Viegls, spilgts un līksms.
Tas ir viens no viszināmākajiem
agrīnās 18. gadsimta mūzikas skaņdarbiem.
Tas skanējis neskaitāmās filmās
un televīzijas reklāmās,
bet kas tas ir un kāpēc tas tā skan?
Šis ir sākums
itāļu komponista Antonio Vivaldi
„Četru gadalaiku” skaņdarbam „Pavasaris”.
„Četri gadalaiki” ir slaveni,
daļēji tāpēc ka ir bauda ausīm.
Tomēr vēl ievērojamāks ir fakts,
ka tiem stāstāmi stāsti.
To publicēšanas laikā
Amsterdamā 1725. gadā
tos pavadīja dzejoļi,
aprakstot, kuru tieši gadalaika iezīmi
Vivaldi muzikālā ziņā
bija iecerējis iemūžināt.
Sniedzot instrumentālajai mūzikai
konkrētu notikumu izklāstu,
Vivaldi bija vairākas paaudzes
priekšā savam laikam.
Ja kāds dzejoļus lasītu,
vienlaikus dzirdot mūziku,
viņš atklātu, ka dzejiskās ainas
labi saskan ar muzikālo tēlainību.
Mums teikts, ka putni
ar līksmu dziesmu sveic pavasari,
un te tie tieši to arī dara.
Taču drīz sāk plosīties pērkona negaiss.
Tajā ir ne vien
muzikāls pērkons un zibens,
bet vēl citi putni,
slapji, nobijušies un nelaimīgi.
„Vasarā” ūbele itāliski dzied
savu vārdu „torturella”,
līdz vētras krusa nolīdzina laukus.
Ar „Rudeni” ierodas dedzīgi mednieki,
dzenoties pakaļ medījumam.
„Ziemas” koncerts
sākas ar zobu klaboņu aukstumā,
līdz tiek rasts patvērums
pie sprakšķošas uguns.
Tad jādodas atpakaļ vētrā,
kur būs paslīdēšana un kritieni uz ledus.
Pirmajās ziemas nedēļās
vecais gads tuvojas noslēgumam
tāpat kā Vivaldi
gadalaiku muzikālais ceļojums.
Vien 19. gadsimta sākumā
šāda izteiksmīga instrumentālā
programmūzika, kā to mēdza dēvēt,
kļuva populāra.
Līdz tam bija pieņemti
lielāki, daudzveidīgāki ansambļi
ar koka pūšam-, pūšam- un
sitaminstrumentiem stāsta vēstīšanai.
Taču Vivaldi to paveica
tikai ar vienu vijoli,
stīgu instrumentiem un klavesīnu.
Atšķirībā no sava laikabiedra Baha,
Vivaldi diez ko neaizrāva
sarežģītas fūgas.
Viņš labprātāk saviem klausītājiem
piedāvāja viegli pieejamu izklaidi
ar melodijām, kas skaņdarbā
vēlāk parādās atkal,
mums atgādinot, kur esam bijuši.
Tā nu pirmā „Pavasara” koncerta daļa
sākas ar pavasara motīvu,
un ar to, kaut arī nedaudz mainītu
kopš pēdējās dzirdēšanas, tā arī beidzas.
Tas bija iedvesmīgs veids,
kā piesaistīt klausītājus,
un Vivaldi,
viens no 18. gadsimta sākuma
aizraujošākajiem vijolniekiem,
saprata publikas piesaistīšanas nozīmi.
Šādos koncertos kā galvenais vijolnieks
varēja uzstāties viņš pats,
bet citos stādīt priekšā
jaunas mūziķes no Pjetas,
Venēcijas meiteņu skolas,
kuras muzikālais vadītājs bija Vivaldi.
Vairums skolnieču bija bārenes.
Muzikālā apmācība bija domāta
ne tikai kā jaunām dāmām
piemērota sabiedriskā prasme,
bet arī kā potenciālā karjera
tām, kurām neizdevās labi apprecēties.
Pat komponista laikā
Vivaldi mūzika kalpoja kā izklaide visiem,
ne vien turīgajiem aristokrātiem.
300 gadus vēlāk šī pieeja joprojām strādā,
un Vivaldi mūzika joprojām
izklausās pēc rikšojošiem zirgiem.