Parastā skolas dienā neskaitāmas stundas tiek pavadītas, mācoties atbildes uz jautājumiem, bet tagad mēs darīsim pretējo. Mēs pievērsīsimies jautājumiem, kuru atbildes nevar iemācīties, jo tās nav zināmas. Kā mazs zēns es par daudz ko mēdzu lauzīt galvu, piemēram, kāda būtu sajūta, esot sunim? Vai zivis jūt sāpes? Un kukaiņi? Vai Lielais sprādziens bija tikai nejaušība? Vai Dievs ir? Ja jā, kāpēc esam tik pārliecināti, ka tas ir Viņš un nevis Viņa? Kāpēc tik daudz nevainīgu cilvēku un dzīvnieku piedzīvo šausmīgas lietas? Vai manai dzīvei patiešām ir plāns? Vai nākotne vēl tikai taps uzrakstīta vai tā jau ir uzrakstīta, bet mēs to vienkārši neredzam? Bet vai tad man ir brīvā griba? Un kas es vispār esmu? Vai esmu vien bioloģiska mašīna? Bet kāpēc tad man piemīt apziņa? Kas ir apziņa? Vai roboti kādu dienu iegūs apziņu? Es savā ziņā pieņēmu, ka kādu dienu man pateiks atbildes uz visiem šiem jautājumiem. Kādam taču tas jāzina, vai ne? Uzmini nu! Neviens nezina. Par vairumu šo jautājumu es tagad lauzu galvu kā nekad agrāk. Bet to pētīšana ir aizraujoša, jo tie aizved tevi līdz zināmā robežai, un nekad nevar zināt, ko tur izdosies atrast. Divi jautājumi — jautājumi, uz kuriem neviens visā pasaulē nezina atbildes. (Mūzika) [Teksts: Cik daudz visumu ir?] Dažreiz garajos lidojumos es lūkojos uz visiem šiem kalniem un tuksnešiem un mēģinu aptvert, cik milzīga ir mūsu Zeme. Tad es atceros, ka ir objekts, ko redzam ik dienas, kurā burtiski savietotos viens miljons Zemju — Saule. Tā šķiet neiespējami liela. Taču lielajā lietu kārtībā tā ir vien kniepadata, viena no aptuveni 400 miljardiem zvaigžņu Piena Ceļa galaktikā, ko skaidrā naktī vari ieraudzīt kā blāvu, bālganu miglāju, kas stiepjas pāri debesīm. Vēl trakāk! Iespējams, pastāv 100 miljardi galaktiku, kas saskatāmas ar mūsu teleskopiem. Ja katra zvaigzne būtu smilšu graudiņa lielumā, Piena Ceļā vien ir gana zvaigžņu, lai piepildītu ap 9 reiz 9 metru lielu pludmales daļu ar smiltīm gandrīz metru biezā slānī. Un uz visas zemeslodes nav gana daudz pludmaļu, lai šādi atainotu visa Visuma zvaigznes. Tāda pludmale stieptos burtiski miljardiem kilometru garumā. Ak, Stīven Hoking, tas nu gan ir daudz zvaigžņu! Taču tagad viņš un citi fiziķi uzskata, ka pastāv realitāte, kas ir vēl neiedomājami daudz reižu lielāka. Pirmkārt, šie 100 miljardi galaktiku mūsu teleskopu uztveršanas zonā, iespējams, ir vien niecīga daļiņa no visa. Pats Visums izplešas arvien ātrāk. Lielākais vairums galaktiku attālinās no mums tik ātri, ka to gaisma varētu līdz mums tā arī nenonākt. Tomēr mūsu fiziskā realitāte šeit, uz Zemes, ir cieši saistīta ar šīm tālajām, neredzamajām galaktikām. Mēs varam uzskatīt tās par daļu mūsu Visuma. Tās veido vienu vienīgu milzu kopumu, pakļautu tiem pašiem fizikas likumiem un veidotu no tādiem pašiem elektroniem, protoniem, kvarkiem, neitroniem kas veido tevi un mani. Taču jaunākās fizikas teorijas, tostarp stīgu teorija, apgalvo, ka, iespējams, pastāv bezgala daudz citu visumu, ko veido cita veida daļiņas, kam piemīt citādas īpašības un kas pakļaujas citādiem likumiem. Vairumā šo visumu nekad nevarētu pastāvēt dzīvība, un tie var parādīties un izzust nanosekundes laikā. Bet lai vai kā, kopā tie veido milzīgu iespējamo visumu multivisumu, kurā ir līdz pat 11 dimensijām un kurā sastopami brīnumi, kādus nespējam iztēloties