WEBVTT

00:00:22.400 --> 00:00:24.217
Ir piektdienas pēcpusdiena.

00:00:24.217 --> 00:00:29.577
Darba diena ir galā,
un man prātā ir tikai viens –

00:00:29.987 --> 00:00:32.126
beidzot varu aiziet uz veikalu

00:00:32.126 --> 00:00:36.176
un nopirkt tos cepumus,
par kuriem esmu sapņojis visu dienu.

00:00:37.050 --> 00:00:40.060
Es dodos uz piemājas veikalu,

00:00:40.329 --> 00:00:42.909
atrodu cepumu plauktus,

00:00:43.300 --> 00:00:45.172
stāvu un skatos,

00:00:45.172 --> 00:00:47.962
un pamanu, ka man blakus
stāv maza meitenīte.

00:00:47.962 --> 00:00:51.342
Viņai ir gadi četri, pieci,
sauksim viņu par Lūsiju.

00:00:51.792 --> 00:00:58.512
Un Lūsijas sejā ir tas smaids,
kas šķiet sakām: „Tie visi būs manējie!”

00:00:59.258 --> 00:01:01.978
Es paņemu savu vienu, divas paciņas,

00:01:01.978 --> 00:01:05.028
viņa redz, kā es to daru,
un noprot, ka tad šitā tas strādā.

00:01:05.414 --> 00:01:09.274
Viņa paņem desmit, sastūķē padusēs

00:01:09.274 --> 00:01:11.864
un uzvaroši dodas uz kasi.

00:01:11.864 --> 00:01:16.024
Un tā vien šķiet, ka apkārt
ir poniji un varavīksnes,

00:01:16.024 --> 00:01:20.404
spīd saule, un viņai būs
viena varena piektdiena.

00:01:21.198 --> 00:01:22.615
Sameklējis pārējās lietas,

00:01:22.615 --> 00:01:25.585
es dodos uz kasi un ievēroju,
ka mēs stāvam vienā rindā.

00:01:25.585 --> 00:01:30.095
Lūsija ir kopā ar mammu,
viņa samet visus cepumus grozā,

00:01:30.651 --> 00:01:36.448
bet tāda nu diemžēl ir dzīve –
mamma visus cepumus izņem ārā,

00:01:36.448 --> 00:01:38.550
atstāj tikai vienu paciņu.

00:01:39.090 --> 00:01:40.644
Un, mammai krāmējot cepumus ārā,

00:01:40.644 --> 00:01:44.744
saulesstari un varavīksnes
palēnām sāk gaist.

00:01:45.828 --> 00:01:50.578
Lūsija sadrūmst, kļūst tāda kā dusmīga:

00:01:50.578 --> 00:01:54.529
„Paga, paga... kas te tagad notiek?”

00:01:55.365 --> 00:01:58.655
Un tad viņa saprot,
ka šitas labi nebeigsies,

00:01:58.655 --> 00:02:03.855
varavīksnes un saulesstari
pārvēršas lietus un negaisa mākoņos,

00:02:03.855 --> 00:02:07.855
un mazā, mīļā Lūsija
vairs nav nekāda mazā, mīļā Lūsija.

00:02:08.281 --> 00:02:10.621
Viņa sadusmojas un kliedz, un brēc:

00:02:10.621 --> 00:02:15.321
„Kāpēc? Kāpēc tu man tā dari?
Kāpēc? Es gribu tos cepumus!”

00:02:15.321 --> 00:02:17.351
Un sāk pēkšņi raudāt.

00:02:17.942 --> 00:02:20.462
Sanāk tāda kā jezga,

00:02:20.462 --> 00:02:23.452
visi skatās, kā mamma reaģēs,

00:02:23.452 --> 00:02:26.322
un šajā brīnumainajā mirklī,
kā droši vien nojaušat,

00:02:26.322 --> 00:02:27.882
notiek brīnums.

00:02:28.799 --> 00:02:33.649
Kaut kur no veikala dzīlēm
parādās vecmāmiņa.

00:02:33.649 --> 00:02:35.651
(Smiekli)

00:02:35.664 --> 00:02:39.714
Viņa parādās, un viņai, protams,
par notiekošo ir savs viedoklis.

00:02:39.714 --> 00:02:42.984
„Nu manā laikā gan tā nebija!”

00:02:43.622 --> 00:02:44.882
Bla, bla, bla.

