Kad es biju deviņus gadus veca es pirmoreiz aizbraucu uz vasaras nometni. Un mana māte piekrāva man pilnu čemodānu ar grāmatām, kas man šķita pilnīgi dabiski. Jo manā ģimenē lasīšana bija galvenā grupu nodarbība. Un, lai arī tas varbūt jums izklausās nesabiedriski, mums tas tas bija vienkārši citāds veids, kā būt sabiedriskiem. Tev ir ģimenes siltums, no cilvēkiem, kuri sēž Tev blakus, bet Tu vari arī iet klejot piedzīvojumu pasaulē savā galvā. Un man šķita, ka nometne būs tieši tāda pati, tikai labāka. (Smiekli) Es biju iztēlojusies 10 meitenes sēžam būdiņā omulīgi lasām grāmatas vienādos halātos. (Smiekli) Nometne bija vairāk kā tusiņš bez alkohola. Un pašā pirmajā dienā mūsu vadītāja savāca mūs visus kopā un iemācīja mums saukli, kuru, pēc viņas vārdiem, mums vajadzēšot saukt katru dienu visu atlikušo vasaru, lai uzturētu nometnes garu. Un tas bija šāds: Dē-au-ū-zē-ī-gā-ī, tā mēs rakstām "dauzonīgi", Dauzonīgi, dauzonīgi, būsim visi dauzonīgi! Mjā. Un es neparko nespēju izdomāt, kāpēc mums vajadzētu būt tik dauzonīgiem, vai arī kāpēc mums vajadzētu šo vārdu rakstīt nepareizi. (Smiekli) Bet es noskaitīju saukli. Es noskaitīju saukli kopā ar visiem citiem. Es centos, ko varēju. Un es gaidīju laiku, kad es varēšu aiziet un palasīt savas grāmatas. Bet pirmo reizi, kad es izņēmu grāmatu no sava čemodāna, mūsu istabiņas krutākā meitene pienāca pie manis un jautāja: "Kāpēc Tu esi tik vēsa?" Vēsa, protams, nozīmējot tieši pretējo dē-au-ū-zē-ī-gā-ī. Un, kad es to mēģināju otro reizi, pie manis pienāca vadītāja ar noraizējušos seju, un atkārtoja vārdus par nometnes garu, un teica, ka mums visiem vajadzētu ļoti censties būt sabiedriskiem. Tā nu es noliku savas grāmatas atpakaļ čemodānā un paliku tās zem gultas, kur tās palika visu atlikušo vasaru. Un es par to jutos tā kā vainīga. Es jutos tā, it kā grāmatām mani vajadzētu, un tās mani sauktu, bet es tās pametu. Bet es tās tiešām arī pametu, un neatvēru čemodānu līdz pat es biju atpakaļ mājās pie savas ģimenes vasaras beigās. Es jums pastāstīju šo stāstiņu par vasaras nometni. Es būtu varējusi jums pastāstīt vēl 50 tādus pašus - visas reizes, kad es saņēmu šo vēsti, ka kaut kāpēc mans klusais un intravertais dzīvesstils nav gluži pareizais, ka man vajadzētu būt vairāk ekstravertai. Un es vienmēr esmu dziļi sirdī jutusi, ka tas nav pareizi, un ka intraverti ir brīnišķīgi cilvēki tādi, kādi viņi ir. Bet ilgus gadus es noliedzu šo intuīciju un pat kļuvu par Volstrītas juristu, tā vietā, lai kļūtu par rakstnieci, ko vienmēr esmu vēlējusies, jo es vēlējos sev pierādīt, ka es arī varu būt drosmīga un izlēmīga. Un es vienmēr gāju uz pārpildītiem bāriem, kaut arī daudz labprātāk būtu paēdusi jaukas vakariņas kopā ar draugiem. Un es vienmēr izdarīju šīs pašnoliedzošās izvēles tik refleksīvi, ka es pat neapzinājos, ka es tās izdaru. Šī ir lieta, ko dara daudzi intraverti, un tas mums noteikti ir zudums, bet tas ir arī zudums