Tātad ir 1995. gads,
esmu studente,
kopā ar draudzeni dodamies ceļojumā
no Providensas Rodailendā
uz Portlendu Oregonā.
Un ziniet, mēs esam jaunas, bez darba,
tāpēc iebraucam visos sānceļos,
apskatām štatu parkus
un nacionālos mežus --
praktiski izvēlamies pašu garāko iespējamo maršrutu.
Un kaut kur Dienviddakotas vidienē
es vēršos pie draudzenes,
lai uzdotu jautājumu,
kas mani tirdījis
jau 2000 jūdzes.
"Kas tas par ķīniešu hieroglifu ceļa malā?"
Draudzene manī paveras ar neko neizsakošu skatienu.
Patiesībā kāds kungs priekšējā rindā
tagad perfekti atdarina šo skatienu.
(Smiekli)
Un es saku: "Zini,
visas tās zīmes
ar to ķīniešu hieroglifu."
Viņa mani kādu brīdi uzlūko,
un tad sāk smieties,
jo saprot, par ko es runāju.
Un runāju es, lūk, par ko.
(Smiekli)
Tieši tā, slavenais ķīniešu hieroglifs, kas apzīmē piknika vietu.
(Smiekli)
Pēdējos piecus dzīves gadus
esmu pavadījusi, apdomājot
līdzīgus gadījumus --
kādēļ dažkārt pārprotam
zīmes ap mums
un kā uzvedamies, kad tas notiek,
un ko tas viss liecina par cilvēku dabu.
Citiem vārdiem, kā Kriss jau teica,
pēdējos 5 gadus pavadīju, domājot,
kā tas ir - kļūdīties.
Tas varētu šķist neparasts karjeras pavērsiens,
taču tam ir milzu priekšrocība:
nekādas konkurences.
(Smiekli)
Patiesībā vairums cilvēku cenšas
izvairīties no domām par kļūdīšanos,
vismaz izvairīties no domām par iespēju,
ka mums pašiem nav taisnība.
Abstraktā līmenī tas ir saprotams.
Zinām, ka visi šajā telpā mēdz kļūdīties.
Cilvēku suga kā tāda nav nekļūdīga -- jauki.
Taču, kad runa ir par mani pašlaik,
par visu, kam es ticu
šeit un tagad,
pēkšņi visa abstraktā izpratne par kļūdīšanos
izkūp kā dūmi gaisā --
un es nevaru iedomāties, kur kļūdos.
Un lieta tāda, ka mēs dzīvojam tagadnē, šeit un tagad.
Mēs ejam uz sanāksmēm,
dodamies ģimenes brīvdienās,
piedalāmies aptaujās un vēlēšanās.
Tā nu mēs visi dzīvi vadām,
ieslēgti šajā mazajā burbulītī,
kurā jūtamies ļoti droši par savu taisnību.
Manuprāt, tā ir problēma.
Manuprāt, tā ir problēma mums kā indivīdiem
personiskajā un profesionālajā dzīvē,
kā arī kolektīva kultūras problēma.
Tādēļ šodien es
pirmām kārtām vēlos runāt par to, kāpēc
iestrēgstam paštaisnības izjūtā.
Otrkārt, kādēļ tā ir problēma.
Visbeidzot vēlos jūs pārliecināt,
ka no šīm jūtām
ir iespējams atbrīvoties
un, ja jūs to paveicat,
tas ir lieliskākais iespējamais
morālais, intelektuālais un radošais sasniegums.
Kādēļ mēs tā pieķeramies
šīm paštaisnības izjūtām?
Viens no iemesliem saistīts ar to, kā jūtamies, kad kļūdāmies.
Ļaujiet man jums ko pavaicāt --
patiesībā ļaujiet man jums ko pavaicāt, jo jūs esat šeit:
Kā tas ir -- emocionāli --
kādas ir izjūtas kļūdoties?
Šausmīgas. Īkšķis uz leju.
Apkaunojošas. Labi, lieliski.
Šausmīgi, īkšķis uz leju, apkaunojoši --
paldies, tās ir lieliskas atbildes,
taču tās ir atbildes uz citu jautājumu.
Jūs atbildējāt uz jautājumu:
"Kādas ir izjūtas, apjaušot, ka kļūdāties?"
(Smiekli)
Kļūdas aptveršana izraisa šādas un vēl citas izjūtas, vai ne?
Proti, tas var būt postoši, nest atklāsmi,
pat būt visai uzjautrinoši,
kā mana muļķīgā ķīniešu hieroglifa kļūda.