00:02:46.332 --> 00:02:48.312
Šeit mazliet iepauzēsim.

00:02:49.444 --> 00:02:54.404
Būtībā tas, ko tikko dzirdējāt,
ir daļa manas ikdienas.

00:02:54.695 --> 00:02:57.245
Kā ārsts un psihoterapeits

00:02:57.873 --> 00:03:01.313
es dzirdu daudz stāstu
par cilvēku piedzīvoto.

00:03:01.733 --> 00:03:02.943
Un pastāv tāds mīts,

00:03:02.943 --> 00:03:06.913
ka tev kā ārstam starp sevi un pacientiem
ir jāietur zināma distance,

00:03:06.913 --> 00:03:10.953
lai pārlieku neiesaistītos,
pārlieku nepieķertos un tā tālāk,

00:03:11.799 --> 00:03:13.189
kas nav gluži tiesa.

00:03:13.904 --> 00:03:17.647
Īstenībā psihoterapeitam ir jāļauj sev

00:03:17.647 --> 00:03:22.902
mazliet, līdz zināmai robežai,
just to, ko jūt pacients.

00:03:23.424 --> 00:03:26.804
Kā tas darbojas, nav nekāda burvestība,
tā ir vienkārši bioloģija.

00:03:26.804 --> 00:03:29.874
Smadzenēs ir daļa,
ko sauc par limbisko sistēmu,

00:03:29.874 --> 00:03:31.804
tā atbild par to, kā jūtaties,

00:03:31.804 --> 00:03:35.804
tajā dzīvo jūsu –
jūsu un manas – emocijas.

00:03:36.149 --> 00:03:39.809
Un emocionāla reakcija nekad nav loģiska,

00:03:39.809 --> 00:03:41.913
tā ir neirofizioloģiska, tā ir bioloģiska,

00:03:41.913 --> 00:03:43.499
tā var būt pilnīgi neloģiska.

00:03:44.012 --> 00:03:48.012
Un, ja kāds kaut ko jūt,
jūs varat sākt justies līdzīgi.

00:03:49.049 --> 00:03:50.619
Pastāstīšu piemēru.

00:03:50.981 --> 00:03:56.571
Pirms dažiem gadiem draugi palūdza
mums ar draudzeni pieskatīt viņu mazuli.

00:03:57.137 --> 00:03:58.414
Sauksim viņu par Deividu.

00:03:58.414 --> 00:04:02.676
Deividam ir aptuveni astoņi,
jā, astoņi mēneši.

00:04:02.971 --> 00:04:06.141
Mēs ierodamies pie viņiem, ieejam iekšā,

00:04:06.148 --> 00:04:08.408
un ir tāda kā dežavū sajūta –

00:04:08.408 --> 00:04:11.548
saulīte un varavīksnes, un poniji.

00:04:11.548 --> 00:04:14.788
Viss ir lieliski, mēs ejam iekšā,
būs varens vakars.

00:04:14.788 --> 00:04:19.148
Vecāki dodas prom,
mēs ar Deividu ļoti jauki pavadām laiku.

00:04:19.148 --> 00:04:23.513
Bet astoņi mēneši
mazulim ir ļoti īpašs vecums.

00:04:24.243 --> 00:04:28.233
Viss ir jauki, līdz brīdim,
kad Deivids kaut ko pamana.

00:04:30.046 --> 00:04:32.366
„Jūs taču neesat mani īstie vecāki?”

00:04:32.382 --> 00:04:35.092
(Smiekli)

00:04:35.092 --> 00:04:39.932
Tajā brīdī Deivids sāk raudāt,
kā jau mazuļi to dara.

00:04:41.174 --> 00:04:42.659
Piecas minūtes.

00:04:43.777 --> 00:04:45.515
„Nu, Deivid, būs jau labi.”

00:04:45.515 --> 00:04:48.055
Viņu vienkārši jāsamīļo,
varbūt jānoliek gulēt.

00:04:49.137 --> 00:04:51.087
Piecpadsmit. Nu labi.

00:04:52.256 --> 00:04:55.386
„Nomainīsim autiņu.”
„Jā, labi, nomainīsim autiņu.”

00:04:55.386 --> 00:04:56.671
Mēs nomainām autiņu.

00:04:56.671 --> 00:04:58.691
Divdesmit piecas minūtes. Dieva dēļ.