mūsu kolēģiem un mūsu sabiedrībai. Riskējot izklausīties grandiozi, tas ir pasaules zudums. Jo, kad runa nonāk līdz radošumam un līderismam, mums vajag, lai intraverti darītu to, ko tie dara vislabāk. Trešdaļa līdz puse pasaules populācijas ir intraverti - trešdaļa līdz puse. Tātad, viens no katriem diviem līdz trim cilvēkiem, kurus Jūs pazīstat. Tātad, pat ja Jūs pats esat ekstraverts, es runāju par Jūsu kolēģiem un jūsu dzīvesbiedriem, un jūsu bērniem, un personu, kas jums šobrīd sēž blakus - kuri visi ir pakļauti šim aizspriedumam, kas ir iesakņojies dziļi mūsu sabiedrībā. Mēs visi to pieņemam jau no ļoti agra vecuma, pat nemākot pateikt vārdos, ko tieši mēs darām. Lai varētu šo aizspriedumu skaidri saredzēt, vispirms vajag saprast, kas tieši ir intraversija. Tas ir kas cits, nekā kautrīgums. Kautrīgums ir bailes no cilvēku sprieduma par Tevi. Intraversija ir vairāk kā Tava reakcija uz stimulāciju, ieskaitot sociālo stimulāciju. Ekstraverti tiešām alkst daudz stimulācijas, kamēr intraverti jūtas visdzīvākie, visieslēgtākie un visspējīgākie, kad tie ir klusākā, mierīgākā vidē. Ne vienmēr - šīs lietas nav absolūtas - bet bieži. Un, tātad, atslēga mūsu talantu maksimizēšanai ir katram no mums sevi novietot tajā stimulācijas zonā, kas mums ir vispareizākā. Bet, lūk, šeit arī parādās lielais aizspriedums. Mūsu vissvarīgākās institūcijas - mūsu skolas un darbavietas - ir izveidotas pārsvarā priekš ekstravertiem un ekstravertu vajadzības pēc daudz stimulācijas. Un mums šobrīd arī ir tāda ticība, ko es saucu par "jauno grupdomāšanu", kas saka, ka viss radošums un produktivitāte nāk no ļoti jokainas barveida vietas. Iedomājaties, piemēram, tipisku skolas klasi mūsdienās: Kad es gāju skolā, mēs sēdējām rindās. Mēs šitā sēdējām rindās pie galdiem, un mēs darījām lielāko daļu sava darba autonomi. Bet šodien tipiskā klasē ir galdu bariņi - četri vai pieci vai seši vai septiņi bērni, visi pretī viens otram. Un bērni strādā ar neskaitāmiem grupu uzdevumiem. Pat tādos priekšmetos kā matemātika vai radošā rakstīšana, kuriem šķietami vajadzētu būt atkarīgiem no individuālā domu lidojuma, no bērniem tagad sagaida, lai viņi būtu komitejas locekļi. Un bērni, kuri dod priekšroku darboties vieni paši, šie bērni bieži tiek uzskatīti par atkritējiem vai vēl ļaunāk - problēmsituācijām. Un lielais vairākums skolotāju uzskata, ka ideālais skolnieks ir ekstraverts, nevis intraverts, kaut arī īstenībā intraverti parasti gūst labākas atzīmes un ir zinošāki, pēc pētījumu rezultātiem. (Smiekli) OK, tas pats ir spēkā arī mūsu darbavietās. Lielākā daļa no mums strādā atvērtā tipa birojos bez sienām, kur mums jāsaskaras ar nepārtrauktu troksni un kolēģu skatieniem. Un, kad runa ir par līderību, intraverti tiek bieži nepieņemti līderu amatos, kaut arī intravertiem ir tendence būt ļoti uzmanīgiem, un ir daudz mazāka iespēja, ka tie uzņemsies nesamērīgus riskus - kam mūsdienās mums visiem derētu