Mitoloģiskajā Senajā Grieķijā, lidojot virs Krētas ar spārniem, kas darināti no vaska un spalvām, Ikars, Daidala dēls, pārkāpa gan cilvēku, gan dabas likumus. Neņēmis vērā tēva brīdinājumu, viņš cēlās arvien augstāk. Uz zemes stāvošajiem viņš izskatījās kā dievs, un, skatoties lejā uz zemi, viņš tā arī jutās. Bet mitoloģiskajā Senajā Grieķijā robeža, kas atdala dievu no cilvēka, ir pavisam konkrēta, un sods mirstīgajiem, kas mēģina to pārkāpt, ir smags. Tāds bija Ikara un Daidala gadījums. Vairākus gadus pirms Ikara dzimšanas viņa tēvs Daidals bija atzīts par ģeniālu izgudrotāju, amatnieku un skulptoru viņa dzimtajās Atēnās. Viņš izgudroja galdniecību un visus tās darbarīkus. Viņš uzbūvēja pirmo pirti un pirmo deju laukumu. Viņš veidoja tādas skulptūras, ka Herkuless uztvēra tās par dzīvām. Kaut arī prasmīgs un novērtēts, Daidals bija egoistisks un skaudīgs. Baidīdamies, ka brāļadēls varētu būt prasmīgāks amatnieks, Daidals viņu noslepkavoja. Par sodu Daidalu izraidīja no Atēnām, un viņš devās uz Krētu. Viņa slava bija plaši zināma, un Krētas ķēniņš Mīnojs sagaidīja Daidalu ar atplestām rokām. Tur kā pils tehniskais padomdevējs viņš radīja arvien jaunus izgudrojumus. Ķēniņa bērniem viņš uzmeistaroja mehāniski kustīgas rotaļlietas, kas izskatījās kā dzīvas. Viņš izgudroja kuģa mastu un buru, kas cilvēkiem ļāva izmantot vēju. Ar katru izgudrojumu Daidals izaicināja cilvēka spēju robežas, kas līdz tam bija norobežojušas mirstīgos no dieviem, līdz visbeidzot viņš veica galīgo izrāvienu. Ķēniņa Mīnoja sievu Pāsifaju bija nolādējis dievs Poseidons, un viņa iemīlējās ķēniņa vērsī. Šīs burvestības vajāta, viņa lūdz Daidalam palīdzēt to pavedināt. Ar sev raksturīgo pārdrošību viņš piekrita. Daidals uzkonstruēja dobu koka govi, kas izskatījās tā, ka vērsis noturēja to par īstu. Pāsifaja paslēpās Daidala uzmeistarotajā govī, ieņēma un dzemdēja puscilvēku – pusvērsi Mīnotauru. Tas, protams, sadusmoja ķēniņu, kas vainoja Daidalu, ka tas padarījis iespējamu šādu dabas likuma pārkāpšanu. Par sodu Daidalam bija zem pils jāuzbūvē Mīnotauram labirints bez izejas. Kad tas bija pabeigts, Mīnojs ieslodzīja Daidalu un viņa vienīgo dēlu Ikaru augstākajā salas tornī, kur tiem būtu jādzīvo līdz mūža galam. Bet Daidals bija ģeniāls izgudrotājs. Vērodams putnus, kas riņķoja ap viņa cietumu, viņam prātā radās bēgšanas plāns. Viņam ar Ikaru būtu jāaizlido no cietuma, kā to spēj tikai putni vai dievi. Izmantojot spalvas no putniem, kas bieži viesojās tornī, un vasku no svecēm, Daidals izveidoja divus pārus milzīgu spārnu. Piestiprinot tos savam dēlam Ikaram, viņš brīdināja: lidojot pārāk tuvu jūrai, spārni saslaps un kļūs pārāk smagi. Lidojot pārāk tuvu saulei, svelme izkausēs vasku un spārni izjuks. Kā viens, tā otrs nozīmē drošu nāvi. Tādēļ, lai izbēgtu, jāturas pa vidu. Kad tas bija noskaidrots, abi noleca no torņa. Viņi bija pirmie mirstīgie, kas spējuši lidot. Kamēr Daidals uzmanīgi turējās pa vidu, Ikaru bija pārņēmusi lidojuma ekstāze, un viņš juta dievišķu spēku, ko tas iedvesa viņā. Daidals varēja tikai šausmās vērot, kā Ikars cēlās arvien augstāk, bet nespēja ietekmēt dēla nelāgo likteni. Kad saules svelme izkausēja spārnu vasku, Ikars nokrita no debesīm. Gluži kā Daidals arvien bija ignorējis dabas un mirstīgo cilvēku likumu pārkāpšanas sekas, lai apmierinātu savu ego, tā Ikaru bija pārņēmis viņa pārgalvība. Galu galā abi dārgi samaksāja par savu novirzīšanos no vidusceļa: Ikars – ar savu dzīvību, un Daidals – ar nožēlu.