Cik vien es atceros,
esmu jutusi ļoti ciešu saikni
ar dzīvniekiem un ar okeānu.
Tajā vecumā
mans elks
bija delfīns Flipers.
Man pirmo reizi uzzinot
par apdraudētajām sugām,
mani patiešām sāpināja doma,
ka dzīvnieki ik dienu uz visiem laikiem
tiek noslaucīti no Zemes virsmas.
Es vēlējos kaut kā palīdzēt,
taču es vienmēr brīnījos,
ko gan viens cilvēks varētu mainīt?
Tam būs vajadzīgi 30 gadi,
bet galu galā es uzzināšu
atbildi uz šo jautājumu.
Kad pagājušajā gadā sāka parādīties
šie sirdi plosošie attēli
ar naftas klātajiem putniem
no Meksikas līča
šausmīgās BP naftas noplūdes laikā,
vācu bioloģe vārdā Silvija Gausa,
tika citēta sakām:
„Mums vajadzētu iemidzināt
visus ar naftu pārklātos putnus,
jo pētījumi ir pierādījuši,
ka mazāk nekā 1% no tiem
izdzīvo pēc tam, kad tikuši atbrīvoti.”
Es tam pilnīgi un galīgi nepiekrītu.
Turklāt es uzskatu,
ka ikviens ar naftu klātais dzīvnieks
ir pelnījis otru dzīvības iespēju.
Es vēlos jums pastāstīt,
kāpēc man par to
ir tik spēcīga pārliecība.
2000. gada 23. jūnijā
pie Keiptaunas krastiem Dienvidāfrikā
nogrima kuģis ar nosaukumu Treasure,
noplūdinot 1300 tonnu degvielas,
kas piesārņoja dzīvotnes
gandrīz pusei no Āfrikas pingvīnu
populācijas visā pasaulē.
Kuģis nogrima starp Robena salu dienvidos
un Dasena salu ziemeļos.
Šīs salas ir divas galvenās
pingvīnu vairošanās vietas.
Tieši pirms sešiem gadiem un trim dienām,
1994. gada 20. jūnijā,
pie Dasena salas nogrima
kuģis ar nosaukumu Apollo Sea,
ar naftu noklājot 10 000 pingvīnu,
no kuriem puse nomira.
Kad 2000. gadā nogrima Treasure,
pašā karstumā bija
veiksmīgākā vairošanās sezona,
kādu zinātnieki Āfrikas pingvīniem
jelkad novērojuši —
un tobrīd tie bija iekļauti
apdraudēto sugu sarakstā.
Drīz vien gandrīz 20 000 pingvīnu
bija pārklāti ar indīgo naftu.
Vietējais jūras putnu
glābšanas centrs SANCCOB
nekavējoties uzsāka
milzīgu glābšanas operāciju —
un drīz tā kļuva
par plašāko dzīvnieku glābšanu,
kāda jelkad notikusi.
Tolaik es strādāju saistītā iestādē.
Es biju pingvīnu akvāriste
Jaunanglijas akvārijā.
Un vakar bija tieši 11 gadi,
kopš pingvīnu birojā iezvanījās telefons.
Ar šo sarunu mana dzīve
mainījās uz visiem laikiem.
Zvanīja Estelle van der Mēra no SANCCOB,
sakot: „Lūdzu, nāc palīgā!
Mums ir tūkstošiem
ar naftu pārklātu pingvīnu
un tūkstošiem gribošu,
taču pilnīgi nepieredzējušu brīvprātīgo.
Mums vajag pingvīnu ekspertus,
lai viņus apmācītu un uzraudzītu.”
Pēc divām dienām
es biju lidmašīnā ceļā uz Keiptaunu,
kopā ar pingvīnu speciālistu komandu.
Skats šīs ēkas iekšienē
bija graujošs un sirreāls.
Daudzi cilvēki to pat
salīdzināja ar kara zonu.
Pagājušajā nedēļā
10 gadus veca meitene man jautāja:
„Kā tas bija,
kad jūs pirmo reizi iegājāt tajā ēkā
un redzējāt tik daudzus
ar naftu pārklātus pingvīnus?”
Lūk, kas notika.
Es acumirklī aizceļoju atpakaļ laikā.
Pingvīni ir ļoti vokāli putni
un ļoti, ļoti skaļi.
Es gaidīju, ka ieejot ēkā,
es sastapšos ar kliedzienu
un brēcienu kakofoniju,
bet tā vietā,
mums pārkāpjot
pār slieksni un ieejot ēkā,
tur bija baismīgi kluss.
Bija pilnīgi skaidrs,
ka tie bija satraukti,
slimi un traumēti putni.
Otra lieta, kas bija
ārkārtīgi pārsteidzoša,
bija milzīgais brīvprātīgo skaits.
