Šodien esmu te, lai parādītu savas lakotu fotogrāfijas. Daudzi varbūt būs dzirdējuši par lakotiem vai vismaz lielāku cilšu grupu – siu. Lakoti ir viena daudzajām ciltīm, ko no viņu zemēm pārvietoja uz karagūstekņu nometnēm, ko nu sauc par rezervātiem. Painridžas rezervāts, šodienas slīdrādes tēma, ir apmēram 120 kilometrus uz dienvidaustrumiem no Melnajiem kalniem, Dienviddakotā. To dažkārt sauc arī par 334. karagūstekņu nometni, un tur arī lakoti šobrīd dzīvo. Ja kāds ir dzirdējis par AIK, Amerikas Indiāņu kustību, vai Raselu Mīnsu, vai Leonardu Peltjēru, vai pretstāvi pie Oglalas, zināt, ka Painridža ir ASV pirmiedzīvotāju jautājumu centrs. Mani lūdza šodien nedaudz pastāstīt par savām attiecībām ar lakotiem. bet par to ir ļoti grūti runāt, jo, ja neesat pamanījuši manu ādas krāsu, esmu baltādains, un tā pirmiedzīvotāju rezervātos ir milzīga barjera. Manās fotogrāfijās redzēsit daudzus cilvēkus. Esmu ar viņiem ļoti satuvinājies, un viņi mani ir uzņēmuši kā radu. Saukuši mani par „brāli” un „tēvoci” un piecu gadu laikā ielūguši atkal un atkal. Taču Painridžā es vienmēr būšu tā sauktais „vašiču”. „Vašiču” ir lakotu vārds, kas nozīmē „neindiānis”, taču vēl viena šī vārda nozīme ir „labākās gaļas pievācējs”. Un tam arī vēlos pievērsties – labākā gaļas gabala pievācējam. Tas nozīmē „alkatīgs”. Palūkojieties apkārt uz šo zāli. Mēs atrodamies privātā skolā Amerikas rietumos, sēžam sarkanos samta krēslos, ar naudu kabatās. Un, ja paraugāmies uz savu dzīvi, mēs nudien esam pievākuši labāko gaļas gabalu. Šodien palūkosimies uz virkni fotogrāfiju ar cilvēkiem, kuri zaudēja, lai mēs varētu iegūt. Redzot šo cilvēku sejas, ziniet, ka šie nav tikai lakotu attēli; viņi simbolizē visus pirmiedzīvotājus. Uz šīs papīra lapas ir tā vēsture, ko iemācījos no saviem lakotu draugiem un ģimenes. Tā ir noslēgtu un pārkāptu līgumu, par kaujām nomaskētu slaktiņu hronoloģija. Sākšu ar 1824. gadu. Kara ministrijā tika izveidots tā sauktais Indiāņu lietu birojs, aizsākot agrīnu agresijas toni attiecībās ar Amerikas pirmiedzīvotājiem. 1851. gads. Noslēgts pirmais Larami forta līgums, skaidri iezīmējot lakotu tautas robežas. Saskaņā ar līgumu šīs zemes ir suverēna valsts. Ja līguma robežas būtu saglabājušās, – un to esamībai ir likumisks pamats –, ASV mūsdienās izskatītos šādi. Desmit gadus vēlāk. Prezidenta Linkolna parakstītais Lauku saimniecību akts pārpludināja pirmiedzīvotāju zemes ar baltādainajiem kolonistiem. 1863. gads. Santī siu sacelšanās Minesotā beidzas ar 38 siu vīru pakāršanu, lielāko masveida nāvessoda izpildi ASV vēsturē. Pavēli par nāvessodu deva prezidents Linkolns, vien divas dienas pēc Vergu brīvlaišanas pasludinājuma parakstīšanas. 1866. gads. Transkontinentālā dzelzceļa sākums – jauns laikmets. Mēs atsavinājām zemi sliedēm un vilcieniem, lai caur lakotu valsts sirdi saīsinātu ceļu. Par līgumiem neviens nelikās ne zinis. Atbildot uz to, trīs ciltis lakotu virsaiša Sarkanā Mākoņa vadībā uzbruka un atkal un atkal sakāva ASV karaspēku. Vēlos vēlreiz to atkārtot: lakoti sakauj ASV karaspēku. 