Nenoliedz emocijas, izpaud tās konstruktīvi! | Artūrs Miksons | TEDxRiga

Dzīves gaitā apkārtējie mums māca, kādas emociju izpausmes ir pieņemamas un kādas ne. Tās, kuras sabiedrībai šķiet nepieņemamas, mēs iemācāmies nostumt malā, noliegt un apspiest. Taču pašas par sevi emocijas nav ne labas, ne sliktas. Tās vienkārši ir – tās ir mūsu DNS daļa. Un vislabāk ir vienkārši ļaut šīm emocijām būt, izdzīvot un paust tās konstruktīvi – ģimenei, bērniem, kolēģiem, draugiem vai uz ielas sastaptam svešiniekam.

Dr. med. Artūrs Miksons ir psihoterapeits un Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas virsārsts. Studentu iemīļots pasniedzējs, dedzīgs un aktīvs emocionālās veselības aizstāvis. Klīniskajā praksē viņš veiksmīgi strādā ar bērniem un pieaugušajiem un palīdz gan vieniem, gan otriem nonākt pie savas patiesās būtības, stiprināt emocionālo tuvību ģimenē un mazināt emocionālās ciešanas. Artūrs aktīvi darbojas arī ārpus klīnikas, plašsaziņas līdzekļos izglītojot sabiedrību par emociju un garīgās veselības nozīmi. Studentu interešu grupās viņš uzlabo topošo mediķu pieeju ārstu-pacientu attiecībām, savukārt Bālinta grupās – palīdz kolēģiem saglabāt apmierinātību darbā un izvairīties no izdegšanas. Pamatojoties uz klīnisko, akadēmisko un personīgo pieredzi, Artūrs nonācis pie pārliecības, ka vislielākā vērtība ir tapt sajustam un pieņemtam.

Runa teikta vietējās kopienas patstāvīgi rīkotā TEDx pasākumā, izmantojot TED konferences formātu. Uzzini vairāk https://www.ted.com/tedx.

Ir piektdienas pēcpusdiena.

Darba diena ir galā,
un man prātā ir tikai viens –

beidzot varu aiziet uz veikalu

un nopirkt tos cepumus,
par kuriem esmu sapņojis visu dienu.

Es dodos uz piemājas veikalu,

atrodu cepumu plauktus,

stāvu un skatos,

un pamanu, ka man blakus
stāv maza meitenīte.

Viņai ir gadi četri, pieci,
sauksim viņu par Lūsiju.

Un Lūsijas sejā ir tas smaids,
kas šķiet sakām: „Tie visi būs manējie!”

Es paņemu savu vienu, divas paciņas,

viņa redz, kā es to daru,
un noprot, ka tad šitā tas strādā.

Viņa paņem desmit, sastūķē padusēs

un uzvaroši dodas uz kasi.

Un tā vien šķiet, ka apkārt
ir poniji un varavīksnes,

spīd saule, un viņai būs
viena varena piektdiena.

Sameklējis pārējās lietas,

es dodos uz kasi un ievēroju,
ka mēs stāvam vienā rindā.

Lūsija ir kopā ar mammu,
viņa samet visus cepumus grozā,

bet tāda nu diemžēl ir dzīve –
mamma visus cepumus izņem ārā,

atstāj tikai vienu paciņu.

Un, mammai krāmējot cepumus ārā,

saulesstari un varavīksnes
palēnām sāk gaist.

Lūsija sadrūmst, kļūst tāda kā dusmīga:

„Paga, paga... kas te tagad notiek?”

Un tad viņa saprot,
ka šitas labi nebeigsies,

varavīksnes un saulesstari
pārvēršas lietus un negaisa mākoņos,

un mazā, mīļā Lūsija
vairs nav nekāda mazā, mīļā Lūsija.

Viņa sadusmojas un kliedz, un brēc:

„Kāpēc? Kāpēc tu man tā dari?
Kāpēc? Es gribu tos cepumus!”

Un sāk pēkšņi raudāt.

Sanāk tāda kā jezga,

visi skatās, kā mamma reaģēs,

un šajā brīnumainajā mirklī,
kā droši vien nojaušat,

notiek brīnums.

Kaut kur no veikala dzīlēm
parādās vecmāmiņa.

