Pārsteidzošā laimes zinātne

Dens Gilberts, grāmatas „Stumbling on Happiness” autors, iebilst atziņai, ka cilvēks jūtas nožēlojami, ja neiegūst kāroto. Mūsu „psiholoģiskā imūnsistēma” ļauj mums justies patiesi laimīgiem, pat ja viss nenotiek kā cerēts.

Ja runāšanai piešķirta 21 minūte,

2 miljoni gadu šķiet patiesi ilgs laiks.

Taču evolūcijas ziņā
2 miljoni gadu ir nieks.

Un tomēr 2 miljonos gadu

cilvēka smadzeņu masa
ir teju trīskāršojusies,

no puskilogramu
mūsu senča Habilis smadzeņu

līdz gandrīz
pusotra kilograma gaļas blāķim,

kas ikvienam no mums ir starp ausīm.

Kādēļ daba tik aizrautīgi

mūs apveltījusi ar lielām smadzenēm?

Izrādās, smadzeņu izmēram trīskāršojoties,

tās nekļūst vienkārši trīsreiz lielākas,
rodas jaunas struktūras.

Viens no galvenajiem iemesliem,
kādēļ mūsu smadzenes tā pieauga, ir to

jaunā daļa — pieres daiva.

Īpaši, tās daļa — prefrontālā garoza.

Ko gan spēj paveikt
šī prefrontālā garoza,

kas attaisnotu tādu arhitektonisku
cilvēka galvaskausa pārbūvi

evolūcijas laika acumirklī?

Izrādās, prefrontālajai daivai
ir visvisādu uzdevumu,

taču viens no būtiskākajiem
ir pieredzes simulēšana.

Lidmašīnu piloti trenējas
lidojuma simulatoros,

lai lidmašīnās nepieļautu īstas kļūdas.

Cilvēkiem piemīt
brīnišķīga pielāgošanās spēja,

ka viņi var patiesi izdzīvot
kaut ko savās galvās,

pirms to izmēģina īstajā dzīvē.

To nespēja paveikt
neviens no mūsu priekštečiem,

tā, kā mēs, to nespēj
arī neviens cits dzīvnieks.

Brīnišķīga pielāgošanās.

Līdz ar pretnostatītiem īkšķiem,
vertikālu stāju un valodu,

tā ir viena no lietām,
kas mūsu sugu nodabūja no kokiem

un iedabūja lielveikalos.

(Smiekli)

Jūs visi to esat darījuši.

„Ben & Jerry's” neražo
tādu aknu un sīpolu saldējumu.

Ne jau tādēļ, ka tādu pagatavoja,
pagaršoja un teica: „Pē”.

Tāpēc, ka, nepametot savu dīvānu,

jūs spējat simulēt šādu garšu
un pateikt „pē”, pirms to gatavojat.

Palūkosimies,
kā strādā jūsu pieredzes simulatori.

Veiksim pavisam nelielu pārbaudi,

pirms turpinu savu runu.

Lūk, divas dažādas nākotnes,
ko aicinu jūs apdomāt.

Jūs tās varat censties simulēt
un paziņot, kuru, jūsuprāt, izvēlētos.

Viens no tiem ir laimests loterijā.
Aptuveni 314 miljoni dolāru.

Un otrs ir apakšējo locekļu paralīze.

(Smiekli)

Vienkārši brītiņu padomājiet.

Jums droši vien nešķiet,
ka brītiņš pārdomām vajadzīgs.

Interesanti, ka par šīm
divām cilvēku grupām ir ievākti dati,

dati par to, cik viņi ir laimīgi.

Tieši tā, kā jūs iedomājāties, vai ne?

Taču šie nav tie dati. Šos es izgudroju!

Lūk, dati.

Pagājušas tikai 5 minūtes no lekcijas,
un jūs jau esat izgāzušies pārbaudē.

Jo lieta tāda, ka gadu
pēc kāju kustību zaudēšanas

un gadu pēc loterijas laimesta,
laimētāji un paralizētie

ir vienlīdz apmierināti ar dzīvi.

