Parastā skolas dienā
neskaitāmas stundas tiek pavadītas,
mācoties atbildes uz jautājumiem,
bet tagad mēs darīsim pretējo.
Mēs pievērsīsimies jautājumiem,
kuru atbildes nevar iemācīties,
jo tās nav zināmas.
Kā mazs zēns es par daudz ko
mēdzu lauzīt galvu,
piemēram, kāda būtu sajūta, esot sunim?
Vai zivis jūt sāpes?
Un kukaiņi?
Vai Lielais sprādziens
bija tikai nejaušība?
Vai Dievs ir?
Ja jā, kāpēc esam tik pārliecināti,
ka tas ir Viņš un nevis Viņa?
Kāpēc tik daudz nevainīgu cilvēku
un dzīvnieku piedzīvo šausmīgas lietas?
Vai manai dzīvei patiešām ir plāns?
Vai nākotne vēl tikai taps uzrakstīta
vai tā jau ir uzrakstīta,
bet mēs to vienkārši neredzam?
Bet vai tad man ir brīvā griba?
Un kas es vispār esmu?
Vai esmu vien bioloģiska mašīna?
Bet kāpēc tad man piemīt apziņa?
Kas ir apziņa?
Vai roboti kādu dienu iegūs apziņu?
Es savā ziņā pieņēmu, ka kādu dienu
man pateiks atbildes
uz visiem šiem jautājumiem.
Kādam taču tas jāzina, vai ne?
Uzmini nu! Neviens nezina.
Par vairumu šo jautājumu
es tagad lauzu galvu kā nekad agrāk.
Bet to pētīšana ir aizraujoša,
jo tie aizved tevi līdz zināmā robežai,
un nekad nevar zināt,
ko tur izdosies atrast.
Divi jautājumi —
jautājumi, uz kuriem neviens visā pasaulē
nezina atbildes.
(Mūzika)
[Teksts: Cik daudz visumu ir?]
Dažreiz garajos lidojumos
es lūkojos uz visiem šiem
kalniem un tuksnešiem
un mēģinu aptvert,
cik milzīga ir mūsu Zeme.
Tad es atceros, ka ir objekts,
ko redzam ik dienas,
kurā burtiski savietotos
viens miljons Zemju —
Saule. Tā šķiet neiespējami liela.
Taču lielajā lietu kārtībā
tā ir vien kniepadata,
viena no aptuveni 400 miljardiem zvaigžņu
Piena Ceļa galaktikā,
ko skaidrā naktī vari ieraudzīt
kā blāvu, bālganu miglāju,
kas stiepjas pāri debesīm.
Vēl trakāk! Iespējams, pastāv
100 miljardi galaktiku,
kas saskatāmas ar mūsu teleskopiem.
Ja katra zvaigzne
būtu smilšu graudiņa lielumā,
Piena Ceļā vien ir gana zvaigžņu,
lai piepildītu ap 9 reiz 9 metru
lielu pludmales daļu
ar smiltīm gandrīz metru biezā slānī.
Un uz visas zemeslodes
nav gana daudz pludmaļu,
lai šādi atainotu visa Visuma zvaigznes.
Tāda pludmale stieptos
burtiski miljardiem kilometru garumā.
Ak, Stīven Hoking,
tas nu gan ir daudz zvaigžņu!
Taču tagad viņš un citi fiziķi uzskata,
ka pastāv realitāte,
kas ir vēl neiedomājami
daudz reižu lielāka.
Pirmkārt, šie 100 miljardi galaktiku
mūsu teleskopu uztveršanas zonā,
iespējams, ir vien niecīga daļiņa no visa.
Pats Visums izplešas arvien ātrāk.
Lielākais vairums galaktiku
attālinās no mums tik ātri, ka to gaisma
varētu līdz mums tā arī nenonākt.
Tomēr mūsu fiziskā realitāte
šeit, uz Zemes,
ir cieši saistīta ar šīm tālajām,
neredzamajām galaktikām.
Mēs varam uzskatīt tās
par daļu mūsu Visuma.
Tās veido vienu vienīgu milzu kopumu,
pakļautu tiem pašiem fizikas likumiem
un veidotu no tādiem pašiem
elektroniem, protoniem, kvarkiem, neitroniem
kas veido tevi un mani.
Taču jaunākās fizikas teorijas,
tostarp stīgu teorija,
apgalvo, ka, iespējams,
pastāv bezgala daudz citu visumu,
ko veido cita veida daļiņas,
kam piemīt citādas īpašības
un kas pakļaujas citādiem likumiem.
Vairumā šo visumu
nekad nevarētu pastāvēt dzīvība,
un tie var parādīties un izzust
nanosekundes laikā.
Bet lai vai kā, kopā tie veido
milzīgu iespējamo visumu multivisumu,
kurā ir līdz pat 11 dimensijām
un kurā sastopami brīnumi, kādus nespējam
iztēloties pat savos pārdrošākajos sapņos!