1868. gads. Otrais Larami forta līgums skaidri garantē lielās siu tautas suverenitāti un lakotu īpašumtiesības uz svētajiem Melnajiem kalniem. Valdība apsola arī zemes un medīšanas tiesības apkārtējās pavalstīs. Mēs apsolījām, ka no šī brīža Pauderriveras apgabals visiem baltādainajiem būs slēgts. Līgums šķita kā pilnīga Sarkanā Mākoņa un siu uzvara. Īstenībā šis ir vienīgais karš Amerikas vēsturē, kurā valdība miera sarunās piekāpās visam pretinieka pieprasītajam. 1869. gads. Pabeigts transkontinentālais dzelzceļš. Tas, citā starpā, sāka pārvadāt lielu mednieku skaitu, kas aizsāka plašu bifeļu nogalināšanu, iznīcinot siu pārtikas, apģērba un pajumtes avotu. 1871. gads. Indiāņu apropriēšanas akts visus indiāņus padara par federālās valdības aizbilstamajiem. Papildus tam bruņotie spēki izdeva pavēli, kas aizliedza rietumu indiāņiem pamest rezervātus. Šajā brīdī visi rietumu indiāņi jau bija kļuvuši par karagūstekņiem. 1871. gadā mēs arī metām mieru līgumu slēgšanai. Ar līgumiem nelaime tāda, ka tie ļauj ciltīm pastāvēt kā suverēnām tautām, un tas nav pieļaujams. Mums bija ieceres. 1874. gads. Ģenerālis Džordžs Kasters paziņoja par zelta atrašanu lakotu teritorijā, precīzāk Melnajos kalnos. Ziņas par zeltu lakotu valstī rada baltādaino kolonistu milzu ieplūdumu. Kasters iesaka kongresam atrast veidu, kā pēc iespējas ātrāk izbeigt līgumus ar lakotiem. 1875. gads. Larami forta līguma pārkāpšanas dēļ sākas Lakotu karš. 1876. gads. 26. jūlijā ceļā uz uzbrukumu lakotu ciemam Kastera 7. kavalēriju sagrāva kaujā pie Litlbighornas. 1877. gads. Dižais lakotu kareivis un virsaitis Trakais Zirgs padevās Robinsona fortā. Viņu vēlāk apcietinājuma laikā nogalināja. 1877. gads bija arī gads, kad atklājām, kā apiet Larami forta līgumus. Siu virsaišiem un viņu vadošajiem vīriem lika galdā jaunu līgumu ar kampaņu „Pārdodiet vai cietiet badu!” – paraksti līgumu vai cilts paliek bez pārtikas. To parakstīja vien 10 procenti siu pieaugušo vīriešu. Larami forta līgumā bija noteikts, ka vismaz trim ceturtdaļām cilts jāparakstās par atteikšanos no zemes. Šo līguma pantu, protams, ignorēja. 1887. gads. Douza akts. Rezervātu zemes kopīpašuma tiesībām pienāk gals. Rezervātus sadala 160 akru lielos gabalos un izdala atsevišķiem indiāņiem, pārpalikumu atsavinot. Ciltis zaudēja miljoniem akru. Amerikāņu sapnis par katram savu zemes stūrīti izrādījās ļoti viltīgs veids, kā sadalīt rezervātu, līdz nekas nepaliek pāri. Šī rīcība iznīcināja rezervātus, ar katru nākamo paaudzi atvieglojot tālāku zemes sadalīšanu un iztirgošanu. Vairums pāri palikušās zemes un daudzu rezervāta robežās esošo zemes gabalu nu ir baltādaino rančo īpašnieku rokās. Pie zemes treknuma atkal tiek vašiču. 