Kas notiek pēc nāves?
Vai pastāv mierīga paradīze?
Mūžīgas mokas?
Atdzimšana?
Vai varbūt vienkārši nebūtība?
Kāds ķīniešu imperators nodomāja,
ka, lai kas tur arī nebūtu,
labāk paņemt līdzi armiju.
Mēs to zinām, jo 1974. gadā
zemnieki, rokot aku pie sava ciematiņa,
uzdūrās vienam no visnozīmīgākajiem
atradumiem arheoloģijas vēsturē:
plašām pazemes telpām, kas ieskāva
šī imperatora kapenes un kurās bija
vairāk nekā 8 000 cilvēka izmēra,
cīņai gatavu māla kareivju.
Šis pazemes armijas stāsts
sākas ar Jinu Dženu,
kurš 246. gadā p.m.ē., 13 gadu vecumā,
Cjiņu valstī nāca pie varas kā karalis.
Godkārīgs un cietsirdīgs,
viņš vēlāk kļuva par Cjiņu Šihuanu,
pirmo Ķīnas imperatoru,
pēc tās septiņu karojošo
karaļvalstu apvienošanas.
Viņa 36 gadu valdīšanai
bija daudzi vēsturiski sasniegumi,
tostarp universāla
svaru un mērvienību sistēma,
viena standartizēta rakstība visai Ķīnai
un aizsargbarjera, kas vēlāk
kļūtu pazīstama kā Lielais Ķīnas mūris.
Taču varbūt Cjiņs Šihuans
veltīja tik daudz pūļu
sava vēsturiskā mantojuma nodrošināšanai,
jo bija apsēsts ar savu mirstību.
Savus pēdējos gadus viņš pavadīja,
izmisīgi nodarbinot alķīmiķus
un rīkojot ekspedīcijas,
lai atrastu dzīvības eliksīrus,
kas viņam palīdzētu iegūt nemirstību.
Un jau savā pirmajā valdīšanas gadā
viņš sāka milzīgas
pazemes nekropoles celtniecību,
kas bija pilna
ar pieminekļiem, artefaktiem
un armiju, kas viņu pavadītu
nākamajā pasaulē
un turpinātu viņa valdīšanu.
Šī krāšņā armija joprojām stāv
precīzā kaujas ierindā
un ir sadalīta pa vairākām bedrēm.
Vienā no tām ir galvenais karaspēks
6 000 kareivju apjomā,
no kuriem katrs sver ap pārsimt kilogramu.
Otrajā ir vairāk nekā 130 kaujas ratu
un vairāk nekā 600 zirgu,
un trešajā ir izvietota virspavēlniecība.
Tukša ceturtā bedre mudina domāt,
ka grandiozo projektu neizdevās
pabeigt pirms imperatora nāves.
Papildus tam visam blakus telpās
ir izvietotas mūziķu, akrobātu,
strādnieku, amatpersonu
un dažādu eksotisku dzīvnieku statujas,
norādot uz to, ka imperatoram Cjiņam
pēcnāves dzīvē bija padomā kas vairāk
kā vienkārši karošana.
Visas statuetes ir veidotas
no terakotas jeb apdedzinātas zemes,
iesarkani brūna māla veida.
Lai tās izgatavotu,
imperators nodarbinājis daudzas darbnīcas
un vairāk nekā 720 000 strādnieku,
tostarp amatnieku grupas,
kas katru ķermeņa daļu lēja atsevišķi,
lai izgatavotu statujas tikpat dažādas
kā īstos kareivjus imperatora armijā.
Viņi stāv pēc pakāpēm
ar dažādiem ieročiem
un formastērpiem,
atšķirīgām frizūrām un izteiksmēm,
un pat atšķirīgām ausīm.
Sākotnēji katru kareivi
izkrāsoja spilgtās krāsas,
taču saskarsme ar gaisu izraisīja
krāsas sacietēšanu un nolobīšanos,
atstājot vien terakotas pamatu.
Šī paša iemesla dēļ vēl viena telpa
mazāk kā pusotra kilometra attālumā
vēl nav atrakta.
Tās ir paša Cjiņa Šihuana kapenes,
kurā esot pilis, dārgakmeņi un artefakti,
un pat dzīvsudraba upes,
kas plūst caur bronzas kalniem.
Bet kamēr nav atklāts veids,
kā tai piekļūt, nesabojājot
iekšā esošos dārgumus,
kapenes paliek noslēgtas.
Imperators Cjiņs nebija vienīgais,
kurš pēdējā ceļojumā vēlējās sabiedrību.
Seno ēģiptiešu kapenēs ir māla modeļi,
kas attēlo ideālo pēcnāves dzīvi.
Japānas Kofunu periodā mirušos apbedīja
ar zirgu un māju statujām,
un Meksikas piekrastē esošās
Hainas salas kapenes
ir pilnas ar māla statuetēm.
Par laimi, lai cik cietsirdīgs viņš bija,
imperators Cjiņs izvēlējās kalpus
un kareivjus šim nolūkam izgatavot
tā vietā, lai kā pavadoņus
upurētu dzīvus cilvēkus,
kā to piekopa Ēģiptē,
Rietumāfrikā, Anatolijā,
daļā Ziemeļamerikas
un pat Ķīnā iepriekšējo
Šaņu un Džou dinastiju laikā.
Mūsdienās cilvēki no visas pasaules
dodas apskatīt šos stoiskos kareivjus,
kas gadu simteņiem klusībā gaida
savas kaujas pavēles.