Vadošā stīgu teorija paredz multivisumu,
ko veido desmit 50. pakāpē visumu.
Tas ir 1 ar 500 nullēm —
tik milzīgs skaitlis,
ka, ja katram atomam redzamajā visumā
būtu pašam savs visums
un katram no šo visumu atomiem
arī būtu pašam savs visums,
un mēs to atkārtotu vēl divos ciklos,
mēs joprojām būtu sasnieguši
vien sīku daļiņu no kopsummas,
proti, vienu triljon triljon triljon triljon triljon triljon triljon triljon triljon triljon triljon triljon triljon triljon triljono daļu.
Taču pat šis skaitlis
ir pavisam niecīgs
salīdzinājumā ar citu skaitli:
bezgalību.
Daļa fiziķu uzskata, ka laiktelpa
ir burtiski bezgalīga
un ka tajā ir bezgala daudz
tā dēvēto kabatas visumu
ar dažādām īpašībām.
Kā jūtas tavas smadzenes?
Kvantu teorija tām pievienos
vēl vienu kroku.
Ir pierādīts, ka teorija ir patiesa,
taču tās skaidrojums ir mulsinošs,
un daļa fiziķu uzskata,
ka to var padarīt saprotamu,
tikai iedomājoties, ka ik mirkli
veidojas liels daudzums visumu,
ka daudzi no tiem patiesībā
ir ļoti līdzīgi mūsu pašu pasaulei
un tajos ir vairākas tevis kopijas.
Vienā šādā visumā,
tu pabeidz universitāti ar izcilību
un appreci savu sapņu partneri,
kādā citā — ne gluži.
Ir arī daļa zinātnieku, kuri teiktu:
„Pupu mizas!”
Vienīgā jēgpilnā atbilde uz jautājumu,
cik visumu pastāv, ir — viens.
Tikai viens visums.
Daži filozofi un mistiķi,
iespējams, apgalvotu,
ka pat mūsu pašu visums ir ilūzija.
Kā redzi, pagaidām
par šo jautājumu
ne tuvu nav vienprātības.
Viss, ko zinām, ir, ka atbilde atrodama
kaut kur starp nulli un bezgalību.
Nu, mēs laikam zinām vēl ko —
šis ir visai foršs laiks,
lai mācītos fiziku.
Mēs, iespējams, esam ceļā
uz lielāko paradigmu maiņu zināšanās,
kādu cilvēce jelkad pieredzējusi.
(Mūzika)
[Teksts: Kāpēc nav pierādījumu
dzīvībai uz citām planētām?]
Kaut kur tur, šajā milzīgajā visumā,
noteikti jābūt neskaitāmām planētām,
kas pilnas dzīvības.
Bet kāpēc mēs neredzam neko,
kas to apliecinātu?
Tas ir slavenais jautājums,
ko 1950. gadā uzdeva Enriko Fermi:
Kur visi ir?
Sazvērestību teoriju piekritēji apgalvo,
ka NLO mūs apciemo visu laiku
un šīs ziņas tiek slēptas,
bet, godīgi sakot,
viņi nešķiet diezko pārliecinoši.
Taču īstā mīkla paliek neatminēta.
Pagājušogad Keplera novērošanas stacija
atrada simtiem planētu tepat
ap tuvākajām zvaigznēm vien.
Izvērtējot šos datus,
šķiet, ka varētu būt pustriljons planētu
mūsu pašu galaktikā vien.
Pat ja uz vienas no 10 000 planētām
ir dzīvībai piemēroti apstākļi,
tas joprojām nozīmē 50 miljonus planētu,
uz kurām iespējama dzīvība,
tepat, Piena Ceļā.
Lūk, mīkla!
Mūsu Zeme izveidojās aptuveni
9 miljardus gadu pēc Lielā sprādziena.
Neskaitāmas citām planētām mūsu galaktikā
vajadzēja izveidoties agrāk
un dot dzīvībai iespēju attīstīties
miljardiem, vai vismaz miljoniem,
gadu agrāk,
nekā tas notika uz Zemes.
Ja kaut vai uz dažām būtu radušās
saprātīgas dzīvības formas un tehnoloģijas,
šīm tehnoloģijām
būtu bijuši miljoniem gadu,
lai tās kļūtu sarežģītākas un varenākas.
Uz Zemes
mēs esam pieredzējuši,
cik ļoti var attīstīties tehnoloģijas
tikai 100 gadu laikā.
Miljons gadu laikā
saprātīga citplanētas civilizācija
varēja pavisam vienkārši
izplatīties visā galaktikā,
iespējams, radot milzīgus artefaktus
enerģijas iegūšanai
vai kosmosa kuģu flotes kolonizācijai,
vai brīnišķīgus mākslas darbus
naksnīgajās debesīs.