1890. gads – datums, ko šajā slīdrādē uzskatu par vissvarīgāko. Tas ir gads, kurā notika slaktiņš vietā sauktā par Ievainoto celi. 29. decembrī ASV kareivji aplenca siu apmetni pie Ievainotā ceļa pietekas un noslepkavoja virsaiti Lielpēdi un 300 karagūstekņu ar jaunu sprāgstošu patronu ātršāvēju – Hočkisa lielgabalu. Par šo tā saukto kauju 7. kavalērijai par varonību piešķīra 20 Kongresa Goda medaļas. Līdz šai dienai ne par vienu citu atsevišķu kauju nav piešķirts tik daudz Goda medaļu. Vairāk Goda medaļu piešķīra par šo sieviešu un bērnu masveida noslepkavošanu nekā jebkuru kauju Pirmajā pasaules karā, Otrajā pasaules karā, Korejas, Vjetnamas, Irākas vai Afganistānas karā. Ievainotā ceļa slaktiņu uzskata par visu indiāņu karu beigām. Ikreiz, kad apmeklēju masu kapa vietu pie Ievainotā ceļa, es to redzu ne vien kā lakotu vai siu kapu, bet gan kā visu pirmiedzīvotāju kapu. Svētnieks Melnais Alnis teica: „Toreiz es nezināju, cik daudz kam pienāca gals. Atskatoties tagad no savu vecumdienu augstā kalna, es joprojām redzu nokautās sievietes un bērnus guļam izsvaidītus gar līko aizu un kaudzēs sašķūrētus tikpat skaidri, kā redzēju tos jaunekļa acīm. Es redzu, ka asiņainajos dubļos nomira vēl kas, sniega vētra apraka vēl kaut ko. Tur nomira tautas sapnis. Un tas bija skaists sapnis.” Ar šo notikumu Amerikas pirmiedzīvotājiem sākās jauns laikmets. Visu var iedalīt pirms un pēc slaktiņa pie Ievainotā ceļa, jo tobrīd, ar pirkstu uz Hočkisa lielgabalu mēlītes, ASV valdība atklāti pasludināja savu nostāju pret pirmiedzīvotāju tiesībām. Viņiem bija līdz kaklam līgumi. Viņiem bija līdz kaklam svētkalni. Viņiem bija līdz kaklam garu dejas. Viņiem bija līdz kaklam visas siu radītās neērtības. Tādēļ viņi izvilka lielgabalus. „Arī tagad gribi būt indiānis?” viņi jautāja, turot pirkstu uz mēlītes. 1900. gads. ASV indiāņu skaits sasniedz savu zemāko punktu – mazāk nekā 250 tūkstošus, salīdzinājumā ar 1492. gadā aplēstajiem astoņiem miljoniem. Pārlecam uz priekšu. 1980. gads. Visilgākā tiesas prāva ASV vēsturē, Siu tauta pret Amerikas Savienotajām Valstīm, par ko lēma Augstākā tiesa. Tiesa lēma, ka, siu nometinot rezervātos un padarot pieejamus septiņus miljonus akru siu zemes zelta meklētājiem un zemniekiem, bija pārkāpti Larami forta otrā līguma nosacījumi. Tiesa paziņoja, ka Melnie kalni tika atņemti nelikumīgi un ka siu tautai jāsaņem sākotnēji piedāvātā cena plus procenti. Atlīdzībā par Melnajiem kalniem tiesa siu tautai piešķīra vien 106 miljonus ASV dolāru. Siu noraidīja naudu ar protesta saukli „Melnie kalni netiek pārdoti”. 