Dzīvās sistēmas pastāv jau vairākus
miljardus gadu
un pastāvēs vēl daudz ilgāk.
Dzīvajā pasaulē izgāztuvju nav.
Tā vietā notiek materiālu plūsma.
Vienas sugas atkritumi ir citas sugas
pārtika,
saule nodrošina enerģiju,
lietas aug un iet bojā,
un barības vielas droši atgriežas augsnē.
Un tas strādā.
Tomēr mēs kā cilvēki
esam pieņēmušu lineāru pieeju:
mēs ņemam, ražojam un izmetam.
Iznāk jauns telefons,
tāpēc mēs atsakāmies no vecā.
Mūsu veļas mašīna sabojājas,
tā nu mēs nopērkam citu.
Katru reizi, kad mēs tā darām,
mēs patērējam ierobežotus resursus
un bieži vien radām toksiskus atkritumus.
Tas vienkārši nevar darboties ilgtermiņā.
Bet kas tad var?
Ja mēs pieņemam, ka dzīvās pasaules
aprites modelis strādā,
vai mēs varam domāt savu domāšanas veidu,
lai arī mēs darbotos aprites ekonomikā?
Sāksim ar bioloģisko ciklu.
Vai mūsu atkritumi var radīt kapitālu
tā vietā, lai to samazinātu?
Pārdomājot un pārveidojot
produktus un sastāvdaļas,
kā arī to iepakojumu,
mēs varam radīt drošus
un kompostējamus materiālus,
kas palīdz izaudzēt vairāk materiālu.
Kā saka filmās,
"Šī materiāla ražošanā
resursi nav zaudēti."
Bet kā ar veļas mašīnām,
mobilajiem telefoniem, ledusskapjiem?
Mēs zinām, ka tie nav bioloģiski noārdāmi.
Šeit ir runa par cita veida pārdomāšanu:
par veidu, kā nodrošināt vērtīgo metālu,
polimēru un sakausējumu
aprites ciklu,
lai tie saglabātu kvalitāti
un paliktu izmantojami
arī pēc atsevišķu produktu
lietojamības laika beigām.
Kā būtu, ja šodienas preces kļūtu par
rītdienas izejvielām?
Tas ir komerciāli izdevīgi.
Ierastās izmešanas un aizvietošanas
kultūras vietā
mēs pieņemtu tādu, kuras pamatā
ir atdošana un atjaunošana
un kurā preces un sastāvdaļas ir veidotas
tā, lai tiktu izjauktas un atjaunotas.
Viens no risinājumiem varētu būt pārdomāt,
kā mēs domājam par īpašumtiesībām.
Kā būtu, ja mums patiesībā nekad
nepiederētu mūsu iekārtas?
Mēs tās vienkārši licencētu no ražotājiem.
Tagad apvienosim šos abus ciklus.
Iedomājieties, ka mēs varētu izstrādāt
produktus tā, lai tie atgrieztos pie
ražotājiem, to tehniskie materiāli tiktu
izmantoti atkārtoti,
un to bioloģiskās daļas palielinātu