00:04:59.191 --> 00:05:01.141
„Varbūt jāpabaro?”
„Jā, pabarosim.”

00:05:01.535 --> 00:05:02.995
Mēs Deividu pabarojam.

00:05:03.744 --> 00:05:04.794
Četrdesmit.

00:05:05.972 --> 00:05:10.562
Tajā brīdī prātā sāk iezagties
visādas domas, piemēram:

00:05:10.562 --> 00:05:14.067
„Deivid! Aizveries, Deivid!
Lūdzu, aizveries!”

00:05:14.067 --> 00:05:16.983
Vai varbūt viņu varētu
vienkārši kaut kur atstāt

00:05:16.983 --> 00:05:20.353
vai ignorēt visu atlikušo vakaru.

00:05:20.353 --> 00:05:23.243
Bet tu saproti, ka to nevar darīt.

00:05:23.646 --> 00:05:24.728
Stunda.

00:05:27.373 --> 00:05:28.793
Stunda desmit.

00:05:30.634 --> 00:05:32.524
Es kā šodien atceros,

00:05:32.536 --> 00:05:37.096
kā draudzene tur Deividu rokās,
viņš joprojām raud...

00:05:37.096 --> 00:05:38.846
Mēs stāvam istabas durvīs,

00:05:38.846 --> 00:05:42.846
skatāmies viens uz otru,
un saprotam, ka esam ķezā.

00:05:44.961 --> 00:05:51.232
Tobrīd neirobioloģiskajā līmenī notiekošo
nav iespējams izpaust dzīvē –

00:05:51.232 --> 00:05:54.872
jūs nevarat Deividu kratīt,
kaut kur nolikt vai izdarīt ko tamlīdzīgu.

00:05:54.872 --> 00:05:58.202
Taču ir interesanti pavērot,
ko jūs patiesībā jūtat.

00:05:59.058 --> 00:06:04.683
Un es tobrīd jutos pilnīgi
bezpalīdzīgs, dusmīgs, izmisis;

00:06:05.827 --> 00:06:08.572
vienlaikus esmu nobijies,
jo nezinu, ko darīt.

00:06:08.572 --> 00:06:12.601
Ja tā padomā, Deivids jūtas tieši tāpat.

00:06:13.301 --> 00:06:15.547
Vecāki viņu ir pametuši –

00:06:15.547 --> 00:06:19.576
nelieši tādi, atstājuši viņu mājās
ar kaut kādiem diviem svešiniekiem,

00:06:19.576 --> 00:06:21.544
dievs vien zina, kas viņiem padomā.

00:06:21.544 --> 00:06:26.619
Viņš tātad ir pamests, viens pats,
bezpalīdzīgs, bezcerīgs un nobijies.

00:06:27.946 --> 00:06:30.186
Vienīgais, ko šajā gadījumā varat darīt,

00:06:30.186 --> 00:06:34.976
ir būt kopā ar viņu, just viņu

00:06:35.667 --> 00:06:38.457
un palīdzēt Deividam viņa sajūtās.

00:06:39.536 --> 00:06:43.696
Interesanti, kā, kaut ko sajūtot,
mainās mūsu prāts,

00:06:43.696 --> 00:06:49.310
tas savā ziņā pasaka, ko jūtam patiesībā.

00:06:49.310 --> 00:06:53.416
Ikviens no mums ir piedzimis
ar pilnīgi citādām smadzenēm,

00:06:53.416 --> 00:06:56.860
emocijas mēs izjūtam atšķirīgi,
dažādā intensitātē,

00:06:56.860 --> 00:06:59.710
tomēr pašas emocijas
ir vienas un tās pašas.

00:07:00.411 --> 00:07:05.423
Augot mums dīvainā kārtā iemāca –
galvenokārt vecāki –,

00:07:05.423 --> 00:07:08.383
kuras emocijas just un kuras ne.

00:07:09.217 --> 00:07:12.847
Stereotipi pastāv, jo tajos
ir savs grauds patiesības.

00:07:12.847 --> 00:07:17.987
Ja būsim pavisam atklāti
un es jautāšu klātesošajām dāmām,

00:07:17.987 --> 00:07:20.806
jūs droši vien gribētu,
lai jūsu vīrietis būtu emocionāls?

00:07:21.926 --> 00:07:24.476
Es varētu...
„Nē.” Kāds teica nē.

00:07:24.476 --> 00:07:27.206
Nē? Redziet?
Tas parāda, ka man ir taisnība.

