Pārsteidzošā laimes zinātne

Dens Gilberts, grāmatas „Stumbling on Happiness” autors, iebilst atziņai, ka cilvēks jūtas nožēlojami, ja neiegūst kāroto. Mūsu „psiholoģiskā imūnsistēma” ļauj mums justies patiesi laimīgiem, pat ja viss nenotiek kā cerēts.

Ja runāšanai piešķirta 21 minūte,

2 miljoni gadu šķiet ārkārtīgi ilgs laika posms.

Taču evolūcijas ziņā 2 miljoni gadu ir nieks.

Un tomēr 2 miljonos gadu cilvēka smadzeņu masa ir teju trīskāršojusies,

sākot ar vienu un ceturto daļu mārciņu mūsu senča Habilis smadzeņu,

līdz pat gandrīz trīs mārciņu gaļas blāķim, kas mums visiem ir starp ausīm.

Kādēļ daba tik aizrautīgi mūs apgādājusi ar lielām smadzenēm?

Izrādās, smadzeņu izmēram trīskāršojoties,

tās nekļūst vienkārši trīsreiz lielākas, rodas jaunas struktūras.

Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ mūsu smadzenes tā pieauga, ir to

jaunā daļa — pieres daiva. Īpaši, tās daļa — prefrontālā garoza.

Ko gan spēj paveikt šī prefrontālā garoza, kas attaisnotu

tādu arhitektonisku cilvēka galvaskausa pārbūvi evolūcijas laika acumirklī?

Izrādās, prefrontālajai daivai ir daudz funkciju,

viena no būtiskākajām

ir kalpošana par pieredzes simulatoru.

Lidmašīnu piloti trenējas lidojuma simulatoros,

lai lidmašīnās nepieļautu īstas kļūdas.

Cilvēkiem piemīt šī brīnišķīgā pielāgošanās spēja,

viņi var patiesi piedzīvot kaut ko savās galvās,

pirms vēl to izmēģina īstajā dzīvē.

To nespēja paveikt neviens no mūsu priekštečiem,

tā, kā mēs, to nespēj arī neviens dzīvnieks. Lieliska pielāgošanās.

Līdz ar pretnostatītiem īkšķiem, vertikālu stāju un valodu,

dažas no lietām, kas mūsu sugu nodabūja no kokiem

un iedabūja lielveikalos.

Tātad, (Smiekli) jūs visi to esat izmēģinājuši.

Proti, jūs zināt,

„Ben & Jerry's” neražo tādu aknu un sīpolu saldējumu.

Ne jau tāpēc, ka viņi tādu pagatavoja, nogaršoja un teica: „Pē”.

Tāpēc, ka, nepametot savu atpūtas krēslu,

jūs spējat simulēt šādu garšu un pateikt „pē”, pirms to gatavojat.

Palūkosimies, kā strādā jūsu pieredzes simulatori.

Veiksim pavisam nelielu pārbaudi, pirms es turpinu savu runu.

Aicinu jūs apsvērt divus atšķirīgus scenārijus,

jūs tos varat censties simulēt un man paziņot, kuru, jūsuprāt, izvēlētos.

Viens no tiem ir laimests loterijā. Aptuveni 314 miljoni dolāru.

Un otrs ir apakšējo locekļu paralīze.

Tā, padomājiet brītiņu.

Droši vien jums nešķiet, ka brītiņš pārdomām ir nepieciešams.

Interesanti, ka ievāktas ziņas par šīm divām cilvēku grupām,

ziņas par to, cik laimīgi viņi jūtas.

Tieši tā, kā jūs iedomājāties, vai ne?

Taču tā nav statistika. Es to izgudroju!

Lūk, statistika. Pagājušas tikai 5 minūtes, un jūs jau esat izgāzušies pārbaudē.

Tāpēc, ka fakts ir tāds, ka gadu pēc kāju zaudēšanas

un gadu pēc loterijas laimesta, laimētāji un paralizētie

ir vienlīdz apmierināti ar savu dzīvi.

