(Ieelpo) (Izelpo) Nav tā, ka es visu mūžu būtu pelnījusi ar mūziku. Apmēram piecus gadus pēc respektablas mākslas augstskolas absolvēšanas pa dienu es strādāju šādi. (Smiekli) Es biju pašnodarbināta dzīva statuja, dēvēta par Astoņpēdu līgavu, un man ļoti patīk stāstīt par šo darbu, jo visi vienmēr grib zināt, kas ir šie dīvaiņi ikdienas dzīvē. (Smiekli) Sveiki! Kādu dienu es nokrāsojos balta un nostājos uz kastes, noliku cepuri vai bundžu pie kājām, un, kad kāds garāmejot iemeta naudu, es sniedzu tam ziediņu... un nedaudz intensīva acu kontakta. Ja ziediņu neņēma, es rādīju skumju un ilgpilnu žestu, viņiem promejot. (Smiekli) Man bija ļoti piesātinātas sastapšanās ar cilvēkiem, īpaši vientuļiem, kas izskatījās tā, it kā nedēļām nebūtu ne ar vienu runājuši. Mēs piedzīvojām šo skaisto brīdi ar ilgāko acu kontaktu, kāds vien uz pilsētas ielas iespējams, un mēs it kā mazliet iemīlējāmies. Un manas acis teica: "Paldies. Es tevi redzu." Un viņu acis teica: "Neviens mani nekad neredz. Paldies." Reizēm bija nepatīkami. Cilvēki no mašīnām uzkliedza: "Ej strādāt!" (Smejas) Un es teicu: "Šis ir mans darbs." Bet tas sāpēja, jo lika baidīties no tā, ka es daru kaut ko, kas nav darbs un kas ir negodīgs, kaunpilns. Man nebija ne jausmas, cik teicamu un īstenu izglītību mūziķes karjerai es saņēmu, stāvot uz šīs kastes. Un visiem ekonomistiem, kas šo klausās, varētu interesēt tas, ka mani ienākumi īstenībā bija visai paredzami, kas mani satrieca, ņemot vērā to, ka man nebija pastāvīgu klientu. Bet aptuveni 60 dolāru otrdienā, 90 dolāru piektdienā – tā tas bija pastāvīgi. Tai pašā laikā es braukāju apkārt, uzstājoties naktsklubos ar savu grupu The Dresden Dolls. Tā esmu es pie klavierēm, ģeniāls bundzinieks. Es rakstīju dziesmas, un galu galā mēs sākām pelnīt pietiekoši, lai es varētu pārstāt būt par statuju. Kad uzsākām turnejas, es tiešām nevēlējos zaudēt šo tiešā kontakta sajūtu ar cilvēkiem, jo tā man ļoti patika. Tāpēc pēc katra koncerta mēs sniedzām autogrāfus un apskāvāmies ar faniem, bijām kopā ar tiem un runājām. Mēs izkopām prasmi lūgt cilvēkiem mums palīdzēt un pievienoties, un es uzmeklēju vietējos mūziķus un māksliniekus, un viņi pulcējās ap mūsu koncertiem laida apkārt cepuri, un tad nāca mums talkā uz skatuves un veidoja tādu kā mainīgu, dīvainu, dažnedažādu cirka mākslienieku miksli. Un tad nāca tviteris, kas brīnumus vēl tikai vairoja, jo es varēju vienā mirklī lūgt jebko un jebkur. Man vajadzēja klavieres, lai vingrinātos, un pēc stundas es biju mājās pie kāda fana. Šis ir Londonā. Dažādās pasaules malās mums uz aizkulisēm nesa mājās gatavotu ēdienu, baroja mūs un ēda kopā ar mums. Šis ir Sietlā. Fani, kas strādā muzejos un veikalos un dažāda veida sabiedriskās vietās, aicināja pie sevis, ja es pēdējā mirklī pēkšņi izlēmu rīkot bezmaksas koncertu. Šis ir kādā bibliotēkā Oklendā. Sestdien es tvītoju par šādu kasti un cepuri, jo negribēju stiept to no Austrumkrasta, un paldies par sagādāšanu šim puisim Krisam no Ņūportbīčas, kurš liek jūs sveicināt. Reiz es tvītoju: "Kur Melburnā var nopirkt neti kanniņu?" Un kāda medicīnas māsa no slimnīcas tai pašā mirklī to atveda uz kafejnīcu, kurā sēdēju. Es viņai izmaksāju smūtiju, un mēs tur sēdējām, runādami par slimnieku kopšanu un nāvi. Man ļoti patīk šāda nejauša tuvība, kas ir labi, jo es bieži izmantoju couchsurfing. Savrupnamos, kur