Pārlieku neskumstiet
par neveiksmi pārbaudē,

jo visi šajās pārbaudēs vienmēr kļūdās.

Pētījums, ko veic manā laboratorijā,

ko veic ekonomisti
un psihologi visā valstī,

atklājis ko visai pārsteidzošu,

ko dēvējam par ietekmes neobjektivitāti,

kas ir simulatoru tieksme
nedarboties, kā nākas.

Simulatoram likt mums noticēt,
ka dažādi iznākumi

ir daudz atšķirīgāki nekā patiesībā.

No lauka līdz laboratorijas pētījumiem,

redzam, ka uzvarai vai zaudējumam vēlēšanās,
romantiska partnera iegūšanai vai zaudēšanai,

paaugstinājuma iegūšanai vai neiegūšanai,
koledžas testa nokārtošanai vai nenokārtošanai

un tā tālāk, ir daudz mazāka ietekme,
spēks un ilgums,

nekā cilvēki sagaida.

Tas mani teju vai apstulbina —

nesens pētījums, kas rāda,
kā lielas traumas iespaido cilvēkus,

rosina domāt, ka, ja tas noticis
pirms vairāk nekā 3 mēnešiem,

ar vien retiem izņēmumiem,

tas nekādi neietekmē jūsu laimes sajūtu.

Kāpēc?

Jo laimes sajūtu iespējams sintezēt.

Sers Tomass Brauns 1642. gadā rakstīja:
„Esmu laimīgākais starp dzīvajiem.

Man piemīt spējas nabadzību
vērst bagātībā, postu — pārticībā.

Esmu neievainojamāks par Ahilleju,
neveiksme nespēj mani skart.”

Kas tie par ievērojamiem mehānismiem
šī zeļļa prātā?

Izrādās, tieši tādi paši ievērojamie
mehānismi, kādi ir mums visiem.

Cilvēkiem piemīt kas tāds,

ko var uzskatīt
par „psiholoģisko imūnsistēmu”.

Izziņas procesu, lielākoties
neapzinātu izziņas procesu sistēma,

kas palīdz mainīt viņu pasaules redzējumu,

lai viņi justos labāk pasaulēs,
kurās atrodas.

Gluži kā seram Tomasam,
jums ir šis mehānisms.

Atšķirībā no sera Tomasa,
jūs to, šķiet, neapzināties.

Mēs sintezējam laimi,
taču domājam, ka tā jāmeklē.

Pieļauju, man nav jāsniedz

pārāk daudz piemēru par to,
kā cilvēki sintezē laimi.

Tomēr es jums piedāvāju
eksperimentos gūtas liecības,

pēc kurām nav ļoti tālu jāmeklē.

Kā izaicinājumu pats sev,
kā laiku pa laikam minu savās lekcijās,

es paņēmu „New York Times” eksemplāru

un centos atrast
laimi sintezējošu cilvēku gadījumus.

Lūk, trīs vīrieši, kuri sintezē laimi.

„Fiziski, finansiāli, emocionāli,
garīgi un teju visās citās jomās

man klājas ievērojami labāk.”

„Nenožēloju ne mirkli.
Tā bija debešķīga pieredze.”

„Es uzskatu, ka viss notika uz labu.”

Kas tad ir šie
nolāpīti laimīgie personāži?

Pirmais ir Džims Raits.

Daži ir gana veci, lai atcerētos:

viņš bija Pārstāvju nama priekšsēdis

un ar negodu atkāpās,

jaunam republikānim
vārdā Ņūtam Gingričam

atklājot kādu viņa šaubīgu darījumu.

Viņš zaudēja visu.

Visietekmīgākais demokrāts valstī
zaudēja visu.

Viņš zaudēja naudu, viņš zaudēja varu.

Kas viņam pēc visiem šiem gadiem sakāms?

„Fiziski, finansiāli, garīgi
un teju jebkurā citā jomā

man klājas ievērojami labāk.”

Kādā jomā viņam vēl varētu klāties labāk?

Augu? Minerālā? Dzīvnieciskā?

Viss tā kā jau ietverts.