dot priekšroku. Kā arī interesants pētījums, ko veica Ādams Grants no Vartona skolas, atklāja, ka intraverti līderi bieži nonāk pie labākiem iznākumiem nekā ekstraverti, jo, kad tie pārvalda aktīvus darbiniekus, tie daudz labprātāk ļauj šiem darbiniekiem piepildīt savas idejas, kurpretim ekstraverti var, pilnīgi nedomājot, tā sapriecāties par lietām, ka tie uzliek savu zīmogu uz tām, un citu cilvēku idejas tad tik viegli nenonāk dienas gaismā. Patiesībā, daži no mūsu dižākajiem līderiem vēsturē ir bijuši intraverti. Es došu dažus piemērus. Eleonora Rūzvelta, Roza Parka, Gandi - visi šie cilvēki sevi aprakstīja kā klusus, neuzkrītošus, un pat kautrīgus. Un viņi visi nostājās uzmanības centrā, kaut arī katra viņu daļiņa viņiem teica to nedarīt. Un tam, izrādās, piemīt vēl īpaša vara, jo cilvēki varēja just, ka šie līderi ir pie stūres nevis tāpēc, ka viņiem patiktu rīkot citus, un nevis tāpēc, ka viņiem patīk, ka uz viņiem skatās, bet gan tāpēc, ka viņiem nebija izvēles; tāpēc, ka viņiem bija vajadzība darīt to, ko viņi uzskatīja par pareizo. Šajā vietā man šķiet svarīgi piemetināt, ka es patiesībā mīlu ekstravertus. Man vienmēr patīk teikt, ka daži no maniem labākajiem draugiem ir ekstraverti, ieskaitot manu mīļoto vīru. Un mēs visi, protams, esam katrs savā punktā uz intravertu/ekstravertu spektra. Pat Karls Jungs, psihologs, kurš pirmo reizi popularizēja šos terminus, teica, ka neeksistē tāda lieta, kā tīrs intraverts vai tīrs ekstraverts. Viņš teica, ka šāds cilvēks atrastos trakonamā, ja tāds vispār varētu eksistēt. Un daži cilvēki arī iekrīt tieši pa vidu intravertu/ekstravertu spektrā, un mēs saucam šos cilvēkus par ambivertiem. Un es bieži domāju, ka viņi iegūst labāko no abām pasaulēm. Bet daudzi no mums sevi atpazīst kā vienu vai otru tipu. Un tas, ko es gribu teikt, ir ka kultūras līmenī mums vajag daudz labāku balansu. Mums vajag vairāk Jin un Jang starp šiem abiem tipiem. Un tas ir īpaši svarīgi, kad runa ir par radošumu un ražīgumu, jo, kad psihologi skatās uz visradošāko cilvēku dzīvēm, viņi ierauga cilvēkus, kuri ļoti labi spēj apmainīties ar idejām un attīstīt idejas, bet kuriem arī ir nopietna deva intraversijas. Un tas ir tāpēc, ka vienatne bieži ir kritiska radošuma sastāvdaļa. Tāpēc Darvins daudz pastaigājās viens pats pa mežu, un enerģiski noraidīja ielūgumus uz ballītēm. Teodors Geizels, labāk pazīstams kā Dr. Seuss, izsapņoja daudzus no saviem pārsteidzošajiem darbiem vientuļā zvanu torņa darbistabiņā, kura viņam bija mājas aizmugurē. Un viņam pat bija bail satikt visus mazos bērnus, kas lasīja viņa grāmatas, jo viņš baidījās, ka viņi sagaidīs jautru, Santaklausam līdzīgu tēlu, un būs vīlušies viņa rezervētajā personībā. Stīvs Vozniaks izgudroja pirmo Apple datoru sēdēdams viens pats savā kubiklā savā darbavietā pie Hewlett-Packard, kur viņš tobrīd strādāja. Un viņš saka, ka nekad nebūtu kļuvis par tādu ekspertu, ja viņš nebūtu bijis