Es gribētu runāt par pasaules lielākajām problēmām. nevis par „Skeptisko vides aizstāvi”, ko varbūt arī vajadzētu. (Smiekli) Taču es runāšu par to, kas ir pasaules lielās problēmas. Un, pirms turpinu, aicinu jūs visus mēģināt izvilkt pildspalvu un papīru, jo patiesībā es lūgšu jums man palīdzēt. Tāpēc izvelciet pildspalvu un papīru. Ir skaidrs, ka problēmu pasaulē ir daudz. Uzskaitīšu vien dažas no tām. 800 miljoni cilvēku cieš badu. Miljardam cilvēku nav tīra dzeramā ūdens. Diviem miljardiem nav kanalizācijas. Vairāki miljoni cilvēku mirst no HIV un AIDS. Sarakstu var turpināt vēl un vēl. Divus miljardus cilvēku smagi ietekmēs klimata pārmaiņas un tā tālāk. Problēmu ir ļoti, ļoti daudz. Ideālā pasaulē mēs atrisinātu visas, bet mēs to nedarām. Mēs patiesībā nerisinām visas problēmas. Un, ja to nedarām, mums, manuprāt, sev jājautā – un tas ir iemesls, kāpēc šī runa ir ekonomikas sesijā – ja nedarām visu, mums patiešām jāsāk sev jautāt: kuras problēmas būtu jārisina vispirms. Tas ir jautājums, ko vēlos uzdot jums. Ja mums būtu, teiksim, 50 miljardi dolāru, lai nākamos četrus gadus darītu kaut ko labu, kam mēs to tērētu? Esam noteikuši desmit lielākos izaicinājumus pasaulē, un es tos īsi nolasīšu – klimata pārmaiņas, infekcijas slimības, konflikti, izglītība, finanšu nestabilitāte, pārvaldība un korupcija, nepietiekams uzturs un bads, migrācija, kanalizācija un ūdens, subsīdijas un tirdzniecības ierobežojumi. Mūsuprāt, šeit daudzējādā ziņā ietvertas pasaules lielākās problēmas. Šķiet pašsaprotami jautāt, kuras, jūsuprāt, ir nozīmīgākās. No kura gala sākt tās risināt? Tomēr tas ir nepareizs jautājums. Janvārī šo jautājumu patiesībā uzdeva Davosā. Bet ir problemātiski lūgt cilvēkiem koncentrēties uz problēmām. Jo mēs nevaram tās atrisināt. Lielākā problēma pasaulē ir tā, ka mēs visi mirstam. Bet mums nav tehnoloģijas, kas to atrisinātu. Tāpēc mērķis nav noteikt prioritāti problēmām, bet gan šo problēmu risinājumiem. Tas, protams, ir mazliet sarežģītāk. Klimata pārmaiņām tas būtu Kioto. Infekciju slimībām – slimnīcas vai moskītu tīkli. Konfliktiem – ANO miera uzturēšanas spēki un tā tālāk. Es gribētu lūgt, lai pamēģināt – saprotu, ka 30 sekundēs tas savā ziņā ir neiespējams uzdevums – uzrakstīt, kuras, jūsuprāt, varētu būt galvenās prioritātes. Kā arī – un te ekonomika kļūst ļauna – uzrakstīt, kuras problēmas nevajadzētu risināt kā pirmās, kuras būtu saraksta apakšgalā. Lūdzu, veltiet tam 30 sekundes, varbūt aprunājieties ar kaimiņu un izdomājiet, kuri pasaules lielāko problēmu risinājumi būtu jāliek saraksta augšā un kuri – apakšā. Aizraujošākais šajā procesā – es, protams, gribētu, bet man ir tikai 18 minūtes laika, no kura daļu jau esmu ar jums iztērējis – es ļoti labprāt iedziļinātos un liktu jums padomāt par šo procesu, ko mēs arī darījām. Es aicinu arī jūs – un esmu pārliecināts, ka pārrunāsim to vēlāk – padomāt par to, kā nosakām prioritātes. Protams, jājautā sev, kāpēc gan neviens šādu sarakstu nav izveidojis agrāk. Viens no iemesliem ir tas, ka prioritāšu noteikšana ir ārkārtīgi neērta. Neviens to negrib darīt. Ikviena organizācija, protams, gribētu būt saraksta augšgalā. Bet visām organizācijām arī nepatiktu nebūt saraksta augšgalā. Un, tā kā