Neskumstiet pārlieku par neveiksmi pārbaudē,

jo šāda veida pārbaudēs visi pastāvīgi kļūdās.

Pētījums, ko veic manā laboratorijā,

ko veic ekonomisti un psihologi visā valstī,

atklājis ko visai pārsteidzošu.

Mēs to dēvējam par ietekmes neobjektivitāti,

kas ir simulatoru tendence nedarboties, kā nākas.

Jo simulators liek jums noticēt, ka dažādi iznākumi

ir atšķirīgāki nekā patiesībā.

Sākot ar lauka un beidzot ar laboratorijas izpēti,

redzam, ka uzvarai vai zaudējumam vēlēšanās, romantiska partnera sastapšanai vai zaudēšanai,

paaugstinājuma iegūšanai vai neiegūšanai, koledžas testa nokārtošanai vai nenokārtošanai

utt. ir daudz mazāka ietekme, intensitāte un ilgums,

nekā cilvēki sagaida.

Patiesībā nesens pētījums, tas mani teju vai apstulbināja,

nesens pētījums, kas rāda, kā lielas traumas iespaido cilvēkus,

ierosina, ka, ja tas noticis vairāk nekā pirms 3 mēnešiem,

ar ļoti retiem izņēmumiem,

tas nekādi neietekmē jūsu laimes sajūtu.

Kādēļ?

Tādēļ, ka laimes sajūtu iespējams sintezēt.

Sers Tomass Brauns 1642. gadā rakstīja: „Esmu laimīgākais starp dzīvajiem.

Man piemīt spējas nabadzību vērst bagātībā, postu — pārticībā.

Esmu neievainojamāks par Ahilleju, neveiksme nespēj mani skart.”

Kas tie par ievērojamiem mehānismiem šī zeļļa prātā?

Izrādās, tieši tādi paši, kādi ir mums visiem.

Cilvēkiem piemīt kas tāds, ko iespējams uzskatīt par „psiholoģisko imūnsistēmu”.

Izziņas procesu, lielākoties neapzinātu izziņas procesu sistēma,

kas palīdz mainīt savu pasaules redzējumu,

lai justos labāk pasaulē, kurā atrodamies.

Gluži kā seram Tomasam, arī jums ir tāds mehānisms.

Atšķirībā no sera Tomasa, jūs to, šķiet, neapzināties. (Smiekli)

Mēs sintezējam laimi, taču domājam, ka tā jāmeklē.

Pieļauju, man nav jāsniedz pārāk daudz piemēru par to, kā cilvēki sintezē laimi.

Tomēr es jums piedāvāju eksperimentos gūtas liecības,

pēc kurām nav tālu jāmeklē.

Kā izaicinājumu pats sev, tā kā es to nereti pieminu savās lekcijās,

paņēmu „New York Times” eksemplāru un centos atrast piemērus cilvēkiem, kuri sintezē laimi.

Lūk, trīs vīrieši, kuri sintezē laimi.

„Fiziski, finansiāli, emocionāli, garīgi un teju visās citās jomās

man klājas ievērojami labāk.” „Nenožēloju ne mirkli.

Tā bija debešķīga pieredze.” „Domāju, ka viss vērties uz labu.”

Kas tad ir šie nolāpīti laimīgie personāži?

Pirmais ir Džims Raits.

Daži ir gana veci, lai atcerētos — viņš bija Pārstāvju nama priekšsēdis

un ar negodu atkāpās, kad jauns republikānis vārdā Ņūts Gingričs

atklāja kādu viņa aizdomīgu darījumu.

Viņš zaudēja visu. Visietekmīgākais demokrāts valstī,

viņš zaudēja visu.

Viņš zaudēja naudu, viņš zaudēja varu.

Ko viņš pēc visiem šiem gadiem par to saka?

„Fiziski, finansiāli, garīgi un gandrīz jebkurā citā jomā

man klājas ievērojami labāk.”

Kādā jomā viņam vēl varētu sekmēties labāk?

Augu? Minerālā? Dzīvnieciskā? Viss tā kā jau ietverts.