Taču kļūdīšanās kā tāda
neraisa nekādas izjūtas.
Lūk, analoģija.
Vai atceraties to Loony Tunes multfilmu,
kurā ir šis nožēlojamais koijots,
kurš vienmēr dzenas pakaļ, bet nekad nenoķer putnu?
Gandrīz katrā multfilmas sērijā
ir tāds brīdis, kad koijots dzenas putnam pakaļ
un putns pārskrien pāri kraujas malai.
Tā kā viņš ir putns un prot lidot, viss ir kārtībā.
Lieta tāda, ka koijots seko un arī pārskrien pāri kraujai.
Un smieklīgi --
vismaz tad, ja jums ir 6 gadi --
ir tas, ka arī ar koijotu nekas nenotiek.
Viņš vienkārši turpina skriet --
līdz brīdim, kad paskatās lejup
un aptver, ka karājas gaisā.
Tad viņš krīt.
Kad mēs kļūdāmies --
nevis kad to aptveram, bet pirms tam --
mēs līdzināmies šim koijotam
pēc pārskriešanas pāri kraujai, pirms paskatīšanās lejup.
Mēs jau esam kļūdījušies,
mums jau ir ziepes,
taču jūtamies, it kā būtu uz cietas zemes.
Tāpēc man jāizlabo iepriekš sacītais.
Kļūdīšanās izraisa izjūtas -
kļūdījušies mēs jūtamies, it kā mums būtu taisnība.
(Smiekli)
Tas ir viens, strukturāls, iemesls,
kādēļ iestrēgstam paštaisnumā.
Es to saucu par kļūdu aklumu.
Lielākoties
mūsos nekas neliecina par to,
ka mēs kaut kur kļūdāmies,
līdz ir par vēlu.
Taču ir vēl arī otrs iemesls iestrēgšanai --
un šis ir saistīts ar kultūru.
Atcerieties pamatskolas laiku.
Jūs sēžat klasē,
un skolotājs atdod jums izlabotos pārbaudes darbus,
viens no tiem izskatās šādi.
Tas, starp citu, nav mans.
(Smiekli)
Tā nu jūs esat skolā
un zināt, ko tieši domāt
par bērnu, kuram pieder šis darbs.
Viņš ir muļķis, nekārtības cēlājs,
tas, kurš nekad nepilda mājasdarbus.
Līdz 9 gadu vecumam
jūs jau esat iemācījies, ka, pirmkārt,
cilvēki, kuri mēdz kļūdīties,
ir slinki, bezatbildīgi tumsoņas --
un, otrkārt,
ka dzīvē iespējams gūt panākumus,
nekad nepieļaujot nevienu kļūdu.
Šīs nederīgās mācības esam pienācīgi apguvuši.
Un daudzi no mums --
pieļauju, it īpaši šajā zālē,
tiek ar to galā, kļūstot
par maziem izcilniekiem,
pārcentīgiem perfekcionistiem.
Vai ne,
finanšu ierēdņa, astrofiziķa, ultramaratonista kungs?
(Smiekli)
Izrādās, jūs visi esat finanšu ierēdņi, astrofiziķi, ultramaratonisti.
Labi, lai tā būtu.
Tikai mēs pārbīstamies,
pieļaujot iespēju, ka kaut kur esam kļūdījušies.
Tāpēc, ka saskaņā ar šo,
kļūdīšanās norāda
uz nepilnību mūsos.
Tāpēc jāuzstāj uz to, ka mums taisnība,
tā mēs jutīsimies gudri un atbildīgi,
šķīsti un droši.
Ļaujiet man jums ko pastāstīt.
Pirms pāris gadiem
sieviete ieradās "Beth Israel Deaconess" medicīnas centrā uz operāciju.
"Beth Israel" atrodas Bostonā.
Tā ir Hārvardas medicīnas institūta slimnīca --
viena no labākajām visā valstī.
Tā nu šī sieviete ierodas, viņu aizved uz operāciju zāli.
Anestēzija, ķirurgs padara savu,
uzliek šuves un nosūta uz pēcoperāciju telpu.
Viss šķiet pilnīgā kārtībā.
Viņa pamostas, palūkojas uz sevi
un jautā: "Kāpēc apsēji ir nepareizajā ķermeņa pusē?"
Nu, nepareizā viņas ķermeņa puse ir apsējos,
jo ķirurgs ir veicis operāciju
viņas kreisajai kājai labās vietā.
Kad veselības aprūpes kvalitātes viceprezidents
izteicās par šo starpgadījumu,
viņš pateica ko ļoti interesantu.
