(Ieelpo)
(Izelpo)
Nav tā, ka es visu mūžu
būtu pelnījusi ar mūziku.
Apmēram piecus gadus
pēc respektablas
mākslas augstskolas absolvēšanas
pa dienu es strādāju šādi.
(Smiekli)
Es biju pašnodarbināta dzīva statuja,
dēvēta par Astoņpēdu līgavu,
un man ļoti patīk stāstīt par šo darbu,
jo visi vienmēr grib zināt,
kas ir šie dīvaiņi ikdienas dzīvē.
(Smiekli)
Sveiki!
Kādu dienu es nokrāsojos balta
un nostājos uz kastes,
noliku cepuri vai bundžu pie kājām,
un, kad kāds garāmejot iemeta naudu,
es sniedzu tam ziediņu...
un nedaudz intensīva acu kontakta.
Ja ziediņu neņēma,
es rādīju skumju un ilgpilnu žestu,
viņiem promejot.
(Smiekli)
Man bija ļoti piesātinātas
sastapšanās ar cilvēkiem,
īpaši vientuļiem,
kas izskatījās tā, it kā nedēļām
nebūtu ne ar vienu runājuši.
Mēs piedzīvojām šo skaisto brīdi
ar ilgāko acu kontaktu,
kāds vien uz pilsētas ielas iespējams,
un mēs it kā mazliet iemīlējāmies.
Un manas acis teica:
"Paldies.
Es tevi redzu."
Un viņu acis teica:
"Neviens mani nekad neredz.
Paldies."
Reizēm bija nepatīkami.
Cilvēki no mašīnām uzkliedza:
"Ej strādāt!"
(Smejas) Un es teicu:
"Šis ir mans darbs."
Bet tas sāpēja, jo lika baidīties no tā,
ka es daru kaut ko, kas nav darbs
un kas ir negodīgs, kaunpilns.
Man nebija ne jausmas,
cik teicamu un īstenu izglītību
mūziķes karjerai es saņēmu,
stāvot uz šīs kastes.
Un visiem ekonomistiem, kas šo klausās,
varētu interesēt tas, ka mani ienākumi
īstenībā bija visai paredzami,
kas mani satrieca, ņemot vērā to,
ka man nebija pastāvīgu klientu.
Bet aptuveni 60 dolāru otrdienā,
90 dolāru piektdienā –
tā tas bija pastāvīgi.
Tai pašā laikā es braukāju apkārt,
uzstājoties naktsklubos
ar savu grupu The Dresden Dolls.
Tā esmu es pie klavierēm,
ģeniāls bundzinieks.
Es rakstīju dziesmas,
un galu galā mēs sākām pelnīt pietiekoši,
lai es varētu pārstāt būt par statuju.
Kad uzsākām turnejas,
es tiešām nevēlējos zaudēt
šo tiešā kontakta sajūtu ar cilvēkiem,
jo tā man ļoti patika.
Tāpēc pēc katra koncerta
mēs sniedzām autogrāfus
un apskāvāmies ar faniem,
bijām kopā ar tiem un runājām.
Mēs izkopām prasmi lūgt cilvēkiem
mums palīdzēt un pievienoties,
un es uzmeklēju vietējos
mūziķus un māksliniekus,
un viņi pulcējās ap mūsu koncertiem
laida apkārt cepuri,
un tad nāca mums talkā uz skatuves
un veidoja tādu kā mainīgu, dīvainu,
dažnedažādu cirka mākslienieku miksli.
Un tad nāca tviteris,
kas brīnumus vēl tikai vairoja,
jo es varēju vienā mirklī
lūgt jebko un jebkur.
Man vajadzēja klavieres, lai vingrinātos,
un pēc stundas es biju mājās
pie kāda fana.
Šis ir Londonā.
Dažādās pasaules malās mums uz aizkulisēm
nesa mājās gatavotu ēdienu,
baroja mūs un ēda kopā ar mums.
Šis ir Sietlā.
Fani, kas strādā muzejos un veikalos
un dažāda veida sabiedriskās vietās,
aicināja pie sevis,
ja es pēdējā mirklī pēkšņi izlēmu
rīkot bezmaksas koncertu.
Šis ir kādā bibliotēkā Oklendā.
Sestdien es tvītoju
par šādu kasti un cepuri,
jo negribēju stiept to no Austrumkrasta,
un paldies par sagādāšanu
šim puisim Krisam no Ņūportbīčas,
kurš liek jūs sveicināt.
Reiz es tvītoju: "Kur Melburnā
var nopirkt neti kanniņu?"
Un kāda medicīnas māsa no slimnīcas
tai pašā mirklī to atveda
uz kafejnīcu, kurā sēdēju.
Es viņai izmaksāju smūtiju,
un mēs tur sēdējām,
runādami par slimnieku kopšanu un nāvi.
Man ļoti patīk šāda nejauša tuvība,
kas ir labi, jo es bieži
izmantoju couchsurfing.
