Es biju tikai četrus gadus vecs,
kad redzēju savu māti piepildām veļas mazgājamo mašīnu
pašu pirmo reizi viņas dzīvē.
Tā bija ievērojama diena manas mātes dzīvē.
Mana māte un tēvs bija krājuši naudu gadiem ilgi,
lai varētu iegādāties šo mašīnu.
Tās pirmajā lietošanas dienā
apskatīt šo mašīnu
tika ielūgta pat vecmāmiņa.
Vecmāmiņa bija īpaši sajūsmināta.
Visu savu dzīvi
viņai bija jākarsē ūdens, kurinot malku,
un jāmazgā veļa ar rokām
septiņiem bērniem.
Nu viņa varēja vērot,
kā elektrība veica to pašu darbu.
Mana māte piesardzīgi atvēra durtiņas,
piepildīja mašīnu
ar veļu,
lūk, tā.
Un tad, viņai aizverot durtiņas,
vecmāmiņa teica: „Nē, nē, nē.
Ļauj man, ļauj man nospiest pogu.”
Vecmāmiņa nospieda šo pogu
un teica: „Ooo, cik brīnišķīgi!
Es gribu to redzēt! Padod man krēslu!
Padod man krēslu! Es gribu to redzēt!"
Viņa nosēdās veļas mašīnas priekšā
un vēroja mazgāšanas ciklu no sākuma līdz beigām.
Viņa bija kā apmāta.
Manai vecmāmiņai
veļas mazgājamā mašīna bija brīnums.
Mūsdienās Zviedrijā un citās pārtikušās valstīs
to iedzīvotāji izmanto
ļoti daudz dažādu mašīnu.
Skat, mājas ir pilnas ar „mašīnām”.
Es pat nevaru tās visas nosaukt.
Kad viņi vēlas ceļot,
viņi izmanto „lidojošās mašīnas”
kas viņus var nogādāt uz tāliem ceļamērķiem.
Un, tajā pašā laikā, pasaulē ir ļoti daudz cilvēku,
kas joprojām karsē ūdeni
un vāra ēdienu, kurinot malku.
Dažreiz viņiem pietrūkst pat pārtikas.
Viņi dzīvo zem nabadzības robežas.
Divi miljardi mūsu līdzcilvēku
pārtiek no mazāk kā diviem dolāriem dienā.
Bet pārtikušo valstu iedzīvotāji,
kuru skaits ir viens miljards,
dzīvo, kā es to dēvēju, „pārticības stratosfērā”,
jo viņi izdod vairāk kā 80 dolārus dienā
saviem patēriņiem.
Bet tas aptver tikai vienu, divus, trīs miljardus cilvēku,
un, protams, pasaulē ir septiņi miljardi cilvēku,
tātad ir viens, divi, trīs, četri miljardi citu cilvēku,
kas dzīvo starp nabadzības un pārticības stratosfēras robežām.
Viņiem ir pieejama elektrība,
bet, jājautā, cik daudziem pieder veļas mazgājamās mašīnas?
Es sīki izanalizēju biznesa statistikas datus,
un atklāju, ka, tiešām,
veļas mašīnas pieder arī cilvēkiem, kas dzīvo zem pārticības stratosfēras robežas,
un šodien pasaulē ir vēl viens miljards cilvēku,
kas dzīvo virs „veļas auklas” robežas.
(Smiekli)
Viņi patērē vairāk nekā 40 dolārus dienā.
Tātad diviem miljardiem cilvēku ir pieejamas veļas mazgājamās mašīnas.
Un atlikušie pieci miljardi,
kā viņi mazgā veļu?
Vai, precīzāk runājot,
kāda veidā veļu mazgā vairums pasaules sieviešu?
Jo veļas mazgāšana joprojām ir smags sieviešu darbs.
Viņas mazgā veļu ar rokām.
Tas ir smags, laikietilpīgs roku darbs,
kas ik nedēļu prasa stundām ilgu laiku.
Bieži viņām ir jānes ūdens no tālienes,
lai varētu mazgāt veļu mājās.
Vai arī viņām ir jānes veļa uz tālu ūdens avotu.
Viņas kāro veļas mazgājamo mašīnu.
Viņas negrib pavadīt tik lielu daļu savas dzīves
šajā smagajā darbā,
kam ir visai zems ražīgums.
To vēloties viņas ir tādas pašas kā
mana vecmāmiņa.
Lūk, pirms divām paaudzēm Zviedrijā
ūdens tika nests no strauta,
tika kurināta malka, un mazgāšana norisinājās tādā pašā veidā.
Viņas kāro veļas mazgājamo mašīnu tieši tāpat.
Bet, man to stāstot saviem ekoloģiski orientētajiem studentiem,
viņi man saka: „Nē, visiem pasaulē nevar būt automašīnas un veļas mazgājamās mašīnas.”
Kādas mums ir tiesības teikt,
ka šai sievietei nebūs veļas mašīna?
Tad es jautāju saviem studentiem,
pēdējo divu gadu laikā:
„Cik no jums nelieto automašīnas?”
Daži no viņiem lepni paceļ rokas
un saka: „Es nelietoju automašīnu.”
Un tad es uzdodu izšķirošo jautājumu:
„Cik no jums
mazgā džinsus un palagus ar rokām?”
Un neviens nepaceļ roku.
Pat visaizrautīgākie zaļās kustības pārstāvji
izmanto veļas mazgājamās mašīnas.