Līdz pat 1000 cilvēku dienā
nāca uz glābšanas centru,
un galu galā glābšanas gaitā
Keiptaunā ieradās vairāk nekā
12 ar pusi tūkstoši brīvprātīgo
no visas pasaules,
lai palīdzētu glābt šos putnus.
Kas bija pārsteidzoši —
nevienam no viņiem tur nebija jābūt,
tomēr viņi bija.
Dažiem no mums, kas tur atradās darba dēļ,
šī neparastā brīvprātīgo atsaucība
uz dzīvnieku krīzi
bija dziļi aizkustinoša
un godbijību iedvesoša.
Dienu pēc ierašanās
mūs divus no akvārija
nozīmēja par galvenajiem otrajā telpā.
Otrajā telpā bija vairāk nekā
4000 ar naftu pārklātu pingvīnu.
Piebildīšu, ka pirms trim dienām
mūsu aprūpē bija 60 pingvīni.
Mēs pavisam noteikti bijām jūtu pārņemti
un nedaudz nobijušies — vismaz es.
Personīgi es patiešām nezināju,
vai spēju tikt galā
ar tik milzīgu uzdevumu.
Arī visi kopā
mēs patiešām nezinājām,
vai spēsim to paveikt.
Jo mēs visi zinājām,
ka tikai pirms sešiem gadiem
uz pusi mazāk pingvīnu
bija pārklāti ar naftu un izglābti,
bet tikai puse no tiem izdzīvoja.
Vai tas ir cilvēka spēkos
izglābt tik daudzus
ar naftu pārklātos pingvīnus?
Mēs vienkārši to nezinājām.
Mums deva cerību
neticami aizrautīgie
un drosmīgie brīvprātīgie,
no kuriem trīs šeit
ar varu baro pingvīnus.
Jūs varbūt pamanījāt,
ka viņi valkā ļoti biezus cimdus.
Par Āfrikas pingvīniem jāzina tas,
ka viņiem ir knābji naža asumā.
Drīz vien
mūsu ķermeņi bija
no galvas līdz kājām noklāti
ar pārbiedēto pingvīnu radītām
nejaukām brūcēm.
Dienu pēc mūsu ierašanās
atklājās jauna krīze.
Naftas plankums pārvietojās
uz ziemeļiem, uz Dasena salu,
un glābēji bija izmisumā,
jo viņi zināja, ka, ja nafta to sasniegs,
glābt vēl vairāk ar naftu pārklātu putnu
nebūs iespējams.
Labu risinājumu patiešām nebija.
Bet tad beidzot
vienam no pētniekiem
pasvieda traku domu —
viņš teica: „Kāpēc gan
mums nepamēģināt savākt
putnus, kam ir lielākais risks
tikt noklātiem ar naftu,
— viņi savāca 20 000 —
„un mēs tos aizvedīsim 800 kilometrus
augšup gar krastu līdz Portelizabetai
atvērtā tipa kravas auto,
un tur, tīrajos ūdeņos,
palaidīsim viņus peldēt mājup.”
(Smiekli)
Trīs pingvīnus
— Pīteram, Pamelai un Pērsijam —
apgredzenoja ar satelītraidītājiem,
un pētnieki turēja īkšķus un cerēja,
ka līdz brīdim, kad viņi
nonāks atpakaļ mājās,
nafta no viņu salām būs aizvākta.
Par laimi dienā, kad viņi atgriezās,
tā arī bija.
Tas bija milzīgs risks,
bet tas atmaksājās,
un tagad viņi zina,
ka var izmantot šo stratēģiju
turpmākajās naftas noplūdēs.
Savvaļas dzīvnieku glābšanā
tāpat kā dzīvē
mēs mācāmies no iepriekšējās pieredzes,
un mēs mācāmies gan no veiksmēm,
gan no neveiksmēm.
Galvenais, ko iemācījāmies,
Apollo Sea glābšanas laikā 1994. gadā
bija, ka vairums šo pingvīnu bija miruši
nezināšanas dēļ
jo tika izmantotas slikti vēdinātas
kastes un kravas auto.
Jo viņi vienkārši nebija gatavi
vienlaikus glābt
tik daudz ar naftu klātu pingvīnu.
Šajos sešos gados,
starp šīm abām naftas noplūdēm,
viņi izgatavoja tūkstošiem
labi vēdināmu kastu.
Tāpēc Treasure glābšanas ietvaros
pingvīnu pārvietošanas laikā
gāja bojā tikai 160 pingvīni
5000 vietā.
Tā jau pati par sevi bija milzīga uzvara.
Vēl kas, ko iemācījāmies
Apollo glābšanas laikā,
bija tas, kā iemācīt pingvīniem
brīvi ņemt zivis no rokām,
izmantojot šādas treniņu kastes.
Mēs atkārtoti izmantojām šo paņēmienu
Treasure glābšanas laikā.
Bet treniņu procesā
tika pamanīts kas interesants!
Pirmie pingvīni,
kas pārgāja uz brīvo barošanu,
bija tie, kuriem uz spārna
bija metāla saite
no pirms 6 gadiem notikušās
Apollo Sea naftas noplūdes.