sarakstā ir daudz vairāk ne-pirmo vietu, ir pilnīgi saprotama nevēlēšanās šādu sarakstu veidot. ANO pastāv jau gandrīz 60 gadus, taču mēs ne reizi neesam izveidojuši pamata sarakstu ar visām lielajām lietām, ko pasaulē varam darīt, un pateikuši, kuras no tām būtu darāmas vispirms. Tas gan nenozīmē, ka nenosakām prioritātes – jebkurš lēmums ir prioritātes noteikšana, tā ka mēs, protams, to darām, kaut arī netieši – un visticamāk šādi noteiktas prioritātes nebūs tik labas kā tad, ja tās patiešām pārrunātu. Es gribētu teikt, ka mums ļoti ilgu laiku ir bijis daudz iespēju, starp kurām izvēlēties. Ir ļoti, ļoti daudz lietu, ko mēs varētu darīt, taču mēs neesam redzējuši ne cenas, ne izmērus. Mums nav ne jausmas. Iedomājieties, ka ieejat restorānā un saņemat milzīgu ēdienkarti, bet jums nav ne jausmas, kāda ir cena. Jūs pasūtāt picu, bet jums nav ne jausmas par cenu. Varbūt tā maksā vienu dolāru, varbūt – 1000. Varbūt tā ir ģimenes izmēra pica, varbūt tā ir picas šķēle. Mēs to gribētu zināt. Un tieši to mēģina darīt Copenhagen Consensus – noteikt šo jautājumu cenu. Tas arī pamatā ir Copenhagen Consensus process. Mums ir 30 pasaules labākie ekonomisti, trīs katrā jomā. Trīs no pasaules labākajiem ekonomistiem raksta par klimata pārmaiņām – ko varam darīt, ko tas maksās un kāds no tā būs labums. Tāpat ar infekciju slimībām. Trīs no pasaules labākajiem ekspertiem raksta ko varam darīt, ko tas maksās, ko vajadzētu darīt un kāds būs iznākums. Un tā tālāk. Tad daži pasaules labākie ekonomisti – astoņi no labākajiem ekonomistiem, tostarp trīs Nobela prēmijas laureāti – 2004. gada maijā tikās Kopenhāgenā. Mēs viņus nosaucām par sapņu komandu, un Kembridžas Universitāte tos nodēvēja par ekonomikas Real Madrid. To ļoti labi saprot Eiropā, šeit īsti ne. Un būtībā viņi izveidoja prioritāšu sarakstu. Jūs jautāsiet, kāpēc ekonomisti. Man, protams, prieks, ka pajautājāt, jo tas ir ļoti labs jautājums. Ja gribat ko uzzināt par malāriju, jūs jautājat malārijas ekspertam. Ja gribat ko uzzināt par klimatu, jūs jautājat klimatologam. Taču, ja gribat zināt, kuram no šiem jautājumiem pievērsties vispirms, jūs nevarat viņiem jautāt, jo tas nav tas, ko viņi dara. To dara ekonomisti. Viņi nosaka prioritātes. Viņi paveic šo savā ziņā riebīgo uzdevumu, pasakot, ko vajadzētu darīt vispirms un ko pēc tam. Lūk, tātad saraksts, ar ko gribētu padalīties. To, protams, var atrast arī mājaslapā, un esmu drošs, ka šīs dienas laikā par to vēl parunāsim. Būtībā viņi izveidoja slikto projektu sarakstu – tie ir projekti, kuros ieguldot vienu dolāru, jūs saņemat atpakaļ mazāk nekā vienu dolāru. Tad ir pieņemamie projekti, labie projekti un ļoti labie projekti. Mums, protams, būtu jāsāk ar ļoti labajiem. Es sākšu no apakšgala, lai varētu pabeigt ar vislabākajiem projektiem. Lūk, sliktie projekti. Kā redzat, saraksta apakšgalā ir klimata pārmaiņas. Daudzus tas aizskar, un tā varētu būt viena no tēmām, pie kuras man iesaka neatgriezties. Es gribētu par to parunāt, jo tas ir patiešām interesanti. Kāpēc tā? Un es arī mēģināšu pie šī atgriezties, jo tā, iespējams, ir viena no lietām, kurai nepiekrītat savā sarakstā. Iemesls, kāpēc ekonomisti saka, ka darīt Kioto protokolā prasīto vai vēl vairāk, ir