Dzīvās sistēmas pastāv jau vairākus
miljardus gadu

un pastāvēs vēl daudz ilgāk.

Dzīvajā pasaulē izgāztuvju nav.

Tā vietā notiek materiālu plūsma.

Vienas sugas atkritumi ir citas sugas
pārtika,

saule nodrošina enerģiju,

lietas aug, iet bojā,

un barības vielas droši atgriežas augsnē.

Un tas strādā.

Tomēr mēs kā cilvēki

esam pieņēmušu lineāru pieeju:

mēs ņemam, ražojam un izmetam.

Iznāk jauns telefons,

tāpēc mēs atsakāmies no vecā.

Mūsu veļas mašīna sabojājas,

tā nu mēs nopērkam citu.

Katru reizi, kad mēs tā darām,
mēs patērējam ierobežotus resursus

un bieži vien radām toksiskus atkritumus.

Tas vienkārši nevar darboties ilgtermiņā.

Bet kas tad var?

Ja mēs pieņemam, ka dzīvās pasaules
aprites modelis strādā,

vai mēs varam mainīt savu domāšanas veidu,

lai arī mēs darbotos aprites ekonomikā?

Sāksim ar bioloģisko ciklu.

Vai mūsu atkritumi var radīt kapitālu
tā vietā, lai to samazinātu?

Pārdomājot un pārveidojot
produktus un sastāvdaļas,

kā arī to iepakojumu,

mēs varam radīt drošus
un kompostējamus materiālus,

kas palīdz izaudzēt vairāk materiālu.

Kā saka filmās,

"Šī materiāla ražošanā
resursi nav zaudēti."

Bet kā ar veļas mašīnām,
mobilajiem telefoniem, ledusskapjiem?

Mēs zinām, ka tie bioloģiski nenoārdās.

Šeit ir runa par cita veida pārdomāšanu:

par veidu, kā nodrošināt vērtīgo metālu,

polimēru un sakausējumu
aprites ciklu,

lai tie saglabātu kvalitāti

un paliktu izmantojami

arī pēc atsevišķu produktu
lietojamības laika beigām.

Kā būtu, ja šodienas preces kļūtu par
rītdienas izejvielām?

Tas ir komerciāli izdevīgi.

Ierastās izmešanas un aizvietošanas
kultūras vietā

mēs pieņemtu tādu, kuras pamatā
ir atdošana un atjaunošana

un kurā preces un sastāvdaļas ir veidotas
tā, lai tiktu izjauktas un atjaunotas.

Viens no risinājumiem varētu būt pārdomāt,
kā mēs uztveram īpašumtiesības.

Kā būtu, ja mums patiesībā nekad
nepiederētu mūsu iekārtas?

Mēs tās vienkārši licencētu no ražotājiem.

Tagad apvienosim abus šos ciklus.

Iedomājieties, ka mēs varētu izstrādāt
produktus tā, lai tie atgrieztos

pie ražotājiem, to tehniskie materiāli
tiktu izmantoti atkārtoti,

un to bioloģiskās daļas palielinātu
bioloģisko vērtību.

Un iedomājieties, ka šie produkti tiktu
ražoti un transportēti,

izmantojot atjaunīgo enerģiju.

Šis ir modelis, kas rada labklājību
ilgtermiņā.

Un labā ziņa ir tā,

ka jau ir uzņēmumi,

kas sāk izmantot
šādu darba metodi.

Bet aprites ekonomika nenozīmē to,
ka viens ražotājs maina vienu produktu.

Runa ir par to, ka visi savstarpēji
saistītie uzņēmumi, kuri veido

mūsu infrastruktūru un ekonomiku,

apvienojas.

Runa ir par enerģiju,

par pašas operētājsistēmas
pārdomāšanu.

Mums ir lieliska iespēja atklāt
jaunas perspektīvas un apvāršņus.

Tā vietā, lai mēs paliktu iesprostoti
šībrīža grūtībās,

ar radošumu un inovācijām

mēs varam tiešām pārdomāt
pārveidot savu nākotni.