Pirms apmēram četriem gadiem, New Yorker publicēja rakstu par Maurīcijas salas alā atrastiem dodo kauliem. Maurīcija ir maza sala, kas atrodas Indijas okeānā, uz austrumiem no Madagaskaras un tā ir vieta, kur pirmo reizi tika atrasti un 150 gadu laikā iznīcināti dodo putni. Visi bija priecīgi satraukti par šo arheoloģisko atradumu, jo tas nozīmēja, ka beidzot varētu būt iespējams izveidot veselu dodo skeletu. Lieta tāda, ka daudzos pasaules muzejos bija dodo skeleti, taču nevienam -- pat pašam Maurīcijas Dabaszinātņu muzejam nebija skeleta, kas būtu izveidots no viena dodo kauliem. Labi, tā jau gluži nebija. Patiesībā, Britu muzejam līdz 18. gadsimtam bija pilnīgs dodo eksemplārs, tas gan bija mumificēts, āda un viss pārējais, bet, lai ietaupītu vietu, viņi ņēma un nogrieza tam galvu un nogrieza kājas un pārējo ņēma un sadedzināja ugunskurā. Tagad, paskatoties viņu mājaslapā, eksponātu uzskaitījumā ir rakstīts, ka pārējais "sadega ugunsgrēkā". Tā gan nav gluži patiesība. Lai vai kā. Raksta augšgalā bija šī fotogrāfija un es esmu viens no tiem cilvēkiem, kas uzskata, ka Tīna Brauna sagādāja lieliskas bildes priekš New Yorker, jo šī fotogrāfija satricināja manu pasauli. Es kļuvu apsēsts ar to -- ne tikai tāpēc, ka tā ir skaista fotogrāfija pati par sevi, un krāsa, tumšā dziļums, attēla detalizējums. uz knābja redzamais vads, kurš tika izmantots, lai saliktu skeletu kopā, aiz tā ir vesels stāsts. Un es pie sevis nodomāju, vai nebūtu lieliski, ja man būtu pašam savs dodo skelets? (Smiekli) Un ar to es vēlos pateikt, ka es esmu pavadījis savu dzīvi apsēsts ar priekšmetiem un to stāstiem, un šis bija jaunākais no tiem. Es sāku meklēt pēc kāda, kurš pārdotu komplektu, kaut kādu modeli, kuru es varētu nopirkt, un es atradu daudz uzziņas materiālu, daudz jauku bilžu -- nekā: nekāda dodo skeleta priekš manis. Bet ar to pietika. Es biju saglabājis pāris tūkstošus dodo skeletu fotogrāfiju savā "Radošo projektu" mapē -- tā ir mana smadzeņu glabātuve, viss par ko man bija kaut mazāka interese. Katru reizi, kad pieslēdzos internetam, tajā nokļūst dažādas lietas, viss -- no skaistiem gredzeniem līdz gaiļu cīņu fotogrāfijām Atslēga, ko Hilberts Lafajets aizsūtīja Džordžam Vašingtonam, lai atzīmētu Bastīlijas cietokšņa ieņemšanu. Krievu kodolieroču palaišanas atslēga. Un pašā augšā ir bilde, ko es atradu eBay; apakšējā ir tā, kuru es uztaisīju priekš sevis, jo to, kas bija eBay, es nevarēju atļauties. Storm trooper tērpi, Viduszemes kartes -- to es pats uzzīmēju ar roku. Te ir dodo skeletu mape. Šajā mapē ir vairāk nekā 17,000 dažādu attēlu -- vairāk nekā 20 gigabaiti informācijas -- un šis apjoms pieaug. Un vienu dienu, pēc pāris nedēļām vai varbūt pēc kāda gada, es kopā ar saviem bērniem biju mākslas veikalā, mēs iepirkām šādus tādus māla rīkus -- mums bija iecerēta amatniecības diena. Es nopirktu dažus "Super Sculpeys", armatūra stiepli un vēl pāris lietas. Es paskatījos uz "Sculpey" un iedomājos, varbūt, jā, varbūt es varētu uztaisīt pats savu dodo galvaskausu. Šajā brīdī es uzsvēršu -- es neesmu tēlnieks. Esmu pieredzējis modeļu veidotājs. Iedodiet man skici, iedodiet man priekšmetu, ko dublēt, iedodiet man celtni, sastatnes, daļas