Zem ribām tu, citā starpā,
atradīsi arī aizkuņģa dziedzeri —
orgānu, kas darbojas līdzīgi
kā personīgais treneris.
Šis orgāns kontrolē tavu cukura līmeni
un izstrādā īpašu sulu,
kas no apēstās pārtikas
izdala barības vielas,
lai palīdzētu tev
būt iespējami labākā formā.
Aizkuņģa dziedzeris
atrodas tieši aiz kuņģa,
piemērota vieta, jo viens no tā uzdevumiem
ir sadalīt tevis apēsto pārtiku.
Tas palīdz gremošanā,
izstrādājot īpašu toniku, kurā ir ūdens,
nātrija hidrogēnkarbonāts
un gremošanas fermenti.
Nātrija hidrogēnkarbonāts
neitralizē kuņģa dabisko skābumu,
lai šie gremošanas fermenti
varētu paveikt savu darbu.
Lipāze šķeļ taukvielas,
proteāze — olbaltumvielas,
un amilāze sadala ogļhidrātus
ar enerģiju bagātajos cukuros.
Tad lielākā daļa šo barības vielu
nonāk asinsritē
un dodas bagātināt ķermeni.
Pa to laiku aizkuņģa dziedzeris
veic vēl kādu svarīgu uzdevumu —
kontrolē cukura daudzumu tavās asinīs.
Tas paveic to ar hormoniem
insulīnu un glikagonu,
kas izstrādājas īpašās šūnās —
Langerhansa saliņās.
Par daudz vai par maz cukura
var apdraudēt dzīvību,
tāpēc aizkuņģa dziedzerim
nemitīgi jābūt modram.
Pēc lielas maltītes asinīs
bieži vien nokļūst daudz cukura.
Lai atjaunotu normālu stāvokli,
aizkuņģa dziedzeris izdala insulīnu,
kas lieko cukuru novada šūnās,
kur to vai nu izmanto kā enerģijas avotu,
vai noglabā vēlākam laikam.
Insulīns arī pavēl aknām
pārtraukt cukura veidošanu.
No otras puses, ja cukura asinīs ir maz,
aizkuņģa dziedzeris
izdala hormonu — glikagonu,
kas pavēl ķermeņa šūnām un aknām
izdalīt uzkrāto cukuru
atpakaļ asinsritē.
Tieši insulīna un glikagona saspēle
nodrošina līdzsvarotu cukura līmeni.
Taču bojāts aizkuņģa dziedzeris
mūs vairs nespēj šādi trenēt,
kas nozīmē,
ka veselīgais līdzsvars ir izjaukts.
Ja to novājina kāda slimība,
orgāna spēja izstrādāt insulīnu
var tikt samazināta vai pat pārtraukta,
kas var izraisīt tādu slimību kā diabēts.
Bez pastāvīgas insulīna izdalīšanās
cukurs asinīs pakāpeniski uzkrājas,
ar laiku nocietinot asinsvadus un
izraisot sirdstrieku,
nieru mazspēju
un insultus.
Tas pats insulīna trūkums
atņem šūnām ar enerģiju bagāto cukuru,
ko tām vajag augšanai un darbībai.
Cilvēkiem ar diabētu mēdz būt
arī augstāks glikagona līmenis,
kas liek asinīs riņķot vēl vairāk cukuram.
Bez šī iekšējā trenera
mūsu cukura līmenis aizietu pa gaisu,
un mēs nespētu sagremot
svarīgas barības vielas.
Taču tāpat kā citiem treneriem
rūpēties par mūsu veselību
nav tikai aizkuņģa dziedzera uzdevums.
Tam vajadzīga arī mūsu
apzināta iesaistīšanās.