katram no grupas tiek sava istaba, bet nav bezvadu interneta, un panku skvotos, kur visi guļ uz grīdas vienā telpā bez tualetes, bet ar bezvadu internetu, kas nešaubīgi ir labāks variants. (Smiekli) Mēs ar komandu reiz iegriezāmies kādā pavisam nabadzīgā Maiami rajonā un atklājām, ka mūsu tās nakts couchsurfing namamāte ir astoņpadsmitgadīga meitene, kas vēl dzīvo ar vecākiem, un visa viņas ģimene ir imigranti no Hondurasas bez dokumentiem. Tonakt visa viņas ģimene gulēja uz dīvāniem, un viņa pati gulēja kopā ar mammu, lai mēs varētu gulēt viņu gultās. Un apgūlusies es prātoju, ka šiem cilvēkiem pieder tik maz! Vai tas ir taisnīgi? No rīta viņas mamma mums mācīja gatavot tortiljas un gribēja man uzdāvināt Bībeli. Viņa paaicināja mani nostāk un savā lauzītajā angļu valodā teica: "Jūsu mūzika manai meitai ir tik ļoti palīdzējusi. Paldies, ka šeit pārlaidāt nakti. Mēs esam ļoti pateicīgi." Un es domāju, ka tas ir taisnīgi. Tas ir šis. Pāris mēnešus vēlāk es biju Manhetenā un tvītoju pēc matrača, kur nosnausties, un pusnaktī es zvanu pie durvīm Dienvidaustrummanhetenā un attopos, ka nekad vēl neesmu to darījusi vienatnē. Vienmēr esmu bijusi ar savu grupu vai komandu. Vai tā dara muļķi? (Smiekli) Vai tā muļķi mirst? Un pirms paspēju pārdomāt, atsprāgst durvis. Viņa ir māksliniece, viņš ir finanšu blogeris Reuters aģentūrā, un viņi man ielej glāzi sarkanvīna un piedāvā vannu, un man ir bijušas tūkstošiem gan šādu, gan tādu nakšu. Tātad es kaučsērfoju daudz, bet es daudz arī kraudsērfoju. Es uzskatu, ka kaučsērfings un kraudsērfings principā ir viens un tas pats. Tu meties auditorijā, un jūs uzticaties viens otram. Reiz es pajautāju savai iesildītājgrupai, vai viņi gribētu palaist auditorijā cepuri un nopelnīt papildu naudu, kā to bieži daru es. Un kā parasti grupa bija gatava, bet tur bija viens puisis, kurš teica, ka viņš nespējot saņemties iziet ārā. Viņš jūtoties kā ubags, tur tā stāvot ar cepuri. Un es atpazinu viņa bailes, kas saucās "Vai tas ir taisnīgi?" un "Ej strādāt!" Pa to laiku mana grupa kļuva arvien lielāka. Mēs parakstījām līgumu ar lielu mūzikas kompāniju. Mēs spēlējam kaut ko pa vidu starp panku un kabarē. Tas nav domāts katram. Varbūt jums patiktu. (Smiekli) Parakstīšanai sekoja publicitātes pasākumi pirms nākamā ieraksta iznākšanas. To izdeva un pārdeva ap 25 000 eksemplāru pirmajās nedēļās, un mūzikas kompānija uzskatīja to par neveiksmi. Es jautāju: "Vai tad 25 000 nav daudz?" "Nē, pārdošanas rādītāji iet uz leju, tā ir neveiksme." Un tā viņi aizgāja. Ap to pašu laiku es dziedu un apskaujos pēc koncerta, un kāds puisis pienāk un sniedz man 10 dolāru banknoti, un saka: "Piedodiet, es nokopēju jūsu CD no drauga." (Smiekli) "Es lasu jūsu blogu un zinu, ka ienīstat savu mūzikas kompāniju. Gribu, lai paņemat šo naudu." Un tas sāk notikt visu laiku. Es kļūstu par cepuri pēc koncertiem, bet man fiziski tur jāstāv un jāpieņem ļaužu palīdzība, un atšķirībā no tā puiša no iesildošās grupas man šādā stāvēšanā ir bijusi liela prakse. Paldies. Un tajā brīdī es nolemju, ka atdošu savu mūziku par velti internetā, kad vien iespējams, tas ir kā Metallica šeit, Napster, sliktie; Amanda Palmere savukārt šeit, un es mudināšu torentēt, lejuplādēt, koplietot, bet es prasīšu palīdzību, jo uz ielas es redzēju, kā tas darbojas. Tā nu es atbrīvojos no mūzikas kompānijas un nākamajā projektā