(Smiekli)

Viņa parādās, un viņai, protams,
par notiekošo ir savs viedoklis.

„Nu manā laikā gan tā nebija!”

Bla, bla, bla.

Šeit mazliet iepauzēsim.

Būtībā tas, ko tikko dzirdējāt,
ir daļa manas ikdienas.

Kā ārsts un psihoterapeits

es dzirdu daudz stāstu
par cilvēku piedzīvoto.

Un pastāv tāds mīts,

ka tev kā ārstam starp sevi un pacientiem
ir jāietur zināma distance,

lai pārlieku neiesaistītos,
pārlieku nepieķertos un tā tālāk,

kas nav gluži tiesa.

Īstenībā psihoterapeitam ir jāļauj sev

mazliet, līdz zināmai robežai,
just to, ko jūt pacients.

Kā tas darbojas, nav nekāda burvestība,
tā ir vienkārši bioloģija.

Smadzenēs ir daļa,
ko sauc par limbisko sistēmu,

tā atbild par to, kā jūtaties,

tajā dzīvo jūsu –
jūsu un manas – emocijas.

Un emocionāla reakcija nekad nav loģiska,

tā ir neirofizioloģiska, tā ir bioloģiska,

tā var būt pilnīgi neloģiska.

Un, ja kāds kaut ko jūt,
jūs varat sākt justies līdzīgi.

Pastāstīšu piemēru.

Pirms dažiem gadiem draugi palūdza
mums ar draudzeni pieskatīt viņu mazuli.

Sauksim viņu par Deividu.

Deividam ir aptuveni astoņi,
jā, astoņi mēneši.

Mēs ierodamies pie viņiem, ieejam iekšā,

un ir tāda kā dežavū sajūta –

saulīte un varavīksnes, un poniji.

Viss ir lieliski, mēs ejam iekšā,
būs varens vakars.

Vecāki dodas prom,
mēs ar Deividu ļoti jauki pavadām laiku.

Bet astoņi mēneši
mazulim ir ļoti īpašs vecums.

Viss ir jauki, līdz brīdim,
kad Deivids kaut ko pamana.

„Jūs taču neesat mani īstie vecāki?”

(Smiekli)

Tajā brīdī Deivids sāk raudāt,
kā jau mazuļi to dara.

Piecas minūtes.

„Nu, Deivid, būs jau labi.”

Viņu vienkārši jāsamīļo,
varbūt jānoliek gulēt.

Piecpadsmit. Nu labi.

„Nomainīsim autiņu.”
„Jā, labi, nomainīsim autiņu.”

Mēs nomainām autiņu.

Divdesmit piecas minūtes. Dieva dēļ.

„Varbūt jāpabaro?”
„Jā, pabarosim.”

Mēs Deividu pabarojam.

Četrdesmit.

Tajā brīdī prātā sāk iezagties
visādas domas, piemēram:

„Deivid! Aizveries, Deivid!
Lūdzu, aizveries!”

Vai varbūt viņu varētu
vienkārši kaut kur atstāt

vai ignorēt visu atlikušo vakaru.

Bet tu saproti, ka to nevar darīt.

Stunda.

Stunda desmit.

Es kā šodien atceros,

kā draudzene tur Deividu rokās,
viņš joprojām raud...

Mēs stāvam istabas durvīs,

skatāmies viens uz otru,
un saprotam, ka esam ķezā.

Tobrīd neirobioloģiskajā līmenī notiekošo
nav iespējams izpaust dzīvē –

jūs nevarat Deividu kratīt,
kaut kur nolikt vai izdarīt ko tamlīdzīgu.

Taču ir interesanti pavērot,
ko jūs patiesībā jūtat.

Un es tobrīd jutos pilnīgi
bezpalīdzīgs, dusmīgs, izmisis;

vienlaikus esmu nobijies,
jo nezinu, ko darīt.

Ja tā padomā, Deivids jūtas tieši tāpat.

Vecāki viņu ir pametuši –

nelieši tādi, atstājuši viņu mājās
ar kaut kādiem diviem svešiniekiem,

dievs vien zina, kas viņiem padomā.

Viņš tātad ir pamests, viens pats,
bezpalīdzīgs, bezcerīgs un nobijies.