pārāk intraverts, lai izietu no mājas, kamēr viņš vēl auga. Nu, protams, tas nenozīmē, ka mums visiem vajadzētu pārtraukt sadarboties - kā spilgts piemērs ir tas pats Stīvs Vozniaks, kurš sadarbojās ar Stīvu Džobsu, lai radītu Apple Computer - bet tas nozīmē, ka vienatnei ir nozīme, un dažiem cilvēkiem tā ir gaiss, ko viņi elpo. Un, patiesībā, mēs jau gadsimtiem esam zinājuši par vientulības izcilajām spējām. Tikai pēdējā laikā mēs esam dīvainā kārtā sākuši to aizmirst. Ja jūs aplūkosiet lielāko daļu pasaules galveno reliģiju, jūs atradīsiet meklētājus - Mozus, Jēzus, Buda, Muhameds - meklētāji, kuri vieni paši dodas pie dabas krūts, kur tie gūst dziļas atklāsmes, kuras pēcāk atnes atpakaļ pārējiem. Tātad - nav dabas krūts, nav atklāsmju. Taču tas nav nekāds pārsteigums, ja ieskatās mūsdienu psiholoģijas atziņās. Izrādās, ka mēs nevaram pat uzturēties cilvēku grupā, necenšoties instinktīvi atspoguļot un imitēt citu viedokļus. Pat par tādām šķietami personīgām iekšējām lietām, kā par cilvēkiem, kas jums liekas atraktīvi, jūs sāksiet atdarināt apkārtējo cilvēku uzskatus pat neapzinoties, ka jūs to darāt. Un grupas ir izslavētas ar to, ka seko visdominējošākā vai visharizmātiskākā cilvēka viedokļiem, kaut arī ir tieši nulle sakarības starp būšanu par labāko runātāju un būšanu par cilvēku ar labākajām idejām. Nu, tiešām nulle. Tātad... (Smiekli) Varbūt jūs sekojat cilvēkam ar labākajām idejām. bet varbūt arī nē. Un vai jūs tiešām to gribat atstāt veiksmes ziņā? Daudz labāk būtu katram aiziet un vienatnē saģenerēt pašam savas idejas, neatkarīgi no grupu dinamikas ietekmes, un tad sanākt kopā, lai izrunātu tās visas sakārtotā vidē, kā vienotai komandai. Lūk, ja tas viss ir patiesība, tad kāpēc mēs rīkojamies tik nepareizi? Kāpēc mēs šādā veidā izkārtojam savas skolas un darbavietas? Un kāpēc mēs liekam visiem šiem intravertiem justies vainīgiem par to, ka viņi vēlas daļu no laika pavadīt vienatnē? Viena no atbildēm guļ dziļi mūsu kultūras vēsturē. Rietumu sabiedrības, un it īpaši ASV, vienmēr ir devušas priekšroku rīcības cilvēkam nevis domātājam. nevis domātājam. Bet Amerikas agrīnajās dienās mēdz dzīvojām tajā, ko vēsturnieki sauc par "rakstura kultūru", kur mēs joprojām vērtējām cilvēkus pēc to raksturiem un morālās stājas. Un ja jūs pievērsīsiet uzmanību šīs ēras pašpalīdzības grāmatām, tad tām visām būs tādi virsraksti kā, piemēram, "Raksturs - pasaules nozīmīgākā lieta". Un tajos par paraugiem tika ņemtas tādas personas kā Ābrahams Linkolns, kurš tika uzslavēts par savu pieticību un neuzstājību. Ralfs Valdo Emersons viņu nosauca par cilvēku, kurš neaizskar ar savu pārākumu. Bet tad pienāca 20. gadsimts, un sākās jauna kultūra, ko vēsturnieki sauc par "personības kultūru". Notika tas, ka mēs izaugām no agrikulturālas ekonomikas uz lielā biznesa pasauli. Un pēkšņi cilvēki sāka pārvietoties no ciematiem uz pilsētām. Un, tā vietā, lai strādātu kopā ar citiem, kurus