Ilgu laiku biju es un mans ķermenis. Es biju veidota no stāstiem, no alkām, no cenšanās, no nākotnes sapņiem. Es centos nebūt savas vardarbīgās pagātnes rezultāts, bet atšķirtība, kas jau bija parādījusies starp mani un manu ķermeni, bija diezgan pamanāms iznākums. Es vienmēr centos kļūt par kaut ko, par kādu. Es eksistēju vienīgi centībā. Mans ķermenis bieži bija ceļā. Es biju nepastāvīga galva. Gadiem ilgi es patiesībā valkāju tikai cepures. Tas bija veids, kā manai galvai palikt klāt. Tas bija veids, kā atrast sevi. Es raizējos, ka tad, kad noņemšu cepuri, es vairs te neatradīšos. Man patiesībā bija terapeits, kurš vienreiz man teica, "Eva, tu šeit ierodies jau divus gadus, un, atklāti sakot, es nekad neesmu pamanījis, ka tev ir ķermenis." Visu šo laiku es dzīvoju pilsētā, jo, atklāti sakot, man bija bail no kokiem. Man nebija bērnu, jo galvas nevar dzemdēt. Bērni patiesībā nenāk ārā pa tavu muti. Tā kā manam ķermenim nebija atbalsta punkta, es sāku jautāt citām sievietēm par viņu ķermeņiem -- konkrētāk, par viņu makstīm, jo es domāju, ka makstis bija savā ziņā svarīgas. Tas mani noveda pie "Vagīnas monologu" rakstīšanas, kas noveda pie tā, ka visur, kur varēju, es pārņemta un vienā laidā runāju par makstīm. Es to darīju daudzu svešinieku klātbūtnē. Kādu vakaru uz skatuves es patiesībā iegāju savā makstī. Tā bija ekstātiska pieredze. Tas biedēja mani, tas uzmundrināja mani, un tad es kļuvu par motivētu cilvēku, maksts motivētu. Es sāku redzēt savu ķermeni kā lietu, lietu, kas var ātri pārvietoties, kā lietu, kas var paveikt citas lietas, daudzas lietas vienlaicīgi. Es sāku redzēt savu ķermeni kā iPodu vai kā mašīnu. Es spēju to vadīt un pieprasīt no tā lietas. Tam nebija robežu. Tas bija neuzvarams. To bija jāiekaro un jāvada kā pašu Zemi. Es tam nepievērsu uzmanību; nē, es to organizēju un vadīju. Man nebija pacietības priekš sava ķermeņa; es no tam izveidoju formu. Es biju alkatīga. Es paņēmu vairāk, nekā manam ķermenim bija ko piedāvāt. Ja es biju nogurusi, es dzēru vairāk espresso. Ja man bija bail, es devos uz vēl bīstamākām vietām. Protams, protams, bija brīži, kad novērtēju savu ķermeni, veidā, kādā rupjam vecākam reizēm var būt laipnības brīži. Mans tēvs bija ļoti labs pret mani manā 16. dzimšanas dienā, piemēram. Es dzirdēju cilvēkus murminot laiku pa laikam, ka man vajadzētu mīlēt savu ķermeni, tāpēc es iemācījos, kā to izdarīt. Es biju veģetāriete, es nedzēru, nesmēķēju. Bet tas viss bija tikai nedaudz izsmalcinātāks veids, lai manipulētu savu ķermeni -- tālāka atsvešināšanās, kā sējot dārzeņu lauku uz automaģistrāles. Man tik daudz runājot par savu maksti, daudzas sievietes sāka stāstīt par savējām -- savus stāstus par viņu ķermeņiem. Patiesībā šie stāsti piespieda mani ceļot pa pasauli, un es esmu vairāk kā 60 valstīs. Es dzirdēju tūkstošiem stāstu. Un man jums jāsaka, ka vienmēr šis bija brīdis, kad sievietes dalījās ar mani ar šo īpašo brīdi, kad viņas atdalījās no sava ķermeņa -- kad viņas pameta mājas. Es dzirdēju par sievietēm, kurām uzmācās viņu gultās, kuras tika sistas savās burkās (islama sieviešu tērps), un tika atstātas, lai nomirtu stāvvietās, kuras tika apdedzinātas ar skābi savās virtuvēs. Dažas sievietes kļuva klusas un pazuda. Citas sievietes kļuva trakas, vadāmas mašīnas kā es. Sava ceļojuma vidū man palika 40 gadi un es sāku ienīst savu ķermeni, kas patiesībā bija progress, jo vismaz mans ķermenis eksistēja pietiekami, lai to ienīstu. Mans vēders -- tas, ko es ienīdu, bija mans vēders. Tas bija pierādījums, ka