00:07:27.216 --> 00:07:30.622
Tātad jūs gribat, lai viņš
ir zināmā mērā emocionāls,

00:07:30.622 --> 00:07:32.456
bet, ja būsiet pret sevi atklātas,

00:07:32.456 --> 00:07:34.676
jūs negribat pilno emociju spektru.

00:07:36.106 --> 00:07:40.753
Jūs gribat, lai viņš ir ar mugurkaulu,
stabils, vīrietis staltā zirgā,

00:07:40.753 --> 00:07:43.308
vai arī mersedesā – kas nu kuram tuvāks.

00:07:43.308 --> 00:07:47.159
Taču jūs negribat mulsumu,

00:07:47.159 --> 00:07:50.839
kaunu, bailes, pārlieku greizsirdību.

00:07:50.839 --> 00:07:53.175
To jūs negribat, vai ne?

00:07:53.175 --> 00:07:55.512
Tas pats jautājums vīriešiem.

00:07:55.512 --> 00:08:01.162
Jūs taču gribat, lai jūsu sieviete
būtu emocionāla, vai ne? Protams, ka ne.

00:08:02.092 --> 00:08:04.520
Jūs gribat, lai viņa būtu
vairāk uz kautrīgo pusi,

00:08:04.520 --> 00:08:06.350
reizēm varbūt no kaut kā baidītos.

00:08:06.350 --> 00:08:11.177
Jūs varēsiet atkal lēkt
savā staltajā zirgā vai mersedesā

00:08:11.177 --> 00:08:15.502
un glābt viņu no nelaimes, bet...

00:08:16.352 --> 00:08:19.116
labas meitenes nedusmojas, vai ne?

00:08:20.465 --> 00:08:24.015
Jums nepatīk histērija, nepatīk dusmas.

00:08:24.074 --> 00:08:29.269
Šos stereotipus bērniem māca
jau no pirmās dienas,

00:08:29.269 --> 00:08:33.769
lai no dažām emocijām būtībā tiktu vaļā.

00:08:33.769 --> 00:08:35.839
Un, laikam ejot,

00:08:35.839 --> 00:08:38.439
jūs patiesi sākat domāt,
ka kaut ko nejūtat,

00:08:38.439 --> 00:08:41.323
un savas emocijas novirzāt citviet.

00:08:41.323 --> 00:08:44.005
Jums sāk šķist,
ka dusmojaties uz kādu citu,

00:08:44.005 --> 00:08:47.265
ka baidāties vai kaunaties
no kaut kā cita,

00:08:47.265 --> 00:08:48.605
kas nav gluži tiesa.

00:08:49.718 --> 00:08:54.918
Lai nerunātu tik plaši

00:08:54.918 --> 00:08:57.218
un tikai par jums,

00:08:57.218 --> 00:09:00.328
pastāstīšu, kā gadījās man,

00:09:00.328 --> 00:09:04.498
kā emocijas kļuva
par traucēkli darbā man pašam.

00:09:07.925 --> 00:09:12.445
Pirms četriem mēnešiem es saņēmu
vienu no briesmīgākajiem telefona zvaniem.

00:09:14.122 --> 00:09:17.312
Vakarā, kad biju beidzis darbu,
man piezvanīja mamma

00:09:17.312 --> 00:09:21.282
un pateica to, ko vienmēr
biju baidījies no viņas dzirdēt –

00:09:21.776 --> 00:09:23.996
bija nomiris mans tēvs.

00:09:26.536 --> 00:09:31.166
Atceros, cik pilns niknuma biju,
pārnākot mājās.

00:09:32.405 --> 00:09:37.095
Es kliedzu un ārdījos,
un salauzu pāris mēbeles.

00:09:38.382 --> 00:09:41.782
Un mana draudzene to visu redzēja.

00:09:42.665 --> 00:09:45.345
Protams, pienāk un paiet bēres,
un dzīve turpinās.

00:09:45.771 --> 00:09:48.131
Tad es pamanīju ko interesantu.

00:09:48.131 --> 00:09:52.771
Ir pagājušas kādas nedēļas,
es eju uz darbu

00:09:52.791 --> 00:09:56.351
un pat nedomāju par tēvu
nekādā veidā vai formā,

00:09:56.351 --> 00:10:00.731
taču es skatos uz apkārtējiem
un ievēroju sevī kādu sajūtu –

00:10:00.731 --> 00:10:03.461
es viņus visus kā vienu ienīstu.