tie ir pazinuši visu savu mūžu, viņiem tagad nākas sevi pierādīt svešinieku pūlī. Rezultātā ir diezgan pašsaprotami, ka tādas īpašības kā magnētisms un harizmātiskums sāk izskatīties ļoti svarīgas. Un, protams, pašpalīdzības grāmatas arī attiecīgi izmainās un iegūst tādus nosaukumus kā "Kā iegūt draugus un iepatikties cilvēkiem". Un tās kā paraugus izmanto izcilus pārdevējus. Tā tad arī ir pasaule, kurā mēs dzīvojam šodien. Tas ir mūsu kulturālais mantojums. Es ar to negribu teikt, ka sociālās prasmes ir mazsvarīgas, un es arī nevēlos mudināt atcelt komandu darbu kā tādu. Tās pašas reliģijas, kuras aizsūta savus praviešus uz vientuļām kalnu virsotnēm, mums māca arī mīlēt un uzticēties. Un problēmas, kuras mēs šodien sastopam zinātnē un ekonomikā ir tik plašas un sarežģītas, ka mums vajadzēs cilvēku armijas, kuras sanāk kopā, lai tās kopīgiem spēkiem atrisinātu. Bet es gribu teikt, ka, jo vairāk brīvības mēs sniegsim, lai intraverti var būt viņi paši, jo lielāka iespēja, ka viņi nāks klajā ar saviem unikālajiem risinājumiem šīm problēmām. Un tagad es vēlētos jums parādīt, kas šodien ir manā čemodānā. Kā smejies - grāmatas. Man ir čemodāns pilns ar grāmatām. Lūk Margareta Atvuda, "Kaķa acs". Lūk Milanas Kunderas novele. Un šeit arī Maimonida "Ceļvedis samulsušajiem". Bet šīs nav gluži manas grāmatas. Es paņēmu šīs grāmatas līdzi, jo tās ir sarakstījuši mana vectēva mīļākie autori. Mans vectēvs bija rabīns, un viņš bija atraitnis, kurš dzīvoja viens pats mazā dzīvoklītī Bruklinā, kas bija mana mīļākā vieta pasaulē, kamēr es augu, daļēji tāpēc, ka tas bija piepildīts ar viņa ļoti maigo, ļoti eleganto klātbūtni, un daļēji tāpēc, ka tas bija piepildīts ar grāmatām. Vārda tiešā nozīmē, katrs galds, katrs krēsls šajā dzīvoklī bija atteicies no savas sākotnējās funkcijas, lai kalpotu kā pamats ļodzīgiem grāmatu kalniem. Gluži kā pārējai manai ģimenei, mana vectēva mīļākā nodarbe pasaulē bija lasīšana. Bet viņš arī mīlēja savu draudzi, un šo mīlestību varēja just sprediķos, ko viņš teica katru nedēļu, visu 62 gadus garumā, kuros viņš bija rabīns. Viņš izvilka atziņas no tā, ko bija katru nedēļu lasījis, un savija smalkus rakstus no senām un humānistu domām. Un cilvēki nāca no plašas apkārtnes lai dzirdētu viņu runājam. Bet, lūk, kas interesanti par manu vectēvu. Zem šīs ceremoniālās lomas, viņš bija tiešām pieticīgs un intraverts - tik ļoti, ka lasot šos sprediķus viņam bija problēmas uzturēt acu kontaktu ar to pašu draudzi, ar kuru viņš bija runājis jau 62 gadus. Un pat prom no podija, kad kāds viņam piezvanīja, lai vienkārši aprunātos, viņš bieži pārtrauca sarunu par agru, baidīdamies, ka viņš aizņem pārāk daudz otra cilvēka laiku. Bet, kad viņš nomira 94 gadu vecumā, policijai nācās slēgt ielas viņa mājokļa tuvumā, dēļ milzīgā cilvēku pūļa, kas nāca pie viņa sērot. Un tā nu es šodien cenšos mācīties no sava vectēva piemēra pati savā veidā. Es nupat publicēju grāmatu