Par Morīsu Bikhamu
jūs nekad nebūsiet dzirdējuši.

Morīss Bikhems izdvesa
šos vārdus pēc izlaišanas brīvībā.

Viņam bija 78 gadi.

Viņš bija pavadījis 37 gadus
Luiziānas pavalsts labošanas iestādē

par noziegumu, ko nebija pastrādājis.

[Viņu ieslodzījuma vidū

galu galā atbrīvoja par labu uzvedību.]

Kas viņam bija sakāms par piedzīvoto?

„Nenožēloju ne mirkli.
Tā bija debešķīga pieredze.” Debešķīga!

Viņš nesaka:

„Nu, daži veči bija tīri neko.
Tur bija sporta zāle.”

„Debešķīgi”,

vārds, ko parasti pietaupām
kādai reliģiskai pieredzei.

Harijs S. Langermens izrunāja šos vārdus.

Jūs viņu būtu pazinuši,

taču nepazināt, jo 1949. gadā
viņš laikrakstā izlasīja rakstiņu

par hamburgeru novietni,
kas piederēja diviem brāļiem Makdonaldiem.

„Tā ir patiesi jauka doma!”
viņš nodomāja.

Tādēļ viņš devās viņus satikt. Viņi teica:

„Mēs jums franšīzi pārdosim
par 3 tūkstošiem zaļo.”

Harijs atgriezās Ņujorkā,
lūdza savam brālim, investīciju baņķerim,

aizdot viņam 3000 dolāru,
un viņa brāļa mūžībā iegājusī atbilde bija:

„Stulbenis tāds,
neviens neēd hamburgerus.”

Viņš naudu neaizdeva,

un, protams, pēc sešiem mēnešiem
Rejam Krokam radās tieši tā pati doma.

Izrādās, cilvēki tomēr ēd hamurgerus,

un Rejs Kroks uz laiku kļuva
par bagātāko cilvēku Amerikā.

Tad visbeidzot, ziniet,
labākā no iespējamām pasaulēm,

daži atpazīs šo Pīta Besta
jaunības fotogrāfiju,

kurš bija bītlu sākotnējais bundzinieks,

līdz viņi viņu kaut kur aizsūtīja,
paši aizšmauca

un tūres gaitā pieņēma Ringo.

1994. gadā, kad Pītu Bestu intervēja,

„jā, viņš joprojām spēlē bungas”,
„jā, viņš ir studijas mūziķis,”

lūk, kas viņam bija sakāms:
„Esmu laimīgāks, nekā būtu bijis ar bītliem.”

Labi. No šiem cilvēkiem
var mācīties ko nozīmīgu,

un tas ir laimes noslēpums.

Te nu tas ir, beidzot taps atklāts.

Pirmkārt, uzkrājiet mantu, varu
un prestižu, tad tos pazaudējiet.

(Smiekli)

Otrkārt, pavadiet cietumā
tik daudz dzīves, cik iespējams.

(Smiekli)

Treškārt, padariet
kādu citu no tiesas bagātu.

Un visbeidzot: nekad, nekad
nepievienojieties bītliem.

(Smiekli)

Labi. Nu es kā Ze Frank
varu paredzēt jūsu nākamo domu,

kas ir: „Kā tad!”

Jo, cilvēkiem sintezējot laimi,

kā to šķietami paveikuši šie kungi,

mēs viņiem uzsmaidām,
taču izbolām acis un sakām:

„Kā tad, tu to darbu nemaz negribēji.”

„Kā tad! Tev ar viņu nemaz
nebija tik daudz kā kopīga,

un tu to aptvēri tieši tajā brīdī,

kad viņa tev sejā iesvieda
saderināšanās gredzenu.”

Mēs smīkņājam,
jo ticam, ka sintētiska laime

nav tikpat kvalitatīva kā tas,
ko varētu dēvēt par „dabisku laimi”.

Ko slēpj šie jēdzieni?

Dabiska laime ir tad,
kad dabūjam to, ko vēlējāmies,

un sintētiska laime ir tas,
ko radām, kad nedabūjam, ko vēlējāmies.

