Lielākā daļa cilvēku atpazīst viņa vārdu un zina, ka viņš ir slavens ar to, ka ir kaut ko pateicis, taču, ņemot vērā viņa mācību ilglaicīgo ietekmi uz pasauli, ļoti maz cilvēku zina, kas patiesībā bija Konfūcijs, ko viņš patiesībā teica un kāpēc. 6. gadsimtā p.m.ē. juku laiku Ķīnā, kur savā starpā karojošas valstiņas nemitīgi cīnījās par pārākumu un valdniekus bieži vien nogalināja – reizēm viņu pašu radinieki, – Konfūcijs rādīja labsirdības un godīguma piemēru un caur savu mācību kļuva par vienu no Ķīnas izcilākajiem filozofiem. Dzimis aristokrāta ģimenē, bet kopš agras bērnības audzis nabadzībā tēva pāragrās nāves dēļ, Konfūcijs iepazina līdzjūtību pret vienkāršo ļaužu ciešanām, ko izjuta visa mūža garumā. Tik tikko spēdams uzturēt māti un brāli-invalīdu kā gans un noliktavas grāmatvedis, kā arī strādājot citus gadījuma darbus, Konfūcijs tikai ar pārtikuša drauga atbalstu varēja studēt Imperatora arhīvos, kur veidojās viņa pasaules uzskats. Lai gan daži arhīva antīkos tekstus uzskatīja par novecojušām pagātnes paliekām, Konfūciju tie iedvesmoja. Studējot un pārdomājot, Konfūcijs nonāca pie domas, ka cilvēka raksturs veidojas ģimenē un apgūstot rituālus, literatūru un vēsturi. Šādi audzināts cilvēks strādā, lai palīdzētu citiem, vadot tos drīzāk ar morālu iedvesmu nekā ar rupju spēku. Lai liktu savu filozofiju lietā, Konfūcijs kļuva par padomnieku sava dzimtā apgabala Lū valdniekam. Taču, kad no cita apgabala Lū valdniekam kā davānu atsūtīja dejojošu meiteņu trupu un valdnieks, baudot meitenes, aizmirsa par saviem pienākumiem, Konfūcijs ar riebumu no amata atteicās. Dažus nākamos gadus viņš pavadīja, ceļojot no viena apgabala uz otru, mēģinot atrast cienījamu valdnieku, kam, stingri turoties pie saviem principiem, kalpot. Tas nebija viegli. Saskaņā ar savu filozofiju un pretēji tā laika paražām Konfūcijs atrunāja valdniekus no bargu sodu un militārā spēka izmantošanas savu zemju pārvaldībā, jo uzskatīja, ka labs valdnieks iedvesmo citus sekot pēc pašu gribas, pateicoties savam ētiskajam valdzinājumam. Tāpat Konfūcijs uzskatīja, ka, tā kā mīlestība un cieņa, ko apgūstam ģimenē, ir visu citu tikumu pamatā, personīgie pienākumi pret ģimeni reizēm ir svarīgāki par pienākumiem pret valsti. Tāpēc, kad kāds dižciltīgais dižojās, ka viņa pavalstnieki ir tik godīgi, ka dēls liecināja pret paša tēvu, kad tas bija nozadzis aitu, Konfūcijs dižciltīgajam paziņoja, ka patiesi godīgi tēvi un dēli viens otru aizstāv. Savu ceļojumu laikā Konfūcijs gandrīz nomira badā, uz īsu laiku nokļuva cietumā, un viņa dzīvībai vairākkārt draudēja briesmas. Taču viņā nebija rūgtuma. Konfūcijs ticēja, ka debesīm ir plāns šai pasaulei, un viņš mācīja, ka tikumīgs cilvēks vienmēr var rast prieku mācībās un mūzikā. Nespējot atrast meklēto valdnieku, Konfūcijs atgriezās Lū un kļuva par tik ietekmīgu skolotāju un filozofu, ka palīdzēja veidot ķīniešu kultūru un mēs vēl šobaltdien atpazīstam viņa vārdu visā pasaulē. Saviem mācekļiem Konfūcijs bija dzīvs gudrības iemiesojums, kas ar savu labo piemēru vadīja citus, un tie pierakstīja viņa sacīto, kas galu galā tika apkopots grāmatā, ko pazīstam ar nosaukumu „Analekti”. Mūsdienās miljoniem cilvēku visā pasaulē ievēro konfuciānisma principus, un, lai gan par viņa vārdu precīzo nozīmi ir diskutēts gadu tūkstošiem, jautāts, kā apkopot visu viņa mācību vienā teikumā, Konfūcijs pats esot atbildējis: „Nedari citiem to, ko negribi, lai citi darītu tev.” 2500 gadus vēlāk tas joprojām ir gudrs padoms.