(Smiekli)
Kā ir iespējams, ka visplašāk izmantotā lieta
tiek liegta citiem; kas padara to tik nozīmīgu?
Es izanalizēju pasaules enerģijas patēriņu.
Lūk.
Skat, septiņi miljardi pasaules iedzīvotāju, kas ir
stratosfēriķi, veļas mašīnieki,
spuldzinieki, un malcinieki.
Viena šāda vienība
pārstāv no fosīlijām iegūto enerģiju —
naftu, ogles vai dabasgāzi.
Tā tiek iegūta lielākā daļa pasaules enerģijas un elektrības.
Visā pasaulē tiek patērētas 12 šādas vienības,
pasaules bagātākais miljards izlieto sešas šādas vienības.
Viena septītā daļa pasaules iedzīvotāju izmanto pusi no pasaules enerģijas.
Šiem cilvēkiem, kuriem pieder veļas mašīnas,
bet māja nav pilna ar citām mašīnām,
izmanto divas enerģijas vienības.
Šī grupa izmanto trīs, katra vienu.
Arī šai grupai ir pieejama elektrība.
Un šī grupa izmanto mazāk kā vienu vienību.
Kopā sanāk 12 vienības.
Bet galvenā problēma,
kas uztrauc ekoloģiski orientētos studentus, un viņiem ir taisnība,
ir saistīta ar nākotni.
Kādas ir tendences? Ja tendences turpināsies,
tad pat bez sīkākas analīzes ir paredzams, ka 2050. gadā
būs divi faktori, kas palielinās enerģijas patēriņu.
Pirmais ir iedzīvotāju skaita pieaugums.
Otrais ir ekonomiskais pieaugums.
Iedzīvotāju skaita pieaugums norisināsies galvenokārt nabadzīgāko iedzīvotāju vidū,
jo viņiem ir augsta bērnu mirstība
un liels bērnu skaits uz katru sievieti.
Tas jums dos divas papildu vienības,
bet būtiski neizmainīs enerģijas patēriņa sadalījumu.
Ekonomiskais pieaugums būs acīmredzamāks.
Attīstītākās jauno valstu ekonomikas sistēmas,
ko es saucu par „jaunajiem austrumiem”,
ielēks pārticības stratosfērā.
Viņi teiks: „Hop!”
Viņi sāks patērēt tik pat daudz, cik to tagad dara vecā rietumu pasaule.
Un viņi kāros pēc veļas mazgājamās mašīnas.
Es jau to teicu. Viņi to darīs.
Viņi divkāršos savu enerģijas patēriņu.
Mēs ceram, ka nabadzīgajiem iedzīvotājiem būs pieejama elektrība,
ka viņiem būs divbērnu ģimenes, bez iedzīvotāju skaita samazināšanās.
Bet kopējais enerģijas patēriņš
pieaugs līdz 22 vienībām.
Un vairumu no šīm 22 vienības
patērēs pārtikušākie iedzīvotāji.
Ko iesākt?
Šī riska dēļ
klimata izmaiņas ir ļoti reālas.
Ļoti reālas.
Protams, viņiem būs jākļūst par taupīgākiem enerģijas izmantotājiem.
Viņiem būs kaut kā jāmaina dzīves veids.
Viņiem būs jāsāk ražot atjaunīga enerģija
daudz plašākos mērogos.
Bet, līdz viņi nebūs sasnieguši tādu pašu enerģijas patēriņu,
viņiem nevajadzētu mācīt citus
par to, ko drīkst un nedrīkst darīt.
(Aplausi)
Mēs visur varam vairāk ražot atjaunīgu enerģiju.
Cerēsim, ka tas notiks.
Tā būs liela nākotnes problēma.
Bet es varu galvot, ka šī sieviete Rio graustos
vēlas veļas mazgājamo mašīnu.
Viņa ir ļoti priecīga, ka viņas valsts enerģētikas ministrs
visiem nodrošina elektrību,
tik priecīga, ka balsoja par viņu.
Viņa izrādījās Dilma Rusefa,
jaunievēlētā prezidente
vienā no pasaules lielākajām demokrātiskajām valstīm,
no enerģētikas ministres kļūstot par prezidenti.
Ja pastāv demokrātija,
tauta balsos par veļas mazgājamām mašīnām.
Tauta tās dievina.
Kur slēpjas to burvība?
To izskaidroja mana māte
pašā pirmajā dienā.
Viņa teica: „Nu, Hans,
kad veļas mašīna ir piepildīta,
mašīna visu padarīs,
bet mēs iesim uz bibliotēku.”
Jo šī ir tā burvība:
Jūs piepildiet veļas mašīnu ar veļu,
bet ko jūs no tās izņemiet?
Jūs izņemiet grāmatas,
bērnu grāmatas.
Manai mātei bija brīvs laiks lasīt man priekšā.
Viņai tas ļoti patika. Viņa man lasīja priekšā ābeci.
Tā sākās mana profesora karjera,
ar manas mātes iespēju lasīt man priekšā.
Arī viņa pati sāka lasīt grāmatas.
Viņa atrada laiku apgūt
angļu valodu kā svešvalodu.
Viņa izlasīja daudzus un
dažādus romānus.
Mēs ļoti, ļoti iemīļojām šo mašīnu.
Gan es, gan mana māte, teicām:
„Paldies tev, industrializācija.
Paldies tev, tērauda fabrika.
Paldies tev, elektrostacija.
Un paldies tev, ķīmisko vielu rūpniecība,
kas mums deva iespēju lasīt grāmatas.”
Liels paldies.
(Aplausi)