no "Zvaigžņu kariem" -- it īpaši daļas no "Zvaigžņu kariem" -- Es ar tām varu noņemties visu dienu. Tieši tā es pelnīju iztiku savas dzīves pēdējos 15 gadus. Bet iedodiet man ko tādu -- šo ir veidojis mans draugs Maiks Murnētns; tas ir makets no Zvaigžņu karu otrās daļas -- tas nav mans lauciņš, es -- tēlniecība ir priekš citiem -- pūķi, mīkstas lietas. Tomēr, es biju redzējis pietiekami daudz dodo galvaskausu attēlus, lai saprastu to topoloģiju un man šķita, ka es varētu mēģināt dublicēt to -- tas taču nevarēja būt tik grūti. Tā es sāku meklēt labākās bildes. Es savācu visus izziņas materiālus un atradu šo jauko bildi, Kāds to pārdeva eBay; tā bija sievietes -- acīmredzami sievietes roka, cerams, sievietes roka. Pieņemot, ka tā bija apmēram manas sievas rokas izmērā, es nomērīju viņas īkšķi, izmantojot to, izmērīju visus galvaskausa parametrus. No tā es ieguvu īstos izmērus, kurus arī sāku lietot, kopā ar visiem pārējiem atsauces materiāliem, kas man bija. Es izrēķināju, cik lielam ir jābūt knābim, precīzi centimetru pie centimetra. Un pēc pāris stundām es beidzot ieguvu, manuprāt, diezgan pieņemama lieluma dodo galvaskausu. Es nedomāju turpināt, es -- kā mēdz teikt, ļoti netīru istabu var satīrīt tikai darot pa vienam darbam, nedrīkst domāt par "kopēju bildi". Es nedomāju par visu dodo skeletu; beidzot taisīt galvaskausu, es pamanīju, ka stieple, kuru es izmantoju, lai to visu saturētu kopā, bija izbāzusies no galvaskausa aizmugures kā gluži mugurkauls. Un vēl viena no lietām, ar ko es gadu gaitā biju apsēsts, bija mugurkauli un skeleti, man bija pāris tūkstošu to bilžu. Es sapratu skriemeļu uzbūvi un to mehāniku pietiekami, lai varētu mēģināt to atdarināt. Un tā pogu pie pogas, skrimsli pie skrimšļa, es nonācu līdz mugurkaula apakšai. Un dienas beigās man bija pieņemams galvaskauss, diezgan labs mugurkauls un puse iegurņa. Es turpināju veidot dodo skeletu, meklēt vēl izziņas materiālus, katru drusku, ko es varēju atrast -- zīmējumus, skices, skaistas fotogrāfijas. Šis vīrs -- es mīlu viņu! Viņš dodo kājas kaulus ielika skanerī -- kopā ar lineālu. Tieši tādu precizitāti es vēlējos, un es -- katru sīkāko -- es atveidoju katru sīkāko kauliņu un saliku kopā. Un pēc apmēram sešām nedēļām, es biju pabeidzis, izkrāsojis un salicis kopā savu dodo skeletu. Var redzēt, ka es pat tam uztaisīju muzeja birku, kurā ir aprakstīta īsa dodo vēsture. Un TAP Plastics man izveidoja -- lai gan, es to nenofotogrāfēju -- muzeja vitrīnu. Man tai mājās nebija vietas, bet man bija jāpabeidz iesāktais. Un tas, patiesībā, man pavēra jaunas iespējas. Kā jau es teicu, es savu dzīvi esmu pavadījis interesējoties par fascinējošiem priekšmetiem un to stāstiem, kā arī pats izgatavojot vai iegūstot tos savā īpašumā, novērtējot un sašķirojot. Un šajā mapē, "Radošie projekti", ir kaudze projektu, pie kuriem es pašlaik strādāju, projekti, pie kuriem es esmu strādājis un lietas, ar kurām es kaut kad varētu nodarboties, un lietas, kuras es varētu vienkārši gribētu nopirkt un -- un apskatīt un aptaustīt. Bet tagad radās jaunu lietu kategorija - lietas, kuras es varētu izveidot, bet tas bija savādāk, jo -- man man ir savs R2D2, bet to -- patiesībā, priekš