Kas padara grāmatu par grāmatu?
Vai grāmata ir jebkas, kas uzglabā
un nodod tālāk informāciju?
Vai arī tam ir saistība ar papīru,
sējuma veidu, burtveidolu, tinti,
tās svaru tavās rokās,
papīra smaržu?
Vai šī ir grāmata?
Varbūt ne gluži.
Bet šī?
Lai atbildētu uz šiem jautājumiem,
mums jādodas uz grāmatas pirmsākumiem
un jāsaprot, kā šie elementi apvienojās,
lai radītu ko vairāk
nekā atsevišķu daļu kopsummu.
Pirmais objekts, ko uzskatām par grāmatu,
ir seno rokrakstu krājums –
kaudzīte gar vienu malu sasietu lapu.
Taču patiesais pagrieziena punkts
grāmatu vēsturē
bija Johana Gūtenberga
iespiedprese 15. gadsimta vidū.
Ideja par pārvietojamiem iespiedburtiem
radās daudz agrāk Tālajos Austrumos,
taču Gūtenberga iespiedmašīna
radīja pamatīgas izmaiņas.
Pēkšņi mūku un valdošās šķiras elite
vairs nekontrolēja tekstu ražošanu.
Vēstījumi izplatījās vieglāk,
un pastāvīgi varēja ražot
arvien jaunas kopijas,
tāpēc spiestuves parādījās visā Eiropā.
Šī bibliogrāfiskā sprādziena produkts
savā ziņā mums ir pazīstams,
bet citā – visnotaļ atšķirīgs.
Grāmatas skeletu veido
papīrs, burti un vāks.
Pirms vairāk nekā 2000 gadiem
Ķīnā izgudroja rakstāmpapīru;
tā priekštecis savukārt bija
Ēģiptes papiruss.
Taču līdz 16. gadsimtam
eiropieši lielākoties rakstīja
uz plānām koka plāksnēm
un izturīga pergamenta,
darināta no nostieptām dzīvnieku ādām.
Galu galā papīrs izplatījās arī Eiropā,
to izmantoja pergamenta vietā
vairumam iespieddarbu, jo tas bija lētāks.
Tintes gatavoja, sajaucot dabiskas augu
un dzīvnieku izcelsmes krāsvielas
ar ūdeni vai vīnu,
taču, tā kā ūdens neturas
pie metāla burtiem,
iespiedprese rosināja pāreju
uz eļļu saturošām krāsām.
Iespiedēji izmantoja melnu tinti –
kvēpu, terpentīna
un valriekstu eļļas maisījumu.
Un kā ar iespiedburtiem un to izmēru?
Pirmie pārvietojamie iespiedburti
bija svina sakausējuma stabiņi,
kuru augšgalā bija atliets
reljefs, apgriezts burta attēls.
Tie bija ar rokām darināti un dārgi,
un to dizaini tikpat atšķirīgi
kā cilvēki, kas greba to veidnes.
Standartizācija nebija iespējama
līdz pat masveida ražošanas ieviešanai
un visiem pieejamas
teksta apstrādes sistēmas radīšanai.
Runājot par stilu,
varam pateikties Nikolā Žensonam
par divu Roman burtveidolu radīšanu,
kas kalpoja par pamatu tūkstošiem citu,
tostarp labi zināmajam Times Roman.
To visu vajadzēja kaut kā saturēt kopā,
un līdz 15. gadsimta beigām
vākus darināja vai nu no koka
vai kopā salīmētām papīra loksnēm.
Galu galā tos nomainīja
tekstilšķiedras kartons,
ko sākotnēji, 17. gadsimta beigās,
izmantoja augstas kvalitātes sējumiem,
bet vēlāk kā lētāku izvēli.
Mūsdienās masveidā ražoto
vāku ilustrācijas ir mārketinga rīks,
bet agrīno grāmatu vāka dizainus
izgatavoja pēc pasūtījuma.
Pat muguriņām ir sava vēsture.
Sākotnēji tās neuzskatīja
par estētiski nozīmīgām,
un pirmās muguriņas
bija taisnas, nevis apaļas.
Taisnā forma padarīja grāmatas
vieglāk lasāmas,
jo ļāva grāmatai ērti gulēt uz galda.
Taču tādas muguriņas
ikdienas lietošanā viegli bojājās.
Noapaļota forma šo problēmu atrisināja,
tomēr radās jaunas problēmas,
piemēram, grāmata vērās ciet.
Tomēr elastīgums bija svarīgāks,
īpaši kustībā esošajam lasītājam.
Grāmatniecība attīstās,
un mēs nomainām iesietus tekstus
ar plakaniem ekrāniem
un elektronisku tinti –
vai šie priekšmeti un faili
patiešām ir grāmatas?
Vai aptaustāmais vāks
un papīra smarža
piešķir ko īpašu lasīšanas piedzīvojumam?
Vai arī visa burvība dzīvo tikai vārdos,
lai kā tie tiktu pasniegti?