Mēs redzam ar acīm. Bet tāpat mēs arī redzam ar smadzenēm. Un redzēšana ar smadzenēm bieži tiek saukta par iztēli. Un mums ir pazīstamas mūsu iztēles ainavas, mūsu iekšējās ainavas. Mēs ar tām esam dzīvojuši visu dzīvi. Bet ir arī halucinācijas. Un halucinācijas ir pilnīgi citādas. Tās nešķiet mūsu radītas. Nešķiet, ka tajās mums būtu kontrole. Tās šķietami nāk no ārpuses, un [šķietami] imitē uztveri. Es runāšu par halucinācijām. Un par īpašu vizuālo halucināciju veidu, kuru es novēroju saviem pacientiem. Pirms dažiem mēnešiem man piezvanīja no pansionāta, kur es strādāju. Viņi man pastāstīja, ka vienai no iemītniecēm, vecai 90-gadīgai kundzei, rēgojās. Un viņi prātoja, vai viņa sagājusi sviestā. Vai arī tāpēc, ka viņa ir veca kundze, viņai vai nu ir bijusi trieka, vai arī viņai ir Alcheimera slimība. Un viņi prasīja man, vai es varētu ierasties un apraudzīt Rozāliju, veco kundzi. Es devos viņu apskatīt. Tas bija skaidri redzams, ka viņa bija pilnīgi saprātīga un normāla un inteliģenta. Bet viņa bija ļoti izbijusies, un ļoti samulsusi, jo viņai rēgojās. Un viņa man pastāstīja -- māsiņas to nepieminēja -- ka viņa bija akla, ka viņa jau piecus gadus bija pilnīgi akla pēc makulas deģenerācijas. Bet tagad, dažas pēdējās dienas, viņai rēgojās. Tā nu es vaicāju, "Kas tieši?" Un viņa teica, "Cilvēki austrumu stila apģērbā, drapējumos, ejot augšup un lejup pa kāpnēm. Vīrietis, kurš pagriežas pret mani un smaida. Bet viņam vienā mutes pusē ir milzīgi zobi. Arī dzīvniekus. Es redzu baltu ēku. Snieg mīksts sniegs. Es redzu šo iejūgto zirgu, velkam prom sniegu. Tad kādu nakti skats mainās. Es redzu kaķus un suņus nākam man pretīm. Tie atnāk līdz noteiktai vietai un tad apstājas. Tad tas atkal mainās. Es redzu daudz bērnu. Viņi iet augšup un lejup pa kāpnēm. Viņi valkā drēbes spilgtās krāsās, rožainas un zilas, austrumu stila apģērbu." Reizēm, viņa teica, pirms parādās cilvēki, viņai var parādīties uz grīdas rozā un zili kvadrāti, kuri šķiet pārvietojas augšup uz griestiem. Es vaicāju, "Vai tas ir kā sapnis?" Un viņa teica, "Nē, tas nav kā sapnī. Tā ir kā filma." Viņa teica, "Tam ir krāsas. Tam ir kustība. Bet tas ir pilnībā bez skaņas, kā mēmā filma." Un viņa teica, ka tā visnotaļ ir garlaicīga filma. Viņa teica, "Visi šie cilvēki austrumu stila apģērbā, kas iet augšup un lejup, ir ļoti atkārtojoši, ļoti ierobežoti." (Smiekli) Un viņai ir humora izjūta. Viņa zināja, ka tā bija halucinācija. Bet viņa bija pārbijusies. Viņai ir 95 gadi, un viņa nekad iepriekš nebija pieredzējusi halucinācijas. Viņa teica, ka halucinācijas nebija saistītas ne ar ko, ko viņa domāja vai juta, vai darīja. Ka tās šķita rodamies pašas no sevis, vai izgaistam [pašas no sevis]. Viņa tās nevarēja kontrolēt. Viņa teica, ka neatpazina nevienu no cilvēkiem vai vietām, ko redzēja halucinācijās. Un neviens no cilvēkiem vai dzīvniekiem viņu nepamanīja un nepievērsa viņai uzmanību. Un viņa nezināja, kas