2010. gads. Pirmiedzīvotāju statistika mūsdienās, vairāk nekā gadsimtu pēc slaktiņa pie Ievainotā ceļa, atklāj kolonizēšanas, piespiedu migrēšanas un līgumu pārkāpumu sekas. Bezdarbs Painridžas Indiāņu rezervātā svārstās no 85 līdz 90 procentiem. Namu pārvaldniecība nespēj uzbūvēt jaunas celtnes, un esošās jūk un brūk. Daudzi ir bez pajumtes, un tie, kam mājas ir, pūstošajās ēkās dzīvo saspiesti kopā ar līdz pat piecām citām ģimenēm. Trīsdesmit deviņos procentu Painridžas māju nav elektrības. Vismaz 60 procentus rezervāta māju apsēdis melnais pelējums. Vairāk nekā 90 procenti iedzīvotāju dzīvo zem federālā nabadzības sliekšņa. Tuberkolozes izplatība Painrridžā ir aptuveni astoņas reizes augstāka nekā vidēji ASV. Zīdaiņu mirstība ir augstākā šajā kontinentā un apmēram trīsreiz augstāka nekā vidēji ASV. Dzemdes kakla vēža izplatība ir piecreiz lielāka nekā vidēji ASV. Skolu pamet līdz pat 70% bērnu. Skolotāju mainība ir astoņreiz augstāka nekā vidēji ASV. Mazbērnus nereti audzina vecvecāki, jo vecāki alkoholisma, ģimenes vardarbības un vispārējas vienaldzības dēļ tos nespēj audzināt. Piecdesmit procenti iedzīvotāju, kas vecāki par 40 gadiem, cieš no diabēta. Vīriešiem paredzamā dzīvildze ir no 46 līdz 48 gadiem, apmēram tikpat, cik Afganistānā un Somālijā. Jebkura sekmīga genocīda pēdējā nodaļa ir tā, kur apspiedējs var mazgāt rokas nevainībā un teikt: „Žēlīgais Dievs, ko šie cilvēki sev nodara? Viņi viens otru nogalē.” Viņi sevi nogalē, mums noraugoties viņu nāvē. Tā mēs tikām pie šīm Amerikas Savienotajām Valstīm. Šīs ir sekas pārliecībai, ka esam likteņa izredzēti kolonizēt. Karagūstekņu nometnēs joprojām dzimst gūstekņi – ilgi pēc tam, kad sargu vairs nav. Šie ir kauli, kas palikuši pēc tam, kad pievākta labākā gaļa. Reiz senā pagātnē cilvēki, kas izskatījās kā es, vašiču, aizsāku virkni notikumu, alkdami atņemt zemi, ūdeni un kalnu zeltu. Šie notikumi radīja domino efektu, kas vēl nav beidzies. Lai arī cik attāls mums, valdošajai sabiedrībai, nešķistu 1888. gada slaktiņš vai virkne pirms 150 gadiem pārkāptu līgumu, man tāpat jums jājautā: kā vajadzētu justies par mūsdienu statistiku? Kāda ir saistība starp šiem ciešanu attēliem un manis tikko nolasīto vēsturi? Un cik liela šīs vēstures daļa vispār būtu jāatzīst? Vai kaut kas no tā šodien ir jūsu atbildība? Man ir teikts, ka jābūt kam tādam, ko varam darīt lietas labā. Jābūt kādam aicinājumam uz rīcību. Jo pārāk ilgi esmu stāvējis malā, mierā ar liecinieka lomu, uzņemdams tikai fotogrāfijas. Jo risinājumi šķiet tik tālu pagātnē, ka vajag vismaz laika mašīnu, lai tiktu tiem klāt. Pirmiedzīvotāju ciešanas nav vienkārši atrisināms jautājums. Tas nav kas tāds, ko var atbalstīt tā, kā to darīja Haiti gadījumā, cīņā par AIDS izskaušanu vai bada apkarošanu. Tā sauktais „risinājums” valdošajai sabiedrībai var būt kas grūtāks nekā, teiksim, 50 dolāru čeks, draudzes ekskursija pārkrāsot dažas ar grafiti aprakstītas mājas, vai piepilsētas ģimenes ziedotās drēbes, ko viņi paši nemaz vairs negrib. Kur mēs paliekam? Tumsā raustot plecus? Amerikas Savienotās Valstis diendienā turpina pārkāpt 1851. un 1868. gada Larami forta līgumus ar lakotiem. Manis šodien piedāvātais aicinājums uz rīcību, mana TED vēlēšanās ir šāda – godājiet līgumus! Atdodiet Melnos kalnus! Ko viņi ar tiem darīs, nav jūsu darīšana. (Aplausi)