Iztēlojies siltus, mīkstus cepumus, kraukšķīgas karameles, samtainas kūkas, ar saldējumu pilnus vafeļu konusus! Vai mutē saskrien siekalas? Tev kārojas saldais? Kādēļ? Kas notiek smadzenēs, kas padara saldumus tik neatvairāmus? Cukurs ir vispārīgs termins, ko izmanto, lai apzīmētu molekulu klasi — ogļhidrātus, un tas ir atrodams dažnedažādos ēdienos un dzērienos. Vien paskaties uz pirkto saldumu etiķetēm! Glikoze, fruktoze, saharoze, maltoze, laktoze, dekstroze un ciete — tie visi ir cukura veidi. Arī fruktozes kukurūzas sīrups, augļu sula, jēlcukurs un medus. Cukurs nav vien saldumos un desertos, to pievieno arī tomātu mērcei, jogurtam, kaltētiem augļiem, ūdeņiem ar garšu vai musli batoniņiem. Tā kā cukurs ir visur, ir svarīgi saprast, kā tas ietekmē smadzenes. Kas notiek, cukuram nonākot uz mēles? Vai, apēdot mazliet cukura, tev gribēsies vēl? Tu apēd karoti pārslu. To sastāvā esošie cukuri aktivē saldās garšas receptorus, daļu no mēles garšas kārpiņām. Šie receptori nosūta signālu uz smadzeņu stumbru, un no turienes tas aiziet uz daudzām priekšsmadzeņu daļām, no kurām viena ir smadzeņu pusložu garoza. Dažādas pusložu garozas daļas apstrādā dažādas garšas: rūgtu, sāļu, umami un mūsu gadījumā — saldu. No šejienes signāls aktivē atalgojuma sistēmu smadzenēs. Šī atalgojuma sistēma ir virkne elektrisku un ķīmisku ceļu starp vairākām smadzeņu daļām. Tas ir sarežģīts tīkls, taču tas var sniegt atbildi uz vienkāršu zemapziņas jautājumu: vai vērts to darīt atkal? Jaukā, patīkamā sajūta, kas rodas, nogaršojot vecmāmiņas šokolādes kūku? Tā ir atalgojuma sistēma, kas saka: „Mmm, jā!” To aktivē ne tikai ēdiens. Socializēšanās, sekss un narkotikas ir vien daži piemēri lietām un pārdzīvojumiem, kas arī aktivē atalgojumu sistēmu. Taču šīs atalgojuma sistēmas pārlieka aktivizēšana aizsāk virkni neveiksmīgu notikumu: kontroles zudumu, alkas un paaugstinātu cukura panesību. Atgriezīsimies pie mūsu pārslu karotes! Tās nonāk tavā vēderā un galu galā zarnās. Un — uzmini nu! — arī tur ir cukura receptori. Tās nav garšas kārpiņas, taču tie nosūta signālus smadzenēm, ka esi paēdis vai ka ķermenim jāizdala vairāk insulīna, lai tiktu galā ar papildus apēsto cukuru. Atalgojuma sistēmas galvenā valūta ir dopamīns — svarīgs ķīmisks savienojums un neiromediators. Priekšsmadzenēs ir daudz dopamīna receptoru, taču tie nav izvietoti vienmērīgi. Noteiktās vietās ir blīvi receptoru sakopojumi, un šie dopamīna centri ir daļa mūsu atalgojuma sistēmas. Narkotikas kā alkohols, nikotīns vai heroīns rosina aktīvu dopamīna izdalīšanos, liekot dažiem cilvēkiem nemitīgi dzīties pēc šī pacēluma, citiem vārdiem sakot, kļūt atkarīgiem. Arī cukurs izraisa dopamīna izdalīšanos, lai arī ne tik spēcīgu kā narkotikas. Dopamīnu stimulējošu ēdienu vidū cukurs gadās reti. Piemēram, brokoļiem nav tādas iedarbības, kas varbūt izskaidro bērnu nevēlēšanos ēst dārzeņus. Runājot par veselīgiem ēdieniem, pieņemsim, ka esi izsalcis un nolem apēst sabalansētu maltīti. Tu paēd, dopamīna līmenis uzlec atalgojuma sistēmas centros. Taču, ja ēdīsi vienu un to pašu ēdienu daudzas dienas pēc kārtas, dopamīna līmenis uzleks arvien mazāk, ar laiku izlīdzinoties. Jo, runājot par ēdienu, smadzenes ir iemācījušās pievērst sevišķu uzmanību jaunām vai citādām garšām. Kādēļ? Divu iemeslu dēļ: pirmkārt, lai atpazītu sabojājušos ēdienu, un, otrkārt, jo daudzveidīgāks ir mūsu uzturs, jo lielāka iespēja, ka uzņemsim vajadzīgās barības vielas. Lai saglabātu šo dažādību, mums jāspēj atšķirt jauni ēdieni, un vēl svarīgāk — mums jāgrib ēst jauni ēdieni. Tādēļ mūsu dopamīna līmenis noplok, ēdienam kļūstot vienveidīgam. Atgriežoties pie maltītes — kas notiek, veselīga, sabalansēta ēdiena vietā apēdot kaut ko cukurotu? Ja cukuru ēd reti vai vienā reizē neapēd daudz, iedarbība ir līdzīga kā sabalansētajai maltītei. Taču, apēdot par daudz, dopamīna līmenis neizlīdzinās. Citiem vārdiem, ēdot daudz cukuru, tu jutīsies ļoti labi atkal un atkal. Šādā ziņā cukurs ir mazliet līdzīgs narkotikām. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēki aizraujas ar cukurotiem ēdieniem. Atceries dažādos cukura veidus! Katrs no tiem ir unikāls, taču ikreiz, ēdot cukuru, tas smadzenēs aizsāk domino efektu, kas rada šo patīkamo sajūtu. Par daudz, par biežu, un viss var iziet no rāmjiem. Tā ka, jā, pārlieku lielam cukura patēriņam var būt atkarību izraisoša iedarbība uz smadzenēm, taču gabaliņš kūkas šad un tad par ļaunu nenāks.