Par Morīsu Bikhamu jūs vēl nebūsiet dzirdējuši.

Morīss Bikhems izrunāja šos vārdus pēc izlaišanas brīvībā.

Viņam bija 78 gadi. Viņš 37 gadus bija pavadījis

Luiziānas štata labošanas iestādē par noziegumu, ko nebija pastrādājis.

Beidzot 78 gadu vecumā

viņu reabilitēja, pateicoties DNS pierādījumiem.

Un ko viņš par šo pieredzi teica?

„Nenožēloju ne mirkli. Tā bija debešķīga pieredze.”

Debešķīga! Šis vīrs nesaka:

„Nu, ziniet. Daži veči bija tīri neko. Tur bija sporta zāle.”

Tas esot bijis „debešķīgi”,

vārds, ko parasti pietaupām kāda veida reliģiskai pieredzei.

Harijs S. Langermens izrunāja šos vārdus, un viņu jūs būtu pazinuši,

taču nepazināt, jo 1949. gadā viņš laikrakstā izlasīja nelielu rakstu

par hamburgeru stendu, kas piederēja diviem brāļiem Makdonaldiem.

Un viņš nodomāja: „Tā ir patiesi jauka doma!”

Tā nu viņš devās viņus satikt. Viņi teica:

„Mēs jums franšīzi pārdosim par 3 tūkstošiem zaļo.”

Harijs atgriezās Ņujorkā, lūdza savam brālim, kurš bankā atbild par ieguldījumiem,

aizdot viņam 3000 dolāru,

un viņa brāļa mūžībā iegājusī atbilde bija:

„Idiots tāds, neviens neēd hamburgerus.”

Viņš naudu neaizdeva, un, protams, pēc sešiem mēnešiem

Rejam Krokam radās tieši tā pati ideja.

Izrādās, cilvēki tomēr ēd hamurgerus,

un Rejs Kroks uz laiku kļuva par bagātāko cilvēku Amerikā.

Tad visbeidzot, ziniet, labākā no iespējamām pasaulēm,

daži atpazīs šo seno Pīta Besta fotogrāfiju,

kurš bija bītlu sākotnējais bundzinieks,

līdz viņi, kā zināms, viņu kaut kur aizsūtīja, paši aizšmauca

un tūres gaitā pieņēma Ringo.

1994. gadā, kad Pītu Bestu intervēja,

jā, viņš joprojām spēlē bungas, jā viņš ir studijas mūziķis,

lūk, ko viņš teica: „Esmu laimīgāks, nekā būtu bijis ar Bītliem.”

Labi. No šiem cilvēkiem varam mācīties ko nozīmīgu,

un tas ir laimes noslēpums.

Te nu tas ir, beidzot taps atklāts.

Pirmais: uzkrājiet mantu, varu un prestižu,

tad tos pazaudējiet. (Smiekli)

Otrais: pavadiet cietumā tik daudz savas dzīves laika, cik iespējams.

(Smiekli) Trešais: padariet kādu citu no tiesas bagātu. (Smiekli)

Visbeidzot: nekad nepievienojieties Bītliem. (Smiekli)

Labi. Tagad es kā Ze Franks pareģošu jūsu nākamo domu,

kas ir: „Kā tad.” Jo, kad

cilvēki sintezē laimi, kā šie kungi acīmredzot izdarījuši,

mēs viņiem uzsmaidām, taču izbolām acis un sakām:

„Kā tad, tu nemaz to darbu negribēji.”

„Kā tad! Tev ar viņu nemaz

nebija tik daudz kopīga,

un tu to aptvēri tieši tajā brīdī,

kad viņa tev sejā iesvieda saderināšanās gredzenu.”

Mēs smīkņājam, jo ticam, ka sintētiska laime

nav tikpat kvalitatīva kā tas, ko varētu dēvēt par dabisku laimi.

Ko slēpj šie jēdzieni?