00:10:05.193 --> 00:10:09.493
Es ienīstu viņu smaidu,
es ienīstu pat mazuļus.

00:10:10.295 --> 00:10:13.103
Kas pie velna ar mani notiek?

00:10:13.683 --> 00:10:16.019
Darbā esmu dusmīgs uz kolēģiem.

00:10:16.019 --> 00:10:19.669
Gribu viņiem pateikt, cik svarīgi
ir rūpēties par attiecībām,

00:10:19.669 --> 00:10:23.695
cik svarīgi ir darīt lietas,
rīkoties laikus,

00:10:23.695 --> 00:10:27.506
nepalaist lietas pašplūsmā
un tā tālāk un tā joprojām.

00:10:28.286 --> 00:10:32.906
Ir pagājuši mēneši, un mani aicina
uzstāties šajā TED konferencē.

00:10:33.799 --> 00:10:36.472
Es gatavoju runu,

00:10:36.472 --> 00:10:39.982
un ikreiz, kad tai pieķeros,
es saprotu, ka tā nav pietiekami laba.

00:10:39.982 --> 00:10:42.202
Šis nav gana labi, tas nav gana labi.

00:10:42.202 --> 00:10:46.607
Vienubrīd man pat bija doma
atmest visai šai TED lietai ar roku.

00:10:47.467 --> 00:10:48.757
Es piezvanīju mammai:

00:10:48.757 --> 00:10:52.497
„Zini, es laikam metīšu mieru tam TED.
Es negribu tur uzstāties.”

00:10:52.497 --> 00:10:53.780
Un viņa jautā, kāpēc.

00:10:53.780 --> 00:10:57.110
„Nu tāpēc... es nezinu...
tāpēc, ka es tur stāvēšu

00:10:57.110 --> 00:10:59.620
un nezināšu, ko teikt, un tā.”

00:11:01.110 --> 00:11:06.150
Un tad es sapratu,
kāpēc negribu būt šeit.

00:11:07.221 --> 00:11:10.669
Ne jau tāpēc, ka nezinātu, ko teikt;
es taču visu laiku lasu lekcijas.

00:11:10.669 --> 00:11:12.513
Es zinu, par ko runāt.

00:11:12.513 --> 00:11:15.183
Es negribēju šeit būt tāpēc,

00:11:15.183 --> 00:11:19.493
ka zinu – stāvot šeit, es kaut ko jutīšu.

00:11:20.499 --> 00:11:22.579
To, ko es jūtu tieši tagad.

00:11:24.539 --> 00:11:26.375
Es jūtu, kā sitas mana sirds.

00:11:26.375 --> 00:11:31.125
Es manu, ka man ir skumji,
jo viņa šeit nav.

00:11:31.139 --> 00:11:33.819
Pēc šīs runas viņš man nepiezvanīs.

00:11:33.819 --> 00:11:39.519
Es manu, ka esmu dusmīgs par to,
ka tā ir nenovēršama dzīves daļa.

00:11:40.398 --> 00:11:45.771
Tajā pašā laikā man
varbūt ir arī bailes vai kauns –

00:11:45.771 --> 00:11:48.816
ja nu man te runājot nobirst kāda asara?

00:11:48.816 --> 00:11:50.851
Kā tad nu tas izskatīsies?

00:11:53.042 --> 00:11:57.752
Bet es nepabeidzu
stāstu par Lūsiju, vai ne?

00:12:00.253 --> 00:12:06.343
Atgriežoties pie Lūsijas,
viņas mamma būtu varējusi darīt jebko.

00:12:06.343 --> 00:12:10.436
Viņa būtu varējusi sacīt:
„Meitenes tā neuzvedas.

00:12:10.436 --> 00:12:13.537
Paskaties, kā tā omīte uz tevi baras.

00:12:13.537 --> 00:12:17.703
Paskaties, cik dīvaini tas garais vīrietis
tev aiz muguras skatās.”

00:12:17.703 --> 00:12:21.493
Es tikai vēroju, kas notiks tālāk.

00:12:22.439 --> 00:12:27.314
Mamma neklusēja un neizlikās
notiekošo nemanām.

00:12:27.314 --> 00:12:29.754
Viņa Lūsiju nenopēla, viņa nenosodīja,

00:12:29.754 --> 00:12:31.977
neko tādu viņa nedarīja.

