1934. gada 4. janvārī jauns vīrietis ASV Kongresam iesniedza ziņojumu, kas 80 gadus vēlāk joprojām ietekmē visu šeit klātesošo dzīvi, joprojām ietekmē visu planētas iedzīvotāju dzīvi. Šis jaunais vīrietis nebija politiķis, viņš nebija uzņēmējs, pilsoņtiesību aktīvists vai reliģiskais līderis. Viņa nozarē varoņi sastopami reti — viņš bija ekonomists. Viņa vārds bija Saimons Kuznecs, un viņa iesniegtā ziņojuma nosaukums „Nacionālais ienākums, 1929.—1932.” Jums droši vien šķiet, ka tas ir visai sauss un garlaicīgs ziņojums. Un jums ir pilnīga taisnība. Tas ir sausāks par sausu. Taču šis ziņojums ir pamats tam, kā mēs mūsdienās vērtējam valstu panākumus, tam, ko labāk pazīstam kā iekšzemes kopproduktu, IKP. IKP nosaka un veido mūsu dzīvi pēdējos 80 gadus. Šodien es gribu runāt par citādu veidu, kā mērīt valstu panākumus, par citādu veidu, kā izteikt un veidot mūsu dzīvi nākamajos 80 gados. Taču vispirms mums jāsaprot, kā IKP sāka valdīt pār mūsu dzīvi. Kuzneca ziņojums tika iesniegts krīzes laikā. ASV ekomomika grima Lielajā depresijā, un politikas veidotājiem bija grūti uz to reaģēt. Grūti, jo viņi nezināja, kas notiek. Viņiem nebija datu un statistikas. Tas, ko sniedza Kuzneca ziņojums, bija uzticami dati par ASV ekonomikā saražoto un izmaiņām gadu no gada. Bruņojušies ar šo informāciju, politikas veidotāji beidzot varēja rast izeju no šī purva. Tā kā Kuzneca izgudrojums izrādījās tik noderīgs, tas izplatījās visā pasaulē. Mūsdienās ikviena valsts veido IKP statistiku. Taču šajā pirmajā ziņojumā Kuznecs pats izteica brīdinājumu. Tas atrodams ievadnodaļā. Septītajā lappusē viņš raksta: „Par nācijas labklājību var izdarīt vien ļoti virspusējus secinājumus, mērot nacionālo ienākumu augstākminētajā veidā.” Nav gluži aizraujošākais citāts pasaulē, turklāt tas ir ievīstīts ekonomista piesardzīgajā izteiksmes veidā, taču doma ir skaidra: IKP ir rīks, kas palīdz mums izmērīt ekonomisko sniegumu. Tā nav mūsu labklājības mēraukla, un pēc tā nevajadzētu vadīties it visu lēmumu pieņemšanā. Taču mēs esam ignorējuši Kuzneca brīdinājumu. Mēs dzīvojam pasaulē, kur IKP ir rādītājs panākumiem pasaules ekonomikā. Mūsu politiķi lepojas, ja IKP pieaug. Tirgi pārvietojas, un triljoniem kapitāla dolāru pārvietojas visā pasaulē atbilstoši tam, kuras valstis iet augšup un kuras valstis slīd lejup, to visu mērot IKP. Mūsu sabiedrība ir kļuvusi par dzinējiem arvien lielāka IKP radīšanai. Taču mēs zinām, ka IKP ir savi trūkumi. Tas ignorē apkārtējo vidi. Tas uzskaita ieročus un cietumus kā daļu progresa. Tas neņem vērā laimi vai kopienu, un tam nekas nav sakāms par godīgumu un taisnīgumu. Vai tad ir kāds pārsteigums, ka mūsu pasaule, kas soļo IKP bungu ritmā, ir uz vides katastrofas robežas un pilna dusmu un konfliktu? Ir vajadzīgs labāks veids, kā mērīt mūsu sabiedrību, veids, kas balstīts uz īstiem rezultātiem, kas svarīgi īstiem cilvēkiem. Vai man ir gana, ko ēst? Vai es protu lasīt un rakstīt? Vai esmu drošībā? Vai man ir tiesības? Vai es dzīvoju sabiedrībā, kurā mani nediskriminē? Vai mana un manu bērnu nākotne ir pasargāta no apkārtējās vides iznīcības? Tie ir jautājumi, uz kuriem IKP neatbild un nevar atbildēt. Protams, arī pagātnē ir bijuši mēģinājumi iziet ārpus IKP robežām. Bet, manuprāt, mēs dzīvojam laikā, kad esam gatavi šādu mērījumu revolūcijai. Mēs esam gatavi, jo 2008. gada krīzes laikā redzējām, kā fetišam līdzīga apsēstība ar ekonomisko izaugsmi noveda mūs no ceļa. Arābu pavasaris parādīja, kā tādas valstis kā Tunisija šķietami bija īstas zvaigznes ekomikas jomā, bet to sabiedrībās mutuļoja neapmierinātība. Mēs esam gatavi, jo mūsdienās mums ir pieejamas tehnoloģijas datu ievākšanai un analīzei veidos, kādi Kuznecam pat sapņos