Pēdējos 7 gadus esmu bijis neatliekamās medicīnas ārsts Safolkā, Ņujorkā. Esmu vairākkārt sniedzis pirmo palīdzību, sākot no autoavārijām un beidzot ar viesuļvētru Sendija. Ja esat kā vairums cilvēku, nāve varētu būt viena no jūsu lielākajām bailēm. Daži no mums jutīs to tuvojamies. Daži — nē. Ir tāds mazpazīstams medicīnas termins — neizbēgama bojāeja. Tas ir tikpat kā simptoms. Būdams medicīnas darbinieks, esmu mācīts reaģēt uz šo simptomu tāpat kā uz jebkuru citu. Kad pacients ar sirdslēkmi skatās uz mani un saka: „Es šodien miršu,” mēs esam mācīti pārvērtēt pacienta stāvokli. Savas karjeras laikā esmu saskāries ar krietnu skaitu gadījumu, kuros pacientam atlikušas minūtes, ko dzīvot, un es vairs nespēju neko līdzēt. Šajos gadījumos es saskāros ar dilemmu. Vai teikt mirstošajiem, ka tie tūdaļ stāsies pretim nāvei, vai melot, lai tos mierinātu? Karjeras sākumā es risināju šo dilemmu, vienkārši melojot. Man bija bail. Man bija bail, ka, uzzinot patiesību, viņi mirtu šausmās, bailēs, tverdami dzīves pēdējos mirkļus. Tad pienāca gadījums, kad viss mainījās. Pirms pieciem gadiem es sniedzu palīdzību motocikla avārijā cietušajam. Braucējs bija ļoti, ļoti smagi ievainots. Viņu apskatot, es sapratu, ka palīdzēt nav iespējams, un, līdzīgi kā citos gadījumos, viņš ieskatījās man acīs un jautāja: „Vai es miršu?” Tajā brīdī es izlēmu rīkoties citādi. Es izlēmu teikt viņam patiesību. Es izlēmu pateikt, ka viņš mirs un ka es nespēju viņam palīdzēt. Viņa reakcija pārsteidz mani vēl šodien. Viņš vienkārši atgūlās un izskatījās to pieņēmis. Viņu nepiemeklēja tās šausmas vai bailes, ko es biju gaidījis. Viņš vienkārši gulēja, un, ieskatoties viņa acīs, es redzēju iekšēju mieru un samierināšanos. Tobrīd es izlēmu, ka neesmu tiesīgs mierināt mirstošos ar meliem. Kopš tās reizes esmu saskāries ar daudziem gadījumiem, kuros pacienti piedzīvojuši savus pēdējos mirkļus un nav bijis manos spēkos tiem palīdzēt. Gandrīz katru reizi viņi visi uz patiesību reaģējuši vienādi — ar iekšēju mieru un samierināšanos. Turklāt šajos gadījumos es esmu novērojis trīs reakciju veidus. Pirmais veids vienmēr ir mani pārsteidzis. Neatkarīgi no reliģiskās pārliecības vai kultūras ir vajadzīga piedošana. Vai nu viņi to sauc par grēku, vai arī vienkārši saka, ka nožēlo, bet vainas apziņa ir universāla. Es reiz rūpējos par vecu kungu, kuram bija smaga sirdslēkme. Gatavojot sevi un savus darbarīkus neizbēgamajam brīdim, kad apstāsies viņa sirdsdarbība, es sāku stāstīt pacientam par viņa nenovēršamo nāvi. Viņš jau to bija sapratis no mana balss toņa un ķermeņa valodas. Liekot defibrilācijas blokus uz viņa krūtīm, sagatavojoties gaidāmajam, viņš ieskatījās man acīs un teica: „Kaut es būtu pavadījis vairāk laika ar saviem bērniem un mazbērniem, nevis skopojies ar savu laiku.” Nenovēršamas nāves priekšā viss, ko viņš vēlējās, bija piedošana. Otrs manis novērotais reakcijas veids ir vajadzība palikt atmiņā. Vai nu palikt manās vai tuvinieku atmiņās, bet viņiem vajadzēja just, ka viņi turpinās dzīvot. Ir vajadzīga nemirstība mīļoto sirdīs un domās, arī manās, manas komandas un visu apkārtējo. Neskaitāmas reizes pacients ir skatījies man acīs un teicis: „Vai tu mani atcerēsies?” Pēdējais novērotais veids allaž ir skāris mani līdz sirds dziļumiem. Mirstošajiem ir jāzina, ka viņu dzīvei bijusi jēga. Viņiem ir jāzina, ka viņi savu dzīvi nav izniekojuši mazsvarīgiem uzdevumiem. Ar šo es savā karjerā sastapos ļoti, ļoti agri. Es atbildēju uz izsaukumu. Sieviete, kurai bija tuvu 60, bija smagi iespiesta transportlīdzeklī. Viņas auto sānos lielā ātrumā bija ietriekusies cita mašīna. Ļoti, ļoti smags stāvoklis. Kamēr ugunsdzēsēji darbojās lai atbrīvotu viņu no mašīnas, es iekāpu iekšā, lai sāktu sniegt palīdzību. Kamēr mēs runājām, viņa teica: „Ir vēl tik daudz kas, ko es vēlējos dzīvē paveikt.” Viņa jutās tā, it kā uz Zemes nebūtu atstājusi neko paliekošu. Runājot tālāk, izrādījās, ka viņa ir divu adoptētu bērnu māte, kas abi ir ceļā uz medicīnas skolu. Pateicoties viņai, diviem bērniem bija iespēja, kāda tiem citos apstākļos nebūtu bijusi, un viņi kļūs par mediķiem, kas glābs dzīvības. Viņas atbrīvošana no mašīnas beigās prasīja 45 minūtes. Tomēr viņa aizgāja, pirms tika atbrīvota. Es ticēju tam, ko redzam filmās, — ka cilvēka pēdējie brīži ir vienas vienīgas šausmas un bailes. Es esmu sapratis, ka neatkarīgi no apstākļiem tos lielākoties uztver ar mieru un samierināšanos, ka tieši sīkumi, vissīkākie mirkļi, vissīkākās lietas, ko esi ienesis pasaulē, ir tas, kas dod mieru pēdējos dzīves brīžos. Paldies. (Aplausi)