manis bija salīdzinoši viegli izveidot. Un tā es atgriezos un caurskatīju savu "Radošo projektu" mapi, un nejauši uzdūros "Maltas piekūnam". Priekš manis tas bija jocīgi: iemīlēties Hemeta noveles priekšmetā, tāpēc, ka tā ir taisnība - pasaulē ir diva veida cilvēki, Čandlera piekritēji un Hemeta piekritēji, es noteikti esmu Čandlera piekritējs. Bet šajā gadījumā, tam nav nekāda sakara -- ar autoru, grāmatu, filmu vai stāstu, bet gan par pašu priekšmetu. Un šajā gadījumā, šis priekšmets ir -- ir augšgalā -- četru līmeņu augšgalā. Pirmkārt ir priekšmets, no kura Hemets guva iedvesmu. Šis ir "Kniphauzenas vanags." Tas ir ceremoniālais pārliešanas trauks, kurš izveidots ap 1700. gadu kādam zviedru grāfam, un tas, visticamāk, ir tas priekšmets, no kura Hemets iedvesmojās, rakstot savu darbu "Maltas piekūns". Tad vēl ir izdomāts putns, ko Hemets radīja savai grāmatai. Tam nebija vizuāla izskata, tas ir dzinis, vārdiem aprakstīts priekšmets, kas spēlē svarīgu lomu, gan grāmatā, gan filmā: priekšmets, kuram ir vizuāli jāparāda to, ko Hemets aprakstīja ar vārdiem. Šis tika radīts iedvesmojoties no "Kniphauzeras vanaga" un parāda šo piekūnu filmā. Un tas ir ceturtais līmenis, kas ir radīt pavisam jaunu priekšmetu: uz filmas balstītu un šo vārdiem aprakstītās lietas simbolizējošu priekšmetu, kas tad kļūst par pavisam citu lietu, jaunu iekāres objektu. Un tā bija laiks sākt pētījumus. Vispār es jau pirms tam biju nedaudz papētījis pirms pāris gadiem -- un tādēļ arī tur bija attiecīgā mape. Es eBay biju nopircis modeli, patiešām draņķīgu Maltas piekūna modeli, un es biju lejupielādējis pietiekami daudz attēlu, lai man būtu pietiekami daudz uzziņas materiālu. Bet pētot tālāk, gribot iegūt precīzus uzziņas materiālus, es atklāju, ka putns -- viens no oriģinālajiem putniem filmā tika pārdots "Christie's" izsoļu namā 1994. gadā, tāpēc es sazinājos ar antīko grāmatu pārdevēju, kurai bija kataloga oriģināls un tajā es atradu šo brīnišķīgo bildi, kurai bija pat doti priekšmeta izmēri. Es noskanēju attēlu un palielināju to līdz īstā putna izmēriem. Es biju atradis arī citu bildi, Avi [Ara] Čekmajans, Ņūdžersijas redaktors, atrada šo no sveķiem izgatavoto Maltas piekūna modeli kādā sīkumtirgū, 1991. gadā, taču tam bija nepieciešami pieci gadi, lai putnu atzītu par autentisku un tas atbilstu visām izsolīšanas prasībām, jo par tā autentiskumu bija lielas šaubas. Tas bija izgatavots no sveķiem, kas nebija ierasts filmu priekšmetiem tajā laikā, kad filma tika uzņemta. Man šķita dīvaini, ka bija tik nepieciešams tik ilgs laiks, lai to atzītu par autentisku, jo salīdzinot ar priekšmetu filmā, es droši varu teikt -- tas ir autentisks, tas ir īstais priekšmets, tas ir taisīts ar tādu pašu veidni. Šajā bildē, tāpēc, ka izsole bija tik strīdīga, "Profiles in History", izsoļu nams, kas to izsolīja -- šķiet, 1995. gadā par apmēram 100,000 dolāriem -- viņi iekļāva -- kā to var redzēt apakšā -- ne tikai priekšmeta priekšas attēlu, bet arī sānu, aizmuguri un citas puses. Tagad, man bija visa nepieciešamā uzbūves informācija, lai izveidotu Maltas piekūnu. Kas jādara, ar ko sākt veidot ko tādu? Es patiešām nezināju. Tāpēc, es darīju tāpat kā ar dodo galvaskausu, es