ar jauno grupu The Grand Theft Orchestra pievērsos kolektīvajai finansēšanai. Es lēcu tajos tūkstošos attiecību, ko biju izveidojusi, un lūdzu savai auditorijai mani noķert. Mērķis bija 100 000 dolāru. Fani mani atbalstīja ar gandrīz 1,2 miljoniem, kas ir līdz šim lielākais kolektīvi finansētais mūzikas projekts. (Aplausi) Un jūs redzat, cik daudz cilvēku tas ir. Tas ir ap 25 000 cilvēku. Mediji jautāja: "Amanda, mūzikas bizness iet grīstē, bet jūs mudināt uz pirātismu. Kā jūs piespiedāt šos cilvēkus maksāt par mūziku?" Un patiesā atbilde ir, ka es viņus nespiedu. Es viņiem palūdzu. Un ar šo lūgšanu es ar viņiem satuvinājos, un satuvinoties cilvēki grib palīdzēt. Tas ir pretēji tam, kā daudzi mākslinieki domā. Viņi negrib lūgt. Bet tas nav viegli. Lūgt nav viegli. Un daudzi mākslinieki to nespēj. Lūgšana dara ievainojamu. Internetā man ir daudz kritiķu, pēc tam kad šis Kickstarter projekts labi aizgāja, par to, ka es turpinot savu trako kolektīvās finansēšanas praksi, it īpaši par to, ka lūdzu mūziķus, kas ir fani, vai viņi vēlas kāpt uz skatuves ar dažām dziesmām apmaiņā pret mīlestību, biļetēm un alu, un tas ir safabricēts attēls ar mani, kas parādījās kādā vietnē. Tas sāpināja ļoti pazīstamā veidā. Dažu teiktais, ka vairs nedrīkstu šādi lūgt palīdzību, man atgādināja tos ļaudis no mašīnām, kas bļāva: "Ej strādāt!" Jo viņi nebija kopā ar mums uz ietves un nespēja ieraudzīt apmaiņu, kas notika starp mani un auditoriju, apmaiņu, kas bija ļoti taisnīga mums, bet sveša viņiem. Šis līdz 18 gadiem nav īsti atļauts. Tā ir mana Kickstarter projekta atbalstītāju ballīte Berlīnē. Vakara beigās es izģērbos un ļāvu visiem mani apzīmēt. Teikšu tā – ja vēlaties patiešām pamatīgi sajust, ko nozīmē uzticēties svešiniekiem, (Smiekli) es šo iesaku, it īpaši, ja šie svešinieki ir piedzērušies vācieši. (Smiekli) Tā bija nindzjas meistarlīmeņa satuvināšanās ar faniem, jo patiesībā manis teiktais bija: "Es jums tik ļoti uzticos. Vai man vajadzētu? Parādiet man." Lielākoties cilvēces vēsturē mūziķi un mākslinieki ir bijuši daļa no sabiedrības, vienotāji un atvērēji, nevis neaizsniedzamas zvaigznes. Slava nozīmē to, ka daudzi jūs mīl no attāluma, bet internets un tajā brīvi koplietotais saturs liek mums atgriezties. Tas nozīmē dažus cilvēkus, kas mīl jūs tuvumā, un to, ka ar šiem cilvēkiem jums pietiek. Daudzus mulsina doma par skaidri nenoteiktu cenu. Tie tajā saskata neparedzamu risku, bet manis darītais – Kickstarter, iela, durvju zvani – es tajā nesaskatu risku. Es tajā saskatu uzticēšanos. Interneta rīki, kas padara apmaiņu tik vieglu un instinktīvu kā uz ielas, ir mums gandrīz rokā. Bet visperfektākie rīki mums nelīdzēs, ja nespēsim vērsties viens pie otra, bezbailīgi dot un ņemt, bet par visu svarīgāk – lūgt, neizjūtot kaunu. Savu mūziķes karjeru esmu pavadījusi, mēģinot internetā tuvināties ar cilvēkiem tāpat, kā es to spēju, stāvot uz kastes. Tāpēc es blogoju un tvītoju ne tikai par savu uztāšanos datumiem un jaunajiem videoklipiem, bet arī par mūsu darbu un mākslu, par bailēm un paģirām, par kļūdām, un mēs ieraugām viens otru. Un, manuprāt, tad, kad patiesi viens otru ieraugām, mēs vēlamies viens otram palīdzēt. Es domāju, ka ļaudis arvien uzdevuši nepareizo jautājumu: "Kā lai mēs piespiežam maksāt par mūziku?" Ja nu mēs sāktu jautāt: "Kā lai mēs ļaujam maksāt par mūziku?" Paldies. (Aplausi)