Arī pingvīni mācās
no iepriekšējās pieredzes.
Visiem šiem pingvīniem
nafta no to ķermeņiem bija ļoti rūpīgi jānotīra,
un diviem cilvēkiem
vajadzēja vismaz stundu,
lai notīrītu vienu pingvīnu.
Tīrot pingvīnu,
tas vispirms jāapsmidzina ar attaukotāju,
un tā mēs nonākam pie mana mīļākā
Treasure glābšanas stāsta.
Apmēram gadu pirms šīs naftas noplūdes
17 gadus vecs skolnieks
izgudroja attaukotāju.
To ļoti veiksmīgi izmantoja SANCCOB,
tāpēc to sāka izmantot
arī Treasure glābšanas laikā.
Bet, kad glābšana bija pusē,
tas izbeidzās.
Estelle no SANCCOB
panikā zvanīja skolniekam
un teica: „Lūdzu, tev jāpagatavo vēl!”
Tā nu viņš skrēja uz laboratoriju
un uztaisīja pietiekami,
lai notīrītu pārējos putnus.
Manuprāt, tas ir kolosāli,
ka pusaudzis
izgudroja produktu,
kas palīdzēja glābt dzīvību
tūkstošiem dzīvnieku.
Kas notika ar šiem 20 000
ar naftu pārklātajiem pingvīniem?
Un vai Silvijai Gausai bija taisnība?
Vai mums vajadzētu vienkārši nogalināt
visus šos putnus,
jo vairums no tiem tik un tā nomirs?
Viņa nevarētu kļūdīties vēl vairāk.
Pēc pusmiljona stundu
nogurdinoša brīvprātīgā darba
vairāk nekā 90% ar naftu pārklāto putnu
tika veiksmīgi nogādāti atpakaļ savvaļā.
Un no apsekošanas pētījumiem mēs zinām,
ka tie nodzīvoja tikpat ilgi
kā ar naftu nenotrieptie pingvīni,
un tie vairojās gandrīz tikpat veiksmīgi.
Piedevām ap 3000 pingvīnu mazuļu
tika izglābti un cilvēku izaudzināti.
Un atkal — ilgtermiņa novērojumi liecina,
ka pat vairāk šo cilvēku audzināto putnēnu
izdzīvo līdz pieaugušam
un vairošanās vecumam
nekā pašu pingvīnu audzinātie mazuļi.
Balstoties uz šīm zināšanām,
SANCCOB ir mazuļu atbalsta projekts.
Katru gadu viņi izglābj
un izaudzina pamestus mazuļus,
un viņiem ir ļoti iespaidīgs
80% panākumu rādītājs.
Tas ir ārkārtīgi svarīgi,
jo pirms gada
Āfrikas pingvīns tika atzīts
par īpaši apdraudētu sugu.
Tie var izmirt
ātrāk nekā 10 gados,
ja mēs šobrīd nedarīsim
kaut ko, lai tos aizsargātu.
Ko tad es iemācījos
no šīs saspringtās
un neaizmirstamās pieredzes?
Personīgi es iemācījos,
ka spēju izturēt tik daudz vairāk,
nekā jelkad būtu varējusi iedomāties.
Un es iemācījos, ka viens cilvēks
var ļoti daudz ko mainīt.
Atcerieties 17-gadīgo puisi!
Ja mēs sanākam kopā
un darbojamies kā viens vesels,
mēs varam sasniegt brīnumainas lietas.
Un būt daļai no kaut kā,
kas ir daudzkārt lielāks par tevi pašu,
sniedz vislielāko gandarījumu,
kāds vien var būt.
Es vēlētos nobeigt ar kādu domu
un varbūt izaicinājumu.
Mana misija kā pingvīnu dāmai
ir veicināt izpratni un iegūt finansējumu
pingvīnu aizsardzībai.
Bet kāpēc gan jums
būtu jāuztraucas par pingvīniem?
Jums būtu jāuztraucas,
jo tā ir indikatorsuga.
Vienkāršāk sakot, ja mirst pingvīni,
tas nozīmē, ka mirst mūsu okeāni,
un galu galā tas ietekmēs arī mūs,
jo, kā saka Silvija Ērla:
„Okeāni ir mūsu dzīvību uzturošā sistēma.”
Mūsdienās divi galvenie draudi pingvīniem
ir pārlieku liela nozveja
un globālā sasilšana.
Tās ir divas lietas,
kurās ikviens no mums
var kaut ko darīt.
Ja ikviens no mums izdarīs savu daļu,
kopā mēs patiešām varēsim kaut ko mainīt
un mēs varēsim pasargāt
pingvīnus no izmiršanas.
Cilvēki vienmēr ir bijuši
pingvīnu lielākais drauds,
taču tagad mēs esam to vienīgā cerība.
Paldies.
(Aplausi)