Mūsu sabiedrībā pieņemts uzskatīt,

ka sintētiska laime ir it kā mazvērtīgāka.

Kādēļ mums ir šāds uzskats?

Tas ir ļoti vienkārši.

Kurš ekonomikas dzinējs
turpinās darboties,

ja ticēsim, ka netikšana pie tā,
ko vēlamies,

mūs var darīt tikpat laimīgus, kā tikšana?

Piedošanu manam draugam Matjē Rikāram,

lielveikals, pilns ar dzen mūkiem,

nebūs diez cik ienesīgi,

jo viņi pietiekami nekāro lietas.

(Smiekli)

Vēlos ierosināt, ka sintētiska laime

ir tikpat īsta un noturīga

kā tā laime, kam nejauši uzduraties,

saņemot tieši to, uz ko tēmējāt.

Esmu zinātnieks,
tāpēc neizmantošu retoriku,

bet gan celšu priekšā nedaudz datus.

Vispirms parādīšu jums
eksperimenta paradigmu, ko izmanto,

lai demonstrētu laimes sintēzi
parastu ļautiņu vidū.

Un tā nav mana.

Tā ir 50 gadu sena paradigma,
ko sauc par „brīvās izvēles paradigmu”.

Tā ir ļoti vienkārša.

Ienesiet, teiksim, 6 priekšmetus

un lūdziet subjektu tos novērtēt
atbilstoši patikas gradācijai.

Šajā gadījumā, tā kā tos izmantoja
minētajā eksperimentā,

tās ir Monē darbu izdrukas.

Ikviens var novērtēt šīs Monē izdrukas,

sākot ar to, kas patīk visvairāk,
un beidzot ar to, kas vismazāk.

Nu mēs piedāvājam jums izvēli:

„Mums skapī ir dažas papildu izdrukas.

Mēs vienu kā balvu
dosim jums līdzi uz mājām.

Mums ir trešā un ceturtā izdruka,”
mēs paziņojam subjektam.

Tā ir pagrūta izvēle,

jo neviena izteikti nepatīk vairāk par otru,

taču cilvēki mēdz izvēlas trešo,

jo viņiem tā patīk nedaudz labāk par ceturto.

Vēlāk, tas var būt
pēc 15 minūtēm vai 15 dienām,

subjektam tiek parādīti tie paši stimuli

un subjekts tiek lūgts
tos atkārtoti novērtēt.

„Pastāstiet, cik ļoti jums tie patīk tagad.”

Kas notiek?

Palūkojieties, kā tiek sintezēta laime.

Šādi rezultāti ir iegūti atkal un atkal.

Jūs vērojat, kā tiek sintezēta laime.

Vēlaties paskatīties vēlreiz?

Laime!

„Tas, pie kura tiku,
ir labāks, nekā domāju!

Tas, ko nedabūju, ir galīgi garām!”

Tā ir laimes sintezēšana.

(Smiekli)

Nu, kāda ir pareizā attieksme?

„Kā tad!”

Lūk, eksperiments, ko veicām,

un ceru, ka tas jūs pārliecinās,

ka „Kā tad!” nav pareizā attieksme.

Šo eksperimentu veicām ar pacientu grupu,

kuriem ir anterogrādā amnēzija.

Pacienti atrodas slimnīcā.

Vairumam no viņiem ir Korsakova sindroms,

polineirotiskā psihoze.

Viņi daudz par daudz dzēra
un nespēj veidot jaunas atmiņas.

Skaidrs? Viņi atceras bērnību,
taču, ja tur ieejat un iepazīstināt ar sevi,

un tad telpu atstājat,

kad atgriežaties, viņi jūs nepazīst.

Mēs aiznesām Monē izdrukas uz slimnīcu,

un lūdzām šiem pacientiem tās novērtēt,

sākot ar to, kas patīk visvairāk,
beidzot ar to, kas vismazāk.

Tad piedāvājām viņiem izvēli
starp trešo un ceturto.

Kā visi pārējie, viņi teica:

„Vai, paldies, dakterīt! Lieliski!
Man noderētu jauna izdruka.