notiek. Viņa prātoja, vai viņa jūk prātā vai zaudē prātu. Es viņu rūpīgi izmeklēju. Viņa bija saprātīga, veca kundze. Pilnīgi normāla. Viņai nebija medicīnisku problēmu. Viņa nelietoja nevienas zāles, kas varētu radīt halucinācijas. Bet viņa bija akla. Un tad es viņai teicu, "Šķiet, ka zinu, kas jums ir." Es teicu, "Ir īpaša vizuālo halucināciju forma, kura var būt kopā ar pasliktinātu redzi vai aklumu." "To sākotnēji aprakstīja," es teicu, "18. gadsimtā cilvēks vārdā Šarls Bonē. Un jums ir Šarla Bonē sindroms. Ar jūsu smadzenēm viss ir kārtībā. Ar jūsu prātu viss ir kārtībā. Jums ir Šarla Bonē sindroms." Un viņa bija ļoti atvieglota, ka cēlonis nebija nekas nopietns, un arī diezgan ziņkārīga. Viņa teica, "Kas ir šis Šarls Bonē?" Viņa teica, "Vai viņam tas pašam bija?" Un viņa sacīja, "Pasakiet visām māsiņām, ka man ir Šarla Bonē sindroms." (Smiekli) "Es neesmu traka. Es neesmu plānprātīga. Man ir Šarla Bonē sindroms." Es pateicu māsiņām. Man tagad šī ir bieži sastopama situācija. Es galvenokārt strādāju pansionātos. Es redzu daudzus pavecus cilvēkus, kuriem ir dzirdes vai redzes traucējumi. Apmēram 10% no cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem ir muzikālas halucinācijas. Un apmēram 10% no cilvēkiem ar redzes traucējumiem ir vizuālas halucinācijas. Jums nav jābūt pilnīgi aklam, tikai ar pietiekami lieliem traucējumiem. Lasot oriģinālo aprakstu no 18. gadsimta, Šarlam Bonē nebija halucinācijas. Bet viņa vectēvam bija šīs halucinācijas. Viņa vectēvs bija miertiesnesis, pavecs vīrs. Viņam bija operēta katarakta. Viņa redze bija diezgan slikta. Un 1759. gadā viņš savam mazdēlam aprakstīja dažādas lietas, kuras viņš redzēja. Pirmā lieta, ko viņš teica, ka ir redzējis, bija kabatlakatiņš, kas karājās gaisā. Tas bija liels zils kabatlakats ar četriem oranžiem apļiem. Un viņš zināja, ka tā ir halucinācija. Kabatlakati tā vienkārši nekarājas gaisā. Un tad viņš redzēja karājoties gaisā lielu riteni. Bet reizēm viņš nebija pārliecināts, vai viņam tikai liekas vai arī ne. Jo halucinācijas iederējās redzētā kontekstā. Tā kādā reizē, kad viņu apciemoja mazmeitas, viņš teica, "Un kas ir šie izskatīgie jaunie vīrieši kopā ar jums?" Un viņas teica, "Ak vai, vectēv, šeit nav neviena izskatīga jauna vīrieša." Un tad izskatīgie jaunie vīrieši pazuda. Tas šīm halucinācijām ir tipiski, ka tās var uz mirkli parādīties un tad pazust. Tās parasti neparādās un nepazūd. Tās drīzāk ir pēkšņas. Un tās pēkšņi mainās. Šarls Ļuļēns, vectēvs, redzēja simtiem dažādu tēlu, dažāda veida atšķirīgas ainavas. Kādu reizi viņš redzēja vīrieti peldmētelī smēķējot pīpi, un viņš saprata, ka tas ir viņš pats. Tas bija vienīgais tēls, ko viņš atpazina. Kādā reizē, kad viņš gāja pa Parīzes ielām, viņš redzēja -- tas bija patiesībā -- sastatnes. Bet kad viņš atgriezās mājās, viņš redzēja mazas sešas collas augstas sastatnes uz galda savā kabinetā. Šī uztveres atkārtošanās reizēm tiek