Dabiska laime ir tad, kad saņemam to, ko vēlējāmies,

un sintētiska laime ir tas, ko paši radām, kad nesaņemam, ko vēlējāmies.

Mūsu sabiedrībā pieņemts uzskatīt,

ka sintētiska laime ir it kā zemāka.

Kādēļ šāds uzskats?

Nu, tas ir ļoti vienkārši. Kurš ekonomiskais dzinējs

turpinās darboties,

ja ticēsim, ka netikšana pie tā, ko vēlamies, paver tādas pašas laimes iespējas?

Lūdzu piedošanu savam draugam Matjē Rišāram,

lielveikals, pilns ar Zen mūkiem,

diez cik lielu peļņu nenesīs,

jo viņi pietiekami nekāro lietas.

Vēlos ierosināt, ka sintētiska laime

ir tikpat īsta un noturīga

kā nejauša laime, kad jūs

saņemat tieši to, uz ko mērķējāt.

Tā kā esmu zinātnieks, nepielietošu retoriku,

bet ļaušu jums apdomāt statistiku.

Vispirms parādīšu jums eksperimenta paradigmu, ko izmanto,

lai demonstrētu laimes sintēzi

parastu ļautiņu vidū. Un tā nav mana.

Tā ir 50 gadu sena paradigma, ko sauc par „brīvās izvēles paradigmu”.

Tā ir ļoti vienkārša.

Ienesiet, teiksim, 6 priekšmetus

un lūdziet subjektu tos novērtēt atbilstoši patikas gradācijai.

Šajā gadījumā, tā kā eksperimentā, par kuru stāstīšu, tos izmantojām,

tie ir izdrukāti Monē darbi.

Tā ikviens var novērtēt šīs Monē izdrukas,

sākot ar to, kas patīk visvairāk, beidzot ar to, kas vismazāk.

Piedāvājam jums izvēli:

„Mums skapī ir vēl dažas izdrukas.

Mēs jums vienu kā balvu dosim līdzi uz mājām.

Mums ir trešā un ceturtā izdruka.”

Tā paziņojam subjektam. Tā ir sarežģīta izvēle,

jo neviena nav izteikti pārāka par otru,

taču cilvēki parasti izvēlas trešo,

jo viņiem tā patīk nedaudz labāk par ceturto.

Vēlāk, tas var pēc 15 minūtēm vai 15 dienām,

subjektam tiek parādīti tie paši stimuli

un subjekts tiek lūgts tos atkārtoti novērtēt.

„Pastāstiet, cik ļoti jums tie tagad patīk.”

Kas notiek? Palūkojieties, kā tiek sintezēta laime.

Pie šādiem rezultātiem esam nonākuši atkārtoti.

Jūs vērojat, kā tiek sintezēta laime.

Vēlaties paskatīties vēlreiz? Laime!

„Tas, pie kura tiku, ir labāks, nekā domāju!

Tas, ko nedabūju, ir galīgi garām!”

(Smiekli) Tā ir laimes sintezēšana.

Nu, kāda ir pareizā attieksme? „Kā tad!”

Lūk, eksperiments, ko veicām,

un ceru, ka tas jūs pārliecinās, ka

„Kā tad!” nav pareizā attieksme.

Šo eksperimentu veicām ar pacientu grupu,

kuriem ir anterogrādā amnēzija. Pacienti atrodas slimnīcā.

Vairumam no viņiem ir Korsakova sindroms,

polineirītiskā psihoze, kas, viņi krietni par daudz dzēra

un nespēj veidot jaunas atmiņas.

Skaidrs? Viņi atceras bērnību, taču, ja jūs tur ieejat un iepazīstināt ar sevi,

tad telpu atstājat,

kad atgriežaties, viņi jūs nepazīst.

Aiznesām Monē izdrukas uz slimnīcu.

Lūdzām pacientus tās novērtēt,

sākot ar to, kas patīk visvairāk, beidzot ar to, kas vismazāk.

Tad piedāvājām viņiem izvēli starp trešo un ceturto.

Kā visi pārējie, viņi teica:

„Jēziņ, paldies, dok! Lieliski! Man noderētu jauna izdruka.