neizdevīgi, ir vienkāršs – tas ir ļoti neefektīvi. Tas nenozīmē, ka globālā sasilšana nenotiek. Tas nenozīmē, ka tā nav liela problēma. Bet tas nozīmē, ka tas, ko varam darīt, ir ļoti maz par ļoti augstu cenu. Būtībā makroekonomiskie modeļi parāda, ka, visiem piekrītot, Kioto protokols izmaksātu ap 150 miljardiem dolāru gadā. Tas ir diezgan daudz naudas – divas, trīs reizes vairāk nekā attīstības atbalsts, ko ik gadu piešķiram trešās pasaules valstīm. Tomēr no tā būtu ļoti maz labuma. Visi modeļi rāda, ka 2100. gadā tas sasilšanu aizkavētu par aptuveni sešiem gadiem. Tātad kāds Bangladešā applūdīs nevis 2100., bet 2106. gadā. Kas ir mazliet labāk, bet ne ļoti. Mēs gribam pateikt, ka esam izlietojuši daudz naudas, lai izdarītu mazliet laba. Mērogam – ANO lēš, ka ar pusi šīs summas – ar aptuveni 75 miljardiem dolāru gadā – mēs varētu atrisināt visas pasaules pamatproblēmas. Varētu nodrošināt tīru dzeramo ūdeni, kanalizāciju, veselības pamataprūpi un izglītību ikvienam zemeslodes iedzīvotājam. Tāpēc mums sev jāpajautā, vai gribam tērēt divtik daudz, lai izdarītu tikai mazliet laba? Vai pusi no šīs summas, lai izdarītu ļoti daudz laba? Un tieši tāpēc tas kļūst par sliktu projektu. Tas nenozīmē, ka mēs to negribētu darīt, ja mums būtu visas pasaules nauda. Bet tas nozīmē, ja mēs negribam, tā vienkārši nav mūsu pirmā prioritāte. Pieņemamie projekti – es par tiem visiem nerunāšu – bet infekciju slimības, veselības pamataprūpe tik tikko iekļuva šajā grupā, jo veselības pamataprūpe ir lieliska lieta. No tās būtu liels labums, bet tā ir arī ļoti, ļoti dārga. Un atkal – tas pēkšņi liek apdomāt abas vienādojuma puses. Paskatoties uz labajiem projektiem, redzam daudz kanalizācijas un ūdens projektu. Arī kanalizācija un ūdens ir ārkārtīgi svarīgi, bet tiem vajadzīgs arī daudz infrastruktūras. Tāpēc es gribētu parādīt tās četras prioritātes, kurām mums vajadzētu pievērsties vispirms, runājot par to, kā atrisināt pasaules problēmas. Ceturtā piemērotākā problēma ir malārija. Ar malāriju ik gadu inficējas aptuveni pāris miljonu cilvēku. Skartajām valstīm tā ik gadu var izmaksāt līdz pat procenpunktam no IKP. Nākamo četru gadu laikā ieguldot ap 13 miljardiem dolāru, saslimšanu skaitu varētu samazināt uz pusi. Mēs izvairītos no 500 000 cilvēku nāves, bet varbūt pat svarīgāk – aptuveni miljons cilvēku izvairītos no inficēšanās. Mēs ievērojami paaugstinātu viņu spēju cīnīties ar daudzām citām problēmām, un, protams, ilgtermiņā arī ar globālo sasilšanu. Trešā labākā ir brīvā tirdzniecība. Būtībā modelis parādīja, ka, ieviešot brīvo tirdzniecību, jo īpaši samazinot subsīdijas ASV un Eiropā, mēs iedzīvinātu globālo ekonomiku ar satriecošiem 2400 miljardiem dolāru, no kuriem puse nokļūtu trešās pasaules valstīs. Atkal – mērķis ir pateikt, ka varam izvilkt divus līdz trīs miljonus cilvēku no nabadzības ļoti ātri, divu līdz piecu gadu laikā. Tas būtu trešais labākais, ko mēs varētu darīt. Otrs labākais būtu pievērsties nepietiekamam uzturam. Ne tikai nepietiekamam uzturam vispār, bet ir kāds ļoti lēts veids cīņai ar to, proti, mikroelementu trūkums. Būtībā pusei pasaules iedzīvotāju trūkst dzelzs, cinka, joda un A vitamīna. Ieguldot ap 12 miljardiem dolāru, mēs spertu