Kas notiek pēc nāves? Vai pastāv mierīga paradīze? Mūžīgas mokas? Atdzimšana? Vai varbūt vienkārši nebūtība? Kāds ķīniešu imperators nodomāja, ka, lai kas tur arī nebūtu, labāk paņemt līdzi armiju. Mēs to zinām, jo 1974. gadā zemnieki, rokot aku pie sava ciematiņa, uzdūrās vienam no visnozīmīgākajiem atradumiem arheoloģijas vēsturē: plašām pazemes telpām, kas ieskāva šī imperatora kapenes un kurās bija vairāk nekā 8 000 cilvēka izmēra, cīņai gatavu māla kareivju. Šis pazemes armijas stāsts sākas ar Jinu Dženu, kurš 246. gadā p.m.ē., 13 gadu vecumā, Cjiņu valstī nāca pie varas kā karalis. Godkārīgs un cietsirdīgs, viņš vēlāk kļuva par Cjiņu Šihuanu, pirmo Ķīnas imperatoru, pēc tās septiņu karojošo karaļvalstu apvienošanas. Viņa 36 gadu valdīšanai bija daudzi vēsturiski sasniegumi, tostarp universāla svaru un mērvienību sistēma, viena standartizēta rakstība visai Ķīnai un aizsargbarjera, kas vēlāk kļūtu pazīstama kā Lielais Ķīnas mūris. Taču varbūt Cjiņs Šihuans veltīja tik daudz pūļu sava vēsturiskā mantojuma nodrošināšanai, jo bija apsēsts ar savu mirstību. Savus pēdējos gadus viņš pavadīja, izmisīgi nodarbinot alķīmiķus un rīkojot ekspedīcijas, lai atrastu dzīvības eliksīrus, kas viņam palīdzētu iegūt nemirstību. Un jau savā pirmajā valdīšanas gadā viņš sāka milzīgas pazemes nekropoles celtniecību, kas bija pilna ar pieminekļiem, artefaktiem un armiju, kas viņu pavadītu nākamajā pasaulē un turpinātu viņa valdīšanu. Šī krāšņā armija joprojām stāv precīzā kaujas ierindā un ir sadalīta pa vairākām bedrēm. Vienā no tām ir galvenais karaspēks 6 000 kareivju apjomā, no kuriem katrs sver ap pārsimt kilogramu. Otrajā ir vairāk nekā 130 kaujas ratu un vairāk nekā 600 zirgu, un trešajā ir izvietota virspavēlniecība. Tukša ceturtā bedre mudina domāt, ka grandiozo projektu neizdevās pabeigt pirms imperatora nāves. Papildus tam visam blakus telpās ir izvietotas mūziķu, akrobātu, strādnieku, amatpersonu un dažādu eksotisku dzīvnieku statujas, norādot uz to, ka imperatoram Cjiņam pēcnāves dzīvē bija padomā kas vairāk kā vienkārši karošana. Visas statuetes ir veidotas no terakotas jeb apdedzinātas zemes, iesarkani brūna māla veida. Lai tās izgatavotu, imperators nodarbinājis daudzas darbnīcas un vairāk nekā 720 000 strādnieku, tostarp amatnieku grupas, kas katru ķermeņa daļu lēja atsevišķi, lai izgatavotu statujas tikpat dažādas kā īstos kareivjus imperatora armijā. Viņi stāv pēc pakāpēm ar dažādiem ieročiem un formastērpiem, atšķirīgām frizūrām un izteiksmēm, un pat atšķirīgām ausīm. Sākotnēji katru kareivi izkrāsoja spilgtās krāsas, taču saskarsme ar gaisu izraisīja krāsas sacietēšanu un nolobīšanos, atstājot vien terakotas pamatu. Šī paša iemesla dēļ vēl viena telpa mazāk kā pusotra kilometra attālumā vēl nav atrakta. Tās ir paša Cjiņa Šihuana kapenes, kurā esot pilis, dārgakmeņi un artefakti, un pat dzīvsudraba upes, kas plūst caur bronzas kalniem. Bet kamēr nav atklāts veids, kā tai piekļūt, nesabojājot iekšā esošos dārgumus, kapenes paliek noslēgtas. Imperators Cjiņs nebija vienīgais, kurš pēdējā ceļojumā vēlējās sabiedrību. Seno ēģiptiešu kapenēs ir māla modeļi, kas attēlo ideālo pēcnāves dzīvi. Japānas Kofunu periodā mirušos apbedīja ar zirgu un māju statujām, un Meksikas piekrastē esošās Hainas salas kapenes ir pilnas ar māla statuetēm. Par laimi, lai cik cietsirdīgs viņš bija, imperators Cjiņs izvēlējās kalpus un kareivjus šim nolūkam izgatavot tā vietā, lai kā pavadoņus upurētu dzīvus cilvēkus, kā to piekopa Ēģiptē, Rietumāfrikā, Anatolijā, daļā Ziemeļamerikas un pat Ķīnā iepriekšējo Šaņu un Džou dinastiju laikā. Mūsdienās cilvēki no visas pasaules dodas apskatīt šos stoiskos kareivjus, kas gadu simteņiem klusībā gaida savas kaujas pavēles.