Viņš sacīja: "Nezin kāpēc
ķirurgs vienkārši jutās tā,
it kā atrastos pareizajā pacienta pusē".
(Smiekli)
Šī stāsta morāle ir tāda,
ka pārliecīga uzticēšanās izjūtām
par to, ka esat jebkā pareizajā pusē,
var būt ārkārtīgi bīstama.
Šī iekšējā taisnīguma izjūta,
ko mēs tik bieži pieredzam,
nav uzticams ceļvedis tajā,
kas patiesībā notiek apkārtējā pasaulē.
Kad uzvedamies tā, it kā tā būtu,
vairs neapsverot iespēju, ka, iespējams, kļūdāmies,
nu tad nonākam pie tādas rīcības
kā 200 miljonu galonu naftas izgāšana Meksikas līcī
vai globālās ekonomikas sagraušana.
Tā ir samilzusi praktiskā problēma.
Taču tā ir arī liela sociāla problēma.
Padomājiet mirkli, ko nozīmē just, ka jums ir taisnība.
Tas nozīmē, ka ticat - jūsu pieņēmumi
perfekti atspoguļo realitāti.
Un, kad jūs tā jūtaties,
jums ir jārisina jautājums,
proti - ar ko izskaidrojams tas,
ka ir cilvēki, kuri jums nepiekrīt?
Izrādās, vairākums to izskaidro tieši tāpat,
pieķeroties virknei neveiksmīgu pieņēmumu.
Kad mums nepiekrīt, parasti vispirms
pieņemam, ka cilvēki nezina.
Viņiem nav pieejas tai pašai informācijai,
un, kad būsim dāsni dalījušies šajā informācijā,
viņi ieraudzīs gaismu un pārnāks mūsu pusē.
Kad tas nedarbojas,
kad izrādās, šiem cilvēkiem zināmi visi tie paši fakti, kas mums,
bet viņi vēl aizvien mums nepiekrīt,
mēs nonākam pie otrā pieņēmuma,
proti, ka viņi ir nejēgas.
(Smiekli)
Viņiem ir visi pareizie puzles gabaliņi,
taču trūkst prātiņa, lai tos pareizi saliktu kopā.
Kad arī tas nedarbojas,
kad atklājam - cilvēkiem, kuri mums nepiekrīt,
zināmi visi tie paši fakti, kas mums,
un viņi patiesībā ir visai gudri,
veicam trešo pieņēmumu:
viņi zina patiesību
un to apzināti izkropļo
savu ļauno nolūku dēļ.
Tā ir katastrofa.
Šī pieķeršanās savam paštaisnumam
mums neļauj novērst kļūdas,
kad tas ir absolūti nepieciešams,
un izraisa briesmīgu savstarpējo saskarsmi.
Taču mani visvairāk kaitina
un vistraģiskāk šķiet tas,
ka tiek aizmirsts cilvēcīgums.
Mēs it kā vēlamies iztēloties,
ka mūsu prāts ir šis ideāli caurspīdīgais logs,
pa kuru mēs lūkojamies
un aprakstām pasauli, kāda tā mums paveras.
Gribam, lai ikviens lūkotos pa vienu un to pašu logu
un redzētu tās pašas lietas.
Tā nav,
un, ja būtu, dzīve izrādītos neticami garlaicīga.
Jūsu prāta burvība
neslēpjas tajā, ka redzat pasauli, kāda tā ir.
Tā slēpjas tajā, ka redzat to, kāda tā nav.
Spējam atcerēties pagātni,
domāt par nākotni
un iztēloties, kā ir
būt kādam citam kādā citā vietā.
Un mēs visi to darām nedaudz atšķirīgi,
tādēļ varam vērties vienās un tajās pašās naksnīgajās debesīs
un redzēt šo,
arī šo
un vēl šo.
Un, jā, tādēļ mēs arī kļūdāmies.
1200 gadus pirms Dekarta slavenā izteikuma
"Es domāju, tātad es esmu",
kāds zellis, Svētais Augustīns, apsēdās
un uzrakstīja: "Fallor ergo sum" --
"Es kļūdos, tātad es esmu".
Augustīns saprata,
ka mūsu spēja visu sačakarēt
nav apkaunojošs defekts
cilvēka sistēmā,
kaut kas, ko varam likvidēt vai pārvarēt.
Tas nosaka to, kas mēs esam.
Jo, atšķirībā no Dieva,
mēs īsti nezinām, kas notiek tur ārā.