saukta par palinopsiju. Ar viņu un ar Rozāliju, šķiet, notika tas -- un Rozālija teica, "Kas notiek?" -- un es teicu, ka tad, kad jūs zaudējat redzi, smadzeņu vizuālās daļas vairs nesaņem ievades signālus, tās kļūst hiperaktīvas un uzbudināmas. Un tās sāk darboties spontāni. Un jums sāk rēgoties. Tas, ko jūs redzat, var būt kas ļoti sarežģīts. Kādai citai manai pacientei, kurai, [kā Šarlam Ļuļēnam] bija vēl nelielas redzes spējas, tas, ko viņa redzēja, bija traucējoši. Kādā reizē viņa teica, ka redzējusi vīrieti svītrainā kreklā restorānā. Un viņš pagriezās. Un tad viņš sadalījās sešos vienādos cilvēkos svītrainos kreklos, kuri sāka nākt viņai pretī. Un tad seši cilvēki saplūda atkal vienā, kā harmonikas. Vienreiz, kad viņa bija pie stūres, vai visdrīzāk, viņas vīrs bija pie stūres, ceļš sadalījās četros ceļos. Un viņa jutās tā, it kā vienlaikus brauktu pa četriem ceļiem. Viņai bija arī ļoti kustīgas halucinācijas. Daudzas no tām bija saistītas ar auto. Reizēm viņa redzēja pusaudzi zēnu, kas sēdēja uz mašīnas pārsega. Viņš bija ļoti izturīgs, un viņš kustējās drīzāk graciozi, kad mašīna griezās. Un kad viņi apstājās, zēns pēkšņi pacēlās 100 pēdu augstumā vertikāli gaisā un tad pazuda. Kādam citam manam pacientam bija cita veida halucinācijas. Tā bija sieviete, kurai nebija problēmas ar acīm, bet gan ar smadzeņu vizuālajām daļām. Mazs audzējs pakauša garozā. Un viņa redzēja multiplikācijas. Šīs multiplikācijas bija caurspīdīgas un pārklāja pusi no redzes lauka kā ekrāns. Un sevišķi viņa redzēja multiplikācijas ar Vardi Kermitu. (Smiekli) Es neskatos Sezama ielu. Bet viņa teica, "Kāpēc Kermits?" Viņa teica, "Varde Kermits neko man nenozīmē. Ziniet, es domāju par Freida determinantiem. Kāpēc Kermits? Varde Kermits man neko nenozīmē." Viņai nebija lielu iebildumu pret multfilmām. Bet tas, kas viņu traucēja, bija, ka viņa redzēja ļoti noturīgus seju attēlus jeb halucinācijas un tāpat Rozālijai, sejas bieži vien bija izkropļotas, ar ļoti lieliem zobiem, vai ļoti lielām acīm. Un tās viņu biedēja. Kas notiek ar šiem cilvēkiem? Kā ārsts es esmu centies saprast un nodefinēt to, kas notiek, un centies nomierināt cilvēkus. Īpaši nomierināt viņus, ka viņi nejūk prātā. Ap 10%, kā jau es teicu, cilvēkiem ar redzes defektiem ir šīs halucinācijas. Bet ne vairāk kā 1% cilvēku atzīstas tajās. Jo viņiem ir bail, ka tiks uzskatīti par jukušiem. Un ja viņi tās nepiemin saviem ārstiem, viņiem var tikt uzstādīta nepareiza diagnoze. Ir tāds uzskats, ka tad, ja tu redzi vai dzirdi lietas, tu jūc prātā. Bet psihiski slima cilvēka halucinācijas ir diezgan atšķirīgas. Psihiskās halucinācijas, vai nu tās ir vizuālas vai vokālas, tevi uzrunā. Tās apsūdz tevi. Tās vilina tevi. Tās pazemo tevi. Tās ņirgājas par tevi. Tu ar tām mijiedarbojies. Neviena no šīm īpašībām nevar tikt piemērota šīm Šarla Bonē halucinācijām. Tā ir filma. Tu skaties filmu, kurai nav nekāda sakara ar tevi. Vai tas ir