
cik lielā mērā mēs šādi domājam,
-
un pieņemt labākus lēmumus.
-
Domājot par šo runu, es, protams, prātoju,
-
ko jūs no šīs runas paņemsiet sev.
-
Kādu stāstu atcerēsieties
no Tailera Kauena?
-
Viens no tiem varētu līdzināties
meklējumu stāstam.
-
„Tailers bija vīrs meklējumos.
-
Tailers ieradās un teica mums
nedomāt tik daudz stāstos.”
-
Tas varētu būt stāsts,
ko pastāstīt par šo runu.
-
(Smiekli)
-
Tas atbilstu visai labi
pazīstamam modelim.
-
Jūs to, iespējams, atcerētos.
Jūs varētu to pastāstīt citiem.
-
„Ieradās viens dīvains puisis un teica:
„Nedomājiet tik daudz stāstos!”
-
Es jums pastāstīšu, kas šodien notika!
-
Un jūs izstāstāt savu stāstu.
-
(Smiekli)
-
Vēl viena iespēja ir pastāstīt
atdzimšanas stāstu.
-
Jūs varētu teikt: „Agrāk es
pārāk daudz domāju stāstos,
-
(Smiekli)
-
bet tad es noklausījos Taileru Kauenu,
-
(Smiekli)
-
un tagad es mazāk domāju stāstos!”
-
Arī tas ir vienkāršs stāstījums,
ko atcerēsieties,
-
ko varēsiet pastāstīt citiem cilvēkiem,
un arī tas, iespējams, paliks prātā.
-
Jūs varētu pastāstīt
arī ļoti traģisku stāstu.
-
„Ieradās tāds Tailers Kovens,
-
(Smiekli)
-
un viņš teica, lai nedomājam stāstos,
-
bet viņš tik vien kā stāstīja stāstus
-
(Smiekli)
-
par to, kā citi cilvēki
pārlieku daudz domā stāstos.”
-
(Smiekli)
-
Kurš tad galu galā tas būs?
Meklējumi, atdzimšana, traģēdija?
-
Vai varbūt šo triju apvienojums?
-
Es tiešām nezinu,
un mans mērķis nav aicināt jūs
-
sadedzināt savu DVD atskaņotāju
un izmest savu Tolstoju.
-
Domāt stāstos ir absolūti cilvēciski.
-
Savos memuāros „Dzīvot, lai izstāstītu”
Gabriels Garsija Markess raksta,
-
ka stāstos mēs izmantojam atmiņu,
lai piešķirtu jēgu izdarītajam,
-
lai piešķirtu jēgu savām dzīvēm,
lai izveidotu saikni ar citiem cilvēkiem.
-
Nekas no tā nepazudīs,
nedrīkst un nevar pazust.
-
Taču kā ekonomists
es domāju par ieguvumu
-
par šo papildu lēmumu.
-
Vai domāt stāstos mums
vajadzētu vairāk vai mazāk?
-
Vai, dzirdot stāstus,
mums būtu jābūt uzmanīgākiem?
-
Un no kādiem kādiem stāstiem
mums vajadzētu uzmanīties?
-
Ka es jums saku, tie bieži vien ir
stāsti, kas mums patīk visvairāk,
-
kas mūs visvairāk apmierina,
kas šķiet visiedvesmojošākie.
-
Stāsti, kas nepievērš uzmanību
alternatīvajām izmaksām
-
vai sarežgītajām, neplānotajām
cilvēku rīcības sekām,
-
jo no tā ļoti bieži neiznāk labs stāsts.
-
Tāpēc stāsti bieži vien runā
par triumfu, par cīņu,
-
tajos ir pretēji spēki,
kuri ir vai nu ļauni, vai nezinoši,
-
tajos ir cilvēks meklējumos,
kāds, kurš ceļo,
-
un svešinieks, kas ierodas pilsētā.
-
Un tās ir šīs kategorijas, taču neļaujiet
tām darīt jūs pārāk laimīgus.
-
(Smiekli)
-
Alternatīva
-
– vēlreiz atkārtoju, nededzinot Tolstoju –
-
ir vienkārši būt mazliet juceklīgākiem.
-
Ja man patiešām būt jāizdzīvo
tie ceļojumi un meklējumi, un cīņas,
-
tas būtu tik nomācoši!
-
Ak kungs, vai es vienkārši
nevaru dzīvot savu dzīvi
-
tās juceklīgajā, parastajā –
es baidos lietot vārdu „krāšņumā”,
-
bet man tā šķiet aizraujoša?
-
Vai man tiešām jāseko
kaut kādam stāstījumam?
-
Vai es nevaru vienkārši dzīvot?
-
Tāpēc jūtieties ērtāk juceklī.
-
Jūtieties ērtāk, esot agnostiski,
-
un ar to es domāju lietas,
kas liek jums justies labi.
-
Ir tik viegli izvēlēties dažas jomas,
kurās būt agnostiķim,
-
un tad justies apmierinātam,
-
piemēram: „Es esmu
agnostiķis reliģijā vai politikā.”
-
Tas ir tāds investīciju portfeļa gājiens,
-
lai paustu lielāku
dogmatismu citviet, vai ne?
-
(Smiekli)
-
Reizēm
-
tieši intelektuāli viscienījamākie cilvēki
ir tie, kas izvēlas vienu jomu
-
un ir tajā pilnīgi dogmatiski,
tik stūrgalvīgi nesaprātīgi,
-
ka domājat: „Kā gan viņi
vispār spēj kam tādam ticēt?”
-
Bet tas uzsūc visu viņu stūrgalvību,
-
un tad citās jomās, viņi var būt
visai brīvi no aizspriedumiem.
-
Neiekrītiet šajās lamatās, domājot,
ka, ja reiz esat agnostiski kādā jomā,
-
tad spējat viscaur saprātīgi spriest
-
par savu pašapmānu, stāstiem
un brīvību no aizspriedumiem.
-
(Smiekli)
-
Apdomājiet šo nenoteiktību,
šo epistemoloģisko nenoteiktību,
-
jucekli un nepabeigtību,
-
un to, ka visu nav iespējams
glīti pārsiet ar lentīti,
-
un to, ka jūs te neesat nekādā ceļojumā.
-
Jūs esat šeit kāda neskaidra
iemesla vai iemeslu dēļ,
-
un varbūt jūs nezināt šo iemeslu,
un varbūt es nezinu šo iemeslu,
-
bet lai vai kā, man prieks,
ka mani uzaicināja,
-
un paldies visiem par klausīšanos.
-
(Smiekli) (Aplausi)