(Mūzika) (Mūzika beidzas) (Aplausi) (Aplausi beidzas) Sveiki visiem! Esmu Sirīna. Man ir 11 gadi, un esmu no Konektikutas. (Publika uzgavilē) (Aplausi) Īsti nezinu, kāpēc šeit esmu. (Smiekli) Kāds gan tam sakars ar tehnoloģiju, izklaidi un dizainu? Es savu iPod, mobilo tālruni un datoru saucu par tehnoloģijām, bet tam ar to nav nekāda sakara. Tā nu es par to veicu nelielu pētījumu. Lūk, ko es atklāju. Protams, ceru, ka atcerēšos. (Nokrekšķinās) Vijoli gatavo no koka korpusa ar četrām metāla stīgām. Velkot stīgu, tā vibrē un rada skaņas vilni, kas nonāk koka gabalā, ko sauc par tiltiņu, un tālāk koka korpusā, kur tas pastiprinās, bet... ļaujiet padomāt. (Smiekli) Uzliekot pirkstu dažādās vietās uz grifa, stīgas garums izmainās, un tas izmaina skaņas viļņa frekvenci. (Nopūšas) Ak, Dievs! (Smiekli) Labi, tā tā kā būtu tehnoloģija, bet varu to nosaukt par 16. gadsimta tehnoloģiju. Bet visinteresantākais atklājums bija, ka pat mūsdienu skaņu sistēmu vai viļņu pārraides pamatā joprojām ir tas pats skaņas radīšanas un pārraidīšanas princips. Vai nav vareni? (Smiekli) (Aplausi) Dizains, dievinu tās dizainu. Atceros bērnībā mamma man jautāja: „Gribi spēlēt vijoli vai klavieres?“ Es paskatījos uz to milzīgo briesmoni un pie sevis noteicu: „Es visu dienu nenīkšu uz tā ķebļa!“ (Smiekli) Tā ir maza uz viegla. Varu to spēlēt stāvus, sēdus vai staigājot. Un ziniet ko? Labākais ir tas, ka, ja negribu vingrināties, (čukstus) varu to paslēpt. (Smiekli) Vijole ir ļoti skaista. Daži to salīdzina ar sievietes formu. Bet patīk tā vai ne, tā ir palikusi nemainīga vairāk nekā 400 gadus, nevis kā vairums mūsdienu lietu, kas ātri iziet no modes. Bet, manuprāt, tā ir ļoti personīga un neatkārtojama. Lai gan vijoles izskatās diezgan vienādas, nevienas divas vijoles neskan vienādi, pat ne viena un tā paša izgatavotāja vai modeļa. Izklaide, es dievinu izklaidi. Patiesībā pats instruments nav ļoti izklaidējošs. Tikusi pie savas pirmās vijoles un mēģinot ar to paspēlēties, man patiesībā gāja ļoti slikti, jo tā neskanēja tā, kā biju to dzirdējusi spēlējam citus bērnus. Tā skanēja briesmīgi un čīkstēja. Tas nemaz nebija izklaidējoši. Bet manam brālim tas likās ļoti smieklīgi: Jak! Jak! Jak! (Smiekli) Dažus gadus vēlāk es dzirdēju joku par dižāko vijolnieku Jašu Heifecu. Pēc Heifeca kunga koncerta pie viņa pienāca kāda dāma un uzslavēja: „Ak, Heifeca kungs, jūsu vijole šovakar skanēja tik skaisti!“ Un Haifeca kungs bija ļoti asprātīgs. Viņš paņēma vijoli un teica: „Interesanti, es neko nedzirdu.“ (Smiekli) Tagad kā mūziķe saprotu, ka mēs, cilvēki, ar savu lielisko prātu, māksliniecisko sirdi un prasmēm varam padarīt šo 16. gadsimta tehnoloģiju un leģendāro dizainu par brīnišķīgu izklaidi. Tagad zinu, kādēļ te esmu. (Mūzika) (Mūzika beidzas) (Aplausi) Sākumā es domāju, ka šeit tikai uzstāšos, bet negaidīti uzzināju un izbaudīju daudz vairāk. Bet... kaut arī dažas no runām bija man visai sarežģītas. (Smiekli) Piemēram, par daudzdimensionālajām lietām. Godīgi sakot, es būtu priecīga, ja varētu skolā līdz galam saprast divas dimensijas. (Smiekli) Bet īstenībā, manuprāt, visiespaidīgākais ir – patiesībā gribētu to izdarīt visu bērnu vārdā – pateikt paldies visiem pieaugušajiem, ka viņi par mums tā rūpējas un veido mūsu nākotni daudz labāku. Paldies. (Aplausi) (Mūzika) (Mūzika) (Aplausi) (Aplausi beidzas) (Mūzika) (Mūzika beidzas) (Aplausi)