ievērojamu soli problēmas risināšanā. Tas būtu otrs labākais ieguldījums. Un vislabākais projekts būtu pievērsties HIV un AIDS. Būtībā, nākamo astoņu gadu laikā ieguldot 27 miljardus dolāru, mēs izvairītos no 28 miljoniem jaunu saslimšanas gadījumu. Arī šeit es mēģinu pateikt, ka pastāv divi ļoti atšķirīgi veidi, kā cīnīties ar HIV un AIDS. Viens ir ārstēšana, otrs – profilakse. Un atkal – ideālā pasaulē mēs darītu gan vienu, gan otru. Taču pasaulē, kurā nedarām ne vienu, ne otru, vai arī nedarām pārāk labi, mums ir vismaz jāuzdod jautājums, kur ieguldīt vispirms. Un ārstēšana ir daudz, daudz dārgāka nekā profilakse. Būtībā mēs mēģinam pateikt, ka varam paveikt daudz vairāk, ieguldot profilaksē. Būtībā par iztērēto naudu ārstējot varam paveikt x daudzumu laba un desmitkārt vairāk laba, ieguldot profilaksē. Tātad mēs pirmām kārtām pievēršamies profilaksei, nevis ārstēšanai. Tas mums patiesībā liek apdomāt prioritātes. Gribu, lai ieskatāties savos prioritāšu sarakstos un pasakāt, vai tas ir pareizs. Vai arī bijāt tuvu mūsu veidotajam sarakstam? Protams, viens no jautājumiem atkal ir klimata pārmaiņas. Daudziem cilvēkiem šķiet, ka to nevajadzētu darīt. Ar klimata pārmaiņām būtu jāstrādā, ja ne citu iemeslu dēļ, tad tāpēc, ka tā ir tik liela problēma. Bet mēs, protams, nestrādājam ar visām problēmām. Pasaulē problēmu ir daudz. Un es gribu būt drošs, ka, ja reiz kādām pievēršamies, tad pievēršamies pareizajām, tām, kur varam paveikt daudz, nevis mazlietiņ laba. Un, manuprāt... Tomass Šellings, viens no mūsu sapņu komandas dalībniekiem, ļoti, ļoti labi pateica. Viens, ko cilvēki aizmirst ir tas, ka pēc 100 gadiem, kad izpaudīsies lielākā daļa klimata pārmaiņu, cilvēki būs daudz, daudz bagātāki. Pat vispesimistiskākie ANO scenāriji lēš, ka 2100. gadā vidējais attīstības valstu iedzīvotājs būs tikpat bagāts, cik mēs šodien. Drīzāk gan viņi būs divas līdz četras reizes bagātāki, nekā tagad esam mēs. Un mēs, protams, būsim vēl bagātāki. Bet tas, ko vēlos pateikt, ka, runājot par cilvēku glābšanu vai palīdzēšanu cilvēkiem Bangladešā 2100. gadā, runa nav par nabadzīgu Bangladešas iedzīvotāju. Mēs patiesībā runājam par visai pārtikuši nīderlandieti. Tātad īstais jautājums ir, vai vēlamies tērēt daudz naudas, lai pēc 100 gadiem mazliet palīdzētu visai pārtikušam nīderlandietim? Vai arī mēs gribam tagad palīdzēt patiešām nabadzīgiem Bangladešas iedzīvotājiem, kam šī palīdzība vajadzīga un kam varam palīdzēt ļoti lēti? Vai, kā teica Šellings, iedomājieties, ka esat bagāts – kāds arī būsiet – bagāts ķīnietis, bagāts bolīvietis, bagāts Kongo iedzīvotājs 2100. gadā, kas atskatās uz 2005. gadu un saka: „Cik dīvaini, ka viņi tik ļoti gribēja man mazliet palīdzēt ar klimata pārmaiņām, bet viņiem tik maz rūpēja mans vectēvs un vecvectēvs, kam viņi būt varējuši palīdzēt daudz vairāk un kam šī palīdzība bija vajadzīga daudz vairāk.” Manuprāt, tas parāda, kāpēc ir svarīgi sakārtot savas prioritātes. Pat ja tas nesaskan ar ierasto skatījumu uz šo problēmu. Tas, protams, tāpēc, ka klimata pārmaiņas atainotas tik veiksmīgi. Mums ir „Diena pēc rītdienas” – izskatās taču satriecoši, vai ne? Tā, protams, ir laba filma, ko es noteikti gribu noskatīties, taču es negaidu, ka savā