1991. gadā es piedzīvoju,
iespējams, visdziļāko un vispārveidojošāko
savas dzīves notikumu.
Tas bija trešais no universitātē
pavadītajiem septiņiem gadiem.
Es tur veicu pāris goda apļus.
Es biju izbraukumā ar kori
uz Ziemeļkarolīnu.
Pēc veselas dienas autobusā
mēs apstājāmies pārnakšņot
un atpūtāmies blakus krāšņam,
idilliskam kalnu ezeram.
Bija dzirdami sienāži, putni un vardes.
Un tur tā sēžot,
pār kalniem no ziemeļu puses
uz mūsu pusi vēlās tādi mākoņi
kā Stīvena Spīlberga filmās.
Mākoņiem nokļūstot aptuveni ielejas vidū,
Dievs mans liecinieks, visi dzīvnieki
vienlaicīgi apklusa.
(Ššš) Elektrizēts pāršalciens,
it kā viņi sajustu, kas pēc brīža notiks.
Tad mākoņi sasniedza mūs, un...
Bum! Varens pērkona dārds un lietusgāze.
Tas bija kas neparasts,
un kad pārnācu mājās,
es uzmeklēju meksikāņu dzejnieka
Oktavio Paza dzejoli,
un nolēmu tam sacerēt mūziku,
skaņdarbu korim
ar nosaukumu „Mākoņsprādziens”,
ko arī jums pēc brīža atskaņosim.
Pārleksim uz trīs gadu senu vēsturi.
(Mūzika) Un mēs YouTube publicējām šo,
virtuālā kora projektu,
185 dziedātāju no 12 dažādām valstīm.
Varat redzēt manu nelielo video,
diriģējot šos cilvēkus
vienus savās kopmītņu istabās
vai savas mājas viesistabās.
Pirms diviem gadiem,
uz šīs pašas skatuves pirmatskaņojām
Virtuālo kori 2,
2052 dziedātājus no 58 dažādām valstīm,
šoreiz atskaņojot
manis sacerētu skaņdarbu „Miegs”.
Un tad pagājušajā pavasarī
publicējām Virtuālo kori 3,
„Ūdens vakars”,
kas ir vēl viens mans skaņdarbs,
un šoreiz to izpildīja gandrīz 4000
dziedātāju no 73 dažādām valstīm.
(Mūzika)
Kad runāju ar Krisu
par Virtuālā kora nākotni,
un kā to attīstīt,
viņš aicināja mani pieņemt pēc iespējas
lielākus tehnoloģiskus izaicinājumus.
Vai varētu to paveikt reāllaikā?
Vai varētu reāllaikā vienoties dziesmā?
Un ar Skype palīdzību
to arī šodien mēģināsim.
Atskaņosim „Mākoņsprādzienu”.
Pirmo daļu atskaņos koris uz skatuves.
Man pievienojušies dziedātāji
no Kalifornijas štata Longbīčas,
Kalifornijas štata Fulertonas
un Riversaidas Koledžas,
kas ir vieni no labākajiem
amatieru koriem Amerikā, un...
(Aplausi)
un otrajā skaņdarba daļā,
mums pievienosies virtuālais koris
ar 30 dziedātājiem
no 30 dažādām valstīm.
Mēs esam izaicinājuši tehnoloģiju,
cik vien varējām,
bet vēl arvien pastāv
nepilnas sekundes aizture,
kas no mūzikas viedokļa ir vesela mūžība.
Mums svarīgas ir milisekundes.
Tāpēc esmu pielāgojis
„Mākoņsprādzienu” tā,
ka aiztures tajā labi iekļaujas
un dziedātāji dzied ar aizturēm,
nevis cenšas dziedāt precīzi kopā.
Tā nu dziļā pazemībā
nododam jūsu vērtējumam
„Mākoņsprādzienu”.
(Aplausi)
(Klavieres)
[Lietus...]
[Ēnainu ūdeņu acis]
[avota ūdeņu acis]
[sapņu ūdeņu acis.]
[Zilas saules, zaļas vērpetes.]
[gaismas knābji veras]
[granātābolu zvaigznes.]
[Bet saki man, degusī zeme,
vai nav ūdeņu?]
[Tik asins, tik putekļu,]
[tik kailu pēdu nospiedumi ērkšķos?]
[Lietus atmostas...]
[Mums jāguļ atvērtām acīm,]
[mums jāsapņo ar rokām,]
[mums jāsapņo sapņi par upi,
kas meklē savu gultni,]
[par sauli, kas izsapņo pasaules.]
[Mums jāsapņo skaļi,]
[mums jādziet līdz dziesma izlaiž saknes,]
[stumbrs, zari, putni, zvaigznes.]
[Mums jārod zudušie vārdi,]
[un jāatceras, ko saka asins,]
[paisums, zeme un ķermenis,]
[un jāatgriežas sākumpunktā...]
(Mūzika)
(Aplausi)
[„Mākoņsprādziens” Oktavio Pazs] [tulk.
Lisanders Kemps, mūz. Ēriks Vitakers]
Ēriks Vitakers: Beta, Anabella,
kur jūs esat? Džeikob.
(Aplausi)
Paldies.