Pirms 10 000 gadu
Āfrikas ziemeļaustrumos
parādījās nāvējošs vīruss.
Tas izplatījās pa gaisu,
uzbruka savu upuru ādas šūnām,
kaulu smadzenēm,
liesai
un limfmezgliem.
Nelaimīgajiem, kas ar šo vīrusu inficējās,
sākās drudzis, vemšana
un parādījās izsitumi.
30% inficēto nomira
otrajā slimības nedēļā.
Izdzīvojušo miesu visu atlikušo dzīvi
klāja rētas un kreveles.
Cilvēci bija piemeklējušas bakas.
1350. gadā p.m.ē.
ēģiptiešu-hitītu kara laikā,
izcēlās pirmā baku epidēmija.
Ēģiptiešu gūstekņi
ar bakām inficēja hitītus,
un slimība nonāvēja viņu karali
un izpostīja civilizāciju.
Nemanot bakas izplatījās visā pasaulē –
vispirms ar ēģiptiešu tirgotājiem,
tad ar krusta kariem arābu zemēs,
bet tālajos Amerikas kontinentos
tās ievazāja spāņu
un portugāļu iekarotāji.
Kopš tā laika slimība
ir nonāvējusi miljardiem cilvēku,
no tiem aptuveni 300 līdz 500 miljonus
tikai 20. gadsimtā vien.
Taču bakas nav neuzvaramas.
Patiesībā baku noriets sākās
vēl ilgi pirms mūsdienu medicīnas –
jau tālajā 1022. gadā.
Kā vēstīts mazā grāmatiņā ar nosaukumu
„Pareiza baku ārstēšana”,
kāda budistu mūķene,
kas dzīvojusi slavenajā Omeišanas kalnā
Sičuanas dienvidu apgabalā,
saberzusi baku kreveles
un iegūto pulveri iepūtusi
veselo cilvēku nāsīs.
Šādu praksi viņa sākusi,
jo ievērojusi, ka bakas pārdzīvojušie
otrreiz ar tām vairs nesaslimst,
un dīvainā metode darbojās.
Šī procedūra – variolācija –
palēnām attīstījās,
un 1700. gadu sākumā
ārsti ņēma audu materiālu no baku vātīm
un ar četrām, piecām skrambām
ieskrāpēja to vesela cilvēka rokā.
Metode darbojās visai labi,
jo šādi inficēti cilvēki
otrreiz vairs nesaslima,
tomēr pilnīgi droša tā nebija.
Līdz pat trim procentiem cilvēku
pēc strutu potes tomēr nomira.
Tikai tad, kad angļu ārsts Edvards Dženers
ievēroja ko interesantu pie slaucējām,
mēs nokļuvām pie mūsdienu risinājuma.
Trīspadsmit gadu vecumā,
būdams lauku ķirurga un aptiekāra māceklis
Sodburijā, netālu no Bristoles,
viņš dzirdēja kādu slaucēju sakām:
„Es nekad nesaslimšu ar bakām,
jo man jau bija govju bakas.
Man nekad nebūs briesmīga,
bakurētaina seja.”
Govju bakas ir ādas slimība,
kas līdzinās īstajām bakām
un ar kuru saslimst govis.
Vēlāk, jau kā ārsts, viņš saprata,
ka meitenei bijusi taisnība –
sievietes, kurām bijušas govju bakas,
ar nāvējošajām bakām nesaslima.
Īstās bakas un govju bakas
izraisa vienas dzimtas vīrusi.
Bet, ja vīruss iekļūst
nepazīstamā organismā,
šajā gadījumā govju baku vīruss,
kas inficē cilvēku,
tas ir mazāk virulents,
tāpēc Dženers nolēma pārbaudīt,
vai govju baku vīrusu varētu izmantot
aizsardzībai pret īstajām bakām.
1796. gada maijā
Dženers atrada jaunu slaucēju
vārdā Sāra Nelmsa,
kuras rokas klāja
svaigas govju baku vātis –
vīrusu viņa bija dabūjusi
no govs Puķītes tesmeņa.
Strutaino pūslīšu materiālu
Dženers uzpotēja Džeimsam Fipsam,
sava dārznieka astoņgadīgajam dēlam.
Pēc dažām dienām
drudža un nelāgas pašsajūtas
zēns atveseļojās.
Divus mēnešus vēlāk
Dženers zēnu potēja vēlreiz,
šoreiz izmantojot materiālu,
kas ņemts no svaigas īsto baku vāts.
Puisēns nesaslima,
un Dženers secināja,
ka iegūta pilnīga aizsardzība.
Viņa plāns bija nostrādājis.
Govju baku vīrusu Dženers vēlāk izmantoja
uz vairākiem citiem cilvēkiem
un pēc tam atkārtoti pakļāva tos
īsto baku vīrusam,
tā pierādīdams,
ka viņi pret slimību kļuvuši imūni.
Tā Dženers radīja vakcīnu
pret īstajām bakām.
Atšķirībā no variolācijas,
kas cilvēku aizsardzībai
izmantoja īsto baku vīrusu,
vakcinēšanai lietoja daudz mazāk
bīstamo govju baku vīrusu.
Mediķu aprindās tāpat kā šodien
valdīja piesardzība,
un Dženera atklājums
tika gari un plaši apspriests.
Tomēr galu galā vakcinēšanu
pamazām pieņēma
un 1840. gadā
variolāciju Anglijā aizliedza.
Pēc plašām vakcinēšanas kampaņām
19. un 20. gadsimtā,
1979. gadā Pasaules Veselības organizācija
apstiprināja, ka bakas ir izskaustas.
Dženeru mūžīgi mūžos pieminēs
kā imunoloģijas tēvu,
taču neaizmirsīsim
arī slaucēju Sāru Nelmsu,
govi Puķīti
un Džeimsu Fipsu –
lielā vakcinēšanas piedzīvojuma varoņus,
kas palīdzēja izskaust bakas.