Savrupnamos, kur katram no grupas
tiek sava istaba,
bet nav bezvadu interneta,
un panku skvotos,
kur visi guļ uz grīdas
vienā telpā bez tualetes,
bet ar bezvadu internetu,
kas nešaubīgi ir labāks variants.
(Smiekli)
Mēs ar komandu reiz iegriezāmies
kādā pavisam nabadzīgā Maiami rajonā
un atklājām, ka mūsu tās nakts
couchsurfing namamāte
ir astoņpadsmitgadīga meitene,
kas vēl dzīvo ar vecākiem,
un visa viņas ģimene ir imigranti
no Hondurasas bez dokumentiem.
Tonakt visa viņas ģimene
gulēja uz dīvāniem,
un viņa pati gulēja kopā ar mammu,
lai mēs varētu gulēt viņu gultās.
Un apgūlusies es prātoju,
ka šiem cilvēkiem pieder tik maz!
Vai tas ir taisnīgi?
No rīta viņas mamma
mums mācīja gatavot tortiljas
un gribēja man uzdāvināt Bībeli.
Viņa paaicināja mani nostāk
un savā lauzītajā angļu valodā teica:
"Jūsu mūzika manai meitai
ir tik ļoti palīdzējusi.
Paldies, ka šeit pārlaidāt nakti.
Mēs esam ļoti pateicīgi."
Un es domāju, ka tas ir taisnīgi.
Tas ir šis.
Pāris mēnešus vēlāk es biju Manhetenā
un tvītoju pēc matrača, kur nosnausties,
un pusnaktī es zvanu pie durvīm
Dienvidaustrummanhetenā
un attopos, ka nekad vēl
neesmu to darījusi vienatnē.
Vienmēr esmu bijusi
ar savu grupu vai komandu.
Vai tā dara muļķi?
(Smiekli)
Vai tā muļķi mirst?
Un pirms paspēju pārdomāt,
atsprāgst durvis.
Viņa ir māksliniece,
viņš ir finanšu blogeris Reuters aģentūrā,
un viņi man ielej glāzi sarkanvīna
un piedāvā vannu,
un man ir bijušas tūkstošiem
gan šādu, gan tādu nakšu.
Tātad es kaučsērfoju daudz,
bet es daudz arī kraudsērfoju.
Es uzskatu, ka kaučsērfings
un kraudsērfings
principā ir viens un tas pats.
Tu meties auditorijā,
un jūs uzticaties viens otram.
Reiz es pajautāju savai iesildītājgrupai,
vai viņi gribētu palaist auditorijā cepuri
un nopelnīt papildu naudu,
kā to bieži daru es.
Un kā parasti grupa bija gatava,
bet tur bija viens puisis,
kurš teica, ka viņš nespējot
saņemties iziet ārā.
Viņš jūtoties kā ubags,
tur tā stāvot ar cepuri.
Un es atpazinu viņa bailes,
kas saucās "Vai tas ir taisnīgi?"
un "Ej strādāt!"
Pa to laiku mana grupa
kļuva arvien lielāka.
Mēs parakstījām līgumu
ar lielu mūzikas kompāniju.
Mēs spēlējam kaut ko pa vidu
starp panku un kabarē.
Tas nav domāts katram.
Varbūt jums patiktu.
(Smiekli)
Parakstīšanai sekoja publicitātes pasākumi
pirms nākamā ieraksta iznākšanas.
To izdeva un pārdeva ap 25 000 eksemplāru
pirmajās nedēļās,
un mūzikas kompānija
uzskatīja to par neveiksmi.
Es jautāju: "Vai tad 25 000 nav daudz?"
"Nē, pārdošanas rādītāji
iet uz leju, tā ir neveiksme."
Un tā viņi aizgāja.
Ap to pašu laiku es dziedu
un apskaujos pēc koncerta,
un kāds puisis pienāk
un sniedz man 10 dolāru banknoti,
un saka:
"Piedodiet, es nokopēju
jūsu CD no drauga."
(Smiekli)
"Es lasu jūsu blogu un zinu,
ka ienīstat savu mūzikas kompāniju.
Gribu, lai paņemat šo naudu."
Un tas sāk notikt visu laiku.
Es kļūstu par cepuri pēc koncertiem,
bet man fiziski tur jāstāv
un jāpieņem ļaužu palīdzība,
un atšķirībā no tā puiša
no iesildošās grupas
man šādā stāvēšanā ir bijusi liela prakse.
Paldies.
Un tajā brīdī es nolemju,
ka atdošu savu mūziku par velti
internetā, kad vien iespējams,
tas ir kā Metallica šeit,
Napster, sliktie;
Amanda Palmere savukārt šeit,
un es mudināšu torentēt,
lejuplādēt, koplietot,
bet es prasīšu palīdzību,
jo uz ielas es redzēju, kā tas darbojas.
Tā nu es atbrīvojos
no mūzikas kompānijas
un nākamajā projektā ar jauno grupu
The Grand Theft Orchestra
pievērsos kolektīvajai finansēšanai.