es nebiju pakāpusies augstāk, ka es biju veca un nebiju lieliska un arī ne perfekta, vai spējīga iekļauties formas noteiktajā kopīgajā attēlā. Mans vēders bija pierādījums, ka es cietu neveiksmi, ka tas mani izgāza, ka tas bija beigts. Mana dzīve kļuva par cenšanos tikt no tā vaļā un par apsēstību no cenšanās tikt no tā vaļā. Patiesībā, tas kļuva tik ekstrēmi, ka es par to uzrakstīju lugu. Bet jo vairāk es par to runāju, jo objektīvāks un sadrumstalotāks mans ķermenis kļuva. Tas kļuva par izklaidi; tas kļuva par jauna veida preci, par kaut ko, ko es pārdevu. Tad es devos uz citurieni. Es devos ārā no tā, ko, es domāju, ka pazinu. Es devos uz Kongo Demokrātisko Republiku. Un es dzirdēju stāstus, kas sagrāva visus pārējos stāstus. Es dzirdēju stāstus, kas iekļuva mana ķermeņa iekšpusē. Es dzirdēju par mazu meiteni, kura nevarēja beigt čurāt sev virsū, jo tik daudzi pieauguši karavīri bija iegrūduši sevi viņā. Es dzirdēju 80 gadus vecu sievieti, kuras kājas bija salauztas un izrautas no vietām, un pielauztas pie viņas galvas, jo viņu tādā veidā izvaroja karavīri. Ir tūkstošiem šādu stāstu. Un daudzām sievietēm bija caurumi uz ķermeņa -- caurumi, fistulas -- kas bija kara vardarbība -- caurumi viņu dvēseļu materiālā. Šie stāsti piepildīja manas šūnas un nervus. Un atklāti sakot, es negulēju trīs gadus. Visi stāsti kopā sāka asiņot. Zemes izpostīšana, minerālu izlaupīšana, makstu iznīcināšana -- neviens no šiem vairs nebija atdalāms viens no otra vai manis. Milicija izvaroja sešus mēnešus vecus bērnus, lai tām tālajām valstīm būtu pieeja zeltam un koltānam viņu iPhone un datoriem. Mans ķermenis ne tikai kļuva par vadāmu mašīnu, bet tas bija atbildīgs par citu sieviešu ķermeņu iznīcināšanu trakajā vēlmē ražot vairāk mašīnu, lai atbalstītu manas mašīnas ātrumu un efektivitāti. Tad es saslimu ar vēzi -- vai arī es noskaidroju, ka man ir vēzis. Tas uzradās kā steidzīgs putns, ietriecoties loga rūtī. Pēkšņi man bija ķermenis, ķermenis, kas tika durts, un bakstīts, un pārdurts, ķermenis, kas tika atgriezts plaši vaļā, ķermenis, kam tika izņemti orgāni, tie tika pārvietoti, un pārkārtoti, un atjaunoti, ķermenis, kas tika skanēts, un kurā parādījās caurulītes, ķermenis, kas dega no ķīmiskiem līdzekļiem. Vēzis uzspridzināja manas nesaistības sienu. Pēkšņi es sapratu, ka krīze manā ķermenī bija krīze pasaulē, un tā nenotika vēlāk, tā notika tagad. Pēkšņi mans vēzis bija vēzis, kas bija visur, cietsirdības vēzis, alkatības vēzis, vēzis, kas iekļūst cilvēkos, kuri dzīvo uz ielām, no ķīmisko rūpnīcu tuvumā -- un viņi parasti ir nabadzīgi -- vēzis ogļrača plaušās, vēzis no stresa par to, ka nesasniedz pietiekami, vēzis no iekšējas traumas, vēzis ieslodzītos cāļos un piesārņotās zivīs, vēzis sieviešu dzemdēs no izvarošanas, vēzis, kas ir visur no mūsu vieglprātības. Savā jaunajā un iedomu grāmatā "Jauns es, jauna pasaule" rakstnieks Filips Šeperds saka, "Ja tu esi atdalīts no sava ķermeņa, tu esi arī atdalīts no pasaules ķermeņa, kurš tad parādās citāds nekā tu, vai atdalīts no tevis, drīzāk kā dzīvojoša nepārtrauktība, kurai tu piederi." Pirms vēža pasaule bija citāda. Bija tā, it kā es dzīvotu stāvošā dīķī un vēzis uzspridzināja laukakmeni, kas atdalīja mani no lielākas jūras. Tagad es tajā peldu. Tagad es atguļos zālē un iegremdēju savu ķermeni tajā, un es mīlu dubļus uz savām kājām un pēdām. Tagad es veicu ikdienas svētceļojumu, lai apmeklētu kādu sēru vītolu pie Seines upes, un es ilgojos pēc zaļajiem laukiem krūmājos ārpus Bukavu. Un kad stipri līst, es