Vienīgais, ko šajā gadījumā varat darīt,

ir būt kopā ar viņu, just viņu

un palīdzēt Deividam viņa sajūtās.

Interesanti, kā, kaut ko sajūtot,
mainās mūsu prāts,

tas savā ziņā pasaka, ko jūtam patiesībā.

Ikviens no mums ir piedzimis
ar pilnīgi citādām smadzenēm,

emocijas mēs izjūtam atšķirīgi,
dažādā intensitātē,

tomēr pašas emocijas
ir vienas un tās pašas.

Augot mums dīvainā kārtā iemāca –
galvenokārt vecāki –,

kuras emocijas just un kuras ne.

Stereotipi pastāv, jo tajos
ir savs grauds patiesības.

Ja būsim pavisam atklāti
un es jautāšu klātesošajām dāmām,

jūs droši vien gribētu,
lai jūsu vīrietis būtu emocionāls?

Es varētu...
„Nē.” Kāds teica nē.

Nē? Redziet?
Tas parāda, ka man ir taisnība.

Tātad jūs gribat, lai viņš
ir zināmā mērā emocionāls,

bet, ja būsiet pret sevi atklātas,

jūs negribat pilno emociju spektru.

Jūs gribat, lai viņš ir ar mugurkaulu,
stabils, vīrietis staltā zirgā,

vai arī mersedesā – kas nu kuram tuvāks.

Taču jūs negribat mulsumu,

kaunu, bailes, pārlieku greizsirdību.

To jūs negribat, vai ne?

Tas pats jautājums vīriešiem.

Jūs taču gribat, lai jūsu sieviete
būtu emocionāla, vai ne? Protams, ka ne.

Jūs gribat, lai viņa būtu
vairāk uz kautrīgo pusi,

reizēm varbūt no kaut kā baidītos.

Jūs varēsiet atkal lēkt
savā staltajā zirgā vai mersedesā

un glābt viņu no nelaimes, bet...

labas meitenes nedusmojas, vai ne?

Jums nepatīk histērija, nepatīk dusmas.

Šos stereotipus bērniem māca
jau no pirmās dienas,

lai no dažām emocijām būtībā tiktu vaļā.

Un, laikam ejot,

jūs patiesi sākat domāt,
ka kaut ko nejūtat,

un savas emocijas novirzāt citviet.

Jums sāk šķist,
ka dusmojaties uz kādu citu,

ka baidāties vai kaunaties
no kaut kā cita,

kas nav gluži tiesa.

Lai nerunātu tik plaši

un tikai par jums,

pastāstīšu, kā gadījās man,

kā emocijas kļuva
par traucēkli darbā man pašam.

Pirms četriem mēnešiem es saņēmu
vienu no briesmīgākajiem telefona zvaniem.

Vakarā, kad biju beidzis darbu,
man piezvanīja mamma

un pateica to, ko vienmēr
biju baidījies no viņas dzirdēt –

bija nomiris mans tēvs.

Atceros, cik pilns niknuma biju,
pārnākot mājās.

Es kliedzu un ārdījos,
un salauzu pāris mēbeles.

Un mana draudzene to visu redzēja.

Protams, pienāk un paiet bēres,
un dzīve turpinās.

Tad es pamanīju ko interesantu.

Ir pagājušas kādas nedēļas,
es eju uz darbu

un pat nedomāju par tēvu
nekādā veidā vai formā,

taču es skatos uz apkārtējiem
un ievēroju sevī kādu sajūtu –

es viņus visus kā vienu ienīstu.

Es ienīstu viņu smaidu,
es ienīstu pat mazuļus.

Kas pie velna ar mani notiek?

Darbā esmu dusmīgs uz kolēģiem.

Gribu viņiem pateikt, cik svarīgi
ir rūpēties par attiecībām,

cik svarīgi ir darīt lietas,
rīkoties laikus,

nepalaist lietas pašplūsmā
un tā tālāk un tā joprojām.

Ir pagājuši mēneši, un mani aicina
uzstāties šajā TED konferencē.

Es gatavoju runu,

un ikreiz, kad tai pieķeros,
es saprotu, ka tā nav pietiekami laba.

Šis nav gana labi, tas nav gana labi.

Vienubrīd man pat bija doma
atmest visai šai TED lietai ar roku.