nerādījās. Šodien es vēlos jūs iepazīstināt ar Sociālā progresa indeksu. Tā ir sabiedrības labklājības mēraukla, pilnībā nošķirta no IKP. Tas ir pavisam jauns veids, kā raudzīties uz pasauli. Sociālā progresa indekss vispirms definē, ko nozīmē būt labai sabiedrībai, skatoties no trim dimensijām. Pirmā — vai visiem ir pieejamas pamatvajadzības izdzīvošanai: ēdiens, ūdens, pajumte, drošība? Otrkārt, vai visiem ir pieejami elementi savas dzīves uzlabošanai: izglītība, informācija, veselība un ilgtspējīga apkārtējā vide? Treškārt, vai ikvienam ir pieejama iespēja nodoties savu mērķu, sapņu un ambīciju sasniegšanai bez ierobežojumiem? Vai ikvienam ir tiesības, izvēles brīvība, vai nevienu nediskriminē, un visiem ir pieeja pasaules labākajām zināšanām? Kopā šie 12 elementi veido Sociālā progresa ietvaru. Un katru no šiem 12 elementiem raksturo rādītāji, kas mēra valstu sniegumu. Tie nav centienu un nodomu rādītāji, bet gan faktisko sasniegumu rādītāji. Mēs nemērām, cik daudz valsts tērē veselības aprūpei, mēs mērām cilvēku dzīves ilgumu un kvalitāti. Mēs nemērām, vai valdības apstiprina likumus pret diskrimināciju, mēs mērām, vai cilvēki izjūt diskrimināciju. Bet jūs droši vien gribat zināt, kuri ir labākie, vai ne? (Smiekli) Es zināju, es zināju, es zināju. Labi, es jums parādīšu. Es parādīšu šajā grafikā. Tātad te būs — šeit, uz vertikālās ass, ir Sociālā progresa indekss. Jo augstāk, jo labāk. Un tad vienkārši salīdzinājumam, vienkārši joka pēc uz horizontālās ass ir IKP uz vienu iedzīvotāju. Jo vairāk pa labi, jo lielāks IKP. Tātad pasaules valsts ar vislielāko sociālo progresu, sociālā progresa čempione ir Jaunzēlande. (Aplausi) Labi pastrādāts! Nekad neesmu bijis, jāaizbrauc. (Smiekli) Valsts ar visniecīgāko sociālo progresu diemžēl ir Čada. Nekad neesmu, varbūt nākamgad. (Smiekli) Vai varbūt aiznākamgad. Taču es zinu, ka jūs domājat: „Ahā, bet Jaunzēlandei ir lielāks IKP nekā Čadai!” Tas ir vērtīgs novērojums. Taču ļaujiet man parādīt divas citas valstis. Lūk, Amerikas Savienotās Valstis — ievērojami bagātākas nekā Jaunzēlande, taču sociālā progresa līmenis ir zemāks. Un, lūk, Senegāla — tās sociālā progresa līmenis ir augstāks nekā Čadas, taču IKP līmenis tāds pats. Kas te notiek? Paskatieties! Es parādīšu jums pārējās pasaules valstis, tās 132, kuras varējām novērtēt, katru valsti ataino punktiņš. Lūk! Daudz punktiņu. Es nevaru pastāstīt par tiem visiem, tāpēc te būs daži būtiskākie piemēri. Visaugstāko vērtējumu ieguvusī G7 valsts ir Kanāda. Mana valsts, Apvienotā Karaliste, ir kaut kur pa vidu, mazliet garlaicīgi, bet vai nav vienalga — vismaz esam labāki par Franciju. (Smiekli) Ja paskatāmies uz jaunietekmes valstīm, vislabākais rezultāts starp BRICS valstīm ir Brazīlijai. (Aplausi) Nu taču... līksmojiet! Uz priekšu, Brazīlija! Apsteidzot Dienvidāfriku, tad Krievija, Ķīna un Indija. Pašā maliņā labajā pusē redzams punktiņš — valsts ar milzīgu IKP, bet nebūt ne milzīgu sociālo progresu. Tā ir Kuveita. Turpat virs Brazīlijas ir sociālā progresa lielvara — Kostarika. Tās sociālā progresa līmenis ir aptuveni tāds pats kā daļai Rietumeiropas valstu, taču ar daudz mazāku IKP. Mans slaids kļūst pārāk piebāzts, es gribētu pakāpties soli atpakaļ. Es paņemšu prom šīs valstis un to vietā ielikšu regresijas līkni. Tā parāda vidējo sakarību starp IKP un sociālo progresu. Pirmkārt, mēs redzam, ka ir daudzas nobīdes no galvenās tendences. Tas parāda, tas empīriski pierāda, ka IKP nav likteņa noteicējs. Pie jekbkura IKP līmeņa pastāv iespēja sasniegt lielāku sociālā progresu un riski sasniegt mazāk. Otrkārt, mēs redzam, ka nabadzīgām valstīm šī līkne strauji pieaug. Tas nozīmē, ja nabadzīgajām valstīm izdodas iegūt mazliet vairāk IKP