pat savos pārdrošākajos sapņos! Vadošā stīgu teorija paredz multivisumu, ko veido desmit 50. pakāpē visumu. Tas ir 1 ar 500 nullēm — tik milzīgs skaitlis, ka, ja katram atomam redzamajā visumā būtu pašam savs visums un katram no šo visumu atomiem arī būtu pašam savs visums, un mēs to atkārtotu vēl divos ciklos, mēs joprojām būtu sasnieguši vien sīku daļiņu no kopsummas, proti, vienu triljon triljon triljon triljon triljon triljon triljon triljon triljon triljon triljon triljon triljon triljon triljono daļu. Taču pat šis skaitlis ir pavisam niecīgs salīdzinājumā ar citu skaitli: bezgalību. Daļa fiziķu uzskata, ka laiktelpa ir burtiski bezgalīga un ka tajā ir bezgala daudz tā dēvēto kabatas visumu ar dažādām īpašībām. Kā jūtas tavas smadzenes? Kvantu teorija tām pievienos vēl vienu kroku. Ir pierādīts, ka teorija ir patiesa, taču tās skaidrojums ir mulsinošs, un daļa fiziķu uzskata, ka to var padarīt saprotamu, tikai iedomājoties, ka ik mirkli veidojas liels daudzums visumu, ka daudzi no tiem patiesībā ir ļoti līdzīgi mūsu pašu pasaulei un tajos ir vairākas tevis kopijas. Vienā šādā visumā, tu pabeidz universitāti ar izcilību un appreci savu sapņu partneri, kādā citā — ne gluži. Ir arī daļa zinātnieku, kuri teiktu: „Pupu mizas!” Vienīgā jēgpilnā atbilde uz jautājumu, cik visumu pastāv, ir — viens. Tikai viens visums. Daži filozofi un mistiķi, iespējams, apgalvotu, ka pat mūsu pašu visums ir ilūzija. Kā redzi, pagaidām par šo jautājumu ne tuvu nav vienprātības. Viss, ko zinām, ir, ka atbilde atrodama kaut kur starp nulli un bezgalību. Nu, mēs laikam zinām vēl ko — šis ir visai foršs laiks, lai mācītos fiziku. Mēs, iespējams, esam ceļā uz lielāko paradigmu maiņu zināšanās, kādu cilvēce jelkad pieredzējusi. (Mūzika) [Teksts: Kāpēc nav pierādījumu dzīvībai uz citām planētām?] Kaut kur tur, šajā milzīgajā visumā, noteikti jābūt neskaitāmām planētām, kas pilnas dzīvības. Bet kāpēc mēs neredzam neko, kas to apliecinātu? Tas ir slavenais jautājums, ko 1950. gadā uzdeva Enriko Fermi: Kur visi ir? Sazvērestību teoriju piekritēji apgalvo, ka NLO mūs apciemo visu laiku un šīs ziņas tiek slēptas, bet, godīgi sakot, viņi nešķiet diezko pārliecinoši. Taču īstā mīkla paliek neatminēta. Pagājušogad Keplera novērošanas stacija atrada simtiem planētu tepat ap tuvākajām zvaigznēm vien. Izvērtējot šos datus, šķiet, ka varētu būt pustriljons planētu mūsu pašu galaktikā vien. Pat ja uz vienas no 10 000 planētām ir dzīvībai piemēroti apstākļi, tas joprojām nozīmē 50 miljonus planētu, uz kurām iespējama dzīvība, tepat, Piena Ceļā. Lūk, mīkla! Mūsu Zeme izveidojās aptuveni 9 miljardus gadu pēc Lielā sprādziena. Neskaitāmas citām planētām mūsu galaktikā vajadzēja izveidoties agrāk un dot dzīvībai iespēju attīstīties miljardiem, vai vismaz miljoniem, gadu agrāk, nekā tas notika uz Zemes. Ja kaut vai uz dažām būtu radušās saprātīgas dzīvības formas un tehnoloģijas, šīm tehnoloģijām būtu bijuši miljoniem gadu, lai tās kļūtu sarežģītākas un varenākas. Uz Zemes mēs esam pieredzējuši, cik ļoti var attīstīties tehnoloģijas tikai 100 gadu laikā. Miljons gadu laikā saprātīga citplanētas civilizācija varēja pavisam vienkārši izplatīties visā galaktikā, iespējams, radot milzīgus artefaktus enerģijas iegūšanai vai kosmosa kuģu flotes kolonizācijai, vai brīnišķīgus mākslas darbus naksnīgajās