Cilvēki visu laiku viskaut ko saka par reliģiju. (Smiekli) Lieliskais, mūžībā aizgājušais Kristofers Hičenss sarakstīja grāmatu „Dievs nav varens”, kuras apakšvirsraksts bija „Reliģija visu samaitā.'” (Smiekli) Bet pagājušajā mēnesī „TIME” žurnālā rabīns Deivids Volps, kuru, kā noprotu, dēvē par Amerikas rabīnu, kurš, lai atsvērtu šo negatīvo raksturojumu, ir teicis, ka jebkura veida sociālās pārmaiņas var ieviest tikai caur organizēto reliģiju. Šāda veida apgalvojumi par negatīvo un pozitīvo pusi ir ļoti seni. Viens man ir tepat kabatā — no 1. gadsimta p.m.ē. To teicis Lukrēcijs, autors poēmai „Par lietu dabu” — „Tantum religio potuit suadere malorum”. Man būtu vajadzējis to iemācīties no galvas. Tas nozīmē — „tik daudz ļauna cilvēkus mudina darīt reliģija”, un viņš runāja par Agamemnona lēmumu likt savu meitu Ifigēniju uz upuraltāra, lai saglabātu savas armijas izredzes. Šīs debates par reliģiju ir gadsimtiem ilgas, šajā gadījumā patiesībā varam teikt — tūkstošiem gadu ilgas. Cilvēki par to ir daudz runājuši, un teikuši labu un sliktu, un neitrālu par to. Šodien vēlos jūs pārliecināt par ļoti vienkāršu apgalvojumu, proti, šīs debates ir savā ziņā muļķīgas, tāpēc ka nav tāda lieta kā reliģija, par ko izteikt šos apgalvojumus. Nav tāda lieta vārdā „reliģija”, tāpēc tā nevar būt laba vai slikta. Tā pat nevar būt neitrāla. Domājot par apgalvojumiem par lietu neesamību, viens pašsaprotams veids, kā mēģināt konstatēt kādas vispārpieņemtas lietas neesamību, būtu piedāvāt šīs lietas definīciju un tad skatīties, vai ir kaut kas, kas tai atbilst. Vispirms es sākšu ar šo vienkāršo veidu. Tātad, ieskatoties vārdnīcās un to apdomājot, viena ļoti dabiska reliģijas definīcija ir tā, ka reliģija ietver ticību dieviem vai garīgām būtnēm. Kā teicu, tas ir daudzās vārdnīcās, bet to var atrast arī sera Edvarda Tailora darbā, kurš bija pirmais antropoloģijas profesors Oksfordā, viens no pirmajiem mūsdienu antropologiem. Savā grāmatā par pirmatnējo kultūru viņš raksta, ka reliģijas sirds ir tā dēvētais animisms, kas ir ticība garīgiem spēkiem, ticība gariem. Šīs definīcijas pirmā problēma ir atrodama nesenajā Pola Beitija romānā „Tufs”. Tur ir vīrietis, kurš runā ar rabīnu. Rabīns saka, ka viņš netic Dievam. Vīrietis saka: „Tu esi rabīns, kā tu vari neticēt Dievam?” Un atbilde ir: „Tādēļ ir tik labi būt ebrejam. Tev nav jātic Dievam, tikai tam, ka esi ebrejs.” (Smiekli) Tātad, ja šīs vīrietis ir rabīns, ebreju rabīns, un ticēšana Dievam ir svarīga, lai būtu reliģiozs, tad mums sanāk diezgan neloģisks secinājums — ja reiz ir iespējams būt par ebeju rabīnu, neticot Dievam, jūdaisms nav reliģija. Tā šķiet diezgan neloģiska doma. Lūk, vēl viens pretarguments šim viedoklim. Mans draugs, indiešu draugs, aizgāja pie sava vectēva, kad viņš bija ļoti jauns, vēl bērns, un teica viņam: „Es gribu ar tevi parunāt par reliģiju.” Viņa vectēvs sacīja: „Tu esi pārāk jauns. Atnāc vēlreiz, kad būsi pusaudzis.” Viņš atnāca vēlreiz, kad bija pusaudzis, un teica savam vectēvam: „Nu varbūt ir mazliet par vēlu, jo esmu atklājis, ka neticu dieviem.” Viņa vectēvs, kurš bija gudrs vīrs, sacīja: „Ak tā, tad tu piederi pie hinduisma ateistu filiāles.” (Smiekli) Visbeidzot ir šis kungs, kurš, kā visiem zināms, netic Dievam. Viņa vārds ir Dalailama. Viņš bieži joko, ka ir viens no pasaules vadošajiem ateistiem. Bet tā ir patiesība, jo Dalailamas reliģija neietver ticību Dievam. Jūs, iespējams, domājat, ka tas tikai parāda, ka esmu iedevis jums nepareizo definīciju un ka man vajadzētu piedāvāt kādu citu un pārbaudīt to caur šiem piemēriem, un mēģināt atrast kaut ko, kas ietver ateistisko jūdaismu, ateistisko hinduismu un ateistisko budismu kā reliģijas veidus, bet es patiesībā domāju, ka tā ir slikta doma, un iemesls, kāpēc es domāju, ka tā ir slikta doma, ir, jo es neuzskatu, ka šādi darbojas mūsu priekšstats par reliģiju. Manuprāt, mūsu priekšstats par reliģiju patiesībā vairāk līdzinās sarakstam ar paradigmu reliģijām un to apakšgrupām, un, ja parādās kaut kas jauns, kas tiecas kļūt par reliģiju, mēs jautājam: „Vai tā līdzinās kādai no šīm?” Ne tā? Manuprāt, mēs šādi domājam ne tikai par reliģiju, un tas ir... no mūsu viedokļa labāk lai viss šajā sarakstā ir reliģija, tāpēc es nedomāju, ka reliģiju uzskaitījums, kas izslēdz budismu vai jūdaismu, varētu būt labs sākums, jo tie ir mūsu sarakstā. Bet kāpēc mums ir šāds saraksts? Kas notiek? Kā nākas, ka mums ir šāds saraksts? Man šķiet, ka atbilde ir diezgan vienkārša un tāpēc sākotnēja un strīdīga. Esmu pārliecināts, ka daudzi tam nepiekritīs, bet, lūk, mans stāsts. Patiess vai nepatiess, bet tas ir stāsts, kurš, manuprāt, labi palīdz saprast, kā šis saraksts varēja rasties, un tāpēc palīdz, domājot par to, kāda tam varētu būt nozīme. Manuprāt, atbilde ir tajā, ka eiropiešu ceļotāji aptuveni kopš Kolumba laika sāka apceļot pasauli. Viņi nāca no kristiešu kultūras, un, ierodoties jaunā vietā, viņi ievēroja, ka daļa cilvēku nepazina kristietību. Tādēļ viņi uzdeva sev jautājumu: „Kas tad viņiem ir, ja ne kristietība?” Būtībā šo sarakstu izveidoja. Tas ietver to, kas citiem cilvēkiem bija kristietības vietā. Rodas grūtības turpināt šajā virzienā, jo kristietība ir ārkārtīgi, pat šajā sarakstā, tā ir ārkārtīgi specifiska tradīcija. Tā ietver visdažādākās lietas, kas ir ļoti, ļoti specifiskas, kas ir kristietības vēstures īpatnību rezultāts. Viena lieta tās pamatā, viena lieta, kas ir pamatā vairumam kristietības izpratņu, kas ir īpašās kristietības vēstures rezultāts — proti, tā ir reliģija, kas cieši saistīta ar ticību. Šīs reliģijas cilvēkiem ļoti rūp, vai tu tici pareizajam. Kristietības vēsture, iekšējā kristietības vēsture, lielā mērā ir cilvēku savstarpējas nogalināšanas vēsture, jo viņi ticēja nepareizajam. Tā ir iesaistīta arī cīņās ar citām reliģijām, protams, sākot ar viduslaikiem, cīņu ar islāmu, kurā atkal neticība, fakts, ka viņi neticēja pareizajam, bija tas, kas kristiešu pasaulei šķita tik aizvainojošs. Kristietībai ir ļoti specifiska un īpatnēja vēsture, un ne viss, kas reiz ir iekļauts šajā sarakstā, ir tāds. Man šķiet ir vēl viena problēma. Notika kas ļoti īpašs, ko pieminēju jau iepriekš — kaut kas īpašs notika tās kristietības vēsturē, kāda sastopama lielākoties ASV mūsdienās, un