Gribētos domāt, ka tie
vismaz atklātu savu klātesamību,
tīši vai netīši,
caur viena vai otra veida
elektromagnētiskajiem signāliem.
Un tomēr mums nav
neviena pārliecinoša pierādījuma.
Kāpēc?
Iespējamās atbildes ir vairākas,
dažas no tām visai nomācošas.
Varbūt viena supersaprātīga civilizācija
patiešām ir pārņēmusi visu galaktiku
un ieviesusi stingru radio klusumu,
jo tā paniski baidās
no iespējamajiem sāncenšiem.
Viņi vienkārši tur sēž, gatavi iznīcināt
jebko, kas kļūst par draudu.
Vai varbūt viņi nemaz nav tik saprātīgi,
vai, iespējams,
tāda saprāta attīstība,
kas spēj radīt sarežģītas tehnoloģijas
ir daudz retāka,
nekā esam iedomājušies.
Galu galā uz Zemes tas noticis
tikai vienu reizi 4 miljardos gadu.
Varbūt pat tā bija neticama sagadīšanās.
Varbūt mēs esam pirmā
šāda veida civilizācija mūsu galaktikā?
Vai arī, iespējams,
civilizācija nes sevī
sevis pašas iznīcības sēklu —
nespēju kontrolēt
pašas radītās tehnoloģijas,
Bet ir arī vairākas cerīgākas atbildes.
Iesākumam mēs nemaz tik cītīgi nemeklējam,
un veltām tam smieklīgu naudas daudzumu.
Mēs esam izpētījuši vien niecīgu daļu
no mūsu galaktikas zvaigznēm,
lai pārbaudītu, vai uz tām nav
kādu interesantu signālu pēdas.
Un varbūt mēs nemeklējam pareizi.
Varbūt, civilizācijām attīstoties,
tās ātri vien atklāj sakaru tehnoloģijas,
kas ir daudz smalkākas un noderīgākas
nekā elektromagnētiskie viļņi.
Varbūt viss notiek nesen atklātajā,
noslēpumainajā tumšajā matērijā
vai tumšajā enerģijā, kas šķiet veidojam
lielāko daļu Visuma masas.
Vai varbūt mēs meklējam
nepareizajā mērogā.
Varbūt saprātīgās civilizācijas
ir sapratušas, ka dzīvība
ir tikai sarežģīti informācijas kopumi,
kas brīnišķīgā veidā
mijiedarbojas viens ar otru,
un ka tas notiek efektīvāk mazā mērogā.
Tāpat kā uz Zemes
kantaini mūzikas atskaņotāji
ir pārvērtušies glītos, mazos iPod-os,
varbūt arī saprātīgā dzīvība
ir kļuvusi mikroskopiska,
lai samazinātu savu ietekmi uz vidi.
Saules sistēma varbūt
mudž no citplanētiešiem,
bet mēs tos vienkārši neredzam.
Varbūt domas mūsu pašu galvās
ir citplanētiešu dzīvības forma.
Nu labi, tā ir traka iedoma.
To man lika teikt citplanētieši.
Taču ir aizraujoši, ka idejām
šķietami ir pašām sava dzīve
un ka tās pārdzīvo savus radītājus.
Varbūt bioloģiskā dzīve
ir tikai starpposms?
Nākamo 15 gadu laikā
mēs, iespējams, sāksim gūt
īstu spektroskopisku informāciju
no tuvākajām planētām, kas atklās,
cik dzīvībai draudzīgas tās patiesībā ir.
Tikmēr SETI,
Ārpuszemes saprāta meklēšanas institūts,
šobrīd publisko savus datus,
lai miljoniem civilo zinātnieku,
varbūt arī tu,
varētu pievienoties meklējumiem.
Šeit, uz Zemes,
tiek veikti aizraujoši eksperimenti,
lai no nulles radītu dzīvību —
dzīvību, kas varētu ļoti atšķirties
no mums zināmajām DNS formām.
Tas viss mums palīdzēs saprast,
vai Visums patiešām ir pilns dzīvības
vai arī tajā tiešām esam tikai mēs.
Jebkura no atbildēm ir savā ziņā
bijību raisoša,
jo, pat ja mēs esam vienīgie,
tas, ka mēs domājam, sapņojam
un uzdodam šos jautājumus,
var izrādīties viens no vissvarīgākajiem
faktiem par Visumu.
Man tev ir vēl kāda laba ziņa.
Zināšanu un izpratnes meklējumi
nekad nekļūst garlaicīgi, nekad!
Patiesībā tieši otrādi.
Jo vairāk tu zini,
jo apbrīnojamāka šķiet pasaule.
Un tās ir šīs trakās iespējas
un neatbildētie jautājumi,
kas dzen mūs uz priekšu.
Tāpēc — paliec zinātkārs!