Dziļi Vjetnamas džungļos
abu pušu karavīri
gandrīz 20 garus gadus cīnījās ar karstumu,
nogurumu un viens ar otru.
Tomēr komunistu veiksmes atslēga
nebija ieroči vai izturība,
tas bija zemes ceļš.
Ho Ši Mina ceļš,
kas stiepās cauri Vjetnamai, Laosai un Kambodžai,
iesākumā bija vienkāršs zemes ceļu tīkls
un kļuva par galveno elementu
ziemeļvjetnamiešu stratēģijā,
kas tiem nesa uzvaru
Vjetnamas karā,
piegādājot ieročus,
karavīrus
un psiholoģisko atbalstu dienvidiem.
Šis ceļš bija taciņu,
zemes ceļu
un upju šķērsošanas vietu tīkls,
kas stiepās uz rietumiem no Ziemeļvjetnamas
un uz dienvidiem gar Čiongšonas kalnu grēdu
starp Vjentamu un Laosu.
Sākotnēji ceļš līdz dienvidiem
prasīja sešus mēnešus,
bet ar inženieriju un atjautību
vjetnamieši ceļu paplašināja un uzlaboja.
Uz kara beigām,
galvenajiem ceļiem metot līkumu cauri Laosai,
tas prasīja vien nedēļu.
Lūk, kā tas notika.
1959. gadā, pasliktinoties attiecībām
starp ziemeļiem un austrumiem,
tika izveidota taku sistēma
karavīru, ieroču un krājumu piegādei
Dienvidvjetnamai.
Pirmie karavīri pārvietojās rindās pa vienam
pa vietējo etnisko grupu izmantotajiem ceļiem,
un nolūzuši koku zari putekļainās krustcelēs
nereti bija vienīgais virziena rādītājs.
Sākotnēji lielākā daļa
komunistu bruņoto spēku,
kas devās pa šo ceļu
bija dzimuši dienvidnieki,
kuri bija bijuši mācībās Ziemeļvjetnamā.
Viņi ģērbās kā civilie zemnieki
melnās zīda pidžamās ar rūtotām šallēm.
Kājās viņi āva no mašīnu riepām izgatavotas
Ho Ši Mina sandales,
un savus vārīto rīsu krājumus nēsāja
tā dēvētājās ziloņu zarnās —
plecā uzkarinātā lina tarbā.
Apstākļi bija bargi,
un daudzi gāja bojā, tiekot atklāti,
no malārijas
un amēbu dizentērijas.
Apmaldīšanās,
bada nāve,
un iespējamie savvaļas tīģeru un lāču uzbrukumi
bija pastāvīgi draudi.
Maltītes vienmēr sastāvēja no plikiem rīsi ar sāli,
un tie ātri vien varēja beigties.
Bailes, garlaicība un ilgošanās pēc mājām
bija valdošās emocijas.
Karavīri pavadīja savu brīvo laiku
rakstot vēstules,
zīmējot skices
un dzerot un smēķējot
ar vietējiem ciema iedzīvotājiem.
Pirmie ceļu nogājušie karavīri
īpaši neiesaistījās karošanā.
Pēc nogurdinoša, sešus mēnešus ilga ceļojuma
ierašanās dienvidos bija īsta laime,
ko nereti atzīmēja, vienojoties dziesmā.
Ap 1965. gadu ceļu jau varēja veikt
ar kravas mašīnu.
Tūkstošiem Ķīnas un Krievijas piegādāto mašīnu
uzņēmās šo uzdevumu
nežēlīgu B-52 bombardēšanu laikā,
un šo kravas mašīnu vadītāji
kļuvi pazīstami kā zemes piloti.
Satiksmei uz ceļa palielinoties,
pieauga arī ASV bombardēšana.
Viņi brauca pa nakti vai agrā rītā,
lai izvairītos no gaisa uzbrukumiem,
un sargkareivji bija gatavi
brīdināt vadītājus par ienaidnieku lidmašīnām.
Ceļa malās esošajos ciemos
veidoja komandas,
lai uzturētu satiksmes plūsmu
un palīdzētu vadītājiem salabot
gaisa uzbrukumos gūtos bojājumus.
Viņu saukļi bija:
„Visu mūsu dienvidu brāļiem!”
un „Mēs neuztrauksimies par mūsu mājām,
kamēr mašīnas nebūs tikušas cauri.”
Bija ģimenes, kas ceļu labošanai
atdeva savas durvis un koka gultas.
Vjetnamiešu spēki pat izmantoja viltību,
lai panāktu, ka ASV lidmašīnas bombardē
kalnu nogāzes,
lai tādējādi iegūtu granti
ceļu būvēšanai un uzturēšanai.
Visuresošie, sarkanie putekļi
iekļuva ikvienā spraugā.
Ho Ši Mina ceļam bija pamatīga ietekme
uz Vjetnamas karu,
un tā bija Hanojas panākumu atslēga.
Ziemeļvjetnamiešu uzvaru nenoteica kaujaslauks,
bet gan ceļš,
kas nodrošināja politisko,
stratēģisko
un ekonomisko saikni.
Amerikāņi atzina tā panākumus,
nosaucot ceļu par
„vienu no 20. gadsimta
militārās inženierijas lieliskajiem sasniegumiem.”
Ceļš ir vjetnamiešu gribasspēka apliecinājums,
un vīri un sievas, kas izmantoja šo ceļu,
nu ir kļuvuši par tautas varoņiem.