Ņemšu trešo.”

Paskaidrojām, ka šo izdruku viņiem nosūtīsim pa pastu.

Savācām savus materiālus un atstājām telpu,

tad noskaitījām pusstundu.

Atgriezušies telpā, sacījām: „Sveiki, esam atpakaļ.”

Pacienti, lai viņi svētīti, atsaucās: „Ā, dok, piedodiet,

man ir atmiņas traucējumi, tāpēc es te esmu.

Ja esmu jūs iepriekš saticis, neatceros.”

„Tiešām, Džim, neatceraties? Es te tikko biju ar Monē izdrukām?”

„Piedodiet, dok, nav ne jausmas.”

„Viss kārtībā, Džim. Es tikai vēlos, lai jūs novērtētu šīs,

sākot ar to, kas patīk visvairāk, beidzot ar to, kas vismazāk.”

Ko viņi dara? Vispirms pārbaudīsim un pārliecināsimies,

vai viņi tiešām neatceras. Lūdzam šos

amnēzijas pacientus pateikt, kura pieder viņiem,

kuru viņi iepriekš izvēlējās, kura ir viņu.

Atklājam, ka amnēzijas pacienti vienkārši min.

Parasti tas tiek kontrolēts, ja es to pavaicātu jums,

jūs visi zinātu, kuru izdruku izvēlējāties.

Taču, ja es to pajautāju amnēzijas pacientiem,

viņiem nav ne jausmas. Viņi nespēj atcerēties izvēli.

Lūk, kā viņi rīkojas: viņi sintezē laimi.

Vai ne? Izmainot patikas pakāpi,

izmaiņas starp pirmo un otro vērtēšanas reizi.

Tas uzrāda,

maģija, ko es jums parādīju

un ko tagad rādu grafiskā veidolā:

„Tas, kas man pieder, ir labāks, nekā domāju. Tas, kas nepieder,

tas, ko nedabūju, nav tik labs, kā domāju.”

Amnēzijas slimnieki rīkojas tieši tāpat. Padomājiet par šo iznākumu.

Šiem cilvēkiem labāk patīk tas, kas viņiem pieder,

taču viņi nezina, ka tas viņiem pieder.

„Kā tad” nav īstā atbilde!

Tas, ko šie cilvēki paveica, sintezējot laimi,

ir — viņi patiesi, no sirds izmainīja

savu pieķeršanos, hedoniskās, estētiskās reakcijas pret plakātu.

Viņi tā nesaka tikai tāpēc, ka tas viņiem pieder,

jo viņi nezina, ka tas viņiem pieder.

Psihologiem jums prezentējot rādītājus,

jūs zināt, ka tie ir daudzu cilvēku vidējie rādītāji.

Tomēr mums visiem ir šī psiholoģiskā imūnsistēma,

šī spēja sintezēt laimi,

tikai dažiem tas padodas labāk nekā citiem.

Dažās situācijās ir vieglāk panākt lielāku efektivitāti,

nekā citās situācijās.

Izrādās, ka brīvība,

spēja izvēlēties un pārdomāt,

ir dabiskas laimes draugs, jo tas jums ļauj izvēlēties

no visām tām kārdinošajām nākotnēm un atrast patīkamāko.

Taču izvēles brīvība,

pārdomāt un pieņemt lēmumu, ir sintētiskās laimes ienaidniece.

Parādīšu jums, kāpēc.

Dilberts to, protams, jau zina.

Izlasiet komiksu, kamēr es runāju.

„Dogberta tehniskais dienests. Vai varu jums kā nodarīt pāri?”

„Mans printeris pēc katra dokumenta izdrukā baltu lapu."”

„Kāpēc sūdzaties, ja saņemat papīru par brīvu?”

„Par brīvu? Vai tad tas nav manis paša papīrs?”

„Nu jau gan! Palūkojieties uz šī papīra kvalitāti,

salīdzinot ar jūsu draņķīgo parasto papīru!

