Mitoloģiskajā Senajā Grieķijā,
lidojot virs Krētas ar spārniem,
kas darināti no vaska un spalvām,
Ikars, Daidala dēls, pārkāpa
gan cilvēku, gan dabas likumus.
Neņēmis vērā tēva brīdinājumu,
viņš cēlās arvien augstāk.
Uz zemes stāvošajiem
viņš izskatījās kā dievs,
un, skatoties lejā uz zemi,
viņš tā arī jutās.
Bet mitoloģiskajā Senajā Grieķijā
robeža, kas atdala dievu no cilvēka,
ir pavisam konkrēta,
un sods mirstīgajiem,
kas mēģina to pārkāpt, ir smags.
Tāds bija Ikara un Daidala gadījums.
Vairākus gadus pirms Ikara dzimšanas
viņa tēvs Daidals bija atzīts
par ģeniālu izgudrotāju,
amatnieku
un skulptoru viņa dzimtajās Atēnās.
Viņš izgudroja galdniecību
un visus tās darbarīkus.
Viņš uzbūvēja pirmo pirti
un pirmo deju laukumu.
Viņš veidoja tādas skulptūras,
ka Herkuless uztvēra tās par dzīvām.
Kaut arī prasmīgs un novērtēts,
Daidals bija egoistisks un skaudīgs.
Baidīdamies, ka brāļadēls
varētu būt prasmīgāks amatnieks,
Daidals viņu noslepkavoja.
Par sodu Daidalu izraidīja no Atēnām,
un viņš devās uz Krētu.
Viņa slava bija plaši zināma,
un Krētas ķēniņš Mīnojs sagaidīja
Daidalu ar atplestām rokām.
Tur kā pils tehniskais padomdevējs
viņš radīja arvien jaunus izgudrojumus.
Ķēniņa bērniem
viņš uzmeistaroja mehāniski kustīgas
rotaļlietas, kas izskatījās kā dzīvas.
Viņš izgudroja kuģa mastu un buru,
kas cilvēkiem ļāva izmantot vēju.
Ar katru izgudrojumu Daidals
izaicināja cilvēka spēju robežas,
kas līdz tam bija norobežojušas
mirstīgos no dieviem,
līdz visbeidzot
viņš veica galīgo izrāvienu.
Ķēniņa Mīnoja sievu Pāsifaju
bija nolādējis dievs Poseidons,
un viņa iemīlējās ķēniņa vērsī.
Šīs burvestības vajāta, viņa lūdz
Daidalam palīdzēt to pavedināt.
Ar sev raksturīgo pārdrošību
viņš piekrita.
Daidals uzkonstruēja dobu koka govi,
kas izskatījās tā,
ka vērsis noturēja to par īstu.
Pāsifaja paslēpās
Daidala uzmeistarotajā govī,
ieņēma un dzemdēja puscilvēku –
pusvērsi Mīnotauru.
Tas, protams, sadusmoja ķēniņu,
kas vainoja Daidalu, ka tas padarījis
iespējamu šādu dabas likuma pārkāpšanu.
Par sodu
Daidalam bija zem pils jāuzbūvē
Mīnotauram labirints bez izejas.
Kad tas bija pabeigts,
Mīnojs ieslodzīja Daidalu
un viņa vienīgo dēlu Ikaru
augstākajā salas tornī,
kur tiem būtu jādzīvo līdz mūža galam.
Bet Daidals bija ģeniāls izgudrotājs.
Vērodams putnus,
kas riņķoja ap viņa cietumu,
viņam prātā radās bēgšanas plāns.
Viņam ar Ikaru būtu jāaizlido no cietuma,
kā to spēj tikai putni vai dievi.
Izmantojot spalvas no putniem,
kas bieži viesojās tornī,
un vasku no svecēm,
Daidals izveidoja divus pārus
milzīgu spārnu.
Piestiprinot tos savam dēlam Ikaram,
viņš brīdināja:
lidojot pārāk tuvu jūrai, spārni saslaps
un kļūs pārāk smagi.
Lidojot pārāk tuvu saulei,
svelme izkausēs vasku un spārni izjuks.
Kā viens, tā otrs nozīmē drošu nāvi.
Tādēļ, lai izbēgtu, jāturas pa vidu.
Kad tas bija noskaidrots,
abi noleca no torņa.
Viņi bija pirmie mirstīgie,
kas spējuši lidot.
Kamēr Daidals uzmanīgi turējās pa vidu,
Ikaru bija pārņēmusi lidojuma ekstāze,
un viņš juta dievišķu spēku,
ko tas iedvesa viņā.
Daidals varēja tikai šausmās vērot,
kā Ikars cēlās arvien augstāk,
bet nespēja ietekmēt dēla nelāgo likteni.
Kad saules svelme izkausēja spārnu vasku,
Ikars nokrita no debesīm.
Gluži kā Daidals arvien bija ignorējis
dabas un mirstīgo cilvēku likumu
pārkāpšanas sekas,
lai apmierinātu savu ego,
tā Ikaru bija pārņēmis viņa pārgalvība.
Galu galā
abi dārgi samaksāja
par savu novirzīšanos no vidusceļa:
Ikars – ar savu dzīvību,
un Daidals – ar nožēlu.