Es ņemšu trešo.”

Paskaidrojām, ka šo izdruku
nosūtīsim viņiem pa pastu.

Savācām savus materiālus, atstājām telpu

un noskaitījām pusstundu.

(Smiekli)

Atgriezušies telpā, sacījām:
„Sveiki, mēs esam atpakaļ.”

Pacienti, lai viņi svētīti, atsaucās:
„Ā, dakterīt, piedodiet,

man ir atmiņas traucējumi,
tāpēc es te esmu.

Ja esmu jūs iepriekš saticis, neatceros.”

„Tiešām neatceraties?
Es te tikko biju ar Monē izdrukām?”

„Piedodiet, dakterīt, man nav ne jausmas.”

„Viss kārtībā, Džim.
Es tikai vēlos, lai jūs novērtētu šīs,

sākot ar to, kas patīk visvairāk,
un beidzot ar to, kas vismazāk.”

Ko viņi dara?

Vispirms pārbaudīsim un pārliecināsimies,
ka viņi tiešām neatceras.

Lūdzām šos amnēzijas pacientus
pašiem pateikt,

kura pieder viņiem.
kuru viņi izvēlējās iepriekš,

Mēs atklājam,
ka amnēzijas pacienti vienkārši min.

Parasti tas tiek kontrolēts,
ja es to pavaicātu jums,

jūs visi zinātu,
kuru izdruku izvēlējāties.

Taču, ja to pajautāju amnēzijas pacientiem,
viņiem nav ne jausmas.

Viņi no izdrukām
nespēj atcerēties savu izvēli.

Lūk, kā viņi rīkojas: viņi sintezē laimi.

Vai ne? Izmainot patikas pakāpi,

izmaiņas starp pirmo un otro vērtēšanas reizi.

Tas uzrāda, maģija, ko es jums parādīju

un ko tagad rādu grafiskā veidolā:

„Tas, kas man pieder,
ir labāks, nekā domāju.

Tas, kas man nepieder,
tas, ko neizvēlējos,

nav tik labs, kā domāju.”

Amnēzijas slimnieki rīkojas tieši tāpat.
Padomājiet par šiem rezultātiem.

Šiem cilvēkiem labāk patīk tā,
kas viņiem pieder,

taču viņi nezina, ka viņiem tā pieder.

„Kā tad” nav īstā atbilde!

Tas, ko šie cilvēki paveica,
sintezējot laimi,

ir — viņi patiesi, no sirds izmainīja

savu pieķeršanās, hedonisko,
estētisko reakciju pret plakātu.

Viņi tā nesaka tikai tādēļ,
ka tas viņiem pieder,

jo viņi nezina, ka viņiem tas pieder.

Psihologiem rādot stabiņus,

jūs zināt, ka viņi rāda
daudzu cilvēku vidējos rādītājus.

Tomēr mums visiem
ir šī psiholoģiskā imūnsistēma,

šī spēja sintezēt laimi,

tikai dažiem no mums
tas padodas labāk nekā citiem.

Dažos gadījumos visiem
ir vieglāk to darīt efektīvāk,

nekā citos gadījumos.

Izrādās, brīvība,

spēja izvēlēties un pārdomāt,

ir dabiskas laimes draugs,
jo tas jums ļauj izvēlēties

no visām tām kārdinošajām nākotnēm

un atrast patīkamāko.

Taču izvēles brīvība,

pārdomāt un pieņemt lēmumu,

ir sintētiskās laimes ienaidniece.

Parādīšu jums, kāpēc.
Dilberts to, protams, jau zina.

Lasiet komiksu, kamēr es runāju.

„Dogberta tehniskais dienests.
Kā varu jums nodarīt pāri?”

„Mans printeris pēc katra dokumenta
izdrukā baltu lapu."”

„Kāpēc sūdzaties par bezmaksas papīru?”

„Par brīvu? Vai tad tas
nav manis paša papīrs?”

Palūkojieties uz šī papīra kvalitāti,
salīdzinot ar jūsu draņķīgo parasto papīru!

