Runājot par angļu valodu, mēs bieži to iedomājamies kā vienu valodu. Taču tās dialektos runā dučiem valstu visā pasaulē — kas tiem kopīgs vienam ar otru vai ar Čosera literārajiem darbiem? Un kā tie ir saistīti ar dīvainajiem vārdiem Beovulfa varoņeposā? Atbilde ir tāda, ka tāpat kā vairums valodu angļu valoda ir veidojusies caur daudzām runātāju paaudzēm, laika gaitā piedzīvojot būtiskas pārmaiņas. Atdalot šīs izmaiņas, mēs varam izsekot valodai no mūsdienām līdz tās senajām saknēm. Lai gan mūsdienu angļu valodai ir daudz kopīgu vārdu ar latīņu cilmes romāņu valodām, piemēram, franču un spāņu valodu, vairums šo vārdu sākotnēji angļu valodā nebija. Tie valodā sāka ienākt, sākot ar normaņu iebrukumu Anglijā 1066. gadā. Kad franciski runājošie normaņi iekaroja Angliju un kļuva par tās valdošo šķiru, viņi atveda arī savu valodu, pievienojot milzīgu daudzumu franču un latīņu vārdu tai angļu valodai, kādā tur bija runājuši līdz šim. Mūsdienās mēs to saucam par senangļu valodu. Tā ir Beovulfa valoda. Iespējams, tā nešķiet diez ko pazīstama, taču to varētu būt vieglāk atpazīt, ja zini kaut ko no vācu valodas. Tas ir tādēļ, ka senangļu valoda pieder ģermāņu valodu grupai, ko sākotnēji, 5. un 6. gadsimtā, Britu salās nogādāja angļi, sakši un jiti. Viņu ģermāņu dialekti kļuva pazīstami kā anglosakšu valoda. No 8.—11. gadsimtam vikingu iekarotāji šim kokteilim pievienoja aizguvumus no senskandināvu valodas. Mūsdienu angļu valodas saknes var būt pagrūti ieraudzīt zem visiem šiem aizguvumiem no franču, latīņu, senskandināvu un citām valodām. Taču mums var palīdzēt salīdzinošā valodniecība, pievēršot uzmanību gramatiskajai struktūrai, skaņu miju likumībām un noteiktam pamata vārdu krājumam. Piemēram, pēc 6. gadsimta vācu valodas vārdi, kas sākās ar „p”, sistemātiski mainījās uz „pf” skaņu, kamēr to līdzinieki senangļu valodā saglabāja „p”. Cits piemērs — vārdi, kuros zviedru valodā ir skaņa „sk”, angļu valodā ieguva skaņu „sh”. Angļu valodā joprojām ir daži vārdi ar „sk”, piemēram, „skirt” un „skull”, bet tie ir tieši aizguvumi no senskandināvu valodas, kas parādījās pēc „sk” mijas uz „sh”. Šie piemēri parāda, ka tāpat kā dažādās romāņu valodas ir cēlušās no latīņu valodas, tā angļu, zviedru, vācu un daudzas citas valodas ir cēlušās no kopīga senča — ģermāņu pirmvalodas, kurā runāja ap 500. gadu pirms Kristus. Tā kā šī vēsturiskā valoda nekad netika pierakstīta, mēs varam to rekonstruēt, tikai salīdzinot tās pēctečus, kas ir iespējams, pateicoties pārmaiņu konsekvencei. Mēs pat varam izmantot to pašu procesu, lai dotos vēl soli tālāk pagātnē, un izsekotu ģermāņu pirmvalodas saknes līdz valodai, ko sauc par indoeiropiešu pirmvalodu, kurā runāja pirms aptuveni 6000 gadiem Pontijas stepē, mūsdienu Ukrainas un Krievijas teritorijā. Tas ir rekonstruētais priekštecis indoeiropiešu valodu saimei, kas ietver gandrīz visas valodas, kādās vēstures gaitā runājuši Eiropā, kā arī lielā daļā Dienvidāzijas un Rietumāzijas. Un, lai gan tas prasa drusku vairāk darba, mēs varam atrast tās pašas sistemātiskās līdzības jeb atbilstības starp radniecīgiem vārdiem dažādos indoeiropiešu saimes atzarojumos. Salīdzinot angļu valodu ar latīņu, mēs redzam, ka angļu valodā ir „t” tur, kur latīņu valodā ir „d”, un „f” tur, kur latīņu vārdu sākumā ir „p”. Dažas no angļu valodas attālākajām radiniecēm ir indiešu un persiešu valoda, kā arī ķeltu valodas, ko tā izspieda tagadējās Lielbritānijas teritorijā. Pati indoeiropiešu pirmvaloda ir cēlusies no vēl senākas valodas, taču diemžēl vēsturiskie un arheoloģiskie pierādījumi mūs aizved vien tik tālu. Daudzi noslēpumi joprojām paliek neaizsniedzami, piemēram, vai pastāv kāda saikne starp indoeiropiešu un citām lielākajām valodu saimēm, un to, kādas ir bijušas tās valodas, kādās Eiropā runāja pirms tās parādīšanās. Taču brīnumainais fakts ir un paliek tas, ka gandrīz 3 miljardi cilvēku visā pasaulē, no kuriem daudzi viens otru nesaprot, tomēr runā vienos un tajos pašos vārdos, ko veidojusi 6000 gadu ilga vēsture.