debesīs. Gribētos domāt, ka tie vismaz atklātu savu klātesamību, tīši vai netīši, caur viena vai otra veida elektromagnētiskajiem signāliem. Un tomēr mums nav neviena pārliecinoša pierādījuma. Kāpēc? Iespējamās atbildes ir vairākas, dažas no tām visai nomācošas. Varbūt viena supersaprātīga civilizācija patiešām ir pārņēmusi visu galaktiku un ieviesusi stingru radio klusumu, jo tā paniski baidās no iespējamajiem sāncenšiem. Viņi vienkārši tur sēž, gatavi iznīcināt jebko, kas kļūst par draudu. Vai varbūt viņi nemaz nav tik saprātīgi, vai, iespējams, tāda saprāta attīstība, kas spēj radīt sarežģītas tehnoloģijas ir daudz retāka, nekā esam iedomājušies. Galu galā uz Zemes tas noticis tikai vienu reizi 4 miljardos gadu. Varbūt pat tā bija neticama sagadīšanās. Varbūt mēs esam pirmā šāda veida civilizācija mūsu galaktikā? Vai arī, iespējams, civilizācija nes sevī sevis pašas iznīcības sēklu — nespēju kontrolēt pašas radītās tehnoloģijas, Bet ir arī vairākas cerīgākas atbildes. Iesākumam mēs nemaz tik cītīgi nemeklējam, un veltām tam smieklīgu naudas daudzumu. Mēs esam izpētījuši vien niecīgu daļu no mūsu galaktikas zvaigznēm, lai pārbaudītu, vai uz tām nav kādu interesantu signālu pēdas. Un varbūt mēs nemeklējam pareizi. Varbūt, civilizācijām attīstoties, tās ātri vien atklāj sakaru tehnoloģijas, kas ir daudz smalkākas un noderīgākas nekā elektromagnētiskie viļņi. Varbūt viss notiek nesen atklātajā, noslēpumainajā tumšajā matērijā vai tumšajā enerģijā, kas šķiet veidojam lielāko daļu Visuma masas. Vai varbūt mēs meklējam nepareizajā mērogā. Varbūt saprātīgās civilizācijas ir sapratušas, ka dzīvība ir tikai sarežģīti informācijas kopumi, kas brīnišķīgā veidā mijiedarbojas viens ar otru, un ka tas notiek efektīvāk mazā mērogā. Tāpat kā uz Zemes kantaini mūzikas atskaņotāji ir pārvērtušies glītos, mazos iPod-os, varbūt arī saprātīgā dzīvība ir kļuvusi mikroskopiska, lai samazinātu savu ietekmi uz vidi. Saules sistēma varbūt mudž no citplanētiešiem, bet mēs tos vienkārši neredzam. Varbūt domas mūsu pašu galvās ir citplanētiešu dzīvības forma. Nu labi, tā ir traka iedoma. To man lika teikt citplanētieši. Taču ir aizraujoši, ka idejām šķietami ir pašām sava dzīve un ka tās pārdzīvo savus radītājus. Varbūt bioloģiskā dzīve ir tikai starpposms? Nākamo 15 gadu laikā mēs, iespējams, sāksim gūt īstu spektroskopisku informāciju no tuvākajām planētām, kas atklās, cik dzīvībai draudzīgas tās patiesībā ir. Tikmēr SETI, Ārpuszemes saprāta meklēšanas institūts, šobrīd publisko savus datus, lai miljoniem civilo zinātnieku, varbūt arī tu, varētu pievienoties meklējumiem. Šeit, uz Zemes, tiek veikti aizraujoši eksperimenti, lai no nulles radītu dzīvību — dzīvību, kas varētu ļoti atšķirties no mums zināmajām DNS formām. Tas viss mums palīdzēs saprast, vai Visums patiešām ir pilns dzīvības vai arī tajā tiešām esam tikai mēs. Jebkura no atbildēm ir savā ziņā bijību raisoša, jo, pat ja mēs esam vienīgie, tas, ka mēs domājam, sapņojam un uzdodam šos jautājumus, var izrādīties viens no vissvarīgākajiem faktiem par Visumu. Man tev ir vēl kāda laba ziņa. Zināšanu un izpratnes meklējumi nekad nekļūst garlaicīgi, nekad! Patiesībā tieši otrādi. Jo vairāk tu zini, jo apbrīnojamāka šķiet pasaule. Un tās ir šīs trakās iespējas un neatbildētie jautājumi, kas dzen mūs uz priekšu. Tāpēc — paliec zinātkārs!