Es lēcu tajos tūkstošos attiecību,
ko biju izveidojusi,
un lūdzu savai auditorijai mani noķert.
Mērķis bija 100 000 dolāru.
Fani mani atbalstīja
ar gandrīz 1,2 miljoniem,
kas ir līdz šim lielākais
kolektīvi finansētais mūzikas projekts.
(Aplausi)
Un jūs redzat, cik daudz cilvēku tas ir.
Tas ir ap 25 000 cilvēku.
Mediji jautāja:
"Amanda, mūzikas bizness iet grīstē,
bet jūs mudināt uz pirātismu.
Kā jūs piespiedāt šos cilvēkus
maksāt par mūziku?"
Un patiesā atbilde ir,
ka es viņus nespiedu.
Es viņiem palūdzu.
Un ar šo lūgšanu
es ar viņiem satuvinājos,
un satuvinoties cilvēki grib palīdzēt.
Tas ir pretēji tam,
kā daudzi mākslinieki domā.
Viņi negrib lūgt.
Bet tas nav viegli.
Lūgt nav viegli.
Un daudzi mākslinieki to nespēj.
Lūgšana dara ievainojamu.
Internetā man ir daudz kritiķu, pēc tam
kad šis Kickstarter projekts labi aizgāja,
par to, ka es turpinot savu trako
kolektīvās finansēšanas praksi,
it īpaši par to, ka lūdzu mūziķus,
kas ir fani, vai viņi vēlas
kāpt uz skatuves ar dažām dziesmām
apmaiņā pret mīlestību, biļetēm un alu,
un tas ir safabricēts attēls ar mani,
kas parādījās kādā vietnē.
Tas sāpināja ļoti pazīstamā veidā.
Dažu teiktais, ka vairs nedrīkstu
šādi lūgt palīdzību,
man atgādināja tos ļaudis
no mašīnām, kas bļāva:
"Ej strādāt!"
Jo viņi nebija kopā ar mums uz ietves
un nespēja ieraudzīt apmaiņu,
kas notika starp mani un auditoriju,
apmaiņu, kas bija ļoti taisnīga mums,
bet sveša viņiem.
Šis līdz 18 gadiem nav īsti atļauts.
Tā ir mana Kickstarter projekta
atbalstītāju ballīte Berlīnē.
Vakara beigās es izģērbos
un ļāvu visiem mani apzīmēt.
Teikšu tā –
ja vēlaties patiešām pamatīgi sajust,
ko nozīmē uzticēties svešiniekiem,
(Smiekli)
es šo iesaku,
it īpaši, ja šie svešinieki
ir piedzērušies vācieši.
(Smiekli)
Tā bija nindzjas meistarlīmeņa
satuvināšanās ar faniem,
jo patiesībā manis teiktais bija:
"Es jums tik ļoti uzticos.
Vai man vajadzētu?
Parādiet man."
Lielākoties cilvēces vēsturē
mūziķi un mākslinieki
ir bijuši daļa no sabiedrības,
vienotāji un atvērēji,
nevis neaizsniedzamas zvaigznes.
Slava nozīmē to,
ka daudzi jūs mīl no attāluma,
bet internets
un tajā brīvi koplietotais saturs
liek mums atgriezties.
Tas nozīmē dažus cilvēkus,
kas mīl jūs tuvumā,
un to, ka ar šiem cilvēkiem jums pietiek.
Daudzus mulsina doma
par skaidri nenoteiktu cenu.
Tie tajā saskata neparedzamu risku,
bet manis darītais –
Kickstarter, iela, durvju zvani –
es tajā nesaskatu risku.
Es tajā saskatu uzticēšanos.
Interneta rīki,
kas padara apmaiņu tik vieglu
un instinktīvu kā uz ielas,
ir mums gandrīz rokā.
Bet visperfektākie rīki mums nelīdzēs,
ja nespēsim vērsties viens pie otra,
bezbailīgi dot un ņemt,
bet par visu svarīgāk –
lūgt, neizjūtot kaunu.
Savu mūziķes karjeru esmu pavadījusi,
mēģinot internetā tuvināties ar cilvēkiem
tāpat, kā es to spēju, stāvot uz kastes.
Tāpēc es blogoju un tvītoju
ne tikai par savu uztāšanos datumiem
un jaunajiem videoklipiem,
bet arī par mūsu darbu un mākslu,
par bailēm un paģirām,
par kļūdām,
un mēs ieraugām viens otru.
Un, manuprāt, tad,
kad patiesi viens otru ieraugām,
mēs vēlamies viens otram palīdzēt.
Es domāju, ka ļaudis arvien uzdevuši
nepareizo jautājumu:
"Kā lai mēs piespiežam
maksāt par mūziku?"
Ja nu mēs sāktu jautāt:
"Kā lai mēs ļaujam maksāt par mūziku?"
Paldies.
(Aplausi)