nākamajā filmā Emeriks uzņems Bredu Pitu rokam tualetes Tanzānijā vai ko tamlīdzīgu. No tā vienkārši nesanāk tik laba filma. Tāpēc daudzējādā ziņā es redzu Copenhagen Consensus un šo diskusiju par prioritātēm kā tādu garlaicīgo problēmu sargu, lai nodrošinātu, ka mēs īstenojam nevis to, kas liek mums justies labi, nevis to, kam tiek visvairāk mediju uzmanības, bet gan ieguldām tur, kur varam izdarīt visvairāk laba. Citi pieminēšanas vērti pretargumenti ir, ka mēs kaut kā piedāvājam viltus izvēli. Protams, ideālā pasaulē mums būtu jādara viss, pilnībā piekrītu. Manuprāt, mums būtu jādara viss, bet mēs nedarām. 1970. gadā attīstītās valstis nolēma tērēt divreiz vairāk nekā tobrīd, lai palīdzētu attīstības valstīm. Kopš tā laika atbalsta apjoms ir samazinājies uz pusi. Tātad neizskatās, ka esam uz īstā ceļa, lai pēkšņi atrisinātu visas lielās problēmas. Tāpat cilvēki saka: „Un Irākas karš? Mēs taču tērējam 100 miljardus dolāru – kāpēc tos netērējam, lai darītu labu?” Es noteikti esmu par. Ja kāds no jums, draugi, var pierunāt Bušu to darīt – lieliski. Bet, protams, joprojām jāsaka – ja tiekam pie vēl 100 miljardiem dolāru, mēs joprojām gribam tos tērēt pēc iespējas labāk, vai ne? Tāpēc īstais uzdevums ir pakāpties soli atpakaļ un apdomāt pareizās prioritātes. Maza piebilde – vai izveidotais saraksts patiešām ir pareizais? Proti, jautājot pasaules labākajiem ekonomistiem, jautājumu nenovēršami sanāk uzdot baltādainiem amerikāņu vīriešiem. Un tiem ne vienmēr labi padodas skatījumā ietvert visu pasauli. Tāpēc mēs uzaicinājām 80 jauniešus no visas pasaules izpildīt šo pašu uzdevumu. Vienīgās prasības bija, ka viņi studē universitātē un runā angliski. Pirmkārt, vairums bija no attīstības valstīm. Viņiem bija pieejams tas pats materiāls, taču viņi varēja iziet ārpus diskusijas rāmjiem – ko viņi arī darīja –, lai izveidotu paši savus sarakstus. Pārsteidzošā kārtā šis saraksts bija ļoti līdzīgs – tā augšgalā bija nepietiekams uzturs un slimības, savukārt apakšgalā – klimata pārmaiņas. Esam darījuši vairākkārt citos semināros, ar citu universitāšu studentiem un tamlīdzīgi. Visi gala beigās nonāk pie visnotaļ tāda paša saraksta. Un tas man patiešām dod cerību apgalvot, ka mums priekšā ir ceļš, kas liks pārdomāt prioritātes un jautāt, kas pasaulē ir svarīgs. Protams, ideālā pasaulē mēs labprāt darītu visu. Bet, ja to nedarām, varam ķerties pie domāšanas, ar ko sākt. Copenhagen Consensus es redzu kā procesu. Mēs to veicām 2004. gadā, un ceram sapulcināt daudz vairāk cilvēku, lai 2008., 2012. gadā iegūtu daudz labāku informāciju. Jākartē pareizais ceļš, kas pasaulei ejams, bet jāsāk arī domāt par politiskajām prioritātēm. Jāsāk domāt par to, ka nedarīsim to, kur varam paveikt ļoti maz par augstu cenu, ka nedarīsim to, ko nezinām, kā darīt, bet darīsim to, kur varam paveikt neticami daudz laba par ļoti zemu cenu jau tagad. Galu galu jūs varat nepiekrist mūsu prioritāšu sadalījumam, taču mums jābūt godīgiem un atklātiem un jāpasaka – ja kaut ko darām, tad kaut kas cits paliks nedarīts. Ja pārāk daudz satraucamies par kaut ko vienu, tad nesatrauksimies par ko citu. Tāpēc ceru, kas šis ļaus mums labāk noteikt prioritātes un domāt, kā labāk palīdzēt pasaulei. Paldies.