Es piezvanīju mammai:

„Zini, es laikam metīšu mieru tam TED.
Es negribu tur uzstāties.”

Un viņa jautā, kāpēc.

„Nu tāpēc... es nezinu...
tāpēc, ka es tur stāvēšu

un nezināšu, ko teikt, un tā.”

Un tad es sapratu,
kāpēc negribu būt šeit.

Ne jau tāpēc, ka nezinātu, ko teikt;
es taču visu laiku lasu lekcijas.

Es zinu, par ko runāt.

Es negribēju šeit būt tāpēc,

ka zinu – stāvot šeit, es kaut ko jutīšu.

To, ko es jūtu tieši tagad.

Es jūtu, kā sitas mana sirds.

Es manu, ka man ir skumji,
jo viņa šeit nav.

Pēc šīs runas viņš man nepiezvanīs.

Es manu, ka esmu dusmīgs par to,
ka tā ir nenovēršama dzīves daļa.

Tajā pašā laikā man
varbūt ir arī bailes vai kauns –

ja nu man te runājot nobirst kāda asara?

Kā tad nu tas izskatīsies?

Bet es nepabeidzu
stāstu par Lūsiju, vai ne?

Atgriežoties pie Lūsijas,
viņas mamma būtu varējusi darīt jebko.

Viņa būtu varējusi sacīt:
„Meitenes tā neuzvedas.

Paskaties, kā tā omīte uz tevi baras.

Paskaties, cik dīvaini tas garais vīrietis
tev aiz muguras skatās.”

Es tikai vēroju, kas notiks tālāk.

Mamma neklusēja un neizlikās
notiekošo nemanām.

Viņa Lūsiju nenopēla, viņa nenosodīja,

neko tādu viņa nedarīja.

Viņa vienkārši salika pirkumus,

paņēma Lūsiju rokās,

un es dzirdēju, kā meitene
klusā balstiņā turpina:

„Es tik ļoti gribu tos cepumus,
es gribu viņus...”

Un Lūsijas mammas vienīgie vārdi bija:
„Es zinu, mīļumiņ. Es zinu.

Bet tu vari dusmoties, tu vari bēdāties.”

Es atceros, kā dodos mājās

pēc šīs tik ierastās, ikdienišķās ainiņas.

Es ieeju dzīvoklī.

Tur mani sagaida draudzene un jautā:
„Nu, kā pagāja diena?”

Es pasmaidu

un saku: „Es tikko redzēju,
kā bērns nedabūja cepumiņus.”

„Ko? Ar tevi viss labi?”

Tobrīd, iespējams,
izskatījos sajucis prātā.

Atbildu, ka nav vis labi
un izstāstu viņai veikalā piedzīvoto.

Un vienā brīdī manu,
kā mans smaids pārvēršas asarā.

Viņa jautā: „Kāpēc tu raudi?
Vai viss kārtībā?”

„Nē. Man viņa pietrūkst. Ļoti.”

Patiesībā visgrūtākais ar emocijām ir tas,

ka ir viegli – vismaz kaut kādā mērā –
domāt par tām savā galvā.

Bet daudz grūtāk tās izteikt vārdos.

Un visi mani pacienti
vienmēr jautā vienu un to pašu:

„Kāda starpība, vai pasaku,
ka esmu dusmīgs, esmu nobijies,

jūtos bezpalīdzīgs, bezcerīgs, laimīgs?
Kāda starpība?”

Un mana atbilde ir: „Starpība ir tā,

ka te ir kāds – šoreiz tas esmu es –,

kas ne tikai saprot,
kam tu šobrīd ej cauri,

bet arī zināmā mērā to izjūt.”

Jautājums vienmēr ir,

kā mūsu piedzīvotais

ietekmēs mūsu spēju,

teiksim tā, būt kādam blakus
un izjust viņa emocijas.

Tieši tāpat kā Deividam vajadzēja,
lai kāds būtu blakus,

tāpat kā Lūsijai vajadzēja,
lai kāds būtu blakus,

un pat man vajadzēja,
lai kāds būtu blakus.

Un es ceru, ikviens no jums

ir pieredzējis, ka kāds jūs
nevis saprot, bet sajūt.

Paldies.

(Aplausi)