tas notika 19. gadsimta beigās. Šī specifiskā lieta, kas notika 19. gadsimta beigās, bija tāds kā darījums, ko noslēdza starp zinātni, šo jauno intelektuālās autoritātes organizēšanas veidu, un reliģiju. Ja iedomājamies 18. gadsimtu, piemēram, ja iedomājamies intelektuālo dzīvi pirms 19. gadsimta beigām, viss, ko darīji, viss, par ko domāji, vienalga, vai tā bija fiziskā pasaule, cilvēka pasaule, dabas pasaule bez cilvēka pasaules, vai morāle, viss, ko darīji, visu pielāgoja reliģisku pieņēmumu kopumam, kristiešu pieņēmumiem. Tu nevarēji runāt par dabas pasauli, nepieminot tās saistību, piemēram, ar stāstu par pasaules radīšanu Ābrahāma tradīcijā, pasaules radīšanas stāstu pirmajā Tora grāmatā. Viss tika likts šādā te ietvarā. Bet 19. gadsimta beigās tas mainījās, un pirmo reizi cilvēkiem bija iespējams veidot nopietnas, intelektuālas karjeras kā dabas vēsturniekiem, kā piemēram, Darvins. Darvinu satrauca attiecības starp viņa teikto un reliģijas patiesībām, bet viņš varēja turpināt rakstīt grāmatas par savu tematu, bez vajadzības norādīt, kāda bija šī saikne ar reliģiju. Līdzīgi par to arvien vairāk varēja runāt ģeologi. Ja ģeologs 19. gs. sākumā izteica apgalvojumus par Zemes vecumu, tam bija jāskaidro, vai tas atbilst un kā tas atbilst vai neatbilst 1. Mozus grāmatā norādītajam Zemes vecumam. 19. gadsimta beigās varēja vienkārši uzrakstīt ģeoloģijas grāmatu un izteikt apgalvojumus par Zemes vecumu. Tā ir pamatīga pārmaiņa, un rodas šis sadalījums šī intelektuālā darba dalīšana, kā es to saucu, un tā nostiprinās, līdz beidzot 19. gadsimta beigās Eiropā notiek īsta intelektuālā darba dalīšana, un ir iespēja pievērsties dažādām nopietnām lietām, tostarp, arvien vairāk pat filozofijai, neļaujot sevi ierobežot domai: „Manis teiktajam ir jābūt saskaņā ar dziļajām patiesībām, ko man sniedz mūsu reliģija.” Iedomājieties kādu, kurš nokļūst no tās pasaules, 19. gadsimta beigu pasaules, valstī, kurā uzaugu es, Ganā, sabiedrībā, kurā es uzaugu, Asantē, ienākot šajā pasaulē 20. gadsmita mijā ar jautājumu, kurš radīja sarakstu: „Kas viņiem ir kristietības vietā?” Lūk, viena lieta, ko viņš pamanītu, un, starp citu, bija cilvēks, kurš tiešām to izdarīja. Tas bija kapteinis Retrijs, britu valdības sūtīts antropologs, kurš uzrakstīja grāmatu par Asantes reliģiju. Šis ir dvēseles disks. Britu muzejā tādu ir daudz. Es varētu pastāstīt interesantu, citādāku stāstu, kā tas gadījās, ka tik daudz lietu no manas sabiedrības nonāca Britu muzejā, bet tam mums nav laika. Tātad šis objekts ir dvēseles disks. Kas ir dvēseles disks? To nēsāja ap kaklu Asantes karaļa dvēseļu mazgātāji. Kāds bija viņu darbs? Mazgāt karaļa dvēseli. Tas prasītu daudz laika — paskaidrot, kā dvēsele varēja būt mazgājama. Bet Retrijs zināja, ka tā ir reliģija, jo bija iesaistītas dvēseles. Līdzīgā kārtā bija daudz citu lietu un paradumu. Piemēram, iedzerot, gandrīz ik reizi viņi mazliet izlēja uz zemes, ziedojot dieviem un iedodot mazliet senčiem. Mans tēvs tā darīja. Ikreiz, atverot viskija pudeli, — ar prieku varu teikt, tas bija ļoti bieži — viņš to atkorķēja un mazliet izlēja uz zemes, un