Tikai pamuļķis vai melis teiktu, ka tie izskatās vienādi!”

„Ā! Nu ja tā paskatās, tas tiešām šķiet nedaudz zīdaināks?”

„Ko jūs darāt?”

„Palīdzu cilvēkiem pieņemt to, ko viņi nespēj izmainīt.” Patiesi.

Psiholoģiskā imūnsistēma vislabāk funkcionē,

kad esam sprukās, kad lamatas aizvērušās.

Tā ir atšķirība starp randiņiem un laulību, vai ne?

Proti, jūs aizejat uz randiņu,

un puisis urķējas pa degunu. Jūs uz otru randiņu neejat.

Jūs esat precēta ar puisi, kurš urbina degunu?

Jā, viņam ir zelta sirds;

ignorēsim dīvainības. Vai ne? (Smiekli)

Atrodiet veidu, kā priecāties par notikušo.

Tagad gribu jums parādīt,

ka cilvēki to nemaz nezina,

un šāda neziņa patiesi nenāk mums par labu.

Šo eksperimentu veicām Hārvardā.

Aizsākām fotogrāfijas kursu, melnbaltās fotogrāfijas kursu

un ļāvām studentiem nākt un apgūt tumšās telpas izmantošanu.

Iedevām viņiem kameras, viņi apstaigāja universitātes teritoriju,

uzņēma 12 bildes ar iecienītākajiem pasniedzējiem, kopmītņu istabām un suņiem,

kā arī visu pārējo, ko viņi par Hārvardu vēlētos atcerēties.

Viņi atnesa mums kameru, mēs sagatavojām attēlu rādītāja lapu,

viņi izvēlējās divas labākās fotogrāfijas,

un mēs pavadījām 6 stundas, apmācot viņus par tumšo telpu,

un viņi attīstīja divas bildes,

iegūstot divus brīnišķīgus 8—10 spodrpapīra uzņēmumus

ar nozīmīgiem skatiem, tad mēs jautājām:

„No kura jūs būtu gatavs atteikties?”

„Man no viena jāatsakās?” viņi pārvaicāja.

„Jā. Vienu paturēsim kā klases projekta materiālu.

Tāpēc viena jāatdod mums. Jums jāizvēlas.

Vienu paturat jūs, vienu es.”

Šis eksperiments paredz divus nosacījumus.

Vienā gadījumā studentiem pasaka: „Taču ziniet,

jūs varat pārdomāt, man tas foto šeit būs vēl

4 dienas, tad es to nosūtīšu vadībai,

es labprāt” — (Smiekli) — jā, „vadībai”.

„Es to labprāt samainīšu. Patiesībā

es aiziešu uz jūsu istabiņu un atdošu,

tikai pasakiet e-pastu. Vēl labāk es ar jums sazināšos.

Ja vēlaties pārdomāt, to var atdot atpakaļ.”

Otrai daļai studentu pateicām tieši pretējo:

„Izvēlieties. Starp citu,

sūtījums tiks veikts, apžēliņ, pēc 2 minūtēm uz Angliju.

Jūsu attēls ceļos pāri Atlantijas okeānam.

Jūs to vairs nekad neredzēsit.”

Pusei studentu abu nosacījumu apstākļos

lūdzām paredzēt, cik lielā mērā

viņiem iepatiksies attēls, ko viņi paturēs,

un attēls, ko atstās.

Pārējos studentus vienkārši nosūtījām uz viņu mazajām istabiņām

un turpmāko 3 — 6 dienu laikā noteicām

viņu patiku, apmierinātību ar attēliem.

Lūk, ko mēs atklājām.

Pirmkārt, ko paredz paši studenti.

Viņi domā, ka, iespējams, viņiem iepatiksies izvēlētais attēls

nedaudz vairāk nekā atstātais,

taču atšķirība nav statistiski nozīmīga.

Kāpums ir visai neliels, tam nav īpašas nozīmes,

vai viņu apstākļi bija maināmi vai fiksēti.

Nepareizi. Sliktas simulācijas. Lūk, kas notika patiesībā.