kliedzu un skrienu apļus. Es zinu, ka viss ir saistīts, un rēta, kas stiepjas mana rumpja garumā, ir zemestrīces zīmes. Un es esmu šeit kopā ar trīs miljoniem Port-au-Prince ielās. Un uguns, kas deg manī trešajā no sešām ķīmijterapijas dienām, ir uguns, kas deg pasaules mežos. Es zinu, ka augonis, kas auga ap manu ievainojumu pēc operācijas, 16 unces strutu, ir saindētais Meksikas līcis, un manī bija naftā samirkuši pelikāni un mirušas peldošas zivis. Un katetri, kas manī tika iegrūsti bez pareiziem atsāpināšanas līdzekļiem, lika man kliegt veidā, kādā Zeme raud no urbšanas. Otrās ķīmijterapijas laikā smagi saslima mana māte un es devos viņu apraudzīt. Un saistības vārdā vienīgā lieta, ko viņa vēlējās pirms nāves, bija nokļūt mājās pie viņas mīļotā Meksikas līča. Tā nu mēs atvedām viņu mājās, un es lūdzos, lai nafta neizskalotos pludmalē, pirms viņa nomirst. Un, par laimi, tā nenotika. Un viņa nomira klusi savā mīļākajā vietā. Un pēc pāris nedēļām es biju Ņūorleānā, un šis skaistais, apgarotais draugs man teica, ka viņa vēlējusies mani izārstēt. Un es biju pagodināta. Un es devos uz viņas māju, tas bija rīts, un šajā rītā Ņūorleānas saule spiedās cauri aizkariem. Un mana draudzene gatavoja šo lielo bļodu, un es prasīju, "Kas tas ir?" Un viņa teica, "Tas ir tev. Ziedi padara to skaistu, un medus padara to saldu." Un es jautāju, "Bet kāda ir ūdens daļa?" Un saistības vārdā viņa teica, "O, tas ir Meksikas līcis." Un es teicu, "Protams, ka tas ir." Un cita sieviete ieradās un viņas sēdēja aplī, un Mihaela mazgāja manu galvu ar svēto ūdeni. Un viņa dziedāja -- viss viņas ķermenis dziedāja. Un otra sieviete dziedāja, un viņas lūdzās par mani un manu māti. Un kad siltais līcis pārskalojās pār manu kailo galvu, es sapratu, ka tas satur labāko un sliktāko no mums. Tā bija alkatība un neapdomība, kas noveda pie urbjošā sprādziena. Tie bija visi meli, kas tika teikti pirms un pēc. Tas bija medus ūdenī, kas padarīja to saldu, tā bija nafta, kas padarīja to slimu. Tā bija mana galva, kas bija bez matiem un tagad ērti jutās bez cepures. Tā biju visa es, izkūstot Mihaelas klēpī. Tās bija asaras, kas bija neatšķiramas no līča, tās krita lejup pa manu vaigu. Beidzot tā bija atrašanās manā pašas ķermenī. Tās bija bēdas, kas bija tik ilgi. Tas bija atrast manu vietu un milzīga atbildība, kas nāk līdzi ar saikni. Tas bija nepārtraukts postošs karš Kongo un pasaules vienaldzība. Tās bija Kongo sievietes, kas nu pamostas. Tā bija mana māte, kas aizgāja brīdī, kad es piedzimu. Tā bija apzināšanās, ka esmu pietuvojusies ļoti tuvu nāvei -- tajā pašā veidā, kā Zeme, mūsu māte, tik tikko turas, tādā pašā veidā 75% no pasaules ar pūlēm turās, tajā pašā veidā, ka ir recepte izdzīvošanai. Tas, ko es iemācījos, ir, ka tam, ko katrs ir pelnījis, ir saistība ar uzmanību un spējām. Tie bija atbalstoši draugi un mīloša māsa. Tie bija gudri ārsti un attīstīta medicīna, un ķirurgi, kas zināja, ko darīt ar savām rokām. Tās bija par zemu atalgotas un patiesi mīlošas māsiņas. Tie bija burvju dziednieki un aromātiskās eļļas. Tie bija cilvēki, kuri teica burvju vārdus un veica rituālus. Tā bija nākotnes redzējuma esamība un kaut kas, par ko cīnīties, jo es zinu, ka šī cīņa nav tikai manējā. Tās bija miljoniem lūgšanas. Tās bija tūkstošiem alelujas un miljoniem omu. Tās bija milzums dusmu, neprātīgs humors, daudz uzmanības, varmācības. Tas bija spēks, mīlestība un prieks. Tās bija visas šīs lietas. Tās bija visas šīs lietas. Tās bija visas šīs lietas ūdenī, pasaulē, manā ķermenī. (Aplausi)