00:12:33.107 --> 00:12:37.342
Viņa vienkārši salika pirkumus,

00:12:39.792 --> 00:12:41.635
paņēma Lūsiju rokās,

00:12:41.635 --> 00:12:46.808
un es dzirdēju, kā meitene
klusā balstiņā turpina:

00:12:46.808 --> 00:12:50.958
„Es tik ļoti gribu tos cepumus,
es gribu viņus...”

00:12:51.430 --> 00:12:56.990
Un Lūsijas mammas vienīgie vārdi bija:
„Es zinu, mīļumiņ. Es zinu.

00:12:58.551 --> 00:13:01.951
Bet tu vari dusmoties, tu vari bēdāties.”

00:13:02.854 --> 00:13:04.824
Es atceros, kā dodos mājās

00:13:04.824 --> 00:13:09.094
pēc šīs tik ierastās, ikdienišķās ainiņas.

00:13:09.094 --> 00:13:11.573
Es ieeju dzīvoklī.

00:13:12.083 --> 00:13:16.313
Tur mani sagaida draudzene un jautā:
„Nu, kā pagāja diena?”

00:13:16.918 --> 00:13:20.701
Es pasmaidu

00:13:21.131 --> 00:13:25.021
un saku: „Es tikko redzēju,
kā bērns nedabūja cepumiņus.”

00:13:26.404 --> 00:13:30.674
„Ko? Ar tevi viss labi?”

00:13:32.174 --> 00:13:34.904
Tobrīd, iespējams,
izskatījos sajucis prātā.

00:13:35.922 --> 00:13:39.238
Atbildu, ka nav vis labi
un izstāstu viņai veikalā piedzīvoto.

00:13:40.138 --> 00:13:45.818
Un vienā brīdī manu,
kā mans smaids pārvēršas asarā.

00:13:47.063 --> 00:13:50.333
Viņa jautā: „Kāpēc tu raudi?
Vai viss kārtībā?”

00:13:51.290 --> 00:13:56.860
„Nē. Man viņa pietrūkst. Ļoti.”

00:13:58.855 --> 00:14:01.510
Patiesībā visgrūtākais ar emocijām ir tas,

00:14:01.510 --> 00:14:06.000
ka ir viegli – vismaz kaut kādā mērā –
domāt par tām savā galvā.

00:14:07.074 --> 00:14:11.784
Bet daudz grūtāk tās izteikt vārdos.

00:14:12.732 --> 00:14:16.732
Un visi mani pacienti
vienmēr jautā vienu un to pašu:

00:14:16.732 --> 00:14:20.947
„Kāda starpība, vai pasaku,
ka esmu dusmīgs, esmu nobijies,

00:14:20.947 --> 00:14:23.987
jūtos bezpalīdzīgs, bezcerīgs, laimīgs?
Kāda starpība?”

00:14:25.116 --> 00:14:28.391
Un mana atbilde ir: „Starpība ir tā,

00:14:28.941 --> 00:14:31.926
ka te ir kāds – šoreiz tas esmu es –,

00:14:31.934 --> 00:14:35.484
kas ne tikai saprot,
kam tu šobrīd ej cauri,

00:14:35.484 --> 00:14:40.024
bet arī zināmā mērā to izjūt.”

00:14:40.974 --> 00:14:42.394
Jautājums vienmēr ir,

00:14:42.394 --> 00:14:44.485
kā mūsu piedzīvotais

00:14:44.485 --> 00:14:49.408
ietekmēs mūsu spēju,

00:14:50.996 --> 00:14:55.096
teiksim tā, būt kādam blakus
un izjust viņa emocijas.

00:14:56.352 --> 00:15:00.259
Tieši tāpat kā Deividam vajadzēja,
lai kāds būtu blakus,

00:15:00.259 --> 00:15:04.559
tāpat kā Lūsijai vajadzēja,
lai kāds būtu blakus,

00:15:04.571 --> 00:15:08.713
un pat man vajadzēja,
lai kāds būtu blakus.

00:15:09.411 --> 00:15:12.181
Un es ceru, ikviens no jums

00:15:12.181 --> 00:15:18.581
ir pieredzējis, ka kāds jūs
nevis saprot, bet sajūt.

00:15:19.719 --> 00:15:20.719
Paldies.

00:15:20.719 --> 00:15:24.276
(Aplausi)