Dziļi Vjetnamas džungļos

abu pušu karavīri

gandrīz 20 garus gadus cīnījās ar karstumu,

nogurumu un viens ar otru.

Tomēr komunistu veiksmes atslēga

nebija ieroči vai izturība,

tas bija zemes ceļš.

Ho Ši Mina ceļš,

kas stiepās cauri Vjetnamai, Laosai un Kambodžai,

iesākumā bija vienkāršs zemes ceļu tīkls

un kļuva par galveno elementu

ziemeļvjetnamiešu stratēģijā, 
kas tiem nesa uzvaru

Vjetnamas karā,

piegādājot ieročus,

karavīrus

un psiholoģisko atbalstu dienvidiem.

Šis ceļš bija taciņu,

zemes ceļu

un upju šķērsošanas vietu tīkls,

kas stiepās uz rietumiem no Ziemeļvjetnamas

un uz dienvidiem gar Čiongšonas kalnu grēdu

starp Vjentamu un Laosu.

Sākotnēji ceļš līdz dienvidiem 
prasīja sešus mēnešus,

bet ar inženieriju un atjautību

vjetnamieši ceļu paplašināja un uzlaboja.

Uz kara beigām,

galvenajiem ceļiem metot līkumu cauri Laosai,

tas prasīja vien nedēļu.

Lūk, kā tas notika.

1959. gadā, pasliktinoties attiecībām

starp ziemeļiem un austrumiem,

tika izveidota taku sistēma

karavīru, ieroču un krājumu piegādei 
Dienvidvjetnamai.

Pirmie karavīri pārvietojās rindās pa vienam

pa vietējo etnisko grupu izmantotajiem ceļiem,

un nolūzuši koku zari putekļainās krustcelēs

nereti bija vienīgais virziena rādītājs.

Sākotnēji lielākā daļa 
komunistu bruņoto spēku,

kas devās pa šo ceļu

bija dzimuši dienvidnieki, 
kuri bija bijuši mācībās Ziemeļvjetnamā.

Viņi ģērbās kā civilie zemnieki

melnās zīda pidžamās ar rūtotām šallēm.

Kājās viņi āva no mašīnu riepām izgatavotas

Ho Ši Mina sandales,

un savus vārīto rīsu krājumus nēsāja

tā dēvētājās ziloņu zarnās —

plecā uzkarinātā lina tarbā.

Apstākļi bija bargi,

un daudzi gāja bojā, tiekot atklāti,

no malārijas

un amēbu dizentērijas.

Apmaldīšanās,

bada nāve,

un iespējamie savvaļas tīģeru un lāču uzbrukumi

bija pastāvīgi draudi.

Maltītes vienmēr sastāvēja no plikiem rīsi ar sāli,

un tie ātri vien varēja beigties.

Bailes, garlaicība un ilgošanās pēc mājām

bija valdošās emocijas.

Karavīri pavadīja savu brīvo laiku

rakstot vēstules,

zīmējot skices

un dzerot un smēķējot 
ar vietējiem ciema iedzīvotājiem.

Pirmie ceļu nogājušie karavīri

īpaši neiesaistījās karošanā.

Pēc nogurdinoša, sešus mēnešus ilga ceļojuma

ierašanās dienvidos bija īsta laime,

ko nereti atzīmēja, vienojoties dziesmā.

Ap 1965. gadu ceļu jau varēja veikt 
ar kravas mašīnu.

Tūkstošiem Ķīnas un Krievijas piegādāto mašīnu

uzņēmās šo uzdevumu 
nežēlīgu B-52 bombardēšanu laikā,

un šo kravas mašīnu vadītāji 
kļuvi pazīstami kā zemes piloti.

Satiksmei uz ceļa palielinoties,

pieauga arī ASV bombardēšana.

Viņi brauca pa nakti vai agrā rītā,

lai izvairītos no gaisa uzbrukumiem,

un sargkareivji bija gatavi

brīdināt vadītājus par ienaidnieku lidmašīnām.

Ceļa malās esošajos ciemos 
veidoja komandas,

lai uzturētu satiksmes plūsmu

un palīdzētu vadītājiem salabot 
gaisa uzbrukumos gūtos bojājumus.

Viņu saukļi bija:

„Visu mūsu dienvidu brāļiem!”

un „Mēs neuztrauksimies par mūsu mājām,

kamēr mašīnas nebūs tikušas cauri.”

Bija ģimenes, kas ceļu labošanai

atdeva savas durvis un koka gultas.

Vjetnamiešu spēki pat izmantoja viltību,

lai panāktu, ka ASV lidmašīnas bombardē 
kalnu nogāzes,

lai tādējādi iegūtu granti

ceļu būvēšanai un uzturēšanai.

Visuresošie, sarkanie putekļi 
iekļuva ikvienā spraugā.

Ho Ši Mina ceļam bija pamatīga ietekme

uz Vjetnamas karu,

un tā bija Hanojas panākumu atslēga.

Ziemeļvjetnamiešu uzvaru nenoteica kaujaslauks,

bet gan ceļš,

kas nodrošināja politisko,

stratēģisko

un ekonomisko saikni.

Amerikāņi atzina tā panākumus,

nosaucot ceļu par

„vienu no 20. gadsimta

militārās inženierijas lieliskajiem sasniegumiem.”

Ceļš ir vjetnamiešu gribasspēka apliecinājums,

un vīri un sievas, kas izmantoja šo ceļu,

nu ir kļuvuši par tautas varoņiem.