par intraversiju, kuru es rakstīju septiņus gadus. Un priekš manis, šie septiņi gadi bija pilnīga svētlaime, jo es lasīju, es rakstīju, es domāju, es pētīju. Tā bija mana variācija mana vectēva vienatnē pavadītajām stundām savā bibliotēkā. Bet nu pēkšņi mans darbs ir pavisam citādāks. Mans darbs ir būt šeit ārā un runāt par to - runāt par intraversiju. (Smiekli) Un tas man ir daudz grūtāk, jo, lai arī cik es nebūt pagodināta šobrīd būt šeit kopā ar jums, šis nav mans dabiskais elements. Tāpēc es sagatavojos šādiem mirkļiem cik nu labi es spēju. Es pavadīju pēdējo gadu izmantojot katru izdevību trenēties publiskajā rnāšanā. Un es to saucu par savu "Bīstamās runāšanas gadu". (Smiekli) Un tas patiesībā daudz palīdzēja. Bet, es jums teikšu, ka tas, kas palīdz vēl vairāk, ir mana sajūta, mana ticība, mana cerība, ka mūsu attieksmē pret intraversiju, klusumu un vienatnību, mēs tiešām esam uz dramatisku izmaiņu sliekšņa. Nu, goda vārds, mēs esam. Un tāpēc es jūs tagad pametīšu ar trim aicinājumiem uz rīcību tiem, kam arī piemīt šī vīzija. Pirmais: Apstādiniet to vājprātu ar nepārtrauktu grupu darbu. Vienkārši apstādiniet to. (Smiekli) Paldies! (Smiekli) Un es gribu būt skaidra ar saviem izteikumiem: es tiešām dziļi sirdī ticu, ka mūsu birojiem vajadzētu veicināt ikdienišķas, pļāpīgas, kafejnīcas-stila attiecības - ziniet, tādas, kur cilvēki sanāk kopā un veiksmīgi apmainās ar idejām. Tas ir lieliski. Tas ir lieliski intravertiem, un tas ir lieliski ekstravertiem. Bet mums vajag daudz vairāk privātumu un daudz vairāk brīvību un daudz vairāk patstāvību darbā. Skolā, tieši tas pats. Mums noteikti vajag mācīt bērniem, kā strādāt kopā, bet mums tiem vajag arī mācīt, kā strādāt vieniem pašiem. Un tas ir īpaši svarīgi arī ekstraveriem bērniem. Viņiem arī vajag strādāt vienatnē, jo no turienes, daļēji, arī nāk dziļās domas. OK, otrā lieta: dodieties pie dabas krūts. Esiet kā Buda, gūstiet paši savas atskārsmes. Es nesaku, ka mums katram vajadzētu iet uzcelt savu būdiņu mežā, un nekad vairs vienam ar otru nerunāt, bet es saku, ka mums visiem derētu biežāk atslēgties un nokļūt atpakaļ pašiem savās galvās. Numur trīs: Kārtīgi apskatieties, kas jums katram ir savā čemodānā, un kāpēc jūs to tur ielikāt. Ekstraverti, varbūt jūsu čemodāni arī ir pilni ar grāmatām, vai arī varbūt tie ir pilni ar šampanieša glāzēm, vai izpletņlēkšanas ekipējumu. Lai arī kas tas ir, es ceru, ka jūs šīs lietas izņemsiet pie katras iespējas un pagodināsiet mūs visus ar savu enerģiju un savu dzīvesprieku. Bet intraverti, jūs, būdami kas jūs esat, jums droši vien ir vēlme cieši sargāt to, kas jums atrodas čemodānā. Un tas ir OK. Bet reizēm, tikai reizēm, es ceru, ka jūs atvērsiet savus čemodānus citu cilvēku apskatei, jo pasaulei vajag jūs un lietas, kuras jūs nēsājat. Tāpēc es jums novēlu labākos no visiem iespējamajiem ceļiem, un drosmi runāt klusi. Paldies jums! (Applausi) Paldies! Paldies! (Applausi)