[Apgaismības brīdī...]

Ir 1940. gads. Plosās 2. pasaules karš.
Ročesterā, Ņujorkā,

kāds ķīmiķis vārdā Harijs Kūvers
uzņēmumam <i>Eastman Kodak</i> veic pētījumu.

Viņš ar komandu cenšas radīt
caurspīdīgu plastmasu,

lai bruņoto spēku ieročiem 
izgatavotu precīzus tēmēkļus.

Viņi sāk strādāt ar ķīmisko vielu grupu
– cianoakrilātiem,

bet, sev par lielu nožēlu, atklāj,

ka šīs vielas ar visu salīp,
neatgriezeniski.

Domu par cianoakrilātiem atmet.

Pēc kara Kūvers strādā <i>Kodak</i>
ķīmiskajā rūpnīcā Tenesijā.

Šoreiz viņš ar komandu pēta

karstumizturīgus polimērus
reaktīvo lidmašīnu aizsargstikliem.

Viņi izmēģina cianoakrilātus,
bet sev par lielu vilšanos, atklāj,

ka šīs ķīmiskās vielas ar visu salīp,
neatgriezeniski.

Domu par cianoakrilātiem
atkal atmet kā nederīgu.

Tomēr Kūvers apgaismības brīdī

saprot, ka īpašība, kas
šīs ķīmiskās vielas padara tik neciešamas,

ir tieši to lielākā vērtība.

Viņš saņem patentu
un sāk pārdot superlīmi.

Pēc daudziem gadiem,
Vjetnamas kara laikā,

kara ārsti atklāj, 
ka superlīme uz atvērtām brūcēm

vienā mirklī aptur asiņošanu,

glābjot neskaitāmas dzīvības.

Mūsdienās medicīnisko superlīmi
arvien vēl lieto ķirurģijā,

bet tā ir arī gandrīz 
neatsverama mājsaimniecībā.