savācu visu atsauces materiālu, un sāku izgriezt no bildēm piekūnu, un pārējo attēla daļu izmantot kā izmēra un formas noteicējus. Es paņēmu "Sculpey" un es no tā izveidoju lielu kluci, un es to veidoju, kamēr, es ieguvu pareizo formu Un tad lēnām, spalvu pie spalvas, izcilni pie izciļņa, es pabeidzu un izveidoju -- darot to pie televizora -- ar "Super Sculpey" -- te es ar to nodarbojos blakus savai sievai -- tā bija vienīgā bilde, ko es uzņēmu visā taisīšanas procesā. Beigās, es biju izveidojis ļoti pieņemamu Maltas piekūna atdarinājumu. Taču vēlreiz saku - es neesmu tēlnieks, un tāpēc es nezinu dažādus knifus, piemēram, es nezinu, kā mans draugs Maiks ar savu "Sculpey" iegūst tik skaistas un spīdīgas virsmas; man vismaz nekas tāds nesanāca. Tāpēc es devos uz savu darbnīcu, un no tā izveidoju veidni, ar ko es to izlēju no sveķiem, tāpec, ka sveķus gludus es varētu dabūt vieglāk. Ir daudzi veidi kā beigās iegūt patīkami gludu virsmu. Es devu priekšroku 70 kārtām šī -- melnas matētas auto gruntējumam. Es to pamazām smidzinu trīs vai četru dienu garumā, tas briesmīgi pil, taču ļauj man iegūt ļoti, ļoti maigu un viegli slīpējamu virsmu, kuru es varu nogludināt stikla gludumā. Ā, un es pabeidzu visu ar vissmalkāko tērauda vilnu. Tagad, vislabākais nonākot šajā vietā bija tas, ka filmā, pašās beigās, kad viņi iznes putnu un novieto to uz galda, viņi to iegriež. Tāpēc man bija iespējams apturēt filmu un uzņemt ekrānšāviņus. Un es sekoju visai gaismas novietojuma specifikai, turot gaismas avotu tieši tajā pašā vietā, iegūstot tādu pašu atspīdumu -- tieši tādu precizitāti es centos sasniegt. Beigās es ieguvu: pats savu Maltas piekūnu. Un tas bija skaists. Un tajā laikā, kad es to pabeidzu, es to varēju apgalvot jau kā speciālists, un no visām izveidotajām kopijām -- un tās nav nemaz tik maz -- šī noteikti bija visprecīzākā oriģinālā Maltas piekūna kopija, ko kāds jebkad ir izveidojis. Oriģinālu izveidoja vīrs vārdā Freds Sekstons. Un šeit -- viss kļūst dīvaini. Freds Sekstons bija šī puiša, Džordža Hodela, draugs. Baiss vīrs -- vīrs, ko daudzi uzskatīja par Melnās Dālijas slepkavu. Tagad Džeimss Elrojs domāja, ka Freds Sekstons, Maltas piekūna tēlnieks, nogalināja viņa māti. Es jums pastāstīšu vēl dīvaināku atgadījumu. 1974. gadā, "Maltas piekūna" dīvainas komēdijas turpinājuma, ko sauca "Melnais putns" un kurā piedalījās Džordžs Sigals, uzņemšanas laikā, Losandželosas apgabala mākslas muzejā, kurā bija Maltas piekūna ģipša oriģināls -- viens no oriģinālajiem sešiem modeļiem, šķiet, ko uztaisīja tieši priekš filmas -- tika izzagts no muzeja. Daudzi cilvēki domāja. ka tas bija filmas publicitātes triks, taču "John's Grill", kas patiesībā bija īsu brīdi redzams "Maltas piekūnā" vēl joprojām bija strādājoša ēstuve Sanfrancisko, tās regulārie apmeklētāji bija cilvēki kā Eliša Kuks, kurš filmā tēloja Vilmeru Kuku, un viņš viņiem uzdāvināja vienu no oriģinālajiem Maltas piekūna ģipša modeļiem. Un viņi to 15 gadus glabāja skapī; līdz 2007. gada janvārī tas tika nozagts. Tā vien šķiet, ka iekāres priekšmets, saglabā savu statusu tikai regulāri pazūdot. Un tā man bija šis piekūns, un tas bija skaists. Tas izskatījās ļoti labi, tas -- gaisma no tā ļoti labi atstarojās, tas bija labāks, nekā jebkas, ko es varētu uztaisīt vai iegūt. Bet bija viena problēma. Un problēma bija tāda, ka es gribēju tieši tādu pašu priekšmetu, es gribēju tikpat smagu priekšmetu. No sveķiem izveidotais bija pārāk viegls. Internetā ir grupa, kuru es bieži apmeklēju. Tā bija grupa tādu pašu butaforiju entuziastu kā es, to sauca par Replica Props Forum, un tur cilvēki tirgojās, izgatavoja un ieguva informāciju par dažādiem filmu priekšmetiem. Un kā izrādījās viens no tās biedriem, mans draugs, kuru gan es dzīvē nebiju saticis, bet ar kuru mēs bijām sadraudzējušies, bija vietējās lietuves pārvaldnieks. Viņš paņēma manu pirmo piekūna eksemplāru, izlēja to no vaska un, tad izlēja to bronzā, tāds tas izskatījās uzreiz pēc izliešanas. Un tāds -- pēc skābes kodināšanas, tādu es to atstāju. Un tas -- tas mani ļoti, ļoti apmierināja. Šeit, es to -- es to nolikšu šeit, lai vēlāk šovakar, jūs varētu ... Es gribu, lai jūs to paņemtu rokās un aptaustītu. Lai jūs redzētu -- cik ļoti apsēsts es esmu. Šis putns ir tikai priekš manis, taču vienalga es gāju tik tālu un eBay nopirku 1941. gada Sanfrancisko avīzi ķīniešu valodā, lai putnu varētu kārtīgi ietīt ... tāpat kā filmā. (Smiekli) Jā, es zinu! (Smiekli) (Aplausi) Te var redzēt, ka tas sver 27 ar pusi mārciņas, kas ir uz pusi vieglāks nekā mans suns, Hakslijs. Bet bija problēma. Te var redzēt piekūna projekta gaitu. Vistālāk pa kreisi ir krāms -- kopija, kuru es nopirku eBay. Te ir mans daļēji apskādētais no "Sculpey" izveidotais piekūns, jo man to vajadzēja izdabūt ārā no veidnes. Šis ir mans pirmais izlējums, te ir mans otrais un te ir mans bronzas izlējums Bet izlejot dažādas lietas, katru reizi, kad tu to iemet silikonā un izlej no veidnes, tu zaudē daļu no apjoma, tu zaudē daļu izmēra. Un noliekot blakus manu bronzas piekūnu blakus "Sculpey" izveidotajam, tas bija par trim ceturtdaļām collas īsāks. Jā, bet nopietni, es bija šokā āh -- kāpēc es par to neiedomājos? Kāpēc es to nesāku taisīt lielāku? Un ko lai es tagad daru? Es izdomāju, man ka man ir divas iespējas Pirmā, es pa to varu šaut ar nolādētu lāzeru, to gan es jau biju darījis, lai veiktu 3D skanēšanu -- te var redzēt šī piekūna 3D skenējumu. Es biju izrēķinājis precīzu izmēru starpību, kuru es zaudēju no vaska modeļa izlejot bronzas modeli. un palielināju to tik lielu, lai iegūtu tā 3D litogrāfijas paraugu, kuru es tad nopulēšu un aizsūtīšu veidņu izgatavotājam un tad man to izlies no bronzas. Vai arī -- ir pāris cilvēku, kuriem pieder oriģināli, un es esmu mēģinājis sazināties ar viņiem un sasniegt viņus, cerot, ka viņi man ļautu pavadīt pāris minūtes kopā ar vienu no īstajiem putniem, varbūt uzņemt kādu bildi, vai pat izvilkt savu rokas lāzerskaneri, kurš man pieder un ietilpst pārslu kastē, un varbūt, pat, es zvēru, nepieskaroties putnam, iegūt 3D skanējumu. Es pat biju gatavs parakstīties, par to, ka es nedošu to nevienam citam kā tikai sev, es apsolu. Es pat viņiem varētu iedot vienu, ja viņi gribētu. Un tad varbūt es sasniegtu šī uzdevuma beigas. Bet vispār, ja mēs gribam būt godīgi pret sevi, jāatzīst, ka beigu sasniegšana nebija sākotnējā iecere, vai ne? Paldies.