Un, atšķirībā no citiem dzīvniekiem,
mēs esam pārņemti ar centieniem to izprātot.
Man šī apsēstība
ir visas mūsu produktivitātes un radošuma
avots un saknes.
Pagājušogad, dažādu iemeslu dēļ,
noklausījos vairākas Sabiedriskā radio raidījuma
"This American Life" sērijas.
Tā nu es klausos un klausos,
līdz vienā brīdī man šķiet,
ka visi šie stāsti ir par kļūdīšanos.
Mana pirmā doma bija:
"Nu es eju sviestā.
Esmu kļuvusi par plānprātīgo kļūdu sieviņu.
Iztēlojos to visā, ko redzu."
Tā ir gadījies.
Taču pāris mēnešus vēlāk
man bija izdevība intervēt Iru Glasu, kurš ir raidījuma vadītājs.
Pieminēju to viņam,
un viņš teica: "Nē, patiesībā, tā arī ir.
Īstenībā," viņš sacīja,
"mūsu komandā joko,
ka ikvienai mūsu raidījuma sērijai
ir viena un tā pati kripto-tēma.
Un šī kripto-tēma ir:
"Domāju, ka notiks tā,
bet notika pavisam citādi."
Un lieta tāda", apgalvo Glass, "ka mums tas vajadzīgs.
Mums nepieciešami šie
pārsteiguma, apvērsuma un maldīšanās mirkļi,
lai stāsti spētu funkcionēt".
Mums pārējiem, auditorijas pārstāvjiem,
kā klausītājiem, lasītājiem
tādi stāsti iet pie sirds.
Mums patīk sižeta pavērsieni,
viltus pavedieni un pārsteidzošas beigas.
Ciktāl tas attiecas uz mūsu stāstiem,
mēs mīlam kļūdīties.
Taču, ziniet, mūsu stāsti ir tādi,
jo tādas ir mūsu dzīves.
Mēs domājam, ka kaut kas notiks tā,
bet notiek pavisam citādi.
Džordžs Bušs domāja, ka iekaros Irāku,
atradīs masu iznīcināšanas ieroču čupiņu,
atbrīvos tautu un Tuvajos Austrumos ieviesīs demokrātiju.
Un notika citādi.
Hosni Mubaraks
domāja, ka līdz mūža galam būs Ēģiptes diktators,
līdz kļūs pārāk vecs vai slims
un varēs nodot varas grožus dēla rokās.
Un notika gluži citādi.
Varbūt jūs domājāt,
ka izaugsiet, apprecēsiet savu vidusskolas sirdsāķīti,
pārcelsieties uz dzimto pilsētu, kopā audzināsiet bērnu bariņu.
Tā vietā notika kas cits.
Un man jums jāsaka,
biju domājusi, ka rakstu neticami nūģisku grāmatu
par tēmu, kas visiem riebjas,
auditorijai, kas nekad nematerializēsies.
Un notika gluži citādi.
(Smiekli)
Proti, tāda ir dzīve.
Vai tas uz labu vai ļaunu,
bet mēs radām šos neticamos stāstus
par pasauli sev apkārt,
un tad pasaule pavēršas un mūs pārsteidz.
Neapvainojieties, bet visa šī konference
ir neticams piemineklis
mūsu spējai kļūdīties.
Tikko pavadījām nedēļu,
pārspriežot inovācijas, sasniegumus,
un uzlabojumus,
taču, vai zināt, kam mums visas šīs inovācijas,
sasniegumi un uzlabojumi nepieciešami?
Tāpēc, ka puse no visa
pārsteidzošākā un pasauli mainošākā --
TED 1998 --
eh.
(Smiekli)
Izvērtās gluži citādi, vai ne.
(Smiekli)
Kur ir mana raķešjosta, Kris?
(Smiekli)
(Aplausi)
Te nu mēs atkal esam.
Un tā tas notiek.
Mums rodas cita doma.
Stāstām jaunu stāstu.
Rīkojam citu konferenci.
Šīs tēma,
kā jau būsiet dzirdējuši savas 7 miljons reizes,
ir brīnuma atklāšana no jauna.
Un man
patiesa brīnuma atklāsmei
nepieciešams izkāpt
no tās sīkās, izbiedētās paštaisnuma kastes
un palūkoties vienam uz otru,
palūkoties uz bezgalību,
sarežģītību un noslēpumainību,
kas ir šis visums.
Un spēt sacīt:
"Oho, es nezinu.
Varbūt es kļūdos."
Paldies
(Aplausi)
Paldies jums.
(Aplausi)