viņš runāja ar Akroma-Ampimu, mūsu ciltstēvu, vai Jao Antoniju, mana vectēva brāli. Viņš ar tiem sarunājās, piedāvāja viņiem mazliet no tā. Visbeidzot bija milzīgas publiskās ceremonijas. Šis ir 19. gadsimta sākuma zīmējums, ko zīmējis cits britu militārā virsnieks — no ceremonijas, kurā bija iesaistīts karalis. Karaļa darbs, liela daļa no viņa darba, neskaitot karagājienus u. tml. lietas, bija rūpēties par savu priekšteču kapenēm. Kad karalis nomira, krēslu, uz kura viņš sēdēja, nokrāsoja melnu un novietoja karaļa senču templī, un ik pēc 40 dienām Asantes karalim bija jāiet un jāveic rituāls saviem senčiem par godu. Tā ir liela daļa viņa darba, un cilvēki domā, ja viņš to nedarīs, viss saies grīstē. Tātad viņš ir reliģiska figūra, kā teiktu Retrijs, un politiska figūra. Tātad šis viss Retrija izpratnē būtu reliģija, taču mana galvenā doma ir, ka, ieskatoties šo cilvēku dzīvēs, mēs arī saprotam, ka ikreiz, kaut ko darot, viņi apzinās savus priekštečus. Katru rītu brokastu laikā tu vari iziet ārā, mājas priekšā, un ziedot dieva kokam, niamdjuā, savas mājas ārpusē, un atkal runāt ar dieviem, gan augstajiem, gan zemajiem, ar senčiem un citiem. Šī nav tā pasaule, kurā reliģija un zinātne būtu nodalītas. Reliģiju nenodala no pārējām dzīves jomām. Lai izprastu šo pasauli, ir ļoti svarīgi saprast, ka tā ir pasaule, kurā to, ko mūsu labā dara zinātne, tur dara, kā Retrijs to sauktu, reliģija, jo, ja viņi grib kaut ko izskaidrot, ja viņi grib zināt, kāpēc iznīka raža, ja viņi grib zināt, kāpēc līst, vai nelīst, ja viņiem vajadzīgs lietus, ja viņi grib zināt, kāpēc nomira viņu vectēvs, viņi vērsīsies pie tām pašām struktūrām, tās pašas valodas, runās ar tiem pašiem dieviem. Citiem vārdiem, šī lielā zinātnes un reliģijas nodalīšana nav notikusi. Tā būtu tik vien kā vēstures dīvainība, ja neņemam vērā, ka lielā daļā pasaules tā joprojām ir patiesība. Nesen man bija tas gods būt kāzās ziemeļu Namībijā, 30 km uz dienvidiem no Angolas robežas, 200 iedzīvotāju ciematā. Tie bija mūsdienīgi cilvēki. Tur bija Ūna Čaplina, par kuru varbūt esat dzirdējuši. Kāds ciema iedzīvotājs piegāja pie viņas un teica: „Esmu tevi redzējis „Troņu spēlē”.” Tie nebija no mūsu pasaules izolēti cilvēki, bet, lai vai kā, viņiem dievi un gari vēl joprojām pastāv. Kad mēs autobusā braukājām no vienas ceremonijas uz otru, viņi lūdza ne tikai vispārīgi, bet arī par drošību ceļojuma laikā, un viņi to darīja no sirds. Kad viņi man teica, ka mana māte, līgavaiņa vecmamma, ir ar mums, viņi nedomāja to pārnestā nozīmē. Viņi domāja, lai gan viņa ir mirusi, viņuprāt, viņa joprojām ir kopā ar mums. Lielā daļā pasaules mūsdienās — šī zinātnes un reliģijas nodalīšana lielā daļā mūsdienu pasaules nav notikusi, un, kā jau teicu, tie nav... Šis puisis reiz strādāja „Chase” un Pasaules Bankā. Viņi tāpat kā mēs ir pasaules līdzpilsoņi, taču viņi nāk no vietas, kur reliģija ieņem pavisam citādu lomu. Tāpēc es gribētu, lai nākamreiz, kad kāds grib izdarīt plašus vispārinājumus par reliģiju, jūs apdomātu, ka varbūt nemaz nepastāv tāda lieta kā reliģija, un tādēļ viņu teiktais nemaz nevar būt taisnība. (Aplausi)