Viegls, spilgts un līksms. Tas ir viens no viszināmākajiem agrīnās 18. gadsimta mūzikas skaņdarbiem. Tas skanējis neskaitāmās filmās un televīzijas reklāmās, bet kas tas ir un kāpēc tas tā skan? Šis ir sākums itāļu komponista Antonio Vivaldi „Četru gadalaiku” skaņdarbam „Pavasaris”. „Četri gadalaiki” ir slaveni, daļēji tāpēc ka ir bauda ausīm. Tomēr vēl ievērojamāks ir fakts, ka tiem stāstāmi stāsti. To publicēšanas laikā Amsterdamā 1725. gadā tos pavadīja dzejoļi, aprakstot, kuru tieši gadalaika iezīmi Vivaldi muzikālā ziņā bija iecerējis iemūžināt. Sniedzot instrumentālajai mūzikai konkrētu notikumu izklāstu, Vivaldi bija vairākas paaudzes priekšā savam laikam. Ja kāds dzejoļus lasītu, vienlaikus dzirdot mūziku, viņš atklātu, ka dzejiskās ainas labi saskan ar muzikālo tēlainību. Mums teikts, ka putni ar līksmu dziesmu sveic pavasari, un te tie tieši to arī dara. Taču drīz sāk plosīties pērkona negaiss. Tajā ir ne vien muzikāls pērkons un zibens, bet vēl citi putni, slapji, nobijušies un nelaimīgi. „Vasarā” ūbele itāliski dzied savu vārdu „torturella”, līdz vētras krusa nolīdzina laukus. Ar „Rudeni” ierodas dedzīgi mednieki, dzenoties pakaļ medījumam. „Ziemas” koncerts sākas ar zobu klaboņu aukstumā, līdz tiek rasts patvērums pie sprakšķošas uguns. Tad jādodas atpakaļ vētrā, kur būs paslīdēšana un kritieni uz ledus. Pirmajās ziemas nedēļās vecais gads tuvojas noslēgumam tāpat kā Vivaldi gadalaiku muzikālais ceļojums. Vien 19. gadsimta sākumā šāda izteiksmīga instrumentālā programmūzika, kā to mēdza dēvēt, kļuva populāra. Līdz tam bija pieņemti lielāki, daudzveidīgāki ansambļi ar koka pūšam-, pūšam- un sitaminstrumentiem stāsta vēstīšanai. Taču Vivaldi to paveica tikai ar vienu vijoli, stīgu instrumentiem un klavesīnu. Atšķirībā no sava laikabiedra Baha, Vivaldi diez ko neaizrāva sarežģītas fūgas. Viņš labprātāk saviem klausītājiem piedāvāja viegli pieejamu izklaidi ar melodijām, kas skaņdarbā vēlāk parādās atkal, mums atgādinot, kur esam bijuši. Tā nu pirmā „Pavasara” koncerta daļa sākas ar pavasara motīvu, un ar to, kaut arī nedaudz mainītu kopš pēdējās dzirdēšanas, tā arī beidzas. Tas bija iedvesmīgs veids, kā piesaistīt klausītājus, un Vivaldi, viens no 18. gadsimta sākuma aizraujošākajiem vijolniekiem, saprata publikas piesaistīšanas nozīmi. Šādos koncertos kā galvenais vijolnieks varēja uzstāties viņš pats, bet citos stādīt priekšā jaunas mūziķes no Pjetas, Venēcijas meiteņu skolas, kuras muzikālais vadītājs bija Vivaldi. Vairums skolnieču bija bārenes. Muzikālā apmācība bija domāta ne tikai kā jaunām dāmām piemērota sabiedriskā prasme, bet arī kā potenciālā karjera tām, kurām neizdevās labi apprecēties. Pat komponista laikā Vivaldi mūzika kalpoja kā izklaide visiem, ne vien turīgajiem aristokrātiem. 300 gadus vēlāk šī pieeja joprojām strādā, un Vivaldi mūzika joprojām izklausās pēc rikšojošiem zirgiem.