Gan tieši pirms apmaiņas, gan pēc 5 dienām

tiem, kuri fotogrāfiju nevarēja samainīt,

kuriem nebija izvēles,

kuri nevarēja pārdomāt, tā ārkārtīgi patika!

Savukārt cilvēki, kuri apsvēra: „Vai man to vajadzētu samainīt?

Vai es izvēlējos īsto? Varbūt šī nav tik laba?

Varbūt labāko es nepaņēmu?”, bija nomocījuši sevi līdz nāvei.

Viņiem viņu attēli nepatika, un patiesībā

tie viņiem nepatika pat pēc tam, kad vairs

nebija iespējas foto samainīt. Kāpēc?

Tādēļ, ka maināma situācija neveicina

laimes sajūtas sintēzi.

Šī ir eksperimenta pēdējā daļa.

Mēs sapulcinām jaunu naivu Hārvards studentu grupu

un sakām: „Ziniet, mēs rīkojam fotografēšanas kursus,

un to iespējams paveikt divos veidos.

Varam darīt tā, ka jūs uzņemat divus attēlus

un jums ir 4 dienas laika pārdomāt

vai arī jūs uzņemat divus attēlus,

un jūs izvēlaties tūlīt pat

un nekad nepārdomājat. Kurās nodarbībās jūs vēlētos piedalīties?”

66% studenti, divas trešdaļas

labprātāk izvēlētos nodarbības, kurās viņiem būtu iespēja pārdomāt.

Tiešām? 66% studentu izvēlējās nodarbības, pēc kurām

viņi ar attēlu beigās būs dziļi neapmierināti.

Jo viņi nezina par apstākļiem, kuros uzplaukst sintētiskā laime.

Viss, ko Bards teica, bijis lielisks, un te viņš izsaka manas domas,

tikai hiperbolizēti:

„Nekas nav labs vai ļauns / Tādu to vērš vien domas.”

Jauka dzeja, taču tā vis gluži nebūs.

Vai tiešām nekas nav labs vai slikts?

Vai tiešām žultspūšļa operācija un ceļojums uz Parīzi

ne ar ko neatšķiras? Tas šķiet kā viena jautājuma IQ tests.

Tie nevar būt viens un tas pats.

Proza nedaudz pompozāka, taču tuvāka patiesībai,

to teicis modernā kapitālisma tēvs Ādams Smits.

Ir vērts to apdomāt:

„Gan cilvēka dzīves posta, gan nebūšanu lielākais avots,

šķiet, ceļas no divu ilgstošu situāciju

atšķirību pārvērtēšanas...

Dažas no šīm situācijām, bez šaubām, ir pelnījušas priekšroku,

taču neviena no tām nav tā vērta, lai pēc tās dzītos

ar to kaismīgo degsmi, kas mudina mūs pārkāpt apdomības

vai taisnīguma likumus vai iznīcināt prāta nākotnes mieru,

kaunpilni atceroties savu muļķību

vai nožēlojot pašu netaisnīguma šausmas.”

Citiem vārdiem: jā, dažas lietas ir labākas par citām.

Mums būtu jāizvēlas starp dažādām nākotnes iespējām.

Taču, kad šī izvēle ir pārāk smaga vai strauja,

jo esam pārvērtējuši atšķirību starp šīm iespējām,

mēs riskējam.

Ierobežojuši godkāri, varam darboties ar prieku.

Neierobežota godkāre mums liek melot, krāpties, zagt vai ievainot citus,

ziedot patiesas vērtības. Ierobežojuši bailes,

esam apdomīgi, piesardzīgi, prātīgi.

Neierobežotas bailes plūst pāri malām,

esam pārsteidzīgi un gļēvi.

Vēlos, lai jūs no šīs statistikas datiem iemācāties,

ka mūsu ilgas un rūpes ir savā ziņā pārspīlētas,

jo mums jau piemīt spēja radīt to,

pēc kā vienmēr tiecamies, izvēloties pieredzi.

Paldies.