Tikai pamuļķis vai melis teiktu,
ka tie izskatās vienādi!”

„Nu ja tā paskatās,
tas tiešām šķiet nedaudz zīdaināks?”

„Ko jūs darāt?”

„Palīdzu cilvēkiem pieņemt to,
ko viņi nespēj mainīt.” Patiesi.

Psiholoģiskā imūnsistēma
vislabāk darbojas,

kad esam sprukās,
kad lamatas aizvērušās.

Tā ir atšķirība starp randiņu un laulību.

Jūs aizejat uz randiņu ar puisi,

un viņš urķējas pa degunu;
jūs uz otru randiņu neiesiet.

Jūs esat precēta ar puisi,
kurš urbina degunu?

Jā, viņam ir zelta sirds;
Ignorēsim dīvainības!

Atrodiet veidu,
kā priecāties par notikušo.

(Smiekli)

Nu es jums vēlos parādīt,

ka cilvēki par sevi to nemaz nezina,

un šāda neziņa
pagalam nenāk mums par labu.

Lūk, kādu eksperimentu veicām Hārvardā.

Mēs izveidojām
melnbalto fotogrāfiju kursus

un ļāvām studentiem nākt
un apgūt tumšās telpas izmantošanu.

Mēs iedevām fotoaparātus,
viņi staigāja pa universitāti,

un uzņēma 12 attēlus
ar iecienītākajiem pasniedzējiem,

savām kopmītņu istabām, suņiem,

un visu pārējo, ko viņi
gribēja atcerēties no Hārvardas.

Viņi atnesa fotoaparātu,
mēs sagatavojām attēlu rādītāja lapu,

viņi izvēlējās divas labākās fotogrāfijas,

un mēs pavadījām 6 stundas,
apmācot viņus par tumšo telpu,

un viņi divus no attēliem attīstīja,

iegūstot divus brīnišķīgus
8×10 spodrpapīra uzņēmumus

ar nozīmīgiem skatiem, tad mēs jautājām:

„No kura jūs būtu gatavs atteikties?”

„Man no viena jāatsakās?” viņi pārvaicāja.

„Jā, mums vienu jāpatur
kā kursa projekta materiālu.

Tāpēc viena jāatdod mums. Jums jāizvēlas.

Vienu paturat jūs, vienu es.”

Šis eksperiments paredz divus nosacījumus.

Vienā gadījumā studentiem pasaka:

„Bet, ziniet, ja pārdomājat,

man tas vienmēr būs šeit

un vēl četras dienas
pirms to nosūtu vadībai,”

— jā, „vadībai” —

„Es to labprāt samainīšu.

Es to pat aiznesīšu uz jūsu istabiņu,
tikai iedodiet e-pastu.

Vēl labāk, es ar jums sazināšos.

Ja kādreiz pārdomājat,
varat to atdot atpakaļ.”

Otrai daļai studentu
pateicām tieši pretējo:

„Izvēlieties, un, starp citu,

ak vai, pēc 2 minūtēm
to jau sūtīsim uz Angliju.

Jūsu attēls ceļos pāri Atlantijas okeānam.

Jūs to vairs nekad neredzēsiet.”

Pusei studentu abu nosacījumu apstākļos

lūdzām paredzēt,

cik lielā mērā viņiem iepatiksies
tas attēls, ko viņi paturēs,

un attēls, ko atstās.

Pārējos studentus vienkārši nosūtījām
uz viņu kopmītņu istabiņām

un turpmāko 3—6 dienu laikā noteicām

viņu patiku, apmierinātību ar attēliem.

Paskat, ko mēs atklājām.

Pirmkārt, ko paredz paši studenti.

Viņi domā, ka viņiem,
iespējams, iepatiksies izvēlētais attēls

nedaudz vairāk nekā atstātais,

taču atšķirība nav statistiski nozīmīga.

Kāpums ir visai neliels,
tam nav īpašas nozīmes,

vai viņu apstākļi
bija maināmi vai nemaināmi

Nepareizi. Slikta simulēšana.
Jo, lūk, kas notika patiesībā.

