Iztēlojies siltus, mīkstus cepumus,
kraukšķīgas karameles,
samtainas kūkas,
ar saldējumu pilnus vafeļu konusus!
Vai mutē saskrien siekalas?
Tev kārojas saldais?
Kādēļ?
Kas notiek smadzenēs,
kas padara saldumus tik neatvairāmus?
Cukurs ir vispārīgs termins,
ko izmanto, lai apzīmētu
molekulu klasi — ogļhidrātus,
un tas ir atrodams
dažnedažādos ēdienos un dzērienos.
Vien paskaties uz pirkto saldumu etiķetēm!
Glikoze,
fruktoze,
saharoze,
maltoze,
laktoze,
dekstroze
un ciete —
tie visi ir cukura veidi.
Arī fruktozes kukurūzas sīrups,
augļu sula,
jēlcukurs
un medus.
Cukurs nav vien saldumos un desertos,
to pievieno arī tomātu mērcei,
jogurtam,
kaltētiem augļiem,
ūdeņiem ar garšu
vai musli batoniņiem.
Tā kā cukurs ir visur,
ir svarīgi saprast,
kā tas ietekmē smadzenes.
Kas notiek, cukuram nonākot uz mēles?
Vai, apēdot mazliet cukura,
tev gribēsies vēl?
Tu apēd karoti pārslu.
To sastāvā esošie cukuri
aktivē saldās garšas receptorus,
daļu no mēles garšas kārpiņām.
Šie receptori nosūta signālu
uz smadzeņu stumbru,
un no turienes tas aiziet
uz daudzām priekšsmadzeņu daļām,
no kurām viena ir smadzeņu pusložu garoza.
Dažādas pusložu garozas daļas
apstrādā dažādas garšas:
rūgtu,
sāļu,
umami
un mūsu gadījumā — saldu.
No šejienes signāls aktivē
atalgojuma sistēmu smadzenēs.
Šī atalgojuma sistēma
ir virkne elektrisku un ķīmisku ceļu
starp vairākām smadzeņu daļām.
Tas ir sarežģīts tīkls,
taču tas var sniegt atbildi
uz vienkāršu zemapziņas jautājumu:
vai vērts to darīt atkal?
Jaukā, patīkamā sajūta,
kas rodas, nogaršojot
vecmāmiņas šokolādes kūku?
Tā ir atalgojuma sistēma, kas saka:
„Mmm, jā!”
To aktivē ne tikai ēdiens.
Socializēšanās, sekss un narkotikas
ir vien daži piemēri
lietām un pārdzīvojumiem,
kas arī aktivē atalgojumu sistēmu.
Taču šīs atalgojuma sistēmas
pārlieka aktivizēšana
aizsāk virkni neveiksmīgu notikumu:
kontroles zudumu,
alkas
un paaugstinātu cukura panesību.
Atgriezīsimies pie mūsu pārslu karotes!
Tās nonāk tavā vēderā
un galu galā zarnās.
Un — uzmini nu! —
arī tur ir cukura receptori.
Tās nav garšas kārpiņas,
taču tie nosūta signālus smadzenēm,
ka esi paēdis
vai ka ķermenim jāizdala vairāk insulīna,
lai tiktu galā ar papildus apēsto cukuru.
Atalgojuma sistēmas
galvenā valūta ir dopamīns —
svarīgs ķīmisks savienojums
un neiromediators.
Priekšsmadzenēs ir daudz
dopamīna receptoru,
taču tie nav izvietoti vienmērīgi.
Noteiktās vietās ir
blīvi receptoru sakopojumi,
un šie dopamīna centri
ir daļa mūsu atalgojuma sistēmas.
Narkotikas kā alkohols,
nikotīns
vai heroīns
rosina aktīvu dopamīna izdalīšanos,
liekot dažiem cilvēkiem
nemitīgi dzīties pēc šī pacēluma,
citiem vārdiem sakot, kļūt atkarīgiem.
Arī cukurs izraisa dopamīna izdalīšanos,
lai arī ne tik spēcīgu kā narkotikas.
Dopamīnu stimulējošu ēdienu vidū
cukurs gadās reti.
Piemēram, brokoļiem nav tādas iedarbības,
kas varbūt izskaidro
bērnu nevēlēšanos ēst dārzeņus.
Runājot par veselīgiem ēdieniem,
pieņemsim, ka esi izsalcis
un nolem apēst sabalansētu maltīti.
Tu paēd, dopamīna līmenis uzlec
atalgojuma sistēmas centros.
Taču, ja ēdīsi vienu un to pašu ēdienu
daudzas dienas pēc kārtas,
dopamīna līmenis uzleks arvien mazāk,
ar laiku izlīdzinoties.
Jo, runājot par ēdienu,
smadzenes ir iemācījušās
pievērst sevišķu uzmanību
jaunām vai citādām garšām.
Kādēļ?
Divu iemeslu dēļ:
pirmkārt, lai atpazītu sabojājušos ēdienu,
un, otrkārt, jo daudzveidīgāks
ir mūsu uzturs,
jo lielāka iespēja,
ka uzņemsim vajadzīgās barības vielas.
Lai saglabātu šo dažādību,
mums jāspēj atšķirt jauni ēdieni,
un vēl svarīgāk —
mums jāgrib ēst jauni ēdieni.
Tādēļ mūsu dopamīna līmenis noplok,
ēdienam kļūstot vienveidīgam.
Atgriežoties pie maltītes —
kas notiek,
veselīga, sabalansēta ēdiena vietā
apēdot kaut ko cukurotu?
Ja cukuru ēd reti
vai vienā reizē neapēd daudz,
iedarbība ir līdzīga
kā sabalansētajai maltītei.
Taču, apēdot par daudz,
dopamīna līmenis neizlīdzinās.
Citiem vārdiem, ēdot daudz cukuru,
tu jutīsies ļoti labi atkal un atkal.
Šādā ziņā cukurs ir
mazliet līdzīgs narkotikām.
Tas ir viens no iemesliem,
kāpēc cilvēki aizraujas
ar cukurotiem ēdieniem.
Atceries dažādos cukura veidus!
Katrs no tiem ir unikāls,
taču ikreiz, ēdot cukuru,
tas smadzenēs aizsāk domino efektu,
kas rada šo patīkamo sajūtu.
Par daudz, par biežu,
un viss var iziet no rāmjiem.
Tā ka, jā, pārlieku lielam cukura patēriņam
var būt atkarību izraisoša
iedarbība uz smadzenēm,
taču gabaliņš kūkas šad un tad
par ļaunu nenāks.