tas, ko cilvēki par tām domā. Ir arī reta lieta, ko dēvē par deniņu daivas epilepsiju. Un reizēm, ja kādam tā ir, cilvēks var justies tā, it kā būtu pārvietots atpakaļ laikā un telpā pagātnē. Tu esi noteiktā ceļu krustojumā. Tu saod ceptus kastaņus. Tu dzirdi satiksmi. Ir iesaistītas visas maņas. Un tu gaidi savu meiteni. Un ir šis 1982. gada otrdienas vakars. Un deniņu daivas halucinācijas visas ir visu maņu halucinācijas, pilnas sajūtu, pilnas tuvības, noteiktā vietā un laikā, sakarīgas, dramatiskas. Šarla Bonē halucinācijas ir diezgan atšķirīgas. Šarla Bonē halucināciju gadījumā jums ir visu veidu līmeņi, no ģeometriskām halucinācijām, rozā un zilie kvadrāti, kurus redzēja sieviete, līdz pat diezgan sarežģītām halucinācijām ar tēliem un īpaši ar sejām. Sejas, un reizēm izkropļotas sejas ir visizplatītākā lieta šajās halucinācijās. Un otra izplatītākā lieta ir multiplikācijas. Tātad, kas notiek? Fascinējoši, ka dažos pēdējos gados ir bijis iespējams veikt funkcionālo smadzeņu skanēšanu, veikt fMRI cilvēkiem, kad viņiem rādās halucinācijas. Un patiesībā, lai noskaidrotu, ka vizuālo smadzeņu atšķirīgas daļas ir aktivētas, kad viņiem rādās halucinācijas. Kad cilvēkiem ir šīs vienkāršās ģeometriskās halucinācijas, ir aktivēta primārā vizuālā smadzeņu garoza. Tā ir smadzeņu daļa, kura uztver šķautnes un veidus. Jūs neveidojat attēlus ar savu primāro vizuālo smadzeņu garozu. Kad veidojas attēli, ir iesaistīta vizuālās smadzeņu garozas augstākā daļa, kas atrodas deniņu daivā. Un vienu rajonu deniņu daivā sauc par vārpstveidīgo kroku. Un ir zināms, ka ja cilvēkiem vārsptveidīgajā krokā ir bojājums, viņi var zaudēt spēju atpazīt sejas. Bet ja vārpstveida krokā ir neparasta aktivitāte, cilvēkiem sejas var rādīties. Un šis ir tieši tas, kas ir dažiem no šiem cilvēkiem. Šīs krokas priekšējā daļā ir rajons, kurā tiek pārstāvēti zobi un acis. Un šī krokas daļa ir aktivēta, kad cilvēki redz izkropļotās halucinācijas. Ir kāda cita smadzeņu daļa, kura tiek īpaši aktivēta, kad cilvēki redz multiplikācijas. Tā ir aktivēta, kad cilvēks atpazīst multiplikācijas, kad cilvēks zīmē multiplikācijas, kad viņš tās redz. Ir ļoti interesanti, ka tam būtu jābūt specifiskam. Ir citas smadzeņu daļas, kuras ir iesaistītas tieši ēku un ainavu atpazīšanā un redzēšanā. Ap 1970. gadu tika noskaidrots, ka ne tikai noteiktas smadzeņu daļas tika iesaistītas, bet noteiktas šūnas. "Sejas šūnas" tika atklātas ap 1970. gadu. Un tagad mēs zinām, ka ir simtiem citu veidu šūnas, kuras var būt ļoti, ļoti specifiskas. Jums ne tikai var būt "auto" šūnas, jums var būt "Aston Martin" šūnas. (Smiekli) Es šorīt redzēju Aston Martin. Man ar to vajadzēja iebraukt iekšā. Un tagad tas ir kaut kur te iekšā. (Smiekli) Šajā līmenī, ko sauc par deniņu apakšējo smadzeņu garozu, ir tikai vizuāli attēli, jeb izdomājumi, jeb fragmenti. Tas ir tikai augstākajos līmeņos, ka citas maņas pievienojas, un ir saistības ar atmiņu