Gan tieši pirms apmaiņas, gan pēc 5 dienām

tiem, kuri fotogrāfiju nevarēja samainīt,

kuriem nebija izvēles,

kuri nevarēja pārdomāt,

tā ļoti patika!

Savukārt cilvēki, kuri apsvēra:
„Vai man to vajadzētu samainīt?

Vai es izvēlējos īsto?
Varbūt šī nav tik laba?

Varbūt labāko es nepaņēmu?”,
bija nomocījuši sevi līdz nāvei.

Viņiem viņu attēls nepatika,

un patiesībā tas viņiem
nepatika pat pēc tam,

kad vairs nebija iespējas foto samainīt.

Kāpēc?

Tāpēc, ka maināma situācija neveicina

laimes sajūtas sintēzi.

Šī ir eksperimenta pēdējā daļa.

Mēs sapulcinām jaunu
naivu Hārvards studentu grupu

un sakām: „Ziniet,
mēs rīkojam fotografēšanas kursus,

un to iespējams paveikt divos veidos.

Varam darīt tā,
ka uzņemat divus attēlus

un jums ir 4 dienas laika pārdomāt

vai arī jūs uzņemat divus attēlus,

un jūs izvēlaties tūlīt pat
un nekad nepārdomājat.

Kurās nodarbībās jūs vēlētos piedalīties?”

66% studenti, divas trešdaļas

labprātāk izvēlētos nodarbības,
kurās viņiem būtu iespēja pārdomāt.

Tiešām? 66% studentu izvēlējās nodarbības,

pēc kurām viņi ar attēlu
beigās būs dziļi neapmierināti.

Jo viņi nezina par apstākļiem,
kuros uzplaukst sintētiskā laime.

Viss, ko Bards teica, bijis lielisks,
un te viņš izsaka manas domas,

tikai pārspīlēti:

„Nekas nav labs vai ļauns /
Tādu to vērš vien domas.”

Jauka dzeja, taču tā vis gluži nebūs.

Vai tiešām nekas nav labs vai slikts?

Vai tiešām žultspūšļa operācija
un ceļojums uz Parīzi

ne ar ko neatšķiras?

Tas šķiet kā viena jautājuma IQ tests.

Tie nevar būt viens un tas pats.

Nedaudz pompozākā prozā,
taču tuvākai patiesībai,

to teicis modernā kapitālisma
tēvs Ādams Smits.

To ir vērts to apdomāt:

„Gan cilvēka dzīves posta,
gan nebūšanu lielākais avots,

šķiet, rodas no divu ilgstošu situāciju

atšķirību pārvērtēšanas...

Dažas no šīm situācijām,
bez šaubām, ir pelnījušas priekšroku,

taču neviena no tām
nav tā vērta, lai pēc tās dzītos

ar to kaismīgo degsmi,
kas mudina mūs pārkāpt apdomības

vai taisnīguma likumus,

vai sagandēt nākotnes sirdsmieru,

kaunpilni atceroties savu muļķību

vai nožēlojot pašu netaisnīguma šausmas.”

Citiem vārdiem: jā,
dažas lietas ir labākas par citām.

Mums būtu jāizvēlas
starp dažādām nākotnes iespējām.

Taču, kad šī izvēle
ir pārāk smaga vai strauja,

jo esam pārvērtējuši atšķirību
starp šīm iespējām,

mēs riskējam.

Ierobežojuši godkāri,
varam darboties ar prieku.

Neierobežota godkāre

liek mums melot,
krāpties, zagt, darīt pāri citiem,

ziedot patiesas vērtības.

Ierobežojuši bailes,

mēs esam apdomīgi, piesardzīgi, prātīgi.

Neierobežotas bailes plūst pāri malām,

esam pārsteidzīgi un gļēvi.

Vēlos, lai no šiem datiem iemācāties,

ka gan mūsu ilgas, gan rūpes
ir savā ziņā pārspīlētas,

jo mums jau piemīt spēja radīt to,

pēc kā vienmēr tiecamies,
izvēloties pieredzi.

Paldies.