un ja to iegulda tālāk ārstos, medmāsās, ūdens piegādēs, sanitārijā un tā tālāk, tad no viens šāds IKP dolārs var dot ievērojamu sociālo progresu. Tās ir labas ziņas, un tieši to mēs esam redzējuši pēdējo 20—30 gadu laikā — daudz cilvēku ir izkļuvuši no nabadzības, pateicoties ekonomikas izaugsmei un veiksmīgai politikai nabadzīgākajās valstīs. Taču, virzoties pa līkni augšup, mēs redzam, kā tā kļūst arvien lēzenāka. Par katru nākamo IKP dolāru mēs varam nopirkt arvien mazāk un mazāk sociālā progresa. Tā kā arvien vairāk un vairāk pasaules iedzīvotāju dzīvo šajā līknes daļā, tas nozīmē, ka IKP arvien mazāk un mazāk noder kā attīstības ceļvedis. Kā piemēru parādīšu jums Brazīliju. Lūk, Brazīlija: sociālais progress ir aptuveni 70 no 100, IKP uz vienu iedzīvotāju — ap 14 000 dolāru gadā. Un, skat, Brazīlija atrodas virs līknes! Brazīlija visnotaļ veiksmīgi pārvērš savu IKP sociālajā progresā. Bet ko Brazīlija darīs tālāk? Pieņemsim, ka Brazīlija izstrādā ambiciozu ekonomikas plānu — divkāršot IKP nākamajā desmitgadē. Bet tā ir tikai puse no plāna! Tā ir mazāk nekā puse, jo, ko Brazīlija vēlas sasniegt sociālajā progresā? Brazīlija var palielināt [ekonomisko] izaugsmi, var palielināt IKP, tajā pašā laikā paliekot uz vietas vai ejot atpakaļ sociālajā attīstībā. Mēs negribam, lai Brazīlija kļūst līdzīga Krievijai. Patiesībā mēs gribam, lai Brazīlija arvien efektīvāk pārveidotu savu IKP sociālajā progresā, lai tā kļūtu līdzīgāka Jaunzēlandei. Tas nozīmē, ka Brazīlijai sociālais progress ir jāizvēlas kā prioritāte savā attīstības plānā un jāsaprot, ka svarīga ir ne tikai izaugsme, bet gan ekonomiskā izaugsme kopā ar sociālo progresu. Tieši to dara Sociālā progresa indekss — tas maina veidu, kā diskutējam par attīstību — ne tikai par pašu IKP, bet par iekļaujošu, ilgtspējīgu izaugsmi, kas patiešām uzlabo cilvēku dzīvi. Un runa nav tikai par valstīm. Šī gada sākumā kopā ar draugiem no Imazon, bezpeļņas organizācijas šeit, Brazīlijā, mēs izveidojām pirmo subnacionālo Sociālā progresa indeksu. Mēs to izstrādājām Amazones reģionam. Tas ir tikpat liels kā Eiropa, 24 miljoni iedzīvotāju, viens no trūcīgākajiem reģioniem valstī. Lūk, rezultāti, un tie ir sadalīti vairāk nekā 800 dažādās pašvaldībās. Ar šo detalizēto informāciju par patieso dzīves kvalitāti šajā valsts daļā Imazon un valsts, privātā sektora un pilsoniskās sabiedrības partneri var kopīgi strādāt, lai izveidotu attīstīstības plānu, kas patiešām palīdzēs uzlabot cilvēku dzīves, tajā pašā laikā saglabājot šo globālo vērtību — Amazones lietusmežus. Un tas ir tikai sākums. Sociālā progresa indeksu var veidot jebkurai valstij, reģionam, pilsētai vai pašvaldībai. Mēs visi zinām un mīlam TEDx. Šis ir Sociālā progresa-x. Tas ir rīks, ko var izmantot ikviens. Pretēji tam, kā mēs reizēm par to runājam, IKP nav Dieva dots un akmens plāksnēs iegravēts. (Smiekli) Tā ir 20. gadsimtā izgudrota mērīšanas metodika, lai strādātu ar 20. gadsimta izaicinājumiem. 21. gadsimtā mēs sastopamies ar jauniem izaicinājumiem: novecošanu, aptaukošanos, klimata pārmaiņām un tā tālāk. Lai cīnītos ar šiem izaicinājumiem, mums vajadzīgi jauni rīki, jauni veidi, kā novērtēt attīstību. Iedomājieties, ja mēs varētu izmērīt, kāds patiesībā ir bezpeļņas, labdarības un pilsoniskās sabiedrības organizāciju un brīvprātīgo devums mūsu sabiedrībai! Iedomājieties, ja uzņēmumi sacenstos ne tikai ar savu devumu ekonomikai, bet ar savu devumu sociālajam progresam! Iedomājieties, ja mēs varētu turēt politiķus pie vārda patiešām uzlabot cilvēku dzīvi! Iedomājieties, ja mēs varētu strādāt visi kopā — valdība, uzņēmēji, pilsoniskā sabiedrība, es, jūs — un padarīt šo gadsimtu par sociālā progresa gadsimtu! Paldies. (Aplausi)