un emocijām. Un Šarla Bonē sindroma gadījumā jūs neaizejat līdz šiem augstākajiem līmeņiem. Jūs esat apakšējās vizuālās smadzeņu garozas līmeņos, kur ir tūkstošiem un desmitiem tūkstošu un miljoniem attēlu, vai izdomājumu, vai fragmentāru izdomājumu, visi tie ir neirāli kodēti īpašās šūnās jeb mazos šūnu sakopojumos. Parasti tie visi ir daļa no uztveres kopējās plūsmas jeb iztēles. Un cilvēks to neapzinās. Cilvēks apzinās, ja viņam ir redzes traucējumi vai aklums, ka process ir pārrauts. Un tā vietā, lai būtu normāla uztvere, jūs saņemat nekontrolējamu, krampjainu stimulāciju jeb atbrīvošanu no visām šīm vizuālajām šūnām deniņu apakšējā smadzeņu garozā. Un jūs pēkšņi redzat seju. Pēkšņi jūs redzat mašīnu. Pēkšņi šis un pēkšņi tas. Prāts cenšas cik spēj, lai atpazītu un lai tam piešķirtu kādu sakarību. Bet ne īpaši veiksmīgi. Kad tas pirmo reizi tika izskaidrots, uzskatīja, ka tos var izskaidrot kā sapņus. Bet patiesībā cilvēki saka, "Es neatpazīstu cilvēkus. Es nevaru saskatīt nekādas sakarības." "Kermits man neko nenozīmē." Jūs neko nenoskaidrojat, domājot par tiem kā par sapņiem. Labi, vairāk vai mazāk es esmu pateicis to, ko vēlējos. Šķiet, ka es vēlos rezumēt un teikt, ka tas nav nekas neparasts. Padomājiet par aklo cilvēku skaitu. Ir jābūt simtiem tūkstošu aklu cilvēku, kuriem ir šīs halucinācijas, bet viņi ir pārāk pārbijušies, lai tās pieminētu. Tādēļ šāda lieta ir jāņem vērā pacientiem, ārstiem, sabiedrībai. Es domāju, ka viņi ir bezgala interesanti un vērtīgi, lai dotu kādu ieskatu tajā, kā darbojas smadzenes. Šarls Bonē pirms 250 gadiem teica -- viņš brīnījās kā, domājot par šīm halucinācijām, kā, viņa tā iesauktais prāta teātris var veidoties no smadzeņu mehānisma. Tagad, 250 gadus vēlāk, es domāju, ka mēs sākam saprast, kā tas noris. Liels paldies. (Aplausi) Kriss Andersons: Tas bija lieliski. Liels paldies. Jūs runājat par šīm lietām ar tik lielu izpratni un empātiju pret saviem pacientiem. Vai jūs pats esat pieredzējis kādu no sindromiem, par ko rakstāt? Olivers Seks: Es jau baidījos, ka pajautāsiet. (Smiekli) Jā, daudzus no tiem. Un patiesībā man pašam ir nelieli vizuālie traucējumi. Es esmu akls ar vienu aci, un ar otru man arī nav laba redze. Un es redzu ģeometriskās halucinācijas. Bet tās neturpinās. K.A.: Un tās jūs netraucē? Jo jūs saprotat, kas tās izraisa. Tās jūs nesatrauc? O.S.: Tās mani netraucē vairāk kā troksnis ausī. Kuram es nepievēršu uzmanību. Tās šad tad man interesē. Un man piezīmju kladēs ir daudzi to zīmējumi. Esmu devies uz fMRI, lai redzētu, kā darbojas mana vizuālā smadzeņu garoza. Un kad es redzu visus šos sešstūrus un sarežģītās lietas, kuras es arī redzu vizuālā migrēnā, es domāju, vai ikviens redz šādas lietas, un vai tādas lietas kā alu māksla, vai ornamentālā māksla varētu būt atvasināta nedaudz no tām. K.A: Tā bija ļoti, ļoti fascinējoša saruna. Liels paldies par piedalīšanos. O.S.: Paldies. Paldies. (Aplausi)